svētdiena, 2020. gada 22. novembris

Novembra grāmatas

Sveiciens novembra noskaņās, sajūtās, gadalaiku mijā!

Liekas, ka reizēm apmulstu un nezinu, ko sacīt par izlasīto. Ka reizēm - iekšā ir, ārā nenāk. Protams, to (mirkli) var pārvarēt, tāpat var (kādreiz) paklusēt, un var mēģināt pastāstīt izkliedēti. Novembris, atzīšos, ir mēnesis, ko mācos un palēnām radinos sasaistīt ar patikšanu. Novembris mani ar kaut ko stādina. Ar kailumu (varbūt). Vienlaikus, tajā savs skaistums. Kailajos koku zaros, aiz un caur kuriem var ieraudzīt, pamanīt vairāk. Varbūt (tā sevi labinu, tuvinu šim piemirkušajam, tumstošajam laikam). Un, lūk, šogad šķietami gaismas vairāk. Šogad kopumā ir savāds (viss).


Izlasīti divi dzejas veikumi:
Eduards Aivars "Dzejoļu remonts"
un Merike Eime "Neierāmēts vārds".

Eduardu Aivaru jeb Aivaru Eipuru lasu jau sen, patīk viņa atšķirīgums, viņa "Minimas" ļoti oriģināls žanrs, iepriecina smalkie ironijas pavedieni, kas dažreiz aizved līdz kādai atziņai, bet citreiz vienkārši ļauj pavīpsnāt, pazibsnī sadzīvisku mikroainiņu virpulī. Tāpēc šoreiz "Dzejoļu remontā" bija mazāk pārsteigumu, tradicionāli novērtēju sava veida Eipurisko šarmu, par ko autoram arvien paldies.


Merikes Eimes dzeja turpretī savaldzināja ārkārtīgi. Autore ievadā teic: "Dzejošana ir kā zibens uzzibsnījumā sajust esamību un apkārtni. Zibsnis, kas tevi nesatriec pīšļos, bet uz mirkli piepilda ar eksplodējošu gaismu, kurā dzimst vārdi."
Vai nav skaisti? Ir. Ievelku elpu. Jūtu. Mieru. Ejam pastaigās ar sunīti, nākam mājās, dzeru kakao, lobu mandarīnus, uz palodzes drusku notecējusi svece māla ķipītī.
Ievadvārdu turpinājumā Merika Eime: "Sevī vai ārpus sevis jātic vārdiem, sasniedzot miera un nemiera robežu, jo absolūts domas miers nepastāv, taču nemierā vārds nenoskaidrojas, tas kustas un cīnās. Nemiers izpleš savus taustekļus tavā garā un cenšas aizvietot jaunu ar jaunāko, nespēdams atgūt iepriekšējo. Tad, uz mirkli iedziļinoties nekurienē, jo nepietiek tikai ar domu, jācenšas to izdzīt plašumā, lai dzejai atbrīvotos telpa, tu negaidīti pieskaries miera robežai, negaidīti, it kā uzzibsnītu zibens. Piedzimst vārds, kuru tu nemācēji atrast, bet te tas ir. Kamēr ir."
Plašākā, vispārinātākā nozīmē uzrunāja. Sajūtu, cik kopumā laikmetam atbilstoši. Pieskarties miera robežai. Kad un kamēr, un kā vien katrs to varam. Mirkļus baudot, jo ne vienmēr (var).

Merikes Eimes krājums "Neierāmēts vārds" bija mans novembra dzejas laimīgums, prieks. Sievišķīgi, laikmetīgi, mirklīgi, mainīgi. 

"Pēkšņi ar švīkstoņu kaut kas
padrāzās garām pa labi no manis
Paskatījos
garām aizjoņoja Gads"
// 23.lpp.

"vajadzība pēc atgriešanās
atstāju durvis pusvirus"
// 28.lpp.

"Radīšana nozīmē
atbildēt
lai gan jautājumu vēl neesi dzirdējusi
(..)
Tad neraugoties ne uz ko
tu atbildi ņemot vērā visu"
// 35.lpp.


No prozas lasīts Viļa Kasima "Lizergīnblūzs".

