Jūlija piezīmes' 2019

Ir dienas, kas risinās mierīgāk, ierastāk, un tad tādas, kad notiek vairāk, interesantāk. Katrā no veidiem skaistums. Patīk tas pirmais, jo tad esmu vairāk pati, nesteidzīgāk, lēnāk, vienatnīgāk, kas man piemēroti atpūtai un atslābumam. Noteikti nejaudāju daudz, ne biežumā, ne pārsvarā. Vien reizēm un epizodiski. Tas otrais savukārt man daudz māca. To, cik dažādi var būt, cik aizrautīgi un kādās dzīves atzīšanas, svinēšanas sajūtās iespējams būt, baudot sarunas, mielastu un jūru. Paldies! Sirsnīgi.

Otrs notikums, ko pieredzēju - sadarbība. Iepriekš šādas iedrīkstēšanās sevī nemanīju un arī tagad tas mazliet mulsi. Tomēr, tikpat prieks, jo gardi un veselīgi. Tie ir dabiskajam tuvi produkti, ko var lūkot un iegādāt https://www.bcitrus.lv/. Vēl neesmu radusi laiku un nodošanos recepšu īstenošanai, taču padomā sastāvdaļas pievienot mājās gatavotai variācijai par saldējumu (sablenderēts banāns, varbūt klāt kokosriekstu piens, medus, kāds no sīrupiem un pat gabaliņi no saldajiem sukāžu veidiem). Ļoti patīkamas garšas kopumā un uzrunā tieši ar to, ka nav pārlieku saldi, ir skābens akcents. Tāpat saredzu variācijas par augļu salātu tēmu. Katrā ziņā, arī šeit ir paldies vārdi "Baltic citrus" vai "Dabas auglim" iekš Facebook - https://www.facebook.com/dabasauglis/.

Noslēgumā par grāmatu. Kšerstina Ēkmane "Suns mežā pie ūdeņiem". Neliels, nesen izdots vēstījums, nedaudzās lappusēs. Bet, ja var vilkt paralēles ar meditēšanu, kā piemēram, - mazgājot traukus, pastaigājoties, tad šī nelielā grāmatiņa bez asiem, ātriem pavērsieniem, bet ar brīnumainiem mirklīgiem dabas aprakstiem ir kā grāmatmeditācija. Kā teksta epizodes sajūtām, emocijām, pārdomām un arī mierinājumam. "Valnis vējā šalc, un zāles vārpas mirdz, kad ezera vējš ķemmē un dala tās. Bērzu lapotnes mazie spogulīši arī mirdz."(53.lpp.) Un ieteicama ikvienam suņmīlim, dzīvniektuvam draugam. Par mazītiņu kucēntiņu, kas nomaldās un izdzīvo skarbumā, bet paliek arvien ar cerību. Iekš foto draudzenes no Anglijas dāvātā krūzīte un mūsmāju "suns mazpilsētā pie mežāja".

Viņš mazāk mācēja cilvēkus

Vilcienbraucieni un vilcienlasīšana. Viendien vairāk saules, citdien lietus. Kopumā dzīve rit savu gaitu. Mēreni, varbūt varētu tā teikt. Vismaz epizodēm, periodiem. Un tas bija tas, ko vēlējos. Tas savā ziņā sasaucas ar grāmatu, ko palēnām lasīju, braucienos atverot un pirms izkāpšanas aizverot. Pa vidam paskatoties laukā pa logu.

(Kāpēc grāmatlasītājiem ceļā nereti skatiens raugās citur, laukā pa logu? Grāmatas apceres dēļ? Neliela pārtraukuma no lasītā dēļ?)

Džona Viljamsa stāsts par cilvēka dzīvi mūža garumā - "Stouners". Par to, ka ir tie, kas mazāk māk sabiedriskošanos, mazāk jaudā saviesīgumu, retāk spēj pārsteigt ar kaut ko pēkšņu, būtisku. Stouners tāds ir. Viņa sieva Edīte tāda ir. Katrs savā veidā. Pārsvarā. Mūsdienās varbūt varētu diagnosticēt kādus sindromus, bet stāsts ir par dzīvi, gadu no gada. Par tādu dzīvi, kā ikrīta piecelšanās, iešana uz darbu, nākšana mājās, vēlme pēc miera, reizēm mulsums, dabiska saminstināšanās, spēks, kas retu reizi parādās, tad atkal rimst, gadalaiki nomainās, cilvēks paliek, atvēlēto laiku, kamēr ir bijis iespējams.

Ik pa laikam mēdzu paskatīties lappusēs sašutusi. Emocijas uzradās, ne reizi vien. Par to, kāpēc tomēr tik daudz Stouners pieļauj, ka tik lielā mērā notiek pašplūsma. Gribējās sapurināt šo gareno, kalseno intelektuāli, iepurināt viņā kādu klajāku emociju. Aptuveni tā, kad kāds kliedz, lai otrs šķietami beidzot sadzirdētu, jo ir sajūta, ka lēnīgais iepretim drusku lēmēts. Un tad es sev sacīju, ka, visai iespējams, tieši te pavīd realitātes vaigs, kāds tas ir, neizskaistināts, viena no realitātes versijām, kas tiešām varētu būt bijusi notikusi, ņemta no dzīves, sastrukturēta teikumos un rindkopās, bet notikusi arī īstenībā. Un vēl. Varbūt pat kaut kādā ziņā es varu reizēm pati justies līdzīgi. Ne tik skoloti mācītā veidā, ne šai jomā. Bet sava veida nesabiedriskumā, nevarēšanā braukt un iet laukā, jo tā būtu savureiz labi, pareizāk, derīgāk, dabiskāk. Arī tajā, ka dzīve... Jā, savā ziņā patiešām dzīve ir tāda. Šāda. Kā Stouners. Neperfeketa. Ne visā attaisnojama un pasakāma, lūk, varonīga rīcība, lūk, darbošanās, aktivitātes, jauda, enerģija un rosīšanās uz āru redzamākos veidos.

Viens gan, ko samanīju. Vainošana, ko Stouners saņem un ko pats sev raida. Tas dabiski atgadās, izriet no iepriekšminētā. Ja neesi tik rosīgs, darbīgs, sabiedriski redzamos veidos, skaidriem nolūkiem, konkrētos gājienos, tad var rasties sajūta, ka vajadzētu gan. Un kad vajadzēšana neattaisnojas, var vīdēt vaina. Tai nav jābūt obligātai. Nonāku pie arvien vairāk godīgas atzīšanas un mazāk vainas, vainošanas (sevis, citu) pašas dzīvē. Par to priecājos. Tā ir tomēr vieglāk. Un Stouners varbūt arī pie tā nonāca, kaut kad, nezinu. Taču grāmatas dzīves ietvaros viņa nesabiedriskuma izpausmes radīja savu tiesu stereotipu viļņošanos, izteicienus, kas iedunkātu, līdzīgi kā lasot vietām gribējās, jā, paust kaut ko no malas, tikai malu paudumus patiesībā nemaz nevajag, nebūs, ne jēgas, ne svara.

Stouners varbūt bija vairāk viņš pats tieši savdabīgajos veidos.

Skaidrums ir drīkstēt

Vienbrīd iedomājos, kas veicina to, ka dažkārt kādas grāmatas (un vispār jebkas) raisa lielāku pieķeršanos, vairāk piesaista, pakavējas domās? Reizēm tas manāms skaidrāk - saturs, piemēram, vai vizuālais noformējums. Bet citkārt tas ir ieguldītais laiks, sevis veltīšana. Grāmatu sakarā to varētu raksturot aptuveni sekojoši: jo ilgāk, biežāk kādu grāmatu lasu, jo vairāk tai pieķeros, noskaņojos uz tās viļņa, pievēršos sajūtām, kas mirklīgi uzrodas, izrakstu domu vai valodskaistuma citātus. Protams, ja lasītais kopumā uzrunā, patīk.

Ar Rītas Jalonenas grāmatu "Skaidrums" noticis tieši šādi.

Lasīju vilcienā, braucot uz un no darba, lasīju mājās vakaros un nupat svētdienas brīvdienīgajā pēcpusdienā, kas neatnesa vis snaudu, bet deva tieši ierosmi noslēgt lasāmo. Lappušu skaita ziņā pa nelieliem gabaliņiem, bet tieši tas iedarbojies nenogurdinoši vilinoši. Arī vizuāli patika grāmatas priekšlapu un vāka krāsa (tieši tonis), bet priekšlapas - ļoti.

Vēstījums ar skumju klātbūtni stāsta par rakstnieces Dženetas (pēcvārdā atklājas dzīvojusī persona - Janet Frame, 1924-2004) gaitām radošajā un skarbuma reālistiskajā pasaulē. Tas liek pa brīdim vaicāt - kāpēc ciešanām vispār būtu jābūt normai, vienalga, vai garīgām vai fiziskām sāpēm. Un šobrīd, tagadējā pasaulē, var novērtēt savureiz humānāku attieksmi medicīnas, arī psihiatrijas jomā. Ne viss un ne vienmēr ir viegli, tomēr vairāk iespēju kopumā, arī saudzīguma, sevis paaudzēšanas iespēju. Lasot "Skaidrumu", visai sajutu, cik demonstratīvi robustāk tas bijis pagātnē, baisi, mazliet līdzīgi kā stāstā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (redzēta tikai filma, ar ko arī gana). Grāmatā Dženetu turpretī paglābj rakstīšana, vārdu spēks - bloknotos pierakstītais un pārrakstītais, pārdomātais, svērtais, pētītais. Vārdi devuši dzīvi, virzību, iespējamību.

"Tev trūkst aizsargkārtas. Tev nav jādzīvo tā, kā citi liek, un tev nevienam nav sevi jāizskaidro.

Dzīvo savu dzīvi, tev ir tādas tiesības. Un tev nav jāaizstāvas. (..) 

Turklāt, ja tu negribi, tev nav spiestā kārtā jāsaietas ar cilvēkiem. Tu mierīgi drīksti 

būt viena pati tik daudz, cik tik vēlies." // 219.lpp.

Vienmēr ir paticis lasīt par iekšējo spēku, pastāvot jebkādai (apstākļu, notikušā, cilvēciskās sava veida ierobežotības) varai. Vislabāk, ja stāstīts personiski. Un par radošajām iespējām ļoti arvien uzrunā. "Skaidrums" tieši tādā veidā atklāj, ka: "sakāmais šķīrās, vārdi vienkārši bija gaidījuši atļauju", kamēr Dženeta uzturējās klīnikā, bez iespējas aiziet (sākotnēji no dzīves, tad no minētās iestādes), bet ar vēlmi (dažādos brīžos to visu mēģinot izdarīt un) rakstīt.

Saistoši par to, kā cilvēks var pastāvēt, nepazaudēties tajā, kas šķietami, pa epizodei, ļogās, draud aprauties. Un par to, kā notiek turpināšanās. Par to, kas palīdz. Rakstniecei - vārdu pasaule. Citam cilvēkam tas (palīdzošais) var būt kaut kas cits (dažādas, mainīgas norises). Ieiešana sevī. Vai otrādāk - nenogrimšana. Nodarbošanās, ieceres, atzīšanās, mērķi, sajūta par nozīmi jebkam, ko iespējams veikt un ko ir vēlme iespēt. Cik ilgi, to nevar iepriekšparedzēt, jo īpaši, ja jāpretstāv kādai varai, bet procesā arī notiek daudz tā, kam nozīme.

"Pirmais teikums atnesa sev līdzi cerību. Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu dēļ.

Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, 

vārdu spēku nevar aizmirst." // 96.lpp.

"Krūmos čabinājās klaiņojošs kaķis, 

koku galotnēs un krūmos šalkoja vējš, debesīs lidoja putni.

Sēdēju uz vietas tik ilgi, 

līdz nekārtība manī pārvērtās par kārtību." // 171.lpp.

 

Andris Ogriņš "Tā putna diena"

Autora dzeju esmu lasījusi arī iepriekš, arvien zinājusi, būs deva melanholijas. Tas dažkārt atsvaidzina, kā melnā krāsa, melnbalti foto vai kinokadri. Visapkārt reizēm daudz iespaidu, skanējumu, toņu pāreju. Skaisti, dzīvīgi. Un vienlaikus, pastāv arī kaut kas cits, tumšāks varbūt, skaudrāks, robustāks, tiešāks.

Ikdienības tvērumi. Turpat klusas cerības vai klusas šaubas, vai jebkas cits kluss, vai arī - varbūt nemaz ne-kluss. Ikdienas notikumi un sajūtu, vēlmju pietikšana, bet citreiz vētras, impulsivitāte, šaubas, tiecība kaut kam noticēt. Aptuveni tā jaušu. Varbūt, ja dalītu, Andra Ogriņa dzejai piemīt atpazīstamāk vīrišķīgi ekstenciāla balss, kas vētī sadzīvi, iedzīvi, nakts dzīvi.

Uzrunāja rindas, ko varēju iztēloties ainaviski. Mazliet pietrūka gaišuma atveidotajai dzīves kopskaņai. Pēdējā laikā esmu vairāk pietuvojusies tādam kā dzīves baudījumam, priekam. Tas nenozīmē, ka jābūt mākslīgam pozitīvismam. Tomēr valdzina arī epizodiski tvērumi, kas vienkārši pauž ieraudzīto, pamanīto, pastaigu laikā, ielās, pagalmos, rītos, vakaros. Vārdtērptas ainas, ko cilvēciski pieredzam. Pieceļamies no rīta, esam dienas rosībā vai vienkārši dienu ritējumos, novakarēs sajūtoties jau citādāk. Tāpat, ar gadiem, varbūt rodas jau citādākas sajūtas, pārejas, krustceles. Dienu ritējumos. Bet šai dzejas krājumā sajutu arī vienatnīgumu, vietām uzsvaru uz to, kas - notiek, notiek, notiek (vienādāk, parastāk) un tiecību uz - reiz citādāk. Un to var atpazīt, ka tiecība klātesoša.

"vienādas sienas griesti grīda pārtika un

pateicība

nevienāds tu savās bailēs ka durvis būs

aizslēgtas"  // 9.lpp.

"kaut kas komisks un kosmisks

kad gribas paklusēt"  // 14.lpp.

"par cilvēku kurš ienācis telpā 

vienmēr apsēdās 

vienā un tajā pašā vietā

neatkarīgi no gaimsu un

krēslu izvietuma

atvēra grāmatu"  // 31.lpp.

"parastais krauklis parastā žubīte parastais pīlādzis

parastie cilvēki

pasaules centrā

seko līdzi četrām debess pusēm

elpo un ieklausās

ko šodien pavēsta tikai un vienīgi vējš

tas parastais

melniem spārniem"  // 51.lpp.