Gaidot pavasari

Pirms aptuveni divām nedēļām no pastaigas pārnesu dažus sīkzariņus. Plauka ilgi (tikpat ilgi, cik ilgi gaidu šo pavasari). Pirmajā nedēļā nekā. Otrajā mazliet. Pirmais zaļums, kā punktiņi, tad vairāk. Vakar, sestdienas rīta gaismā, pamanīju, ka ir tādi kā mētrāju ogu bumbulīši. Laukā tikmēr smalksniegs (ilgi). 

Reizēm kļūst skumji. Par visu šo. Par pandēmiju, kas (ilgst) veselu gadu, vairāk, bez zināmā, kad... tapsim brīvāki. Bet iekšējā brīvība? Jā. Un tomēr. Dažādi, noskaņojumos mainīgi. Darbadienu agrie rīti, miegainie vakari. Brīvdienu gājieni ar sunīti. Gribētos kaut ko. Cilvēcisku. Prieku, aizrautību, iespaidus, kultūru. Arī atpūtu, protams, neslīgstu ilūzijā, ka daudz dotos (kaut kur). Bet brīvāk. Un varbūt kaut kad.

Tikmēr. Lasījumskanējumskatījumi.

Dainis Deigelis "Pilsētā mirstošas saules ēnā"

"skatīties savā cilvēk-tumsā
un redzēt aiz tās
zvaigznes" // 15. lpp.

"pilsētā
kurā tik maz saules
varbūt tāpēc ka to aizklāj sapņi" // 47. lpp.

"tu stāvi miglā
pret pasauli bruņojusies
ar visu savu cilvēcisko kailumu" // 74. lpp.

Kaut kur sasaucas ar (ilgstoši) (ne)nākošo pavasari. Uzrunāja tās vietas, kur cilvēks, kur pilsēta, arī tumsa. Mazāk noticēju liriskajam es kā sievietei. Interesants vizuālais noformējums — ievākojums ar atvērumā redzamajām šūšanas vietām grāmatas muguriņai, mākslinieces Elizabetes Lauras Punkas ilustrācijas kā foto kolāžas, vietām ar tekstu. 

Alesandro Bariko "Tūkstoš deviņsimt"

Tas bija gluži FAN-TAS-TISKI! Gandrīz nenoticami, ja vien. Tas ir Bariko. Viens no. Izcilākajiem. Stāstnieks, kurš rada tādu teksta ritmu, ka nevilšus nodomā — kā iespējams tik. Un šeit katrs ievieto to vārdu, kādu vēlētos lietot, lai raksturotu neizmērojamu patikšanu un aizrautību par lasīto. Neliels iesējums, vien 63 lpp. Toties, kas par dzīvi. Un, kas par tekstu. Vietām slīprakstā, vietām tādā kā dzejā, citām vietām ievelkoši noskaņā. Pilnskanīgi.

"(Sāk skanēt klaviermūzika, diezgan vienkārša, lēna, apburoša.)
Nezinu, kādu, ellē, mūziku viņš spēlēja, bet tā bija vienkārša... un skaista. Nebija nekādas krāpšanās, tas tiešām bija viņš pats, kas tur spēlēja, pats savām rokām, uz tiem taustiņiem, Dievs vien zina kā. Un to vajadzēja dzirdēt. Starp sanākušajiem bija arī kāda dāma rozā rītakleitā, ar ruļļiem matos... naudīga dāma, ja saprotat, amerikāniete, kas precējusies ar apdrošinātāju... un milzīgas asaras ritēja viņai pār nakts krēmu, viņa skatījās un raudāja, un nevarēja rimties." // 23. lpp. 

"Mēs neesam jukuši, kad atrodam paņēmienu, kā izglābties. (..) Tas ir smalks un pacietīgs darbs. Es atbruņoju nelaimīgumu. // 59., 61. lpp.

Vēl iesāku skatīties kādu Netflix seriālu — "The One". Stāsts par mīlestības meklējumiem. Par to, kas notiktu, ja tiktu izgudrots veids, kā ar ģenētiska materiāla palīdzību spēt efektīvi atrast uzreiz īsto cilvēku. Jāsaka, mazliet nenoticu. Bet idejiski doma arī par vēlmēm pretnostatījumā realitātei, mašinērijas pretnostatījumu cilvēciskajam. Attiecinot uz dažādām norisēm dzīvē. Ir bijusi kādreiz, piemēram, doma atrast vispiemērotāko (īsto) darbu vai iekārtot mājokli vislabākajā (īstajā) veidā. Un kaut ko patiešām var, tā nav alošanās, bet tiekšanās uz autentiskumu, atzīšanu (sevis, kā ir īstenībā). Vienlaikus, dzīve un cilvēki ir arī dzīvi un cilvēciski.

Un baudu mūziku. Nesens atklājums (paldies Ingai) — Mando Diao "Själens skrubbsår"

Kā arī (pateicoties Gustam) Bombadil "What's So Great About You"

Tā (lēnām) plaukst. Tā sunīts gaida. Tā gaidu es. Pavasari. Turpinām. Būs. 

Vientulīgā plašumā cilvēki

"Mans līdz šim seksuālākais romāns",

tā kādā intervijā autore Hanne Eštavīka par viņas grāmatu "Bordo klajie lauki".

Grāmatas pēcvārdā Andrea Romanci raksta, ka tas ir "stāsts par to, kā ir dzīvot starp citiem, kā ir iespējams saslēgties ar pasauli ārpus sevis un kā pasaule atbild mūsu mēģinājumiem to darīt (..), pēta šauro robežu starp pieņemšanu un pašdestrukciju".

