svētdiena, 2020. gada 12. janvāris

Radošums - pašironija un stāsts

Gads kopumā iesācies mierīgi un labi. Janvāris patīkami silts. Prāts labs. Grāmatu gads - vēl turpina palēnām čunčināties, iešūpoties. Fotogads arī lēnītēm, mierīgi. Savukārt kinogads, lūk, kinogads jau paspējis priecēt, sniegt ierosmi, iedvesmu padomāt.

Filma "ANJĒZE PAR VARDĀ" [IMDB]. 
Splendid Palace kinoteātris. Ditas Rietumas ievadruna.

Divi vārdi, ko impulsīvi paķēru pārdomām, piefiksēju.

Pašironija

Skaista un eleganta dzīvē, Dita Rietuma, nosvērtu, labi skanošu balsi. Tas, ko viņa stāstīja ievadrunā par radošumu kino un radošumu sievietes dzīvē bija tā, ka varētu klausīties vēl un vēl, jo palika laba pēcsajūta, kopumā noticīga sajūta (radošajam, dzīvei) un arī tāda kā cerīga sajūta (jo, ja radošais patīkams un uz pasaules tas pastāv, un pastāv visdažādākajos veidolos, tad vien jau ir labi, interesanti un prieks).

Ditai Rietumai stāstot par Anjēzes Vardas dzīvi (Dienā publicētais D. Rietumas raksts - klik te, kinoraksti.lv intervija ar kinorežisori - klik šeit), vairākkārt izskanēja vārds - pašironija, itin kā to varētu izcelt un uzsvērt. Ieklausījos, mazliet saausījos. Jo pašironija. Jā, tas ir interesanti. Tā noteikti varētu būt palīdzoša gan ikdienas sadzīvē, gan radošajās izpausmēs. Kā iespēja notiekošo netvert vienmēr nopietni, ne sakoncentrēti lielākoties uz sevi. Un tas patiesi raksturo filmas "Anjēze par Vardā" autori, kinorežisori, kura savā darbā pauž cilvēkmīlestību, vēlmi spoguļot cilvēkus - dzīvē sastaptos, garāmejot ieraudzītos. Jo, lai gan filmas virsrakstā Anjēze stāsta par Vardā, viņa stāsta par laikabiedriem, laikmetu, sastapšanās un kinotapšanas iemeslu - cilvēkiem.

Stāsts jeb kinorakstīšana

Vārds, kas izskanēja jau filmas norises laikā (dokumentālais kino), kad Anjēze Varda pieskārās jautājumam, kā vispār rodas kino ideja, iecere, stāsts. Kas veido to, ka filmai būs centrālais tēls vai vairāki, vai arī varbūt nebūs. Kas nosaka to, kādā gaisotnē filma noritēs, kādu noskaņu atstās, kāda būs fona mūzika vai izteiktāks skaņu celiņš. Un tamlīdzīgas dabas jautājumi. Tā ir stāsta veidošana, kinorakstīšana. Stāsts.

Šeit iekšēji nopriecājos, domās iesaucos - ahā (!). Jo tas ir kaut kas iespējamais ikvienam, ik dzīves situācijā. Tā var būt gleznrakstīšana, mūzikrakstīšana, vārdrakstīšana, dejrakstīšana, šujrakstīšana, roturakstīšana, fotorakstīšana. Stāsts iederas visur. Katrā niansētākā formā, ko veido cilvēks pats ar savu iniciatīvu. Tai nav jābūt vienmēr milzu formai, ārkārtēji unikālai, tā var būt radoša darbošanās, katram pēc iespējām, sajūtām, aicinājuma.

Iniciatīva ir tas, par ko arī mazliet reizēm padomāju. Tās sastāvā, šķiet, ietilpst veselīga pašsapziņas nots, jo citādi ir mazāk ierosmes. Bet, ja klātesoša savureiz arī pašironija (no pasākuma gūtā atziņa), tad varētu būt vēl vieglāk (vieglāka dzīvošana). Iniciatīva kā radoša iespēja negaidīt uz citiem, darboties pašiem, izteikties, rīkoties, caur to arī mācoties mainīgumu, ne vienmēr visā tikai izdošanos un veiksmi, caur to mazāk kritizēt, mazāk negatīvi izteikties, jo gluži vienkārši nespeciāli dzīvē notiek visādi, arī nākotni neparedzēt, visu un visus neizspriest, bet laiku pa laikam gūt
pa-darbotiesprieku. Turklāt, dažreiz arī pavisam ikdienišķi - mājās, darbadienu ietvaros - darbā, vēl citur, mazliet drošāk, pajokoties, izteikties, ar savu viedokli, darboties, rīkoties, noticēt, nu un, ka viss nav tikai izdevies, ka viss nav tikai pareizi un gludi, esam cilvēciskie cilvēki paši un citi tāpat, toties prieks un reizēm sanāk uzņēmīgāk, arī cilvēkmīlošāk, pēc iespējām.

sestdiena, 2020. gada 4. janvāris

Darbadienu lasāmais detektīvs

Vairāku mēnešu garumā mācos sadzīvot, akceptēt mazāklasīšanu. Ne tā, ka pavisam nelasīšanu, bet it kā mērenu mazlasīšanu ar epizodiskiem palasīšanās brīžiem. Nav zināms, vai tas pāries, kad un kā pāries, varbūt nostiprināsies uz palikšanu, varbūt vienkārši tā ir dzīves dažādošanās, visai mainīga gadu gaitā.

Tā, kopš novembra dažreiz somā līdzņemšanai ietilpa kāds neliels, vienkāršs detektīvromāns. Autores rakstības manieri jau senāk biju iepazinusi un novērtējusi kā vidēji saistošu, nesteidzīgu (var likties arī garlaicīga, jo spriedzes nav), tomēr mazliet tīkamā Agatas Kristi garā, caur izmeklētāju sarunām ar apkārtnes ļaudīm.

Aizdomājos arī, kas dažkārt uzrunā detektīvsižetos, jo būtībā jau tā var tikt vērtējama kā kāda cilvēka nelaimes atreferēšana? Atbilde ir aptuveni tāda, ka reizēm saista neieciklēšanās un nepārspīlēšana. Līdzīgi tas attiecināms uz detektīvseriāliem vai žanra kino. Jo, gadās, stāstos par un ap spilgtāku dzīvi, mēdz ieviesties galējākas formas, ne vienmēr, bet reizēm (romantiskajā žanrā lielā laimes vīzija mijas ar tikpat lielo nelaimīgumu, piemēram), daudzas norises ļoti izceltas (cilvēks - varonīgs, izteikti veiksmīgs vai ārkārtīgas grūtības pārcietis), kas dzīvē reālajā ne katreiz noticas. Savukārt, detektīvromānos, kas nav ļoti nežēlības pilni (tādus nespēju), bet vairāk sarunu formā, ieskicējas, atklājas cilvēku daba, psiholoģija, ne dramatizēti, un negrozoties ap galvenokārt viena personāža uztveri, būšanu.

Ruta Rendela "Kur gaisma dalās". Neliels (191.lpp.), joprojām par nedārgu samaksu iegādājams Jāņa Rozes grāmatnīcas e-vietnē - klik, stāsts, ko acij tīkamā valodā tulkojusi Dagnija Dreika, par samērā vienkāršiem ļaudīm, viņu sadzīves notikšanu. Anglijas mazpilsētā pazudusi kāda sieviete, cilvēks gados, klusa un nosvērta persona, mājsaimniece. Vienīgā dīvainība - mājas bēniņos atrastas vairākas grāmatas ar īpatnējiem veltījumiem. Situācijas atrisinājums beigās nāca kā pavisam negaidīts pārsteigums. Tomēr spriedze izpalika, tāpēc, un arī augstākminēto personisko mazāklasīšanas iemeslu dēļ, lasīju ilgi, aptuveni trīs mēnešus, vairāk izklaidus, kad sanāca, dažreiz no rītiem, braucot vilcienā, pāris reizes vakaros mājās, pa dažām lappusēm.

 
"Spilgtajā gaismā laistījās pelēkais asfalts, uz kura asi iezīmējās pretējā pusē augošo koku īsās ēnas. Nevienas citas krāsas - tikai šis mirdzošais pelēkums un saulainais zaļums." / 168.lpp.

