trešdiena, 2018. gada 5. decembris

Pilsētas labirinti un dzeja. Inga Gaile "Migla"

Pilsētas un miglas motīvi. Sieviete, vīrietis, bērns. Dzeja, kas pārvietojas, apgūst, izzina ielu musturus, iesākumā jaunības gadu biedru kompānijās, vēlāk rimtākos sadzīves vērojumos, arī jautājumos par jēdzīgo. Dzeja, kas runā balsī, ne no tribīnes, bet tepat, kaimiņu kāpņu telpas logailā, līdzās netālu ejošajos cilvēkos, tu un es, mēs arī to varam saklausīt dažu rītu vai vakaru, vien dzejā tas trāpīgos, poētiskos vārdos. Vietvietām aizsākoties ar svelmi, turpinoties tumsas apjautā, tad nākotnes vīzijas redzējumā, nenoliedzot, spēcinoties.

"Miglas" lasīšana bija skaista pieredze, bagātina un padara labāku (dienu, mani). Par to arī vislielākais paldies! Jo dzīvē, ikdienas mērojumos ne katru reizi tas notverams, - izjūtu spēks, dažreiz samanāms, bet ne vienmēr, vai arī nepietiek laika, brīdis aiz brīža. Rakstīts vārds turpretī, ja uzrunā, ja saviļņo, spēj paveikt to jebkurā diennakts stundā, jebkurā vietā, transportā braucot vai mājās un mājas džemperī mizojot un vārot kartupeļus. Tāpēc lasot sajutu arī visu nelielo notikumu dzīves prieku. Laba un laimīga sirds jušana.

----------

30 jautājumi, kurus cilvēki neuzdod viens otram

Vai tev šodien ir tik daudz prieka, ka pietiktu arī man? (..)
Vai tu atnāksi vienkārši pasēdēt, paskatīties laukā pa logu? (..)
Ko tu paņemsi līdzi, kad aiziesi prom? (..)
Kam jānotiek, lai tu saņemtos darīt to, ko gribas?

----------

(..) Ir brīnums diena šī,
un kāda daļa, cik tā nogurusi, cik tai krunku, cik daudz šai dienā līst,
šis mūsu dzīves laiks, un elpo debesis,
un šis nav iespējams, un tas nav iespējams,
un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir un klusums, čuksti, glāsti
   un pēkšņa apjauta, tu esi dzīvs. (..)

Tā gaisma, kura nāk no stipras ticēšanas,
no lēnas piederēšanas un maigas pazemības,
šai dienā visus elektrības vadus bizē sapina,
un eņģeļi nu dzied: priekš kam mums elektrība.
Tā gaisma, kura nāk no maigas dzīvības un stipra spēka
dzīvi izturēt un debesīs vēl pamanīt -
iet putni prom,
bet drīz būs baltais sniegs,
tad svecītes,
tad salūts,
pavasara vēji.
Un atkal jauna elpa pret debess loku kliegs,
paldies tev, neiespējamais,
ka man tu noticēji. 




sestdiena, 2018. gada 1. decembris

Baudīt prāta iztukšošanas sajūtu

Apgāda “Jumava” izdotā Uves Timma grāmata "Putnu vērotājs" radīja vēlmi lasīt nesteidzīgāk, pakavējoties aprakstītajās noskaņās, tieši to pakāpeniskajā ritmā. Stāstījuma centrā Ešenbahs, viņa paša vārdiem: vienkāršotājs, uzklausītājs (ar taujātāja dotībām), aprakstītājs, novērotājs. Viņš mazliet asociējas ar pagurušu vīru, kas pēc smaga darba, intelektuāla vai fiziska, atlaidies gūt atelpu, visbeidzot atvirzīdamies no steigas, burzmas, arī mūsdienu pasaulē tik populārā dinamiskuma, ka cilvēkam daudz jāvar un jāpaspēj. Tekstā pamazām atklājas apstākļu maiņas iemesli, došanās prom no pilsētas un patvēruma gūšana nomaļā, visai skarbā dabas ielokā, kad apkārt "vējš, smiltis un putnu klaigas". Jāatzīst, ne bez devas rūgtuma un smaguma dažos momentos, jo "eksistē laika trūkums. Tas savukārt noved pie tā, ka cilvēks kļūst rupjš". Tomēr, lasot, tas nelika vēlēties vieglāku izklāstu, jo rodas simpātijas attiecībā uz nosvērtības mēģinājumiem, ejot izraudzīto ceļu, kas varbūt neatbilst kādai šķietamajai normai, bet arī neuzliek nebeidzamības pienākumu un ļauj pietuvoties vairāk dabiskajam iekšējam stāvoklim.

