trešdiena, 2019. gada 16. oktobris

Sarunu tonācijas

Par savu bērnību nevaru sūdzēties, viss bija kārtībā, dzirdu sakām
četrdesmit divus gadus vecu dēlu

septiņdesmit vienu gadu vecam tēvam. // 63.lpp.
Iesākumā skatījos bibliotēkas plauktā pēc kaut kā savādāka (un tiesa - nudien, kaut kas savādāks šī grāmata ir). Paņēmu lasīšanai ar domu, pamēģināšu, ja aizies, tad aizies, ja nē, nu, dzīve tāda (esmu no tiem, kas neizlasa līdz galam, ja nelasās, žēl tērēties, kam nav sakara ar grāmatas labumu, vienkārši ar neīsto brīdi vai nenoskaņošanos konkrētajam vēstījumam). Atnācu mājās, iesāku mazliet lasīt, vilcienā uz darbu turpināju, un kaut kādā brīdī, nemanot, esmu jau vairāk kā pusē.

Ievelk. Lai gan tur varbūt nav nekā tāda, bet nemanot.
Tādas ievelkošas būšanas.

Emils Hakls "Par vecākiem un bērniem"

Mazliet spridzīgais čehu humors, nelielāki atgadījumu atstāsti iekš viena pamata stāsta -
kā tēvs un dēls kādudien apmeklē kafejnīcas, ieēd, iedzer, un tērzē. 
Dēls drusku mulst, kad kāds paziņa viņus ierauga, sak, tu tiešām runājies tāpat vien ar savu veco, nu gan. Bet, jā, to viņi lūko pieveikt - apspriest šo to, par lietām, biedriski, kāpēc ne.
Dēlam drusku kremt tēva kaut kāda reizumis ieciklēšanās, atkārtošanās, bet viņš arī piefiksē, vai tik nav tā, ka turpat pašam mēdz samisēties šai lietā.
Tēvs drusku aizsvilstas.
Dēls drusku aizrunājas.
Tā viņi cilā glāzes, maina lokācijas, paietas, atkal piesēž.

Samērā nelielā (140.lpp.) grāmata sastāv tikai no sarunām un tonācijām. Lasītājs jau uzreiz var noģiest, ka ne viss ir, kā ieraugās. Bet lasītājs arī jauš, ka savā ziņā, viss tomēr tieši tā ir. Jo, kas tad esam, cik daudz varam atreferēt un nodod vispār otram cilvēkam, nu tā, ņemt un izstāstīt, kur nu vēl - izskaidrot. Tāpēc šim - izskaidrošanas - (kaut vai intuitīvi) nolūkam man patika, ka sarunas un grāmata ir samērā nelielās devās, ka nav par daudz, ka, jā, viss nav pateikts, bet sajūtas dažbrīd ierosinātas, ejam tālāk, nākamās mazliet notveramās notis, kas, ieskicējot, ļauj kaut kur noticēt un padomāt, tā nu tas viss reizēm bīdās. Ne pārlieku nopietni, ne arī pavisam nenopietni. Ar saviem zemūdes akmeņiem. Visai noticami, ja gadījies dzirdēt dažādu paaudžu vīrus aprunājamies, it kā starp citu, - par dzīvi.



"Un ko tu, jau atkal kaut kur steidzies?"
"Nē, esmu drīzāk nedaudz noguris."
"No kā, lūdzams?"
"No rīta līdz vakaram neesmu apstājies!"
"Un ko tu dari?"
"Cenšos apmierināt prasības, kuras tiek izvirzītas pieaugušam indivīdam."
"Tikai tava vislielākā problēma no senseniem laikiem ir, ka tu vienkārši negribi būt pieaudzis," sacīja septiņdesmit viengadīgais četrdesmit divgadīgajam." // 101.lpp.





pirmdiena, 2019. gada 14. oktobris

Atrudens. "Trotuārs"

Līdzīgi, kā mēdz teikt par atvasaru, tā šogad, lietavu vidū, iesilst, iesauļojas - atrudens.
Lasu kādu skaisti iesietu grāmatu, ar baudu veros lappusēs, aplūkoju fotogrāfijas.

Montas Kromas dzejas izlase "Trotuārs" - laikietilpīgs un pilnestīgi veidots darbs, priekšvārdā sniedzot ieskatu autores dzīves un darba gaitās, turpmākajās lappusēs atklājot poētikas mainīgumu dažādajos rakstības veidolos.

Montas Kromas (dzimusi Apse, 1919.gada 27.februāris - 1994.gada 24.jūlijs) daiļradei var piedēvēt tam laikam neierastāku, jauna veida dzejas izkārtojumu, izskatu (vietām garu un īsu rindu mija, biežs iekavu vai punktu katras rindas galā lietojums). Valoda šķetinājusies kā divos piegājienos, atšķirīgos vēstures posmos - iesākumā socreālismā un vēlāk modernismā.
Dzejnieces iedzīvināts, burtiski maņām un mielēm jūtams, pilsētas dunošais ritms, ko teicēja nebūt nenodala no lauku dzīves noskaņām, bet sasaista vienkop, apvienojot zemes smaržu un neona ņirboņu. Gadalaiki jau arī norit visur, ik nostūrī, tāpat cilvēki jūt prieku vai skumjas ikviet, sieviete, vīrietis jūt, neatkarīgi no vides un politiskā režīma, jūt vienmēr, visos laikos.

Kopskatā visvairāk uzrunāja autores vēlāko dzīves gadu veikums un dzeja, kas grafiski tomēr vienkāršāka, līdz ar to man šķita mierīgāka, domīgāka, niansētāka, no kā iepriekš vizuālie eksperimenti mazliet novērsa uzmanību. Taču tieši lakonismā, vienkāršībā visvairāk jautu balsi, kas piederējusi spēcīgam cilvēkam, meklētājai, domātājai.


