ceturtdiena, 2019. gada 24. janvāris

Pilns cilvēks

Ieva Cipruse "Pilni āboli strazdu". 
Zemāk bilsts - īsie pieraksti par redzēto un sajusto.

Gadalaiku noskaņu un cilvēku vērojumi, pārvietošanās transportlīdzekļos, ielu stāsti. Līdzīgi kā ir ielu fotogrāfija, autore dažās nelielajās puslapaspuses miniatūrās uzraksta pamanīto, sajūtas, atskārsto. Vējš, āboli, plaukstas, attiecības, prieks, skumjas, kauns, uzdrīkstēšanās. Viss kopā. Pilns cilvēks. Skaistuma samanīšana un turpat mazāk glītā akcepts. Arī bažas, bailes, sāpīgais. Tomēr tajā visā ir kaut kas ļoti tāds, ko būtībā ikviens var. Paņemt lapu vai ekrānā un pierakstīt, iešņāpt, uzskricelēt, piezīmēt, izteikt, izrakstīt, pastāstīt stāstu.

Vienmēr ir ļoti paticis lasīt tekstus, kas tapuši formātos: dienasgrāmatas, vēstules, e-pasti, piezīmju bloknoti. Arī citu blogu publikācijas. Tas rada ticamāku, ne tik pieblīvētu, vairāk fragmentāru iespaidu. Tuvinās ikdienas sajūtām. Izkāp no gultas, izdzer krūzi, iekāp vilcienā, ieej darbā, izej, satiec kādu, pārnāc, atkrīti, pasapņo, padomā, nākamā diena - izkāp no gultas... Tur var gadīties maz bonusu, ja nav vēl kaut kas. Un tas kaut kas vēl savukārt var būt jebkas, ko vien vēlas, kā un pēc iespējām. Tāpēc dikti pa stērķītim šo palasīju un papriecājos.


"Man patīk tie, kuri savas smalkās kurpes prot nomest nevīžīgi un aizskriet basi, ja sagribas."

"Manī ir zvērs no meža, no upes un pļavas, un purva. 

Mans zvērs grib tavu."

"Tur, gar sliedēm, pie pelēkajām daudzstāvu mājām un saplēstiem žogiem, tieši tieši gar sliežu malu, iet sieviete melnā pufaikā ar četriem brūniem suņiem. Un viss. Tā viņa tur aiziet viena, bet barā."



"Kad viss iet šreijā, vajag kaut ko darīt lietas labā. Vajag sevi izsist no sliedēm ar vienkāršajām lietām. Kad galva ir izkūpējusi kā svētais kadiķa zariņš, aizver sarežģīto ikdienas lietu mapīti un dari vienkāršas lietas. Nopērc no tantuka visus sīpolus. Nopērc sev par pēdējo naudu gladiolas. Paslēp saldētavā desmit saldējumus dzeltenās vafelēs. Aizved pusdienās tēti. Sakaltē pīlādžus. (..) Dari vienkāršas lietas, lai galvā ar caurvēju ieskrien vienkāršas domas. Dari vienkāršas kustības ar vienkāršiem pirkstiem, pieskaries citiem pirkstiem. Runā ar saviem vienkāršajiem cilvēkiem. Viss tad sabirs pa vietām, ja sagājis šreijā. Kad dara vienkāršu, viss sabirst pa vietām."

"Centrāltirgus piena paviljonā gatavo virtuļus. parastos, bez koncepta. Un bez glazūras. Var ar ievārījumu, kā nu klients vēlas. Aparātā un par kaut kādiem desmit santīmiem gabalā. Saliek kartona kastēs, arī parastās. Mājās es izvelku Straumīti un samaļu vēl vairāk pūdercukura. Piekāpiet pie tā virtuļu stenda kādreiz tukšā dūšā. Turpat kaut kur var dabūt arī kafiju ar pienu. Virtulis, kafija un tirgus sala pilsētā. Dzīvāka kā visa pārējā."


svētdiena, 2019. gada 13. janvāris

"Lāču kalns"

Skaista, neliela. Trīs stāsti par Popes muižu, apkārtējo vidi. Meditatīvi cilvēciskas saskarsmes momenti, sievietes un vīrieša, mātes un bērna. Tādas ir asociācijas un pēcsajūtas par grāmatu - 
Laura Vinogradova "Lāču kalns".

