sestdiena, 2022. gada 19. februāris

Dzīvot tālāk

Līdzīgi kā dabā šobrīd sabalsojas atšķirīgais, tas noticis arī lasītajā vilcienrītu grāmatā. Mijoties, kā lietus, sniegs, ledus, saule, pirmie sniegpulkstenīši, pavasara ilgas, bet vēl ziemas turpinājums, cerības, skumjas, sāpes, prieks, pagātne, nākotne. Rīti paliek arvien gaišāki, bet vēl nav gana silts, pakāpeniski mainās kopnoskaņa, skaņas, smaržas, atlido gājputni.

"Visi nes sevī mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur un cauri un kas sniedz viņiem drošību. Un tas, ka tev pieder savs mežs, ir skaistākais, kas var būt. Ja vien šajā mežā ej gana daudz, drīz tu tajā pazīsti katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Un tad mežs ir tavs, tas pieder tev." // 48.lpp.

Aleksa Šulmana "Izdzīvojušie" reflektē par apslēpto, nepilnīgo cilvēkos, pakāpeniski atklājot to, kas skaudri laužas uz āru caur atmiņu un sarunu skaldņiem. Ģimene un tās noslēpumi. Trīs brāļi, Nilss, Benjamins un Pjērs. Vecāku un brāļu destrukcija, izpausmes. Taču lasot nepamet sajūta, ka notiekošajam ir dziļāks iemesls. Un tas atklāsies. Bet pirms tam jāiziet cauri stāsta pieredzei. Un interesanta ir pati vētījuma struktūra – tagadne un atmiņas izvada cauri katrai nodaļai. Tu lasi un domā, bet kas aiz tā slēpjas, un tu to uzzināsi, bet vienlaikus arī redzi visu šo samudžinājumu, musturi, kas ietver – sadzīvi, bailes, kliedzienus, alkoholismu, kautiņus, kaunu, noslēgšanos, neprasmi atklāti paust emocijas, bailes jautāt un saņemt atbildes, tomēr stipru vēlmi atšķetināt. Katrs no brāļiem nes sevī traumas, un viņu vecāki vienlīdz. Tas nav nekā vērtējams, drīzāk izjūtams sekās, caur emocijām, mēģinājumiem dzīvot tālāk. Izdzīvošana ir gan fiziska, gan garīga, kā dzīves mācīšanās, jaunatklāšanās, palikšana un turpināšanās.

Kad vecāku vairs nav, brāļi satiekas un saprot, ka viņi nemaz nemāk īsteni satikt viens otru. Un varbūt ir pienācis laiks. Varbūt kaut kam ir jānotiek, lai īstenotos vēl un vēl nākamās lietas. Kamēr lasīju, nesteidzīgi, saradojos ar šo stāstu, un pat nepētot, cik tas ir reāli, cik autobiogrāfiski vai arī tikai literāri, vienkārši gribētu cerēt, ka iespējas ir, ka viss nav norakstāms, ka var izdzīvot notikušo, pārdzīvot, bet ne tikai, arī – dzīvot tālāk.

Un. Kā mēs dzīvosim tālāk? Pēc visa šī, kas noticis pēdējos divos, divarpus gados, pēc visām ziņu vēstīm, pēc politiskajiem apvērsumiem. Pēc katra cilvēka personiskajiem pārdzīvojumiem, notikumiem, grūtībām, priekiem, cerībām. Kāds būs turpinājums? Cik stipri būsim, kā izdzīvosim, kā dzīvosim?

Kopumā baudīju šo lasīšanas pieredzi. Saprotu, ka tas ir kaut kas tāds mani saistošs. Cilvēciskotība. Kļūdas, pārdzīvojumi, bet arī virzība uz priekšu, uz nākotni. Baudīju dabas aprakstus, kas nebija pārlieku daudz, tomēr satvaram, papildinoši. Mežs kā bērnības iespaidi, kas vēlākajos gados rādās savādāki, mežs  un koki kā pagātnes ēnas un vienlaikus nākotnē izmērojamie ceļi.