"Galvenajam inspektoram patika rītausma, lai gan parasti viņš bez īpašas vajadzības nemeklēja iespēju to skatīt. Šī aina viņam palīdzēja domāt. Nekur nemanīja ne dzīvas dvēseles. Tirgus laukums likās daudz plašāks nekā dienā, un ietves malā, kur mēdza piestāt autobusi, bija izveidojusies sekla peļķe. Uz tilta viņš satika suni, kas mērķtiecīgi rikšoja savās noslēpumainajās darīšanās, galvu izslējis, it kā noteikti zinātu, kurp skrien. Veksfords uz mirkl apstājās un pavērās lejup ūdenī. Pretī raudzījās liels, pelēcīgs stāvs, bet drīz vējš saņirbināja virsmu un salauzīja attēlu." / 162.lpp.


"Palicis viens, Veksfords pētīja grāmatas. To bija simtiem, plauktos pie visām sienām, muguriņa pie muguriņas. Liels daudzums Viktorijas laika dzeju un romānu līdzās septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta darbiem. Veksfords paraustīja plecus. Kinsgsmārklema bija pilna ar šai līdzīgām mājām, vispakārt vieni vienīgi pārpilnības cietokšņi, savrupnami ar bibliotēkām un grāmatu kolekcijām..." / 144.lpp.

svētdiena, 2019. gada 29. decembris

Iedvesmojošais 2019.gads

Pieņemšana (pēc iespējām)

Novērtēju, esmu priecīga, pateicīga 2019.gadam un kopumā dzīvei, ka ir pieņemšanas iespējamība, mēģinu sniegt arī no sevis, reizēm pateikt labu vārdu apkārtējiem. Jo tas gluži vienkārši ir atvieglojoši. Ļauties būt tādiem, kādi esam, pabaudīt dzīvi, reizēm arī skumt. Jo kāda lielāka jēga apspriest citus, komentēt, ja tas netiek jautāts, ja tas nepalīdz. Tā vietā dažkārt var dzīvot "uz pilnāku krūti" savu dzīvi, ja ir vēlme. Ne tāpēc, ka egocentriskums priekšplānā un apsveicams, bet tas ir tas, par ko vissaturīgāk iespējams uzņemties atbildību - par pašu izvēlēm. Saskarsmes ietvaros neizslēdzot ieklausīšanos citos, prieku, līdzpārdzīvojumu. Taču pieņemšana ļauj, galu galā, pieņemt arī sevi, to, ka ir savureiz robežas, cik daudz kaut ko iespēt, uzņemties vai akceptēt, un neiestājas "pasaules gals" pie kaut kā nevarēšanas, vienkārši Tu esi cilvēks, es esmu cilvēks, un varam mazliet vieglāk visu šo "padarīšanu" uzņemt.

Radošums

Ir vairāki burvīgi, skaisti, talantīgi, forši cilvēki, ko man bijis "kaifs" sastapt, iepazīt vairāk vai mazliet, jo nav obligāti kaut kam būt daudz. Un šo "tostu dzīvei" saku ar prieku, "lietoju iedvesmotājus" - paskatos, baudu, cik dažādas lietas dažādiem cilvēkiem padodas. Tas nav vienmēr viegli, nedz arī visā perfekti, neizslēdzot nianses, dzīves un radošuma stāstiem ir slāņi, bet pamatā, kāpēc gan nepabaudīt citu talantus, veikumu, nepapriecāties, nepasajūsmināties.  
Superīgie, radošie, pazīstamie - jūs burvīgi, paldies, ka esat!

Vienkāršība

Savā dzīvē mēdzu pateikties par vienkāršībā labo, un tāpat mēdzu dažkārt sajusties vienkāršībā apmierinātāka. Reizēm tas nav tā ļoti domājoši un vienmēr dziļi. Ir savi, varbūt kādā niansē, mazliet degradēšanās momenti (paklausos folk un popmūziku, paskatos pa seriālam). Vienlaikus, ikdienā, salīdzinoši ar dažiem senākiem dzīves gadiem, sajūtos varbūt apzinātāk, drošāk veikusi izvēles. Pateicos, ka jaunajā, 2019.gadā uzsāktajā, darba vietā varu strādāt sev piemērotāk - pietiekamā vienatnē, pašas ritmā, atsevišķā darba telpā.
Un ļoti pateicos ģimenei par sapratni, par būšanu kopā bez uzstādījumiem, bez obligāti "pareizā" modeļa, vienkāršībā, sirsnībā.  Neperfekti, neideāli, ar dažādu gadījumu "piemaisījumu", arī visādām neomām, nogurumiem dažkārt, bet tieši šī pieredze, ko gūstam kopā, vienmēr paliks kā ļoti nozīmīgs ceļš.  Mīļie vistuvākie - jūs visvislabākie!

Šeit neliels 2019.gada TOPS:
Nr.1 Ļoti gaidīta grāmata
Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt"
Nesen dienasgaismu ieraudzījis izdevums, dzejas vārdos un mākslinieciskajā noformējumā skaista, rosinoša, saviļņojoša grāmata. Inga raksta tā, kā man vienmēr ir gribējies lasīt, tā, kā nav par daudz, nav par skarbu, ir trāpīgi, sajūtas un pārdomas raisoši, sirsnībā sajūtami.

Nr.1 Prieks par draudzeni
Ievas skaistie, talantīgie šūšanas darbi, gaumīgi izvēlētas krāsas un materiāli -
Etsy "In Love With Trees", KLIK šeit. Vienmēr ticīgi raugos tajā, par ko cilvēks iedegas, un patīkami redzēt rezultātu. Tas neuzliek rāmjus, bet ir dikti forši un mīlīgi. 

Nr.1 Filma
Alise Zariņa "Blakus" [IMDB]
Komēdija, romantika, pārdomas. Skanīgi, jestri, humorīgi dialogi, skaņu celiņš - piemēram, mazs, labs Youtube gabals, īsfragments no filmas (pasmaidīju) - KLIK šeit.

Nr.1 Mūzika
The Yearning - Youtube, KLIK šeit.
Tulkojumā, šķiet - ilgas. Uzrunā kopējā noskaņa. Piemēram, dažas patikušās dziesmas: "The Moment Your Heart Would Say Goodbye", "When I Lost You", "Do You Remember?", "Learn to Love".

Nr.1 Seriāls
"Mum" [IMDB]
Komēdija, vairāku paaudžu attiecību ironiska ilustrācija (stāsta centrālās personas - māte, viņas dēls ar draudzeni, mātes draugi), vietām pārspīlējumi, lai paspilgtinātu, taču mani savaldzināja kopš pirmajām sērijām. Tur nav viennozīmīgais skaistums vai tāds kā visuvarošais darbīgums un veiksmīgums. Nianses. Introversija. Un sirsnība nojaušamā veidā caur ikdienišķo, komisko.
Sievietes, mātes stāsts par to, ka dzīve turpinās, viņa kā cilvēks, sieviete turpinās.
"I’m very single-minded, but I hope not in an arrogant way. I’m just incredibly self-sufficient" (citāts no The Guardian intervijas ar galvenās lomas atveidotāju Lesley Manville, KLIK šeit).

Un daži 2019.gada atslēgvārdi, tagi, mirkļbirkas (no dienasgrāmatas):
  • novienkāršojos
  • pamainu scenārijus
  • mūzikas mapes telefonā
  • dejoju mežā, staidzinot suni
  • kakao ar mandarīniem
  • pasmaidu
  • apsveicu sevi, ka reizēm paklusēju
  • atzīstu, kā lietas ir
  • esmu drosmīgāk 
  • laimīga
  • paldies


svētdiena, 2019. gada 22. decembris

Dzeja siltina

Ingas Pizānes, silta un sirsnīga cilvēka, dzeja mani saviļņo un uzrunā, sakustina, rosina, un arī siltina, tādēļ decembri veltu, palēnām lapojot, baudot, krājuma "Siena, ko nosiltināt" lasīšanai. Izvēlos pavisam nesteidzīgu būšanu dzejā, vārdos, teikumos. Mazliet palasu, paņemu pauzi, palasu vēl, atrodu sajūtas, domas, sevi, iegrimstu, mazliet pazaudējos, atkal atrodos, mācos just, arvien, apzināties, varbūt, dažreiz, mazliet vairāk, varbūt arī atzīt, un atzīties. Tā - lasu, un esmu mazliet dzejas balss agrajos rītos vilcienā, vakaros mājās, brīvdienu pastaigās mežā, gaidāmajā gada izskaņā, gaismas mainīgumā, citādīgumā, cerībās, atmiņās, nojausmās. Mazliet samulsusi lasu par slēpti un vienlaikus atklāti skaudrajām, arī skumjamām dzīves lietām, sarodu ar tām arī sevī, sabalsojos, sakļaujos domās, paņemu pauzi, paturpinu. Šī - dzīve. Šeit - cilvēks. Dzīvs. Mēs. Tu, es. Silti.