"Putnu vērotāja" stāstīto var uzlūkot arī no tā skatījuma, cik dažādi iespējams reaģēt uz notiekošo. Satricinājumi, kāpumi, kritumi, saviļņojumi mēdz atgadīties ikvienam. Tālākais ir reakcijas, kas izvird vai arī sākotnēji tiek slāpētas, un vēlāk jau reakcijas uz reakcijām. Iesākumam atainota darbīgo, visnotaļ intelektuālo ļaužu sabiedrība: Ešenbahs kopā ar Zelmu, savukārt Anna kopā ar Ēvaldu. Pāru draudzība ērta komunikācijā, neviens neaizsvilstas, viss šķietami labvēlīgi mierpilni saplānots. Vakarēšanai uz galda vīns, bērni savās istabās. Neviena iemesla sānu skatienam. Un tomēr tas notiek, varbūt nostrādā kāds ķermeņa raidīts signāls, vai arī - varbūt iemesla nemaz nav, katrā ziņā, ne tāda viennozīmīga, kas definētu vispārēju sajūtu ķīmiju, cilvēks vienkārši "ir laimīgs, bet grib vēl vairāk".

Izpaužoties sekām, katrs no iesaistītajiem mēģina emocionāli glābties. Ēvalds, iepriekš raksturots kā plānotājs, atklājas jaunās izpausmēs. Anna un Zelma rīkojas piepeši negaidīti. Ešenbahs pieredz sabrukumu, - fizisku, garīgu, personisku, profesionālu. To, kas norisinās turpinājumā, nodaļu pēc nodaļas šķetina atmiņu un tagadnes apkopojums. Diezgan reālistiski izjūtams, ka ideālie personāži nepastāv. Arī Ešenbahs nav visā tikai cilvēcības iemiesojums. Viņš tāpat kaut ko nav jaudājis, tas nebūtu mākslīgi izdarāms, ja ietu pret iedabu. Atklājoties cilvēkam, gan spēcīgākajās izpausmēs, gan vājumā, reizēm var rasties kārdinājums iebilst, pamudināt. Vienlaikus, šīs grāmatā sakarā tas īsti nebūtu jēdzīgi. Jo poētiski atklātajā tekstā, reālais atveidodojums ir pārlieku dažāds un daudzpusīgs, gan patīkams, gan nē, gan saprotošs, gan noslēgts, gan klātesošs, gan nepieejams. Drīzāk grāmata ļāva viegli nojaust varbūtējās atbildes, bet neprasīja to viennozīmīgu tulkojumu, atstājot brīvu telpu nākotnes domām.

"Viņam vairs nebija nekādas vēlēšanās. Jā, tik vienkārša, tik nesamākslota bija atbilde. Trūka vēlēšanās. Ešenbaham bija zudusi patika vai arī, precīzāk izsakoties, viņš vairs nevarēja pateikt, kāpēc viņam būtu jāstrādā tāpat kā līdz šim." ( 165.lpp.)

"Ešenbahs izbaudīja šo prāta iztukšošanas sajūtu. Viņš pamatīgi pārdomāja šos vārdus: prāta iztukšošana. Tas varētu atvest sev līdzi kādu citu vārdu: meklēšana." (166.lpp.)



otrdiena, 2018. gada 27. novembris

Nikola Jūna "Viss, itin viss"

Labestīgi, sirsnīgi, viegli lasāms, jauneklīgs stāsts! Varētu teikt, piemērots pusaudžu auditorijai, bet ne tikai. Ir skaisti lasīt par pirmo jūtu mošanos dzīvē, par bailēm ļauties, un tomēr ļaušanos. Kā arī, priecē smalki, melnbalti noskaņu zīmējumi, ko radījis grāmatas autores dzīvesbiedrs. Savukārt teksts mijas ar sižeta stātījumu un vietām saraksti e-pastā. Dažādota grāmata.

