Iedvesmojošais 2019.gads

Pieņemšana (pēc iespējām)

Novērtēju, esmu priecīga, pateicīga 2019.gadam un kopumā dzīvei, ka ir pieņemšanas iespējamība, mēģinu sniegt arī no sevis, reizēm pateikt labu vārdu apkārtējiem. Jo tas gluži vienkārši ir atvieglojoši. Ļauties būt tādiem, kādi esam, pabaudīt dzīvi, reizēm arī skumt. Jo kāda lielāka jēga apspriest citus, komentēt, ja tas netiek jautāts, ja tas nepalīdz. Tā vietā dažkārt var dzīvot "uz pilnāku krūti" savu dzīvi, ja ir vēlme. Ne tāpēc, ka egocentriskums priekšplānā un apsveicams, bet tas ir tas, par ko vissaturīgāk iespējams uzņemties atbildību - par pašu izvēlēm. Saskarsmes ietvaros neizslēdzot ieklausīšanos citos, prieku, līdzpārdzīvojumu. Taču pieņemšana ļauj, galu galā, pieņemt arī sevi, to, ka ir savureiz robežas, cik daudz kaut ko iespēt, uzņemties vai akceptēt, un neiestājas "pasaules gals" pie kaut kā nevarēšanas, vienkārši Tu esi cilvēks, es esmu cilvēks, un varam mazliet vieglāk visu šo "padarīšanu" uzņemt.

Radošums

Ir vairāki burvīgi, skaisti, talantīgi, forši cilvēki, ko man bijis "kaifs" sastapt, iepazīt vairāk vai mazliet, jo nav obligāti kaut kam būt daudz. Un šo "tostu dzīvei" saku ar prieku, "lietoju iedvesmotājus" - paskatos, baudu, cik dažādas lietas dažādiem cilvēkiem padodas. Tas nav vienmēr viegli, nedz arī visā perfekti, neizslēdzot nianses, dzīves un radošuma stāstiem ir slāņi, bet pamatā, kāpēc gan nepabaudīt citu talantus, veikumu, nepapriecāties, nepasajūsmināties.  
Superīgie, radošie, pazīstamie - jūs burvīgi, paldies, ka esat!

Vienkāršība

Savā dzīvē mēdzu pateikties par vienkāršībā labo, un tāpat mēdzu dažkārt sajusties vienkāršībā apmierinātāka. Reizēm tas nav tā ļoti domājoši un vienmēr dziļi. Ir savi, varbūt kādā niansē, mazliet degradēšanās momenti (paklausos folk un popmūziku, paskatos pa seriālam). Vienlaikus, ikdienā, salīdzinoši ar dažiem senākiem dzīves gadiem, sajūtos varbūt apzinātāk, drošāk veikusi izvēles. Pateicos, ka jaunajā, 2019.gadā uzsāktajā, darba vietā varu strādāt sev piemērotāk - pietiekamā vienatnē, pašas ritmā, atsevišķā darba telpā.
Un ļoti pateicos ģimenei par sapratni, par būšanu kopā bez uzstādījumiem, bez obligāti "pareizā" modeļa, vienkāršībā, sirsnībā.  Neperfekti, neideāli, ar dažādu gadījumu "piemaisījumu", arī visādām neomām, nogurumiem dažkārt, bet tieši šī pieredze, ko gūstam kopā, vienmēr paliks kā ļoti nozīmīgs ceļš.  Mīļie vistuvākie - jūs visvislabākie!

Šeit neliels 2019.gada TOPS:

Nr.1 Ļoti gaidīta grāmata
Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt"
Nesen dienasgaismu ieraudzījis izdevums, dzejas vārdos un mākslinieciskajā noformējumā skaista, rosinoša, saviļņojoša grāmata. Inga raksta tā, kā man vienmēr ir gribējies lasīt, tā, kā nav par daudz, nav par skarbu, ir trāpīgi, sajūtas un pārdomas raisoši, sirsnībā sajūtami.

Nr.1 Prieks par draudzeni
Ievas skaistie, talantīgie šūšanas darbi, gaumīgi izvēlētas krāsas un materiāli -
Etsy "In Love With Trees", KLIK šeit. Vienmēr ticīgi raugos tajā, par ko cilvēks iedegas, un patīkami redzēt rezultātu. Tas neuzliek rāmjus, bet ir dikti forši un mīlīgi. 

Nr.1 Filma
Alise Zariņa "Blakus" [IMDB]
Komēdija, romantika, pārdomas. Skanīgi, jestri, humorīgi dialogi, skaņu celiņš - piemēram, mazs, labs Youtube gabals, īsfragments no filmas (pasmaidīju) - KLIK šeit.

Nr.1 Mūzika
The Yearning - Youtube, KLIK šeit.
Tulkojumā, šķiet - ilgas. Uzrunā kopējā noskaņa. Piemēram, dažas patikušās dziesmas: "The Moment Your Heart Would Say Goodbye", "When I Lost You", "Do You Remember?", "Learn to Love".