"Kamēr Benjamins vērīgi ieklausījās ģimenes skaņās, Nilss tās atslēdza. Benjamins visu laiku riņķoja ap vecākiem, Nilss turējās pa gabalu. Viņš izvēlējās citu telpu, nepiedalījās. Kad brāļi vakaros likās gulēt, reizēm viņi caur plāno saplākšņa sienu dzirdēja vecākus strīdamies. Benjamins reģistrēja katru vārdu, izvērtēja sarunu, mēģinādams saprast, cik liels būs tās nodarītais posts. Reizēm viņi viens otram sakliedza neaptveramas riebeklības, sarunāja tik smagus vārdus, ka likās – te vairs nekas nav labojams. Benjamins stundām gulēja nomodā un prātā vēlreiz atskaņoja dzirdēto strīdu. Taču Nilss likās neviltoti vienaldzīgs. "Trakonams", viņš nomurmināja, kad plēšanās pieņēmās spēkā, tad pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga. Viņš ne par ko nelikās zinis, pa dienu turējās savrup un bija visai kluss, ja neskaita pēkšņos niknuma izvirdumus, kas uzplaiksnīja un noplaka. "Velns!" varēja atskanēt no šūpuļtīkla, un Nilss sasvērās un histēriski vicinājās ar rokām, lai aizgaiņātu uzmācīgu lapseni. "Nenormālās sūda idiotes," viņš nobrēcās un pāris reižu iesita tukšam gaisam. Pēc tam atkal iestājās miers." // 13.lpp.

"Ezers ir rāms, un Benjamins redz, kā mežs tajā ir apgriezies kājām gaisā, un viņš redz divas debesis, tās abas mirdz sārtas un zeltainas. Tālumā saule gimst aiz milzu eglēm."
// 37.lpp.

"Šis ir Benjamina mežs.
Tas ir viņā, viņš to ir nesis sev līdzi visus šos gadus. Viņš tajā pazīst katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Attālumi, salīdzinot ar atmiņās glabātajiem, ir mazāki, dūksnājs, kas agrāk bija spokains un bezgalīgs, tagad ir pārvarams ar dažiem soļiem. Noslēpumainie laukakmeņi tagad liekas pilnīgi parasti. Bet egles joprojām ir neaptveramas. Paskatījies augšup uz galotnēm, viņš sareibst, liekas, ka viņš uz galvas izkritīs tām cauri."
// 103.lpp.

Bet tev? Vai tev ir tavs mežs? Varbūt tava pļava vai tavs ezera, jūras krasts? Tava izdzīvošana?




svētdiena, 2022. gada 6. februāris

Pelēkā un zelta sajūta

Šī grāmata un atsauksme ar dažu nedēļu novēlojumu. Ar pateicību citiem, kas publiski, piemēram, instagram, dalījās pārdomās par lasīto. Īpašs paldies grāmatu cilvēkiem, kas atklāti uzrakstīja, ka tieši iesākums negājis viegli, bet tālāk kļuvis uzrunājoši. Tas palīdzēja arī man tikt pāri pauzei un pieķerties grāmatai atkārtoti, un patiesi secināt, jā, tur ir daudz sajūtu, atziņu, valodas skaistuma. Mani savaldzināja grāmatas otrās puses stāsti. Un ļoti prieks, ka Latvijā top izdota jauna, kvalitatīva literatūra. 

Kristas Annas Belševicas stāstu krājums "Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām" ir brīnišķīgi ilustrēta grāmata, ļoti skaistā ievākojumā, burvīgs mākslinieces Alises Krajevičas ieguldītais darbs. Grāmatā iekļauti septiņi stāsti, kas cits caur citu atklāj iekšējo, nojaušamo jūtu pasauli, radošo cilvēku pārdzīvojumus. Arī nosaukums ir domāts kā intuitīva, dvēseliska sajūta. Un man personiski pelēkā un zelta krāsa ļoti mīļa, suns un zivtiņas asociējas ar ilgošanos, sirdskaidrību, smeldzi, piepešu prieku, kā prieka viļņiem nākot un pāri viļņojoties, un tāpat reizēm piepešu melanholiju, mijoties.

Stāsti kā dzīves ainas, epizodes no tā, ko var piedzīvot, pieredzēt eksistenciāli, filozofiski. Ļoti uzrunāja "Litija mēness", "Sirdspukstu trajektorijas", "Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi", tajos cilvēki nonāk izšķirošos dzīves momentos: jauns mākslinieks tālākās dzīves meklējumos, meitene pēc šķiršanās, vīrietis pēc vecvecāku aiziešanas mūžībā. "Pēdējais stāsts" interesants formas ziņā, kā spēle, rotaļa tajā, ko iespējams paveikt ar tekstu, stāsts par stāstiem. 

"Mēs katrs esam tiesīgs izvēlēties, kas gribam būt, nav tādu neīsto es."
// "Litija mēness", 70.lpp.

"Miljons pelēko toņu, un nekas nav melns un nekas nav balts, viss ir daudz sarežģītāk."
// 77.lpp.

"Tas laiks beidzot ir pienācis, tu esi noguris, tik noguris, ka tev beidzot jāpaguļ. Tu vairs neesi nekas, kas ir pakļauts turpinājumam, tikai nogurusi matērija, tevi pārņem ilgas, kas skrubina no iekšpuses, pat ne sāpīgi, tikai lēni un kaitinoši."
// 83.lpp.

Savukārt autores pašas sacītais lasāms un klausāms: