sestdiena, 2020. gada 22. februāris

Februāris. Biezoknis. Smagatlētika

Februāra noskaņas sākušās tai zīmē, ka neierastāk silts, kopumā, gadalaiku ietvaros - šoziem, manī - iekšēji, ārēji. Prieku rada tas, ka paliek gaišāks, pa nedēļām, gaismasgarākas stundas. Pamanāmi pirmie sniegpulkstenīši, saplaukuši pumpuri. Manī tas ir kā mēģinājums iedrīkstēties, par ko mazliet vēlāk, joprojām, arvien arī ar mulsumu, nezināšanu, un elastīgāk dažādu iespējamo scenāriju pieļāvumu, vienlaikus ar "jā" domām.

Iesākumā par divām dzejas grāmatām, ko nesenajā bibliotēkas lasītājas guvumā vizuāli un satura ziņā labprāt baudīju: Toms Treibergs "Biezoknis" un Jānis Tomašs "Smagatlētika". Jau gada iesākumā zināju, vēlēšos iepazīt vairākas jaunizdotās dzejas. Jo poētika. Ikdienas ietvaros. Tajā, kas darba dienas, kas agrie rīti, reizēm saguruma vakari, citkārt steigas, emocijas, dažādas.



Toms Treibergs "Biezoknis"
Skaisti iesiets, noskaņu foto papildināts izdevums. Dzejas ziņā maigāk uzrunājoši. Viegli saskaroties ar lasītāju. Neuzbāzīgi, tikko. Vienlaikus, dziļuma momentiem, biezokņošanos uztverē, apziņā, tajā, kā apspēlēts vārds, kā vedina dažādot, jo pastāv visādi, dienas notiek, sajūtas notiek, cilvēki notiek.
"Dumbrājs.
pilns sakņu un lāmu, sūnu
un niedru.
Un, kaut arī gaisma tikai dažbrīd
izklāj sevi pār to, kas gadu desmitiem mirkst
klusumā un vējā,
arī te parādās brīdis, kurā
var ieraudzīt klajumu." // Toms Treibergs

Jānis Tomašs "Smagatlētika"
Krājums, ko lasīju palēnām, ar klātesošu vīrišķības sajūtu, ka rakstītājam spēcīga balss. Sievietes izteiksmē varbūt tā būtu mazākiespējama, jo vairāk liecina, varbūt arī apliecina otrpusi - izjusto no tā, kurš par sajūtām runā, lai gan mazāk ierasti.
"man salutē rūpnīcu skursteņi
kad atgriežos Rīgā
un nolieku uz lāpstiņām 
savā svara kategorijā
ielas

nav viegli būt atklātam
ar zināmu piesardzību koki atver lapas
pilsētas apmeklētājiem // Jānis Tomašs
"klēpja sunīši
un klēpja vīrieši" // Jānis Tomašs



Iekš foto redzamais mīļzaķītis InLoveWithTrees draudzenes gādīgo, talantīgo roku radīts.

Savukārt no klātesamā, skatāmā, klausāmā nesenajā laikā pieredzēts:
  • Impulsīvi apmeklēta aktivitāte, pašas iniciatīva, vienkāršoti iegūglējot, kas varētu būt pieejams, rosinošs noticēt, padomāt konkrētāk - https://biznesakoucings.lv/pasakumi 12.februārī, vakarā, saņemoties, pēc darba, aizejot. Nenobīstoties no tā, ka reizēm ir iekšējais jautājums, "kā pārvarēt bailes?". Sastopot foršus cilvēkus, gūstot iedrīkstēšanās iedvesmu īstenot to, ko tiku domājusi ilgi, visādi, palēnām, pamazām, nekā, drusku (skatīt zemāk).
  • Filma "Knives Out" [IMDB]. Detektīvs. Labs. Mazliet panaivs, jā, bet uzrunāja, iesaku detektīvcienītājiem.
  • Filma "3 Days in Quiberon" [IMDB]. Trīs melnbaltas, neparasti atklātas intervijdienas ar aktrisi Romiju Šneideri. Skatīties neviennozīmīgi, mazliet paplosīja iekšēji, mazliet saskumdināja, tomēr vērtīgi, noteikti, kā jau dzīve dažādā, cilvēciskas atklātības ietvaros.
  • Audiogrāmata: Бодо Шефер "Законы победителей" [Youtube]. Krievu valodā, jo pieejamāk. Tīri gaumes lieta. Netīk, nav jādara, jāskatās, jāklausās, mūsdienās iespēju daudz, visdažādākās. Nebija pilnīgi jauni atklājumi, bet dažas lietas noderēja.
  • Ugunsskolas videosaruna ar fotogrāfu Andi Arnicānu, forša, ļoti patika, galvenokārt par noticēšanu, darīšanu. Par to, kā sev atļaut, kā motivēties, pat ja dzīve nav visā ideāla, ja tuvs cilvēks smagi saslimst un liktos, ka nu gan viss, tikai jāveltās, sevi vien atliekot nost, bet tā vietā reizēm atzīstot - lai dotu, arī devējam jāatjauno resursi, tais veidos, kādi darbojas konkrētajam cilvēkam [Youtube].