Ja ir lasīti un ir patikuši tādi publicējumi kā Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vaina", Reinbovas Rouelas "Eleonora un Pārks", tad pastāv iespēja, ka patiks arī "Viss, itin viss". Varbūt šeit neatradīsies tik dziļš vēstījums, cik vienkārši sirsnīgi, dzīvi apliecinoši meklējumi.

"Tas, ka tu nespēj izbaudīt visu, nenozīmē, ka tev nav jāizbauda nekas." (86.lpp.)

"Tāpēc cilvēki viens otram pieskaras. Reizēm ar vārdiem nepietiek." (112.lpp.)


- Atnesīsi, lūdzu, papīru?
- Nu jau... Sākas?
- Jā.
- Tad uzreiz varēja pasūtīt grāmatu ar salvetēm.
     
Tā izskan mana dzīvesdrauga komentārs par apraudāšanos, ko mēdzu šad tad pabaudīt, ļaujoties, lasot kādas skumjas vietas grāmatās. Neanalizējot, nepamatojot. Tā vienkārši. Vai arī - iesmejoties, esot emocijās.


"Fotogrāfija ir tāda kā laika mašīna. Mana istaba izplēn, un es atrodos tajā pludmalē, kur mani ieskauj mīlestība, sāļais okeāna gaiss, gaistošais siltums un saulrieta izstieptās ēnas." (167.lpp.)

Bet tikmēr, pie mums, šī gada siltā novembra noslēgumā, laukā paspējis uzsnigt pirmais sniegs.

pirmdiena, 2018. gada 19. novembris

Inga Gaile "Piena ceļi"

Viņa. Sieviete. Bieži palikusi noliektu galvu. Tais brīžos viena. Asarām straumēs. Vārdi sāpīgi trāpījuši. Viņa. Tā, kas kādam nav. Pietiekami jauka, pietiekami slaida, skaista. Kurai nav "astoņpadsmit roku, lai pabarotu bērnus, aprūpētu mammu un vēl uzkoptu".

Viņa - vairāku stāstu liriskā varone - mēro ceļu no nedrošības uz savas izvēles apzinātu atzīšanu, sava dzīves ceļa uzsākšanu, pieņemtā lēmuma īstenošanu. Iesākumā jauna, vēl meitene, kurai iedvests, ka ne ar ko nav īpaša, ka nekā jēdzīga. Un pēc tam, pakāpeniski, jau ar pieredzi, viņa vairāk apgūst un atgūst sevi.

"Es stāvu gaismas šaltī.
Tātad viņiem ne vienmēr ir taisnība. Tātad es varbūt nemaz neesmu tik šausmīga. Tad varbūt es varu iet un grauzt savus zaļos kātus un sapņot aiz šķūņa. Tātad varbūt es varu skriet. Tātad varbūt es varu raudāt, kad viņa uzvelk savu plašķi un aiziet. Varbūt es varu."
/stāsts "Stāvu gaismas šaltī"/

Grāmatā ir garīgas nostājas skaistums.
Autore, kā vēsta populārs meklētājs tiešsaistes pārlūkā, ir skaista un arī gana enerģiska.
Ar savu redzējumu, savu vārdu, balsi.
Un viņa nevis "varbūt", bet jau ir ļoti daudz paveikusi, joprojām paveic, un viss vēl notiks.
Ne perfekcijās vai ideālismā, bet kā cilvēks, reāls arī ikdienas dzīvē. Kā cilvēks - radoša personība.
Viņa - māte, kuru sastopam "Piena ceļu" lappusēs.

 

otrdiena, 2018. gada 13. novembris

Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Visa mirklīgi pazibošā līdzsvarošanās mēģinājumi.
Dienu riti abos virzienos, gan tuvojoties pieredzētajam, gan atlaižot, kad brīdis pienāk.

Grāmata, kā atmiņu plaiksnījumi, cits citam pārklājas, vietām atstāj sajūtu, ka atcerēšanās momenti nekad nav kontrolējami, tā ir kā pašsaprotamība, eksistences dāvana, un arī kaut kas nenotverams, - "mana papīra atmiņa" (96.lpp.).


Grāmata Modas balsī liegi vaicā...