Nr.1 Seriāls
"Mum" [IMDB]
Komēdija, vairāku paaudžu attiecību ironiska ilustrācija (stāsta centrālās personas - māte, viņas dēls ar draudzeni, mātes draugi), vietām pārspīlējumi, lai paspilgtinātu, taču mani savaldzināja kopš pirmajām sērijām. Tur nav viennozīmīgais skaistums vai tāds kā visuvarošais darbīgums un veiksmīgums. Nianses. Introversija. Un sirsnība nojaušamā veidā caur ikdienišķo, komisko.
Sievietes, mātes stāsts par to, ka dzīve turpinās, viņa kā cilvēks, sieviete turpinās.
"I’m very single-minded, but I hope not in an arrogant way. I’m just incredibly self-sufficient" (citāts no The Guardian intervijas ar galvenās lomas atveidotāju Lesley Manville, KLIK šeit).

Un daži 2019.gada atslēgvārdi, tagi, mirkļbirkas (no dienasgrāmatas):

• novienkāršojos
• pamainu scenārijus
• mūzikas mapes telefonā
• dejoju mežā, staidzinot suni
• kakao ar mandarīniem
• pasmaidu
• apsveicu sevi, ka reizēm paklusēju
• atzīstu, kā lietas ir
• esmu drosmīgāk 
• laimīga
• paldies

Dzeja siltina

Ingas Pizānes, silta un sirsnīga cilvēka, dzeja mani saviļņo un uzrunā, sakustina, rosina, un arī siltina, tādēļ decembri veltu, palēnām lapojot, baudot, krājuma "Siena, ko nosiltināt" lasīšanai. Izvēlos pavisam nesteidzīgu būšanu dzejā, vārdos, teikumos. Mazliet palasu, paņemu pauzi, palasu vēl, atrodu sajūtas, domas, sevi, iegrimstu, mazliet pazaudējos, atkal atrodos, mācos just, arvien, apzināties, varbūt, dažreiz, mazliet vairāk, varbūt arī atzīt, un atzīties. Tā - lasu, un esmu mazliet dzejas balss agrajos rītos vilcienā, vakaros mājās, brīvdienu pastaigās mežā, gaidāmajā gada izskaņā, gaismas mainīgumā, citādīgumā, cerībās, atmiņās, nojausmās. Mazliet samulsusi lasu par slēpti un vienlaikus atklāti skaudrajām, arī skumjamām dzīves lietām, sarodu ar tām arī sevī, sabalsojos, sakļaujos domās, paņemu pauzi, paturpinu. Šī - dzīve. Šeit - cilvēks. Dzīvs. Mēs. Tu, es. Silti.

Inga, paldies!

Ļoti!

Arī skaisti. Ieraudzītais un ietvertais vārdos. Nodomātais un nodomi. Sajustais un sadziedētais.

"Mācos pilsētu, 

meklēju adreses un sevi." // 26.lpp.

"Vārdu piedod

es mācos katru dienu." // 38.lpp.

"Kur paliek glāsts, kad beidzas?

Vai ceļi beidzas

tikai strupceļos?

(..) Mums ir ideāli, bet tie nesaskan

ar dzīvi.

Ar dzīvi

nesaskan nekas." // 52.lpp.

"Vējš
tik mierinošs.
Saule rudenī.
Klusums ir vaļā. Klusums ir pieņemošs,
īpaši rudenī,
dominē fantāzija, dominē vējš.
Manām domām par tevi nav pašcenzūras.
datu aizsardzības likums ļauj tevi fotografēt ar acīm
un publicēt bildes savās atmiņās,
nesaskaņojot tās ne ar vienu.
Vējš
tik mierinošs." // 54.lpp.

Man subjektīvi šķiet, ka Ingas dzeja drusku vietām asociējas ar psiholoģiskām franču filmām, kino, kas plaiksnī skatienos, elpās, cilvēkiem tiecoties, satiekoties, šķiroties, sakļaujoties un atraujoties, ejot katram uz savu pusi, tomēr atskatoties, paraugoties vispār vērīgāk, turpinot ticēt un nodomāt - tuvība ir iespējama, patiesi, reizēm tā neatbilst pieņēmumiem, neiederas standartos, nav nosakāma un ievirzāma, nav pavēlama vai atvēlama aiz laipnības vai iejūtības, bet tāpēc vien tuvība nekļūst neiespējama. Un es noticu. Un zinu, ir glāsts cilvēkos. Ikvienā. Gadās visādi, kā mēdzu vērot, gadās vēsāks gadalaiks, notiek nokrišņi. Vienlaicībā, turpat līdzās, pēc iespējām, pēc visa, kaut vai domās, un reizēm uz āru, ir. Katram savs stāsts. Pieskārieni. Mīlestība. Plašākā nozīmē. Dzīves nozīmē - mīlestība.

Ja mazliet mēģinātu salīdzināt iepriekšējo latviski izdoto Ingas dzejas krājumu - "Tu neesi sniegs" un šo, nupat dienasgaismu raudzījušo, "Siena, ko nosiltināt", tad samanu līdzības, dzejnieces balsī, domu virzībā, arī rakstības veidolā tomēr līdzības. Vienlaicībā, notiek tāpat (pieminētā) mācīšanās (dzīves), meklēšana, atradumi, turpinājumi, kaut kas jauns (dzīvē, dzejā - jauni gadalaiki, jaunas dienas...), tāpēc ir arī citādākais (notikumos, atskārsmēs).

Un sienu taču var nosiltināt. Vjadzības gadījumā. Tāda iespēja pastāv.
Ne vienmēr uzreiz viegli. Taču var.