Grāmata blūzīga. Nelieli stāstiņi, mainīgi, ieved noskaņās, izvadā pa sajūtām, intuitīviem un psiholoģiskiem apkārtējo cilvēku tvērumiem, ilustrējot sadzīvi. Uzrunāja. Vienlaikus, mazliet grūtāk dažbrīd tik ātri pārslēdzos no viena pieminētā, sastaptā cilvēka (noskaņas) uz jau citu un vēl citu. Turklāt, un teksts ar to tikai iegūst, jūtami augstvērtīgs liriski un mentāli sarežģītāks dzīves tvērums. Kā dzeja, tikai proza. Ja būtu vēl īsāk, asociatīvi (subjektīvi) liktos dzejproza. 


Turpinājumā padalīšos ar vairākām interesantām, iedvesmojošām (subjektīvi) norisēm audiovizuālajos notikumos. Nesen atklāju sev podkāstu (varbūt labskanīgāk - raidieraksts, aplāde) klausīšanos. Un tāpat nesen guvu savu pirmo pieredzi Zoom virtuālajā saziņā. Kopumā viss iedvesmojis ļauties (dažreiz). Meklējot iespējas, tās uzrodas, (varbūt pašas) "ieraugās", varbūt vienkārši ir kā cēloņsakarību aprite - tu, cilvēks, kaut ko padomā, nezini, kad un kur, un kā tas (kaut kas) varētu tapt iespējams. Un tad, re, jau notiek. Mēdzu gan sevi suģestēt (dažas reizes gadā vēlmju mazie sarakstiņi, pāris reizes dekādē lielāki dzīves vēlmju apraksti), gan arī paturēt prātā, ka ne visu gluži jaudāšu, spēšu paspēt un izdarīt, tāpēc dažreiz kaut kur arī neiesaistos vai kaut ko nobremzēju. Bet pamatā ticu. Vispār, vispārināti - iespējām, labajam. Un, lūk, pēc kārtas. Tātad, atklāju podkāstu klausītiesprieku. Ir daži podkāsti (raidieraksti, aplādes), kam pievēršos biežāk, labsajūtīgāk:

Sekojot "Piedzīvot" podkāsta instagram, kādā reizē pamanīju nelielu aptauju, vai būtu, kas vēlētos iesaistīties virtuālajā grāmatu klubiņā un, sākumā gan drusku piesardzīgi, nolēmu mēģināt. Pirmā video saziņa jau norisinājās - forši, daudz grāmatu, daudz interesantu cilvēku! Paldies! Ļoti smaidīgi. Pēc iespējām, ceru vēl piedalīties vai arī, vismaz, esmu jau guvusi pieredzi, iespaidus. Zoom grāmatu klubiņš sastopams arī instagram "Zoom lappuses" - https://www.instagram.com/zoom_lappuses/?hl=en

Iepriekšējā pieredze grāmatu kluba apmeklēšanā bija mājīgā, tīkamā vidē, ar sirsnīgiem, gaišiem, radošajiem domubiedriem kafejnīcā "Spiikiizi" (https://www.spiikiizi.com/), kas šobrīd, cerams, tikai uz laika posmu, ir klātienes klusuma pauzē. Ļoti patika, ka tur bijām sava veida brīvajā režīmā, nekādos noteikumos neietilpinoties, vienkārši, kas vēlējās, atnācām, tolaik apskāvāmies, paņēmām pa kafijai vai tējai, un katrs padalījāmies, ko nesen izlasījuši vai šobrīd lasām. Tik vienkārši un dzīves pilnestīgi, ka atsvabinoši un savureiz rosinoši plašākām aiz-sarunām. Bet viss (dzīvē) ir iespējams. Dažādība, mirkļi, sarunas, sastapšanās, prieks, smaids, jaunatklājumi, citi virzieni, ceļi, noskaņas, atgriešanās kādreiz, atsākšanās, vēl kaut kas cits.
Starp citu, "Spiikiizi" un Āra Birzes, kurš ir viens no kafejnīcas dibinātājiem un vadītājiem, koncepts nav tikai izklaide un radošie pasākumi, bet arī, līdzīgi podkāstiem un citām variācijām, saturīgas sarunas, informācijas apmaiņa -
https://www.youtube.com/user/arisbirze/videos


Savukārt, izskaņā, vēlreiz atgriežoties mazliet pie novembrīguma, iepriecinājuma vēloties, brīvdienā devos kādā rudenīgā fotopastaigā ar sirdij tuvām dzejas grāmatām un iemūžināju 18.11.2020. noskaņas. Latvija. Daba. Literatūra. Dzeja. Pastaigas. Sarkanbaltsarkano krāsu gammu koku zaros veido dzeja:
Daina Sirmā "Kailsals",
Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt"
,
Inga Gaile "Migla"
.
Ļoti skaistas grāmatas, dziļas, katra ar savu sievietes stāstu un poētisko dzīves, Latvijas redzējumu.