Inga, paldies!
Ļoti!
Arī skaisti. Ieraudzītais un ietvertais vārdos. Nodomātais un nodomi. Sajustais un sadziedētais.

"Mācos pilsētu, 
meklēju adreses un sevi." // 26.lpp.

"Vārdu piedod
es mācos katru dienu." // 38.lpp.


"Kur paliek glāsts, kad beidzas?
Vai ceļi beidzas
tikai strupceļos?

(..) Mums ir ideāli, bet tie nesaskan
ar dzīvi.
Ar dzīvi
nesaskan nekas." // 52.lpp.

"Vējš
tik mierinošs.
Saule rudenī.
Klusums ir vaļā. Klusums ir pieņemošs,
īpaši rudenī,
dominē fantāzija, dominē vējš.
Manām domām par tevi nav pašcenzūras.
datu aizsardzības likums ļauj tevi fotografēt ar acīm
un publicēt bildes savās atmiņās,
nesaskaņojot tās ne ar vienu.
Vējš
tik mierinošs." // 54.lpp.

Man subjektīvi šķiet, ka Ingas dzeja drusku vietām asociējas ar psiholoģiskām franču filmām, kino, kas plaiksnī skatienos, elpās, cilvēkiem tiecoties, satiekoties, šķiroties, sakļaujoties un atraujoties, ejot katram uz savu pusi, tomēr atskatoties, paraugoties vispār vērīgāk, turpinot ticēt un nodomāt - tuvība ir iespējama, patiesi, reizēm tā neatbilst pieņēmumiem, neiederas standartos, nav nosakāma un ievirzāma, nav pavēlama vai atvēlama aiz laipnības vai iejūtības, bet tāpēc vien tuvība nekļūst neiespējama. Un es noticu. Un zinu, ir glāsts cilvēkos. Ikvienā. Gadās visādi, kā mēdzu vērot, gadās vēsāks gadalaiks, notiek nokrišņi. Vienlaicībā, turpat līdzās, pēc iespējām, pēc visa, kaut vai domās, un reizēm uz āru, ir. Katram savs stāsts. Pieskārieni. Mīlestība. Plašākā nozīmē. Dzīves nozīmē - mīlestība.

Ja mazliet mēģinātu salīdzināt iepriekšējo latviski izdoto Ingas dzejas krājumu - "Tu neesi sniegs" un šo, nupat dienasgaismu raudzījušo, "Siena, ko nosiltināt", tad samanu līdzības, dzejnieces balsī, domu virzībā, arī rakstības veidolā tomēr līdzības. Vienlaicībā, notiek tāpat (pieminētā) mācīšanās (dzīves), meklēšana, atradumi, turpinājumi, kaut kas jauns (dzīvē, dzejā - jauni gadalaiki, jaunas dienas...), tāpēc ir arī citādākais (notikumos, atskārsmēs).

Un sienu taču var nosiltināt. Vjadzības gadījumā. Tāda iespēja pastāv.
Ne vienmēr uzreiz viegli. Taču var.

Cilvēku?

Kā Tu domā, cilvēku var? (Sasiltināt?)

Es uz to ceru, laiku pa laikam siltinos pati, - domās, siltinu tuvos, - domās,
dažreiz klātienē, pēc iespējām.

"Es vēlos izmirkt līdz ādai, līdz zemādai,
bet prāts mani turpina ārdīt,
līdz atārda vaļā visu,
kas manī gadiem ir krājies,

un, bļāviens, 
es nezinu,
ko ar to iesākt." // 27.lpp.