Cilvēku?

Kā Tu domā, cilvēku var? (Sasiltināt?)

Es uz to ceru, laiku pa laikam siltinos pati, - domās, siltinu tuvos, - domās,
dažreiz klātienē, pēc iespējām.

"Es vēlos izmirkt līdz ādai, līdz zemādai,

bet prāts mani turpina ārdīt,

līdz atārda vaļā visu,

kas manī gadiem ir krājies,

un, bļāviens, 

es nezinu,

ko ar to iesākt." // 27.lpp.

"Es esmu mūžīgs bēgums,
no tevis skrejošs
pie tevis." // 45.lpp.

Īslasāmais, vienkāršošanās, skanējumi

Dažkārt dzīve notiek veidos, kas nav iepriekšparedzami, saplānojami, konkrēti nolemjami un īstenojami. Viens no šādiem gadījumiem ir saistīts ar tuva cilvēka veselību, veseļošanos, vai arī, kā būs lemts, domu pārstatīšanu citā gultnē, realitāti ietverošā. Tam ļoti vajadzīgs laiks, diezgan nezināmi ilgs, un tas ietver visdažādākās reakcijas. Manā gadījumā viens no palīdzošajiem momentiem ir novienkāršošanās. Mazāk darbību un rosības, pēc iespējām, vienkārši esot, kā ir. Tas ne vienmēr ir tikai mierīgi un apcerīgi. Kopumā vienkāršojoties, sadzīvē teikumos runājot varbūt mazāk, bet par lietu, vai mazliet ar humoru, ja reizēm izdodas, grāmatas arīdzan lasot maz un kaut ko nelielu, paklausoties vieglāku mūziku.

Tāpēc trīs nelielas īslasāmības.

Nora Ikstena, Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti"
Skaistiem, nelieliem teikumiem uzrakstīti daži vieglstāsti un paretam viegldzeja, melnbalti foto, kopumā drusciņa pāri 90 lappusēm nelielajā, suņmīļiem veltītajā grāmatā. Vienkārši palasīšanās kādā nelielā brīvbrīdī un sirsnīgums, par dzilvēka (suņa un cilvēka, dzīvnieka un cilvēka) sastapšanos. Ja ir vēlme pēc kā nopietnāka, tomēr pamatīgāka, varbūt nederēs. Taču, ja pa laikam piemērots arī nesarežģītais, mirklīgais, nelielais, tad pašā laikā, sirsnībā.

Hermans Hese "Kūrviesis"
Valoda, teikumu sabalsīgums. Kā meditācija par kāda rakstnieka gados (autora) uzturēšanos, viesošanos ārstniecības iestādē, sanatorijā, kūrortā. Refleksijas par ikdienas novērojumiem, apjautumiem. Cilvēces, sevis raksturojums, nedz glaimojot, nedz pavisam nopeļot, vienojot pretmetus.

Anna Gavalda "Skaists izrāviens"
Ļoti vienkārša, viegli pozitīva. Grāmata, kas var noderēt kaut kur braucot, esot ceļā, gaidot, jebkuros momentos, kad nav laika vai vēlmes dikti iedziļināties. Par kādas ģimenes attiecībām kāda brauciena un parunāšanās par dzīvi ietvaros, tāpat vien, itin kā garāmejot, nojaušamos mājienos, kas tomēr neko traģisku neatklāj, vien piederas pie ikdienas un varbūt mirklīgām pārdomām iz sērijas "ak, dzīve".

Un vēlrudens.

No mākoņkauliņa maliņas
Astainis weŗas uz zemi
Tas gan bij jauks laiciņš -
Katŗam tā wisnegadās... // Vilipsons

Un mazliet, tai pat mežājā, kur ķepainis, zarotnes, grāmatas, - arī es.

Ieritinoties savas cilvēkdraudzenes klēpī, šajos brīžos Džekija ar visu savu suņa maņu juta, ka saimniece itin kā pazūd un izgaist grāmatās, ko šķirstīja un konspektēja. Ziemas vakaros, kad ārā sniga un gaudoja vējš, viņas tā varēja sēdēt stundām, līdz lasītāja nogura, ņēma Džekiju un viņas abas kopā devās uz dusu. Tik labi bija noslēpt purniņu pie saimnieces kakla un saldi iemigt ciešā suņa miegā.
// Nora Ikstena

Tā notiek sīkvirzība. Ne katru brīd' un ne viennozīmīgi. Reizēm.

Savukārt noslēgumā daži vieglskanējumi.

City of Stars (Duet ft. Ryan Gosling, Emma Stone) - "La La Land" soundtrack [youtube]
Mammy Blue (Roger Whittaker) - "Roma" OST [youtube]
Can't Go Back Now (The Weepies) - "Adam" soundtrack [youtube]
Christmas Is Beautiful - Shelly E. Johnson [youtube]
I Want Love - "Rocketman" soundtrack [youtube]
Beautiful World - Tim Myers [youtube]
Homeless (Acoustic Version / Lame de son) -  Marina Kaye [youtube]
Arthur's Theme (BBC Cover Version) - Rumer [youtube]
No Plans - Jason Mraz [youtube]
And Then You're Gone - Pink Martini [youtube]

~ Lai skaistas ziemas laika svētku norises!