Jāatzīst, šī bija mana izaicinājumgrāmata — literārais izaicinājums. Sākotnēji tuvojos izdevumam ar priekpilnu, gaidpilnu pacilājumu, jo biju lasījusi Eštavīkas iepriekšējo latviski tulkoto darbu "Mācītāja", kas mani patiesi saviļņoja, uzrunāja, gan ar skaistu valodu, gan pārdomu rosinājumiem. Un te nu esam, sevī pārsteigta secināju, jo šobrīd tas ir pavisam citādāk, vai nu pašas iedomātajās pagātnes sajūtās vai rakstītajā, nezinu. Tagad, liekas, kādu laiku piesardzīgāk raudzīšos uz iecienīto autoru būšanu, nesteigšos lasīt visu jaunizdoto. Tomēr, šo izaicinājumu pieņēmu. Valodas noskaņas, eksistenciālo pārdomu dēļ. Lai būtu, dosimies ceļā, kāpsim kalnā (teksts un es), pārvarēsim šķēršļus, varbūt nudien prieks radīsies no sasniegtā galamērķa, no tās ainavas, kas skatienam paveras virsotnē.

"Cilvēki satiek viens otru, viņu acis, skatiens. Dodas pretī viens otram, iet prom. Tas ir viss. Vai tur kaut kas notiks? Var gadīties. Taču viņi var izrādīties arī vienaldzīgi. Aizvērti, ciet." // 230.lpp.

Sieviete dzīves, pašizziņas un intimitātes ceļā sastop vīrieti, kas nesniedz to, kādēļ viņai šķiet svarīgas attiecības, kopābūšana, tiekšanās vienam pie otra, mīlestība. Nesniedz un nesniedz. Un sieviete sastingst, paliek, raugās šī vīrieša virzienā, skatās viņa uzgrieztajā mugurā, viņa neatsaucībā un klusējošajā neesamībā. Sievietē plosās ilgas un dusmas, cerības un vēlmes, atstātības un tukšuma, pamestības un vienlaikus iekāres pilnas emocijas. Rīcība no vīrieša puses neseko, nekā nav. Sieviete dodas iekšā tumsā, ļaujas citiem vīriešiem, maina šos citus vīriešus, paralēli domājot par Viņu. Rakstītajā nav aizplīvurotas erotikas, ģenitālijas sauktas tiešiem vārdiem, procesi aprakstīti vienā, pāris  rindkopās. Tas turpinās un turpinās. Nesniedzošais vīrietis. Citi vīrieši. Sieviete. 

"Es nezinu, kas tās ir par sāpēm. Nesaprotu, kāpēc sevi pakļauju tādām ciešanām. Es varētu atteikties no Juhannesa, pārtraukt attiecības. Tad briesmas būtu garām, es vairs nejustos apdraudēta. Bet es nevēlos no viņa atteikties. Tomēr negribu arī ciest. Es nezinu, ko lai dara." // 49.lpp.

"Vai mīlestība eksistē? Vai eksistē tāds varens siltums, kas, saviļņojis mūs, iemirdzas acīs un laužas pa tām uz āru kā gaisma." // 97.lpp.

"Un kaut kur manī iezagās doma, ka varbūt pastāv kāds liels plāns, kur paredzēts arī nemiers un izmisums. Varbūt ir kaut kas tāds, kam var piekļūt vienīgi tad, ja viss, ko es uzskatīju par drošu, tiek sagrauts. Tad, kad pamats, uz kā es stāvu, tiek izrauts man no apakšas." // 190.lpp.

"Man vajag mainīties, bet es nezinu, kā. Palaid vaļā, es nodomāju. Tas izklausās pareizi. Un es koncentrējos un koncentrējos uz to, lai palaistu vaļā — dusmas, viņu, visu, ko viņš iemieso, — gribu un gribu palaist vaļā. Bet tas neizdodas." // 231.lpp.

Varbūt ir dažādi, kā raksturi dažādi, tā dzīves posmi, mirkļi. Reizēm rodas kārdinājums par kaut ko, par kādu citu cilvēku un viņa dzīvi nodomāt, nu nē, es tā nerīkotos, ar mani tas neietu cauri. Un varbūt, patiesi, jā. Bet tas nenozīmē, ka vispār nekad nenāksies pieredzēt jebkuru cita veida situāciju, citā sfērā, kad ar kaut ko netiec galā, ne uzreiz, ne tik veikli un vienmēr apsveicami. Tādā virzienā domājot, pieredzu līdzijušanu. Vienlaikus, viss grāmatas sižets, viss teksta kopums bija par šo sajūtu neizmērojamo apli, labirintu, no kura varbūt kaut kur ir izeja, bet varbūt nav. Neziņa. Varbūt kaut kas ir, varbūt nav. Satiekas, nesatiekas. Vēlreiz, vēlreiz. Un man negribas domās nosodīt, jo ir citas reizes, kad es pati būtu nosodāma, citādāk, bet tomēr. Tai pat laikā arī ilgstoši kavēties šajā stāstā liktos pagalam ļoti skumji, ļoti sāpīgi un smeldzes pilni, no tā gribētos atraisīties, tiešām kaut ko pamainīt, meklēt izeju, vismaz mēģināt. Iespējams, grāmatā ir pastāstīts kaut kas cits vai daudz vairāk, nekā uztvēru. Iespējams, tas ir spēcīgs vēstījums, ko uzmeklētu un augstāk vērtētu citas, redzīgākas acis, jūtošākas sirdis. Nenoliedzami, tā var būt. Jo gaumes un pieredzes.