"Es esmu mūžīgs bēgums,
no tevis skrejošs
pie tevis." // 45.lpp.







sestdiena, 2019. gada 7. decembris

Īslasāmais, vienkāršošanās, skanējumi

Dažkārt dzīve notiek veidos, kas nav iepriekšparedzami, saplānojami, konkrēti nolemjami un īstenojami. Viens no šādiem gadījumiem ir saistīts ar tuva cilvēka veselību, veseļošanos, vai arī, kā būs lemts, domu pārstatīšanu citā gultnē, realitāti ietverošā. Tam ļoti vajadzīgs laiks, diezgan nezināmi ilgs, un tas ietver visdažādākās reakcijas. Manā gadījumā viens no palīdzošajiem momentiem ir novienkāršošanās. Mazāk darbību un rosības, pēc iespējām, vienkārši esot, kā ir. Tas ne vienmēr ir tikai mierīgi un apcerīgi. Kopumā vienkāršojoties, sadzīvē teikumos runājot varbūt mazāk, bet par lietu, vai mazliet ar humoru, ja reizēm izdodas, grāmatas arīdzan lasot maz un kaut ko nelielu, paklausoties vieglāku mūziku.

Tāpēc trīs nelielas īslasāmības.


Nora Ikstena, Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti"
Skaistiem, nelieliem teikumiem uzrakstīti daži vieglstāsti un paretam viegldzeja, melnbalti foto, kopumā drusciņa pāri 90 lappusēm nelielajā, suņmīļiem veltītajā grāmatā. Vienkārši palasīšanās kādā nelielā brīvbrīdī un sirsnīgums, par dzilvēka (suņa un cilvēka, dzīvnieka un cilvēka) sastapšanos. Ja ir vēlme pēc kā nopietnāka, tomēr pamatīgāka, varbūt nederēs. Taču, ja pa laikam piemērots arī nesarežģītais, mirklīgais, nelielais, tad pašā laikā, sirsnībā.

Hermans Hese "Kūrviesis"
Valoda, teikumu sabalsīgums. Kā meditācija par kāda rakstnieka gados (autora) uzturēšanos, viesošanos ārstniecības iestādē, sanatorijā, kūrortā. Refleksijas par ikdienas novērojumiem, apjautumiem. Cilvēces, sevis raksturojums, nedz glaimojot, nedz pavisam nopeļot, vienojot pretmetus.

Anna Gavalda "Skaists izrāviens"
Ļoti vienkārša, viegli pozitīva. Grāmata, kas var noderēt kaut kur braucot, esot ceļā, gaidot, jebkuros momentos, kad nav laika vai vēlmes dikti iedziļināties. Par kādas ģimenes attiecībām kāda brauciena un parunāšanās par dzīvi ietvaros, tāpat vien, itin kā garāmejot, nojaušamos mājienos, kas tomēr neko traģisku neatklāj, vien piederas pie ikdienas un varbūt mirklīgām pārdomām iz sērijas "ak, dzīve".

Un vēlrudens.
No mākoņkauliņa maliņas
Astainis weŗas uz zemi
Tas gan bij jauks laiciņš -
Katŗam tā wisnegadās...
// Vilipsons


Un mazliet, tai pat mežājā, kur ķepainis, zarotnes, grāmatas, - arī es.
Ieritinoties savas cilvēkdraudzenes klēpī, šajos brīžos Džekija ar visu savu suņa maņu juta, ka saimniece itin kā pazūd un izgaist grāmatās, ko šķirstīja un konspektēja. Ziemas vakaros, kad ārā sniga un gaudoja vējš, viņas tā varēja sēdēt stundām, līdz lasītāja nogura, ņēma Džekiju un viņas abas kopā devās uz dusu. Tik labi bija noslēpt purniņu pie saimnieces kakla un saldi iemigt ciešā suņa miegā.
// Nora Ikstena

Tā notiek sīkvirzība. Ne katru brīd' un ne viennozīmīgi. Reizēm.

Savukārt noslēgumā daži vieglskanējumi.

