Saudzīgums. Dzeja

Tas bija impulsīvs pirkums, kādudien vienkārši ieejot grāmatnīcā, pievirzoties tuvāk dzejas plauktam, mirkli padomājot - vēlos kaut ko... noskaņu sajūtām. Pašķirstīju dažas grāmatas un acis pakavējās pie maigākiem teikumiem, kas dzīves mierinoši uzrunāja, un tad savukārt jau attapos pie kases samaksājam un tālāk dodamies uz vilcienu mājupbraukšanai. Turpmākajās dažās nedēļās laiku pa laikam atvēru un palasīju, un pafotografēju. Nojautas izrādījās īstas, patiesi gribējās lasīt maigākus, saudzīgākus teikumus, un baudīju šo iespēju. Varbūt uz to nevaru atskatīties plašāk paskaidrojošāk, kas tieši patika, par ko ir rakstīts, kā rakstīts, bet pacitēšu dažas rindas un padalīšos fotogrāfijām.  
Ilonas Ķepales dzejas grāmata "Saliniece un putnu pārdevējs".

Vien piebilde.

Saudzīgums. 

To, saudzīgumu, reizēm vēlos, dzīvē, cilvēkos, arī sevī, apzinātāk, mēģināt, mācīties.
Nesen bija kāda saruna ar kolēģi, kura man simpatizē, bet ar kuru mēdzam savureiz parisināt vārdu maiņas, un viņa sacīja kādu domu - reizēm viegli ievainojamie cilvēki arī paši itin viegli ievaino citus. Tiesa. Dažreiz tas vērojams.
Un dzejā var būt sastopams (pietrūkstošais) maigums. Jāatzīst, to meklēju (dažreiz). Tam nav jābūt obligāti kaut kam pavieglajam, banālajam, no kā, iespējams, rakstošie bīstas - no banalitātēm, bet dzejai, manuprāt, ir šī iespēja (kā iespējamība) mazliet pasaudzēt, ne obligāti "bliezt" ar skarbumu un gudrību, mazliet ļaut pakavēties dienu noskaņās, cilvēku sajūtās un pēcsajūtās, arī saudzīgāk.

Putni lido pār jūru
un es nogriežu skaņu
lai dzirdētu spārnu vēdas un balsis
kas izdziest virs ūdens
es nogriežu skaņu
lai saprastu domas
(..) un tas atgādina spēli ar maldināšanu
līdz kļūst skaidrs
ka atspulgs ir īstenība
un nevis lietas
kuras atspoguļojas ūdenī  // 7.lpp.

(..) un tu vēlies saprast

kā pieradināt šo vietu

kur pat vīnam ir smilšu garša

un kuģi izrādās neveiklas jūrasgovis // 14.lpp. 

Pie mums piestātnē
rīts vienmēr dūdo baložu balsī
tikai dažbrīd kaiju uzlidojums
brīdina par dienas tuvumu
(..) un tu brīnies
ka rīts turpinās
kaut arī zvaigznes pabijušas tik tuvu // 13.lpp.

Vēlāk iesāka līt
lietusvīrs sparīgi slauca mākoņu govis
visi pārsteigti bēga no piestātnes
putni slēpās spalvās
mājas pagrieza muguras
logi sakļāva spārnus
suņi jaunkundzes klaigas aizskrēja vējam līdz
kņada saucieni steiga nemiers durstīja dienas deķi
līdz tas izira uz vakara tumsnējā skausta // 21.lpp.

Stacijas pulkstenis bija pirms sešiem

uz perona stāvēja

kungs rūtainās angļu biksēs

un dāma ar frizūru kā taurenīts koša

vēl kāda liesa jaunava smalkvilnas kleitā

un klibs vīrs

kurš savu vainu ieguvis hamburgas lokālā

nostāk

biļešu pārdevējs galifē biksēs

un pestīšanas armijas korpusa virsniece ar ziedojumu

vāceli

gaidīja vilcienu (..)

// 27.lpp.

Sena vasaras diena pār plecu atskatās

kā silts pusdienas vējš dzirdina zirgus

zīžaini purni dzer smilgu jūru (..)

// 35.lpp.

Ka zvaigznes izkāpj no nakts

un pārvēršas skaistos nieciņos zem vitrīnas stikla 

(..)

nākamais mirklis jau veļas no nogāzes

un vientuļā stacijā paliek putns

kas uzlasa drupačas

// 41.lpp. 

Pie dzelzceļa pārbrauktuves

gar uzbērumu

māla plaisās

pirmā pavasara diena nopilējusi

dzeltena (..)

// 43.lpp. 

Gaismēnu koks
izlaiž saknes
bēniņu pustumsā
kur novalkāts vamzis (..)
// 51.lpp.

Miglas sieva 

sparucas caur kokiem

vecmammas māja paliek atstatu (..)

// 55.lpp.