Audiovizuālās piezīmes

Vēls rudens - laiks, lai lasītu, klausītos, skatītos, labprātāk uzturoties iekštelpās. Mēģināt rast vairāk iespēju būt siltumā, arī mierā, saglabātot iekšējos resursus. Pēc vasarīgajām pastaigām un braucieniem, pirms vēlāk gaidāmajiem ziemas svētkiem un līdz ar to arī aktivitātēm, tāda kā iepauzēšana. Tāpēc nesen ļāvos gan kinopriekam, gan jauniegādātu pastkartīšu skaistumam, gan arī noklausījos dažas audiopārraides skanējumā.

Skatītizvēlētais kinodarbs nāca kā rosinājums no manām radošo pārdomu domubiedrēm Ingas un Valērijas. Īpaši priecājos, jo dažus gadus senāk biju lasījusi grāmatu, kas ļoti patika, pēc kuras motīviem uzņemta filma, ko šoruden izrāda festivāla Riga IFF ietvaros. Tas ir rakstnieka Pēra Petersona (Norvēģija) stāsts par kādu vecāku vīru, kas devies uz nomaļu vietu, nosķirtībā un atmiņās vada dienas, poētiski skaistas, taču skarbas dabas ieskāvumā. Filmas nosaukums identisks grāmatai, "Prom ārā zirgus zagt" (Goodreads un IMDB), tās režisors Hanss Peters Molands. Literārais vēstījums atmiņās šķita maigāks, liriskāks, kino iepretim rakstītajam vairāk nopietnības un dramatisma, taču arī vizuālais baudījums - smilgas vējā, meži, koku galotnes, savvaļas zirgi, cilvēku vērīgi un niansēti portretējumi.

Otrs skatītprieks - pastkartītes, ko radījusi bloga https://gramatas.wordpress.com/ autore Mairita, kas iegādājamas iekš Etsy LetItBloomArt https://www.etsy.com/shop/LetItBloomArt (pieejamas arī atveramās kartītes un grāmatzīmes). Atzīšu, šis ir pirmais pirkums, ko veicu Etsy, taču viss noritēja viegli un raiti. Vēl jo lielāks prieks bija sūtījumu drīzumā, pēc dažām dienām, saņemot un atverot. Skaistums! Krāsas dzidras un pat faktūras sajūta papīram. Tas ir skaisti arī no tā aspekta, ka tiek īstenota radošā darbošanās, par ko bija sapņots, kas tika plānots, pārvarot mulsumu un risinot dažādus praktiskās dabas jautājumus. Lieliski, un lai izdodas!

Klausāmizvēlēs, dažreiz, kad ir noskaņojums, mēdzu vadīties no dažādām impulsīvām ierosmēm. Lielākoties sociālajos tīklos kāds padalās ar saiti uz interviju vai cita veida audio materiālu, citkārt pati virtuāli pastaigāju pa Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio portāla sadaļām, palūkojot, kas jauns radio (Naba, LR1, LR3 dažādas kultūras pārraides) raidījumu arhīvos.
https://www.lsm.lv/

Nesen noklausījos Spotify brīvpieejā I'mperfekt piektdiena sarunu ar dzejnieku un Satori pārstāvi Henriku Eliasu Zēgneru (turpat arī vairākas citas interesantas sarunas).
https://open.spotify.com/show/67q24UTMMmEIGpq6SF7Edd

Vietnē Patreon laika gaitā esmu noklausījusies vairākas audio pārraides ar dažādiem Džemmas Sudrabas podkāsta viesiem, precīzāk, viesēm.
https://www.patreon.com/dzemmas_podkasts

Pēc filmas noskatīšanās vienubrīd lūkoju arī, ko piedāvā Riga IFF vēl bez kinolentēm uz lielā ekrāna un uzgāju pārraidi viņu Youtube kanālā, kur runāts par kinokritiku (kritikas kopumā, plašākā izpratnē, nozīmi un jēgu, valodu un valodas izteiksmes līdzekļiem).
https://www.youtube.com/watch?v=Ki6l84LSa6s&t=1s 

Sarunu tonācijas

Par savu bērnību nevaru sūdzēties, viss bija kārtībā, dzirdu sakām
četrdesmit divus gadus vecu dēlu
septiņdesmit vienu gadu vecam tēvam. // 63.lpp.

Iesākumā skatījos bibliotēkas plauktā pēc kaut kā savādāka (un tiesa - nudien, kaut kas savādāks šī grāmata ir). Paņēmu lasīšanai ar domu, pamēģināšu, ja aizies, tad aizies, ja nē, nu, dzīve tāda (esmu no tiem, kas neizlasa līdz galam, ja nelasās, žēl tērēties, kam nav sakara ar grāmatas labumu, vienkārši ar neīsto brīdi vai nenoskaņošanos konkrētajam vēstījumam). Atnācu mājās, iesāku mazliet lasīt, vilcienā uz darbu turpināju, un kaut kādā brīdī, nemanot, esmu jau vairāk kā pusē.

Ievelk. Lai gan tur varbūt nav nekā tāda, bet nemanot.
Tādas ievelkošas būšanas.