City of Stars (Duet ft. Ryan Gosling, Emma Stone) - "La La Land" soundtrack [youtube]
Mammy Blue (Roger Whittaker) - "Roma" OST [youtube]
Can't Go Back Now (The Weepies) - "Adam" soundtrack [youtube]
Christmas Is Beautiful - Shelly E. Johnson [youtube]
I Want Love - "Rocketman" soundtrack [youtube]
Beautiful World - Tim Myers [youtube]
Homeless (Acoustic Version / Lame de son) -  Marina Kaye [youtube]
Arthur's Theme (BBC Cover Version) - Rumer [youtube]
No Plans - Jason Mraz [youtube]
And Then You're Gone - Pink Martini [youtube]


~ Lai skaistas ziemas laika svētku norises!


sestdiena, 2019. gada 26. oktobris

Audiovizuālās piezīmes

Vēls rudens - laiks, lai lasītu, klausītos, skatītos, labprātāk uzturoties iekštelpās. Mēģināt rast vairāk iespēju būt siltumā, arī mierā, saglabātot iekšējos resursus. Pēc vasarīgajām pastaigām un braucieniem, pirms vēlāk gaidāmajiem ziemas svētkiem un līdz ar to arī aktivitātēm, tāda kā iepauzēšana. Tāpēc nesen ļāvos gan kinopriekam, gan jauniegādātu pastkartīšu skaistumam, gan arī noklausījos dažas audiopārraides skanējumā.

Skatītizvēlētais kinodarbs nāca kā rosinājums no manām radošo pārdomu domubiedrēm Ingas un Valērijas. Īpaši priecājos, jo dažus gadus senāk biju lasījusi grāmatu, kas ļoti patika, pēc kuras motīviem uzņemta filma, ko šoruden izrāda festivāla Riga IFF ietvaros. Tas ir rakstnieka Pēra Petersona (Norvēģija) stāsts par kādu vecāku vīru, kas devies uz nomaļu vietu, nosķirtībā un atmiņās vada dienas, poētiski skaistas, taču skarbas dabas ieskāvumā. Filmas nosaukums identisks grāmatai, "Prom ārā zirgus zagt" (Goodreads un IMDB), tās režisors Hanss Peters Molands. Literārais vēstījums atmiņās šķita maigāks, liriskāks, kino iepretim rakstītajam vairāk nopietnības un dramatisma, taču arī vizuālais baudījums - smilgas vējā, meži, koku galotnes, savvaļas zirgi, cilvēku vērīgi un niansēti portretējumi.




Otrs skatītprieks - pastkartītes, ko radījusi bloga https://gramatas.wordpress.com/ autore Mairita, kas iegādājamas iekš Etsy LetItBloomArt https://www.etsy.com/shop/LetItBloomArt (pieejamas arī atveramās kartītes un grāmatzīmes). Atzīšu, šis ir pirmais pirkums, ko veicu Etsy, taču viss noritēja viegli un raiti. Vēl jo lielāks prieks bija sūtījumu drīzumā, pēc dažām dienām, saņemot un atverot. Skaistums! Krāsas dzidras un pat faktūras sajūta papīram. Tas ir skaisti arī no tā aspekta, ka tiek īstenota radošā darbošanās, par ko bija sapņots, kas tika plānots, pārvarot mulsumu un risinot dažādus praktiskās dabas jautājumus. Lieliski, un lai izdodas!





Klausāmizvēlēs, dažreiz, kad ir noskaņojums, mēdzu vadīties no dažādām impulsīvām ierosmēm. Lielākoties sociālajos tīklos kāds padalās ar saiti uz interviju vai cita veida audio materiālu, citkārt pati virtuāli pastaigāju pa Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio portāla sadaļām, palūkojot, kas jauns radio (Naba, LR1, LR3 dažādas kultūras pārraides) raidījumu arhīvos.
https://www.lsm.lv/

Nesen noklausījos Spotify brīvpieejā I'mperfekt piektdiena sarunu ar dzejnieku un Satori pārstāvi Henriku Eliasu Zēgneru (turpat arī vairākas citas interesantas sarunas).
https://open.spotify.com/show/67q24UTMMmEIGpq6SF7Edd

Vietnē Patreon laika gaitā esmu noklausījusies vairākas audio pārraides ar dažādiem Džemmas Sudrabas podkāsta viesiem, precīzāk, viesēm.
https://www.patreon.com/dzemmas_podkasts