Vai mēs tiešām zinām, kā par mums domā mūsu mātes, (kad pašas jau esam kļuvušas mātes), kā par mums domā mūsu tuvākie? Mātes (ikviens vistuvākais cilvēks), domā ar sirsnību, lai gan varbūt ne vienmēr visu spējušas dot, ir pieļāvušas reiz arī kļūdas, nav bijušas līdz galam ideāli, bet vienmēr kaut kur paliek gaišums, tas vienkārši nav perfekts, tas ir cilvēcisks, un cilvēks... Arī mēs. Jā, vai gan ir nepieciešams atgādinājums, ka cilvēks ne vienmēr visu paspēj, izdara, vārdos pasaka.
Tomēr jūt gan.

"Viņa tur manu roku, taču necenšas notvert manu skatienu kādā no lifta spoguļu sienām. Viņa uz mani ir pārskaitusies. Šādi aizblandīdamās, es esmu viņu uztraukusi. Savādi, kā viss apgriežas ačgārni. Kad Helēna bija maza, viņa vienmēr bēga prom. Reizēm atradu viņa skolas somu līdz pusei pilnu ar džemperiem, apdauzītiem āboliem un mīļākajiem gliemežvākiem, bet, ja nu šādas pazīmes biju palaidusi garām nepamanītas, man nācās viņu meklēt tīrelī." (47.lpp.)

"Apstājos un nopētu viņas seju. Jā, es viņu pazīstu. Protams. Taču, ja neņem vērā to pīrsingu lūpā, viņa nudien varētu būt Helēna pirms daudziem gadiem, tās pašas blondās cirtas. Tikai viņa izskatās laimīgāka. Mana meita laikam ir laba mamma, tā izskatās." (223.lpp.)


Vai draudzība katrā vecuma gadalaikā ir vienādi spēcīga, nepārtraukti nozīmīga?

Jo Moda ik grāmatas nodaļā mēģina atcerēties sev pazīstamus cilvēkus, kurus laiku nav sastapusi, vēlas piedomāt par viņiem, paglabāt cerību, zināt, ka viņi bijuši ļoti svarīgi, joprojām ir, ka varbūt viss būs labi.

"Grīļodamās pieceļos, dārzs ap mani palsi mirguļo, nemetot ēnas, un piepeši tālumā pār kokiem iedzirkstas bāli zeltainas gaismas mēlītes. Rītausma uzplaiksnī kā izšauta lode. Ar pēdas iekšamlu iebīdu izkašņāto zemes kaudzi iekšā bedrē un piemīdu, lai svaigie rakumi atkal ir gludi un plakani. Austs rīts, un es esmu dārzā. Cik jauki, nudien. Cik skaisti. Ieelpot drusku svaiga gaisa un skatīties, kā lec saule." (68.-69.lpp.)




pirmdiena, 2018. gada 29. oktobris

Laura Vinogradova "Izelpas"

Neliels izelpu krājums par to, ka dzīve... Ļoti dzīvojama. Vienlaikus ar to, ka jūtama, sāpāma, skumjama, kliedzama, sitama, smejama, mīlama, smaidāma, gaidāma, cerama. Dzīve - pagātnē, un tagadnē pieredzama, un nākotnē iespējama. Jo mēs vienā un tajā pašā laikā kaut ko zinām, bet kaut ko citu tikai minam un nezinām. Tam visam daudzkārt līdzāspastāvot. Cilvēkiem, notikumiem, bērnībai, pieaugušo izvēlēm, kļūdām, atkal citām izvēlēm, centieniem, gājumiem, ritējumiem. Sievietēm un vīriešiem, ar viņu katra vēlmēm, redzējumiem, iedabu.

"Es priecājos tik ļoti, ka viendien parkā uzlienu vītola zarā, kas noliecies pāri dīķim, un vēroju sevi ledus spogulī. Norauju cepuri un ar savu vēl pliko galvu laimīga sēžu kokā. Cilvēki, iedami garām, nekautrīgi mani pēta. Varbūt nav redzējuši daudz pieaugušo, kuri ziemas salā pliku galvu sēž kokā. Un man gribas viņiem saukt, ka es priecājos un lai priecājas arī viņi. Ir jādzīvo!"
/stāsts "Pļauka"/

Tuvojas ziema, spelgonis, aukstums, lietus, tumsa. Pirmais, zināma nepatika pret dabas stihijām, dienu iedalījumiem. Ātrāk Ziemassvētkus, pēc tam ātrāk pavasari. Šo visu nē. Kāpēc, priekš kam. Gribas baudījumu un patīkamo. Bet ir taču iespējams un gadiem to arī darām, izdzīvot gadalaikus. Katram mēnesim savs. Nedēļai. Notikumam. Protams, nav bez mitas tīkamais. Un tomēr, arī ir. Ik pa laikam. Smaids. Uzrunājoša grāmata. Spēcīgs vārds. Tuvs cilvēks. Sarunbiedrs. Filma. Pastaiga. Elpot dabu. Ainavas. Miera brīdis. Turpinājumi.