Emils Hakls "Par vecākiem un bērniem"

Mazliet spridzīgais čehu humors, nelielāki atgadījumu atstāsti iekš viena pamata stāsta -
kā tēvs un dēls kādudien apmeklē kafejnīcas, ieēd, iedzer, un tērzē. 
Dēls drusku mulst, kad kāds paziņa viņus ierauga, sak, tu tiešām runājies tāpat vien ar savu veco, nu gan. Bet, jā, to viņi lūko pieveikt - apspriest šo to, par lietām, biedriski, kāpēc ne.
Dēlam drusku kremt tēva kaut kāda reizumis ieciklēšanās, atkārtošanās, bet viņš arī piefiksē, vai tik nav tā, ka turpat pašam mēdz samisēties šai lietā.
Tēvs drusku aizsvilstas.
Dēls drusku aizrunājas.
Tā viņi cilā glāzes, maina lokācijas, paietas, atkal piesēž.

Samērā nelielā (140.lpp.) grāmata sastāv tikai no sarunām un tonācijām. Lasītājs jau uzreiz var noģiest, ka ne viss ir, kā ieraugās. Bet lasītājs arī jauš, ka savā ziņā, viss tomēr tieši tā ir. Jo, kas tad esam, cik daudz varam atreferēt un nodod vispār otram cilvēkam, nu tā, ņemt un izstāstīt, kur nu vēl - izskaidrot. Tāpēc šim - izskaidrošanas - (kaut vai intuitīvi) nolūkam man patika, ka sarunas un grāmata ir samērā nelielās devās, ka nav par daudz, ka, jā, viss nav pateikts, bet sajūtas dažbrīd ierosinātas, ejam tālāk, nākamās mazliet notveramās notis, kas, ieskicējot, ļauj kaut kur noticēt un padomāt, tā nu tas viss reizēm bīdās. Ne pārlieku nopietni, ne arī pavisam nenopietni. Ar saviem zemūdes akmeņiem. Visai noticami, ja gadījies dzirdēt dažādu paaudžu vīrus aprunājamies, it kā starp citu, - par dzīvi.

"Un ko tu, jau atkal kaut kur steidzies?"
"Nē, esmu drīzāk nedaudz noguris."
"No kā, lūdzams?"
"No rīta līdz vakaram neesmu apstājies!"
"Un ko tu dari?"
"Cenšos apmierināt prasības, kuras tiek izvirzītas pieaugušam indivīdam."
"Tikai tava vislielākā problēma no senseniem laikiem ir, ka tu vienkārši negribi būt pieaudzis," sacīja septiņdesmit viengadīgais četrdesmit divgadīgajam." // 101.lpp.

Atrudens. "Trotuārs"

Līdzīgi, kā mēdz teikt par atvasaru, tā šogad, lietavu vidū, iesilst, iesauļojas - atrudens.
Lasu kādu skaisti iesietu grāmatu, ar baudu veros lappusēs, aplūkoju fotogrāfijas.

Montas Kromas dzejas izlase "Trotuārs" - laikietilpīgs un pilnestīgi veidots darbs, priekšvārdā sniedzot ieskatu autores dzīves un darba gaitās, turpmākajās lappusēs atklājot poētikas mainīgumu dažādajos rakstības veidolos.

Montas Kromas (dzimusi Apse, 1919.gada 27.februāris - 1994.gada 24.jūlijs) daiļradei var piedēvēt tam laikam neierastāku, jauna veida dzejas izkārtojumu, izskatu (vietām garu un īsu rindu mija, biežs iekavu vai punktu katras rindas galā lietojums). Valoda šķetinājusies kā divos piegājienos, atšķirīgos vēstures posmos - iesākumā socreālismā un vēlāk modernismā.
Dzejnieces iedzīvināts, burtiski maņām un mielēm jūtams, pilsētas dunošais ritms, ko teicēja nebūt nenodala no lauku dzīves noskaņām, bet sasaista vienkop, apvienojot zemes smaržu un neona ņirboņu. Gadalaiki jau arī norit visur, ik nostūrī, tāpat cilvēki jūt prieku vai skumjas ikviet, sieviete, vīrietis jūt, neatkarīgi no vides un politiskā režīma, jūt vienmēr, visos laikos.

Kopskatā visvairāk uzrunāja autores vēlāko dzīves gadu veikums un dzeja, kas grafiski tomēr vienkāršāka, līdz ar to man šķita mierīgāka, domīgāka, niansētāka, no kā iepriekš vizuālie eksperimenti mazliet novērsa uzmanību. Taču tieši lakonismā, vienkāršībā visvairāk jautu balsi, kas piederējusi spēcīgam cilvēkam, meklētājai, domātājai.

Dega mežs.
Liesmains līdz galotnēm. Dega mežs.
Cilvēkā.
Dega mežs.
Nodega.
Tagad ir izdedze.
Pārogļojušies kropli stumbri.
Cilvēkā.
Tagad ir izdedze.
Briesmīgi būs tur ieiet.
Visbriesmīgāk būs tur ieiet sievietei, kas mīl.
Izdedzē.
Cilvēkā. 

     // No krājuma "Lūpas. Tu. Lūpas. Es" (1970), 66.lpp.



Trotuārs ir mans draugs, jo tas ir ceļš, tādēļ
neredzu viņu pelēku.

     // No krājuma "Stāvā jūrā" (1982), 136.lpp.