Apvidus pacēlums, pakalns Popē, turpat arī Popes muiža, ap to plivinās seni nostāsti. Ventspils novada Popes pagasts ar visu cilvēkiem pašu nepieciešamāko: pārvaldi, bērnudārzu un pamatskolu, kultūras namu, bibliotēku, muzeju, pasta nodaļu, feldšeru punktu, baznīcu un kapsētu. Vienlaikus, laika pieskāriens nav arī saudzējis, tāpēc grāmatas izdevējs, platforma Pope.Hope.Love, atklāj, ka ienākumi no pārdošanas palīdzēs atjaunot Popes muižas kungu mājas - tagad Popes pamatskolas - austrumu ieeju. Var vienīgi vēlēt, lai tas izdodas pēc iespējas vislabāk!
Vairāk uzzināms:  http://www.festivalsvarti.lv/

"Tādi nu ir tie mirkļi. Mēs atveramies viens otram, bet tad, sabijušies no noteikumiem, kuri jāievēro, steidzīgi aizveramies." (28.lpp)

Pirmais stāsts "Okša" (līvu valodā - lācene) par traģisko muižas apkaimes senatnē.  Otrais - "Von Behr(a)" - attiecību, šaubu un iekšējās/ārējās stājas noturēšanas mēģinājumi. Savukārt trešais vēstījums "Lācis" atgriežas pie pirmsākuma, tomēr pastāstot nākotni, mazliet sasaistot visu grāmatu kopā, vienlaikus arī atstājot durvis pusvirus. Bet vissvarīgāko tādā mazliet poētiskas lasīšanas veidā izjutu kaut ko īsti nenodefinējamo, tikko jaušamo.  Jo notikumi un vārdi ir viens. Jau cits kaut kas - paliekošā sajūta, kas nāk pēc tam. Stipra, laba. Cilvēka iekšējā spēka sajūta. Tādēļ grāmata savā ziņā kā starpnieks starp iztēli un ikdienu, iespējamo un neiespējamo, spēku un nevarēšanu, kodola un vidus meklējumi.

"Ik pa laikam noeju līdz jūrai. Skatos tajā aizvērtām acīm un klausos. Man ir jāsadzird ledus. Es ļauju apklust visam citam, kas manī. Lai paliek tikai jūra. Jūra un ledus. Un tad es sadzirdu." (4.lpp.)




piektdiena, 2019. gada 11. janvāris

"Kailsals"

Dzejas izdevums, ko lasu trešo reizi triju gadu laikā:
2017.gadā pirmo reizi, tad 2018.gadā, un arī šo - 2019.gadu gadu esmu iesākusi vēlreiz pārlasot.
Daina Sirmā "Kailsals".

Joprojām ļoti.

Šajā gadījumā kaut kas mazdrusku iracionāls, neizskaidrojams; pieļauju, var būt personiski; sajūtu ziņā saistās ar ko radniecīgu, dažos būtiskajos dzīves tvērumos. Kaut kas, kas vairs nav jaunības pavisam maksimālisms, nav mūsdienās populārā dinamika un trauksmainība, vairāk kā mierinošas atjautas. Un ļoti patīk tieši šī mierīgākā, mierinošākā sajūta. Patīk arī no tā skatupunkta, ka "Kailsals" dzejā nāk itin pieņemošāks, ne tik ļoti uz sevi vai kaut ko vienu noteikti vēlamo virzīts. Tas kopumā mēdz būt dažkārt nomanāms arī iejūtīgāku sarunbiedru acu skatienos, viņu jēgas redzējumos/izpaudumos - saudzīgāka, pēc iespējām, reakcija uz apkārtni un apkārtējiem, ne tik bieži kāpināto emociju izpausmes. Man arvien tas vēl tikai jāmācās, mēģinājumos, procesā, ar atkāpēm. 
Un šeit, Dainas Sirmās dzejas rindās daļēji arī to mācos. Dzīvi mazliet, reizēm kaut kur vidusceļā.
Saudzējošāk.

Tāpēc. Absolūti sirdī. Tuva, mierinoša dzeja.


 "koku skolā es mācījos 
novembrī ziedēt"

(lēnīgajās dabas pastaigās mācos mierīgākai būt) 

"mijkrēšļa stari
tomēr samaksā sarmā un spīgulīšos"


"tavu skatienu šalkoņā liegā
melna plaukst nakts
ar zelta otiņu rokā"


"Ar katru dienu es kļūstu jaunāka.
Brūces, ko cērt tavi vārdi, ieauž jaunus rētaudus manī.
Kad visa kļūšu vieni vienīgi rētaudi,
es būšu no jauna piedzimusi.
Tu būsi mana māte."

(sarunas, saskaršanās sajūtās, mainīgums audzina/dziedina)

"sniega lauks putenī
apvārsnī neredz vairs mežu"


"Tilts pāri upei kā upe - 
vijīgs, silts, maigs, piegulošs,
ar niedrēm, kalmēm, skalbēm sačukstas,
klēpī ucina zivis,
nāk pāri pats sev plūdos un palos,
ūdensrozes plaukst pirkstu galos.

Upe zem tilta kā tilts,
stinga kā betons, kā dzelzs."