"Vai mana dzīve mainīsies, ja zināšu? Vai, saņemot atbildes, es atgūšu redzi? Vai būšu laimīgāks? Vai zināšana cilvēku dara laimīgu?"
/stāsts "Kailie koki"/

Tāpat, vai amats, vai ienākumi, vai māja, respekts un citi tie momenti dara? Ja dara laimīgu, labi. Jo ne sodīt. Bet, ja nedara, tātad kaut kas cits dara, - kas, kur, kad - Tevi Laimīgu?

Savukārt lasošo, skatošo, klausošo mani valdzina pārdomu rosinātāji, kas ļauj arī laiku pie sevis tā mierīgi nodabā. Jo ne uz visu ir atbildes. Bet sajūtas ir. Gandrīz uz visu. Uz šo stāstu krājumu, uz Lauras rakstīto sajūtas ir. Dažādas, jo arī stāsti dažādi, - skaudri, spēcīgi, dzīvot tiecīgi. Cerīgas kopumā sajūtas. Un prieks par iespēju. Jo lasīt interesanti, teksta ritējuma ziņā viegli, cilvēciski saprotami, dažu atskārsmju piepildījoši.

"Man vajadzēja tikai mierinājumu, kādu, ar kuru parunāt." 
/stāsts "Kaķis"/

Tāpēc par grāmatu autorei sirsnīgs paldies! Tiku sakustināta, domāta, justa, un parunājos ar šiem esības fragmentiem, izstāstītajiem momentiem, arī kliedzieniem un nesapratnēm, mēģinājumiem tālāk uz priekšu dzīvē, katram pēc iespējām un pēc viņa paša. Laimes.

"Aiz loga snieg. Jākobam nav aizkaru, kailie koki pa logu skatās uz mums. Melna nakts un lēns sniegs."
/stāsts "Kailie koki"/

Un mana rudens loga fotosajūta oktobra izelpā.




 

piektdiena, 2018. gada 28. septembris

"Grāmata, kuras nav"

Nesen izlasīju kādu nelielu, viegli tveramu "Grāmatu, kuras nav. Kā izkļūt no vāveres riteņa un nopurināt putekļus no sava sapņa", autors - Alekss Novaks.

Rezumējoši: grāmata - motivators. Rosina, atgādina noticēt sev un vairāk darīt to, uz ko iekšēji ir vēlme virzīties (profesionāli, personiskajā dzīvē).

Bija vietas, kur ieteikumiem mazāk piekritu, bet kopumā - guvu šobrīd vajadzīgo motivāciju. Tāpat bija samanāmi izteikumi, kas tulkojumā latviešu valodā neskanēja īsti dabiski (oriģināls krievu valodā). Savukārt patika, ka autors piedāvā konkrētus ierosinājumus, tiesa, dažus no tiem kaut kur jau esmu lasījusi, bet šobrīd atsvaidzināju zināšanai.


Un pieturas punkti, kurus piefiksēju:
  • nenoteikt termiņus personiskajām vēlmēm
    (zinu, ko vēlos, bet to, kad tieši, atstāju dzīvei - šoruden, nākamgad, vai arī - īstenosies kaut kas cits un citā laikā)
  • iziet no pretējā un noteikt nevis maksimālo, bet gan - minimālo latiņu
    (nevis spēt vislabāk, un uztraukties, ja nesanāk, bet paveikt būtiskāko pašlaik)
  • ja ir reizes, kad pozitīvisms neveidojas un mākslīgi to nevar radīt, tad vismaz būt neitrālāk
  • trenēt spēju ļauties jaunajam, mazināt bailes no nezināmā
    (iet uz veikalu pa citu ceļu, aizbraukt ekskursijā uz vietu, kur nav būts, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no tās sfēras, kas interesē)