Pilsēta ļoti līdzīga mežam.
Cilvēki - stumbri un stumbri.
Pilsēta ļoti līdzīga jūrai.
Šalc un šalc. 
     // No krājuma "Monta" (1985), 152.lpp.

Savukārt mans ikrīta trotuārs, ceļā uz darbu, ved gar Torņakalna staciju, gar Arkādijas parka vijumiem un tālāk Māras dīķa virzienā, raugot ūdens vizēšanu laternu atspulgos vai pēcpusdienas saulē. 

Gadās arī miglas rīti, nupat arvien tumstošāki, vēlāk mazpamazām skaidrojas, aust.

Pret oktobra oranžkoku galotnēm zilgme un mazs mēness sirpis. 

Ļaudis lielākoties visai miegaini agrajā vilcienā, izkāpj, dodas, ja kompānijās, tad darbadiena, skaiti, jau iesākusies, runājas neitrāli pozitīvismā, vai steidz vienatnes solī kur kurais.

Turpat arī pretīm nāk suņvīrs ar burvīgo takšu šķirnes bumbulīti, kādus itin labi mūsģimenē zinām, atpazīstam spītnieku raksturus un gardēžu omulīgumu. 

Citreiz pīles dzenājas, nebūdamas nemaz tik miermīlīgas. Šoruden arī gulbju pārim, šķiet, ģimenes vai vienkārši biedru pieaugums, jaunuļi vai vienkārši spējākie vēzē baltmirdzošos spārnus, vecākie vai vienkārši rimtākie nosvērtāk peld, reizēm pietuvojoties krastam. 

Siltajās novakarēs gribējās smaidīt, vērojot grāmatu lasītājus, vairāk gan lasītājas sievietes, piesēdot uz soliņiem, atvērtām grāmatu lappusēm un matu viļņiem vējā plīvojot. 

Skaistums. Tādos brīžos labi. Un, lai kas reizēm gadās, visādi epizodiskie sagurumi, sasirgšanas, ir arī šie momenti, kas īpaši, paliek kaut kur sajūtu atmiņās.

Saudzīgums. Dzeja

Tas bija impulsīvs pirkums, kādudien vienkārši ieejot grāmatnīcā, pievirzoties tuvāk dzejas plauktam, mirkli padomājot - vēlos kaut ko... noskaņu sajūtām. Pašķirstīju dažas grāmatas un acis pakavējās pie maigākiem teikumiem, kas dzīves mierinoši uzrunāja, un tad savukārt jau attapos pie kases samaksājam un tālāk dodamies uz vilcienu mājupbraukšanai. Turpmākajās dažās nedēļās laiku pa laikam atvēru un palasīju, un pafotografēju. Nojautas izrādījās īstas, patiesi gribējās lasīt maigākus, saudzīgākus teikumus, un baudīju šo iespēju. Varbūt uz to nevaru atskatīties plašāk paskaidrojošāk, kas tieši patika, par ko ir rakstīts, kā rakstīts, bet pacitēšu dažas rindas un padalīšos fotogrāfijām.  
Ilonas Ķepales dzejas grāmata "Saliniece un putnu pārdevējs".

Vien piebilde.

Saudzīgums. 

To, saudzīgumu, reizēm vēlos, dzīvē, cilvēkos, arī sevī, apzinātāk, mēģināt, mācīties.
Nesen bija kāda saruna ar kolēģi, kura man simpatizē, bet ar kuru mēdzam savureiz parisināt vārdu maiņas, un viņa sacīja kādu domu - reizēm viegli ievainojamie cilvēki arī paši itin viegli ievaino citus. Tiesa. Dažreiz tas vērojams.
Un dzejā var būt sastopams (pietrūkstošais) maigums. Jāatzīst, to meklēju (dažreiz). Tam nav jābūt obligāti kaut kam pavieglajam, banālajam, no kā, iespējams, rakstošie bīstas - no banalitātēm, bet dzejai, manuprāt, ir šī iespēja (kā iespējamība) mazliet pasaudzēt, ne obligāti "bliezt" ar skarbumu un gudrību, mazliet ļaut pakavēties dienu noskaņās, cilvēku sajūtās un pēcsajūtās, arī saudzīgāk.

Putni lido pār jūru
un es nogriežu skaņu
lai dzirdētu spārnu vēdas un balsis
kas izdziest virs ūdens
es nogriežu skaņu
lai saprastu domas
(..) un tas atgādina spēli ar maldināšanu
līdz kļūst skaidrs
ka atspulgs ir īstenība
un nevis lietas
kuras atspoguļojas ūdenī  // 7.lpp.

(..) un tu vēlies saprast

kā pieradināt šo vietu

kur pat vīnam ir smilšu garša

un kuģi izrādās neveiklas jūrasgovis // 14.lpp. 

Pie mums piestātnē
rīts vienmēr dūdo baložu balsī
tikai dažbrīd kaiju uzlidojums
brīdina par dienas tuvumu
(..) un tu brīnies
ka rīts turpinās
kaut arī zvaigznes pabijušas tik tuvu // 13.lpp.

Vēlāk iesāka līt
lietusvīrs sparīgi slauca mākoņu govis
visi pārsteigti bēga no piestātnes
putni slēpās spalvās
mājas pagrieza muguras
logi sakļāva spārnus
suņi jaunkundzes klaigas aizskrēja vējam līdz
kņada saucieni steiga nemiers durstīja dienas deķi
līdz tas izira uz vakara tumsnējā skausta // 21.lpp.