Visbeidzot. Atzīšos kādā notikumā, un pati atzīšanās (jau) no svara.
Līdzīgi kā Tomašs sacīdams "nav viegli būt atklātam", tomēr "koki atver lapas".

Fotografēju
Portretus. Lielos, mazos. Radošumu, cilvēkus, norises. Lietas (grāmatas un visas citas skaistās, radītās, sajūtu, emocionālās lietas). Vietas (pasākumus, iekšpuses, ārpuses). Dzīvniekus (siltums, ķepas, astes, knābji, viss, ko izvēlas cilvēks un kas atsaucas ar uzticību, pieķeršanos).
Ceļa sākumā.
Gatavībā. Vēlmēs. Mulsumā. Mācībās, arvien.
Paldiesdzīvei teikšanā!

Mājaslapa tapšanā, pagaidām īsieskats: https://fotoskices.foliohd.com/
Instabildēs:  https://www.instagram.com/galotnes/?hl=en
Tvītos: https://twitter.com/galotnes
 

sestdiena, 2020. gada 8. februāris

Košāk, kontrastaināk

Grāmata - ķircinātāja,
grāmata - izaicinātāja,
grāmata - apziņas korektors.

Cik daudz tu, lasītāj, spēsi ļauties, izbaudīt?
Vai arī varbūt tu jutīsi vieglu aizkaitinājumu, bažas par veselo saprātu (tas jau bažī arī pašus grāmatā aprakstītos, trakulīgo ģimenīti ar viņu notikumu virpuli), varbūt gribēsi novērsties, pavirzīties nostāk? Jo ir tik dažādi personāži, noskaņojumi, vērojami, apejami, iebilstami, apbrīnojami, ielās, rindās, sētmalēs, pārlieku kaut kā smejoši (neveseli), tramīgi, flegmatiski, lēnīgi, sakņupuši. Tomēr dzīvi, elpojoši. Tomēr reizēm skaisti, valdzinoši. Spridzinoši. Kacinātāji kacinoši. Izvērstāki, atklātāki, pa tiešo. Brīvāki, spēcīgāki. Atskārsmīgāki. Aizejošāki.

"Kādās vakariņās, kad viens no ciemiņiem ikreiz, kad kaut ko apgalvoja, atkārtoja "saderu uz apakšbiksēm", mēs redzējām, ka mamma pieceļas, parauj uz augšu brunčus, novelk apakšbikses un sviež tās sejā derību slēdzējam, precīzi pa degunu. Apakšbikses pacēlās gaisā, vispārējā klusumā šķērsoja galdu un piezemējās uz viņa deguna. Tas notika neviļus, vakariņu laikā. Pēc īsa klusuma brīža kāda kundze iesaucās:
- Bet viņa taču ir zaudējusi prātu!
Uz ko mamma, vienā rāvienā izmetusi glāzi sausu, atbildēja:
- Nē, cienītā kundze, es neesmu zaudējusi prātu, sliktākajā gadījumā tikai apakšbikses!" // 58.lpp.

Tā ir grāmata, vairākbalsīgums, "patiesais stāsts, kurā netrūkst parastu melu un ačgārnu melu".  
Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu"
"- Es esmu laimīgs idiots!
Uz ko māte viņam atbildēja:
- Žorž, mēs jums ticam uz vārda, uz vārda!
Viņš visu laiku dungoja - šķībi, greizi, nepareizi. Reizēm viņš mēdza svilpot - tikpat šķībi, taču viss,

ko cilvēks dara no sirds, ir paciešams
." // 13.lpp.