Pēc filmas noskatīšanās vienubrīd lūkoju arī, ko piedāvā Riga IFF vēl bez kinolentēm uz lielā ekrāna un uzgāju pārraidi viņu Youtube kanālā, kur runāts par kinokritiku (kritikas kopumā, plašākā izpratnē, nozīmi un jēgu, valodu un valodas izteiksmes līdzekļiem).
https://www.youtube.com/watch?v=Ki6l84LSa6s&t=1s 




trešdiena, 2019. gada 16. oktobris

Sarunu tonācijas

Par savu bērnību nevaru sūdzēties, viss bija kārtībā, dzirdu sakām
četrdesmit divus gadus vecu dēlu

septiņdesmit vienu gadu vecam tēvam. // 63.lpp.
Iesākumā skatījos bibliotēkas plauktā pēc kaut kā savādāka (un tiesa - nudien, kaut kas savādāks šī grāmata ir). Paņēmu lasīšanai ar domu, pamēģināšu, ja aizies, tad aizies, ja nē, nu, dzīve tāda (esmu no tiem, kas neizlasa līdz galam, ja nelasās, žēl tērēties, kam nav sakara ar grāmatas labumu, vienkārši ar neīsto brīdi vai nenoskaņošanos konkrētajam vēstījumam). Atnācu mājās, iesāku mazliet lasīt, vilcienā uz darbu turpināju, un kaut kādā brīdī, nemanot, esmu jau vairāk kā pusē.

Ievelk. Lai gan tur varbūt nav nekā tāda, bet nemanot.
Tādas ievelkošas būšanas.

Emils Hakls "Par vecākiem un bērniem"

Mazliet spridzīgais čehu humors, nelielāki atgadījumu atstāsti iekš viena pamata stāsta -
kā tēvs un dēls kādudien apmeklē kafejnīcas, ieēd, iedzer, un tērzē. 
Dēls drusku mulst, kad kāds paziņa viņus ierauga, sak, tu tiešām runājies tāpat vien ar savu veco, nu gan. Bet, jā, to viņi lūko pieveikt - apspriest šo to, par lietām, biedriski, kāpēc ne.
Dēlam drusku kremt tēva kaut kāda reizumis ieciklēšanās, atkārtošanās, bet viņš arī piefiksē, vai tik nav tā, ka turpat pašam mēdz samisēties šai lietā.
Tēvs drusku aizsvilstas.
Dēls drusku aizrunājas.
Tā viņi cilā glāzes, maina lokācijas, paietas, atkal piesēž.

Samērā nelielā (140.lpp.) grāmata sastāv tikai no sarunām un tonācijām. Lasītājs jau uzreiz var noģiest, ka ne viss ir, kā ieraugās. Bet lasītājs arī jauš, ka savā ziņā, viss tomēr tieši tā ir. Jo, kas tad esam, cik daudz varam atreferēt un nodod vispār otram cilvēkam, nu tā, ņemt un izstāstīt, kur nu vēl - izskaidrot. Tāpēc šim - izskaidrošanas - (kaut vai intuitīvi) nolūkam man patika, ka sarunas un grāmata ir samērā nelielās devās, ka nav par daudz, ka, jā, viss nav pateikts, bet sajūtas dažbrīd ierosinātas, ejam tālāk, nākamās mazliet notveramās notis, kas, ieskicējot, ļauj kaut kur noticēt un padomāt, tā nu tas viss reizēm bīdās. Ne pārlieku nopietni, ne arī pavisam nenopietni. Ar saviem zemūdes akmeņiem. Visai noticami, ja gadījies dzirdēt dažādu paaudžu vīrus aprunājamies, it kā starp citu, - par dzīvi.



"Un ko tu, jau atkal kaut kur steidzies?"
"Nē, esmu drīzāk nedaudz noguris."
"No kā, lūdzams?"
"No rīta līdz vakaram neesmu apstājies!"
"Un ko tu dari?"
"Cenšos apmierināt prasības, kuras tiek izvirzītas pieaugušam indivīdam."
"Tikai tava vislielākā problēma no senseniem laikiem ir, ka tu vienkārši negribi būt pieaudzis," sacīja septiņdesmit viengadīgais četrdesmit divgadīgajam." // 101.lpp.