Lai veselība, dabas skaistums, dzīves labsajūta, cilvēcība!

svētdiena, 2020. gada 8. novembris

Suņa dzīvesstāsts

Izdevums, kas pie manis atnāca likumsakarīgi, caur uzreiz apjaustu vēlmi, lielu patikšanu un prieka sajūtām. Noteikti gribētos, lai vēl un vēl tiktu rakstīti šāda veida suņu, kaķu un citu radību (jo - visi mīļi, visi labi) dzīvesstāsti. Jo cilvēkam vajag. Sirsnību, smaidu. Paijas, uzticīgus acu skatus, pieglaušanos, dabiskumu, labo notikumu apliecinājumu. To var gūt dažādos veidos, ne tikai dzīvnieku un cilvēku sastapšanās stāstos, tomēr arī šādi. Un esmu laimīga, ka varēju baudīt. Patiesi. 

Sirsnīgs paldies grāmatas un portāla http://taksis.lv/
autorei Everitai Pānei par burvīgajiem "Skipera memuāriem"!

Everita Pāne "Skipera memuāri"

"Skipera memuāri" ir mīļuma pilni, ar humoru, sniedzot lasītājiem viegluma un sirsnības sajūtu. Stāstījumu papildina skaistas, suņa dzīvi atainojošas krāsainas fotogrāfijas. Teksts veidots gan no Skipera pašapzinīgā taksiskuma redzesloka, gan ar autores nelieliem komentāriem dažās vietās. Izstāstīts viss suņmūža ritējums, sākot no nebēdnīgajām agrīnas kucēnības dienām līdz pat skološanās soļiem, pirmajiem randiņiem, spēka gadu uzvarām dažādos konkursos, un izskaņā sacīti arī atvadu vārdi Sirds sunim.

"No takša atliek mācīties mērķtiecību un neatlaidību - viņš zina, ko grib un kā to panākt. Un neliksies mierā, kamēr savu nepanāks. Tas attiecināms uz pilnīgi visām dzīves situācijām."

"Ziemassvētku laiks

Pats par sevi saprotams - kas stāv uz grīdas, tas ir mans! Kamēr sanākušie viesi sēž pie vakariņu galda, dodos lūkot, vai arī šogad zem koka nav kaut kas garšīgs atrodams. Apgraužu vienas kastītes stūri, papluinīju maisiņu, atplēšu nākamo sainīti, pēc tam vēl vienu. Taču, sev par nožēlu, neatrodu nekā ēdama. Visur iekšā kaut kas nesaprotams. Kaut kādi krāmi! Esmu vīlies. Turpinu meklēt, līdz manu nodarbi pārtrauc durvīs stāvošie cilvēki. Saimniece skaļi iekliedzas, nosaucot mani vārdā, kāds cits iesmejas, vēl kāds vienkārši stāv kā zemē iemīts, roku mutei priekšā aizlicis."

Atgadījumam seko ne mazāk jestrs turpinājums par kādiem vēl citugad svinētiem Ziemassvētkiem, bet šo lasot, sēdēju vilcienā un no sirds vairākas minūtes klusītēm ķiķināju. Lieliski, nodomāju. Cik labi, ka uz pasaules ir kaut kas tāds kā takši (un visas citas radības), viņu izmanīgums, viņu triki. Nu, kā tu nesmiesies? Vienlaikus tas izglīto, savureiz izmāca (ja citādāk nesaprot) caur dažādām situācijām, ka kaut kur nudien var noderēt piesardzība, ka nav lielas jēgas ilgi stresot, ka vienkārši jāatrod piegājiens (arī dzīvei kopumā).

Un noslēgumā daži mūsmāju Betas dzīves emocijmirkļi.

Lai smaids!

Mūsmāju Betas dzīves dažādie emocijbrīži