Sarunu tonācijas

Par savu bērnību nevaru sūdzēties, viss bija kārtībā, dzirdu sakām
četrdesmit divus gadus vecu dēlu
septiņdesmit vienu gadu vecam tēvam. // 63.lpp.

Iesākumā skatījos bibliotēkas plauktā pēc kaut kā savādāka (un tiesa - nudien, kaut kas savādāks šī grāmata ir). Paņēmu lasīšanai ar domu, pamēģināšu, ja aizies, tad aizies, ja nē, nu, dzīve tāda (esmu no tiem, kas neizlasa līdz galam, ja nelasās, žēl tērēties, kam nav sakara ar grāmatas labumu, vienkārši ar neīsto brīdi vai nenoskaņošanos konkrētajam vēstījumam). Atnācu mājās, iesāku mazliet lasīt, vilcienā uz darbu turpināju, un kaut kādā brīdī, nemanot, esmu jau vairāk kā pusē.

Ievelk. Lai gan tur varbūt nav nekā tāda, bet nemanot.
Tādas ievelkošas būšanas.

Emils Hakls "Par vecākiem un bērniem"

Mazliet spridzīgais čehu humors, nelielāki atgadījumu atstāsti iekš viena pamata stāsta -
kā tēvs un dēls kādudien apmeklē kafejnīcas, ieēd, iedzer, un tērzē. 
Dēls drusku mulst, kad kāds paziņa viņus ierauga, sak, tu tiešām runājies tāpat vien ar savu veco, nu gan. Bet, jā, to viņi lūko pieveikt - apspriest šo to, par lietām, biedriski, kāpēc ne.
Dēlam drusku kremt tēva kaut kāda reizumis ieciklēšanās, atkārtošanās, bet viņš arī piefiksē, vai tik nav tā, ka turpat pašam mēdz samisēties šai lietā.
Tēvs drusku aizsvilstas.
Dēls drusku aizrunājas.
Tā viņi cilā glāzes, maina lokācijas, paietas, atkal piesēž.

Samērā nelielā (140.lpp.) grāmata sastāv tikai no sarunām un tonācijām. Lasītājs jau uzreiz var noģiest, ka ne viss ir, kā ieraugās. Bet lasītājs arī jauš, ka savā ziņā, viss tomēr tieši tā ir. Jo, kas tad esam, cik daudz varam atreferēt un nodod vispār otram cilvēkam, nu tā, ņemt un izstāstīt, kur nu vēl - izskaidrot. Tāpēc šim - izskaidrošanas - (kaut vai intuitīvi) nolūkam man patika, ka sarunas un grāmata ir samērā nelielās devās, ka nav par daudz, ka, jā, viss nav pateikts, bet sajūtas dažbrīd ierosinātas, ejam tālāk, nākamās mazliet notveramās notis, kas, ieskicējot, ļauj kaut kur noticēt un padomāt, tā nu tas viss reizēm bīdās. Ne pārlieku nopietni, ne arī pavisam nenopietni. Ar saviem zemūdes akmeņiem. Visai noticami, ja gadījies dzirdēt dažādu paaudžu vīrus aprunājamies, it kā starp citu, - par dzīvi.

"Un ko tu, jau atkal kaut kur steidzies?"
"Nē, esmu drīzāk nedaudz noguris."
"No kā, lūdzams?"
"No rīta līdz vakaram neesmu apstājies!"
"Un ko tu dari?"
"Cenšos apmierināt prasības, kuras tiek izvirzītas pieaugušam indivīdam."
"Tikai tava vislielākā problēma no senseniem laikiem ir, ka tu vienkārši negribi būt pieaudzis," sacīja septiņdesmit viengadīgais četrdesmit divgadīgajam." // 101.lpp.