Stacijas pulkstenis bija pirms sešiem

uz perona stāvēja

kungs rūtainās angļu biksēs

un dāma ar frizūru kā taurenīts koša

vēl kāda liesa jaunava smalkvilnas kleitā

un klibs vīrs

kurš savu vainu ieguvis hamburgas lokālā

nostāk

biļešu pārdevējs galifē biksēs

un pestīšanas armijas korpusa virsniece ar ziedojumu

vāceli

gaidīja vilcienu (..)

// 27.lpp.

Sena vasaras diena pār plecu atskatās

kā silts pusdienas vējš dzirdina zirgus

zīžaini purni dzer smilgu jūru (..)

// 35.lpp.

Ka zvaigznes izkāpj no nakts

un pārvēršas skaistos nieciņos zem vitrīnas stikla 

(..)

nākamais mirklis jau veļas no nogāzes

un vientuļā stacijā paliek putns

kas uzlasa drupačas

// 41.lpp. 

Pie dzelzceļa pārbrauktuves

gar uzbērumu

māla plaisās

pirmā pavasara diena nopilējusi

dzeltena (..)

// 43.lpp. 

Gaismēnu koks
izlaiž saknes
bēniņu pustumsā
kur novalkāts vamzis (..)
// 51.lpp.

Miglas sieva 

sparucas caur kokiem

vecmammas māja paliek atstatu (..)

// 55.lpp.

Drīkst nesaprast, kas te notiek

Nesenizdotais, nelielais īsprozas krājums "Kas te notiek", tā autors Rvīns Varde pašlaik man asociējas ar trim norisēm:

~ interviju radio "Naba" raidījumā Bronhīts, kas uzrunāja (klikšķsaite zemāk),
~ tad atvēršanas svētku reizi Žaņa Lipkes memoriālā,
~ un noslēdzoši - pašu grāmatu.

Radio autors runāja par dažādām radošajām lietām, tostarp absurda pratību, sacīdams, aptuveni citējot: "Jo neviens jau nesaprot, kas te notiek. Vai tu saproti, kas te notiek?". Tā, savā ziņā, nesaprašanu, kas īsti notiek, var visnotaļ legalizēt un sasaistīt ar 120 nelielajiem, puslapas vai lapas garuma grāmatā izdotajiem stāstiem iz ikdienas, notvertiem, piemēram, tirgū, kafejnīcās vai sabiedriskajā transportā. Intervija kopumā mani saausināja, jo patika sacītais arī par to, ka "atelpa ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai vispār varētu radoši izpausties", ko runātājs attiecināja uz savu būšanu kā dabas entuziastam un putnu fotografēšanu, kā arī fotografēšanu kopumā, domāju. Tāpat piekrītoši sajutos, kad tika stāstīts, ka literatūrā meklē vieglumu, piesaistījumu, to, kas aizķer, ievelk, jo atpazīsti emocijas.
Raidījums klausāms iekš Naba LSM (klik uz ieslēptās saites).

Žaņa Lipkes memoriāls (klik) atrodas apkārtnes skaistuma ieskāvumā - Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 9, un kopumā sniedz sajūtas par kaut ko vienlaikus senu, bet novatorisku un aktuālu arī šodien. Pārsteidza telpu iekārtojums un muzeja risinājums informācijas apkopošanā, kas vislabāk jāpieredz pašu acīm. Grāmatas "Kas te notiek" saistībā varēja pabaudīt gan muzikālu pavadījumu, gan fragmentu lasījumus. Savukārt fotogrāfiski baudīju atmosfēru un cilvēkus, brīdim īpaša likās aina - kāda pirmajā rindā sēdoša lasītāja smaidīja, pāršķirot lappuses, kā arī kopumā - smaidīgums auditorijā.

Turpretī kā lasītāja varu nu atzīties, ka arī ne vienmēr sapratu, kas notiek. Varbūt šāda iecere ir bijusi viens no pamata momentiem grāmatai. Tad paliek jautājums par uztveri, par to, kas tiek sagaidīts no konkrētā izdevuma. Jo ir skaidrāk, ja kādreiz tiek izvēlēta konkretizēta lasāmviela - detektīvromāns vai tā dēvētais dāmu romāns, galu galā, pat eseju vai akadēmiskas ievirzes rakstu krājuma gadījumā var vismaz aptuveni nojaust, kas sagaida. Īsprozas situācijā tas ir mazliet kā ar minimām (dzejas žanrā minimas praktizē Aivars Eipurs) vai arī tādām kā Čehova sadzīves ainām, kur klātesošs gan humors (amizējoties ar sadzīves mazajiem, neveiklajiem momentiem), gan kaut kur viegli jaušams filozofisks pavediens, ko varbūt varētu mazliet asociēt ar Danielu Harmsu, bet šai reizē arī tāds kā haotiskāks pasniegšanas veids.

Par pēdējo kritiskāk. Iespējams, īsstāsti iegūtu vairāk sapratnes un patikšanas, ja daži no tiem būtu pat vēl īsāki, bet viengabalaināki, neizšķīstot jau miniatūrajā puslapas tekstā vēl divos vai vairākos apakšdomu un apakšapakš domu teikumos. Nelielie gabaliņi būtu ieguvēji, nebūdami vietām saraustīti, bet viena aplūkotā gadījuma ietvaros pietiktu arī ar vienu autora paša domu vai vienu paspilgtinājumu, nevis vairākiem, pat nesaistītiem, akcentiem.