Mans ikrīta vilciens uz darbu atiet bez dažām minūtēm septiņos, no mājas izeju sešos četrdesmit. Vilcienlasīšanas ir foršas iespējas. Virtuves agrie pieraksti dienasgrāmatā arī. Uz virtuves galda haoss. Uz grīdas sens, daudzredzējis paklājs, daži gruži foto tuvplānā. Dzīvē nepareizīgums ik pa laikam. Paciešams, jo no sirds, jā, visnotaļ, reizēm.

Grāmata patika, nē, nav precīzi, tā - neko īsti nepasakoši. Grāmata samusināja, savaņģoja, savaldzinātsavaldzināja. Grāmata ievilka, aizvilka, davilka, savilka. Grāmata turējās, prātā, kurējās, sajūtās.

Grāmata - foršā, labā, paldies, ka ievirpuļoji rokās pa taisno no Rozes atlaidēm šomēness, pa taisno no Grāmatklubiņa dzirkstīgajām saruniedvesmām, par ko paldies visiem, kas dzīvajā tiekās, un vēl paldies Gustam un Ingai - īpaši Bodžanglas lasītrosinātājiem!

Lai mums no sirds grāmatdažādību prieki!
Košāk, kontrastaināk.

sestdiena, 2020. gada 1. februāris

Vēstule ziemai

Sveika, ziema!
Tik ļoti patīk vēstules, dažādos veidolos, ka nolēmu uzrakstīt.

Ziema, paldies, ka esi! Tāpat vien. Tāda, kāda. Dažāda. Citugad vēsāka, šogad siltāka. Lai gan mums ar Tevi nav viennozīmīgas attiecības, tomēr baudu gadalaiku maiņu, to, kā dažādi smaržo gaiss, mainās apkārtne, noskaņas un arvien arī gaidāmās jausmas par nākamo mainīgo, reizēm mazliet neparedzamo (pavasari, vasaru...).
Ziema, kā Tu jūties? Kas Tev stāstāms februārī?

Par sevi varu sacīt, ir daudzumdaudz laba.

Vakarvakarā laimīga izbaudlasīju līdz galam grāmatu. Mazāklasīšana turpinās, tāpēc pagāja vairākas nedēļas, lai arī patika, uzrunāja un saturs nebija nedz apjomā liels, nedz smagnējs. Vienkārši šobrīd es esmu tāds palapotājs, paraudzītājs.
Grāmata - Anna Gavalda "Atzīšanās". Noslēgumā patika vislabāk. Interesanti, ka šai septiņu stāstu krājumā rakstnieces vēstītājbalss vairākkārt ir vīrieškārtas, vai nu tas būtu ģimenes cilvēks vīrietis, vai vientuļāks un gados pieredzējušāks jebšu, citā stāstā, pusaugu zēns. Otra iezīme, kas raksturo vairākus stāstus, ir tuva cilvēka zaudējums. Un, šķiet, samērā nedaudzi autori, Gavalda to reto pulkā, spēj rakstīt dzīlēs ejoši, vienlaikus lasītāju saudzējoši. Šādas grāmatas saista. Tās nenoslogo, nenomāc, tomēr sniedz pieskāriena, apskāviena sajūtu. Varbūt tikko jaušamu, vieglītēm. Un patiesībā, ziema, tā - vieglītēm - ir tīkami, laiku pa laikam.
"Cilvēki dzīvo, un vienīgais, ko atceramies pēc viņu nāves, vienīgais, kam ir nozīme, vienīgais, kas paliek, ir viņu labestība." // Anna Gavalda

Bet nākamgrāmatas, ko šobrīd izjūtu kā lasītvēlmes, sekojošas:
Toms Treibergs, Biezoknis [dzeja],
Jānis Tomašs, Smagatlētika [dzeja],
Gundega Repše, Retināts gaiss [proza].

Cits temats. Par skatāmo. Seriāls, ko šai laika posmā pa druskai uzslēdzu - "Crashing" [IMDB]. Psiholoģiska komēdija par kādas (kop)mītnes vairākiem, raksturā un dzīves noskaņās dažādiem apdzīvotājiem, iebraucējiem.

Tai skaitā, no filmām vēlme redzēt "Little Women" [IMDB].

Savukārt iz mūzikas nesen labpatikās Alfie dziesma "Sometimes".


Un izskaņā, atvadoties, ziema, par to arvien iedvesmojošo - mierpriekdomām, pastaigām:
"Mežs ir pieturzīme 
starp zemi un debesīm
klusuma pauze" / Bengts Bergs // ieraudzīts Twitter @Merigolda