Kā arī, būtu gribējies, lai krājumā tiktu iekļauti viens vai daži garāki stāsti. Varbūt tas mazliet nesaskanētu ar konceptu - īsprozas skices, taču ir sastopami dažādi risinājumi (piemēram, proza un dzeja vienuviet, vienas grāmatas ietvaros, kas nebūt netraucē), kas uzrunā lasītājus (mērķis grāmatas izdošanai tās lasīšana/lasītāji).

Un svešvārdi. Vietām to lietojums šķita nekontrolētāks, pārlecot no tēmas uz tēmu, par daudz, nerodoties sajūtai, ka piešķirta papildu vērte (piemēram, 124.lpp., ko esmu kūtra citēt). Lai gan, ir arī iederīgāki momenti, kur svešvārdi, nezinātājam tiešām neko neizsakoši (Epischura baicalensis), vismaz tiek paskaidroti un iederas stāstā (134.lpp.).

Kopumā skices uzrunāja ar tām piemītošo viegluma šarmu, kas reizēm tikai ārēji viegls, mazliet mānīgs, jo iekšpusvērstākās domas ik pa laikam ieskanas un rosina pareflektēt par ikdienas un sadzīves pieredzi, jēgu. Daudzviet piekrītoši pamāju, citviet pasmaidīju. Un tas - pasmaidīšana - liekas īpaši vērtīgi. Tāpēc, domājams, vēlāk atkārtoti pārlasīšu dažus gadījumus, vienkārši pasmaidīšanas nolūkā, tā dēļ, ka, protams, ir daudzums nopietnu situāciju kopumā dzīvē, un sociālo aktivitāšu ietvaros sabiedrība tiek rosināta neaizmirst domāt, bet blakus analizēšanai paliek cilvēciskums (cilvēciskais faktors - gribas arī vieglāk reizēm). Tāpēc atpazīstamas bija emocijas par sadzīves situācijām, turklāt ne tikai pavēršot pret abstraktajiem kādiem citiem cilvēkiem, bet attiecinot arī uz pašas izpausmēm (vēlāk sekos citējums manam visiecienītākajam grāmatas īsstāstam, kuru varu iztēloties apspēlējamu kādā humora raidījumā *).

"Meitene uz ielas nožāvājās tā, ka viņas mutē varētu ievietoties atomzemūdene, bērnudārza olu kultenis, dūmu izpūšana, pirms iekāpt autobusā, cimda pazaudēšana, tautas deju kolektīvs, folijā ielikta cepta vista, kas smaržo pēc sevis, skaidu briketes, darva, pelēks foto albums, kurā bildes neturas pie lapām, bet sabirst, spītējot pienaglošanai un taisot tiltiņus, servīze, ko nedrīkst lietot, tikai vērot, aizsvīdušas brilles (..). Un meitene pati, kā arī es, kurš to redzēja." (128.lpp.)

* "Manā mājā dzīvo klusi ļaudis. Tikai vienreiz nācās iet un teikt, lai nogriež klusāk dārdoņu, ko uzskata par mūziku. Katrā stāvā dzīvo arī dažādu ēdienu gars. Trešajā ir karbonāde. Šķiet, var pat dzirdēt, kā to neatlaidīgi un ar lielu entuziasmu klapē. Tad tā ieveļas eļļas pannā un čurkst. Otrajā stāvā ir adžikas un paprikas duets, kaut kas līdzīgs lečo. Tad vēl ir austrumu kakts, tur var sastapt kariju, bet lētu kariju. Reizēm smaržkociņus, tādus melnus, ziniet. Gan jau tie ir iesprausti koka zilonītī par diviem eiro. Kad man bija iesnas, staigāju te kā akls, nāsīs bija pemestība un karbonādes simfonija apklusa, lai pēc tam uzplauktu ar jaunu sparu. Bet ventilācijas sitēma mums ir vienota, to vislabāk var just tualetē. Es atmuguriski ielienu tai mazajā kambarītī un sastopu kotletes. Nepārprotamas, apaļas, omulīgas, pufīgas, ar rīvmaizi..." (67.lpp.)

"Tad es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav. Padzer tēju, pēc tam nesavtīgi ļauj tai sevi pamest. Un atkal. Arī graņonkā zem sīpola ūdens iekrāsojas dzeltens, bet tas netraucē viņam lēni un neatlaidīgi zaļot. Bez steigas." (126.lpp.)

"Kāda starpība apgalvot, ka tieši Čehova stāsti ir labāki, dzert tēju no mīļākās krūzes, salīgt mieru, skaidrot, kā saules baterijas ražo enerģiju, vai vienkārši mazgāties? Muša, kas šodien ielidojusi pa logu, ir no tām mušām, ko nevar redzēt, kamēr tā nesēžas virsū. To viņa neizbēgami darīs, lūgšanām un draudiem par spīti. Varbūt arī mušai jāsāk mazgāties, lai ir kaut kāda jēga un kārtība uz šīs pasaules. Varu iedot mazu ziepju gabaliņu, bet tā jau neklausīs." (138.lpp.)