Dega mežs.
Liesmains līdz galotnēm. Dega mežs.
Cilvēkā.
Dega mežs.
Nodega.
Tagad ir izdedze.
Pārogļojušies kropli stumbri.
Cilvēkā.
Tagad ir izdedze.
Briesmīgi būs tur ieiet.
Visbriesmīgāk būs tur ieiet sievietei, kas mīl.
Izdedzē.
Cilvēkā. 
     // No krājuma "Lūpas. Tu. Lūpas. Es" (1970), 66.lpp.



Trotuārs ir mans draugs, jo tas ir ceļš, tādēļ
neredzu viņu pelēku.
     // No krājuma "Stāvā jūrā" (1982), 136.lpp.



Pilsēta ļoti līdzīga mežam.
Cilvēki - stumbri un stumbri.
Pilsēta ļoti līdzīga jūrai.
Šalc un šalc. 

     // No krājuma "Monta" (1985), 152.lpp.


Savukārt mans ikrīta trotuārs, ceļā uz darbu, ved gar Torņakalna staciju, gar Arkādijas parka vijumiem un tālāk Māras dīķa virzienā, raugot ūdens vizēšanu laternu atspulgos vai pēcpusdienas saulē. 

Gadās arī miglas rīti, nupat arvien tumstošāki, vēlāk mazpamazām skaidrojas, aust.
Pret oktobra oranžkoku galotnēm zilgme un mazs mēness sirpis. 

Ļaudis lielākoties visai miegaini agrajā vilcienā, izkāpj, dodas, ja kompānijās, tad darbadiena, skaiti, jau iesākusies, runājas neitrāli pozitīvismā, vai steidz vienatnes solī kur kurais.
Turpat arī pretīm nāk suņvīrs ar burvīgo takšu šķirnes bumbulīti, kādus itin labi mūsģimenē zinām, atpazīstam spītnieku raksturus un gardēžu omulīgumu. 

Citreiz pīles dzenājas, nebūdamas nemaz tik miermīlīgas. Šoruden arī gulbju pārim, šķiet, ģimenes vai vienkārši biedru pieaugums, jaunuļi vai vienkārši spējākie vēzē baltmirdzošos spārnus, vecākie vai vienkārši rimtākie nosvērtāk peld, reizēm pietuvojoties krastam. 

Siltajās novakarēs gribējās smaidīt, vērojot grāmatu lasītājus, vairāk gan lasītājas sievietes, piesēdot uz soliņiem, atvērtām grāmatu lappusēm un matu viļņiem vējā plīvojot. 

Skaistums. Tādos brīžos labi. Un, lai kas reizēm gadās, visādi epizodiskie sagurumi, sasirgšanas, ir arī šie momenti, kas īpaši, paliek kaut kur sajūtu atmiņās.










svētdiena, 2019. gada 6. oktobris

Saudzīgums. Dzeja

Tas bija impulsīvs pirkums, kādudien vienkārši ieejot grāmatnīcā, pievirzoties tuvāk dzejas plauktam, mirkli padomājot - vēlos kaut ko... noskaņu sajūtām. Pašķirstīju dažas grāmatas un acis pakavējās pie maigākiem teikumiem, kas dzīves mierinoši uzrunāja, un tad savukārt jau attapos pie kases samaksājam un tālāk dodamies uz vilcienu mājupbraukšanai. Turpmākajās dažās nedēļās laiku pa laikam atvēru un palasīju, un pafotografēju. Nojautas izrādījās īstas, patiesi gribējās lasīt maigākus, saudzīgākus teikumus, un baudīju šo iespēju. Varbūt uz to nevaru atskatīties plašāk paskaidrojošāk, kas tieši patika, par ko ir rakstīts, kā rakstīts, bet pacitēšu dažas rindas un padalīšos fotogrāfijām.  
Ilonas Ķepales dzejas grāmata "Saliniece un putnu pārdevējs".

Vien piebilde.
Saudzīgums. 
To, saudzīgumu, reizēm vēlos, dzīvē, cilvēkos, arī sevī, apzinātāk, mēģināt, mācīties.
Nesen bija kāda saruna ar kolēģi, kura man simpatizē, bet ar kuru mēdzam savureiz parisināt vārdu maiņas, un viņa sacīja kādu domu - reizēm viegli ievainojamie cilvēki arī paši itin viegli ievaino citus. Tiesa. Dažreiz tas vērojams.
Un dzejā var būt sastopams (pietrūkstošais) maigums. Jāatzīst, to meklēju (dažreiz). Tam nav jābūt obligāti kaut kam pavieglajam, banālajam, no kā, iespējams, rakstošie bīstas - no banalitātēm, bet dzejai, manuprāt, ir šī iespēja (kā iespējamība) mazliet pasaudzēt, ne obligāti "bliezt" ar skarbumu un gudrību, mazliet ļaut pakavēties dienu noskaņās, cilvēku sajūtās un pēcsajūtās, arī saudzīgāk.



Putni lido pār jūru
un es nogriežu skaņu
lai dzirdētu spārnu vēdas un balsis
kas izdziest virs ūdens
es nogriežu skaņu
lai saprastu domas
(..) un tas atgādina spēli ar maldināšanu
līdz kļūst skaidrs
ka atspulgs ir īstenība
un nevis lietas
kuras atspoguļojas ūdenī  // 7.lpp.

(..) un tu vēlies saprast
kā pieradināt šo vietu
kur pat vīnam ir smilšu garša
un kuģi izrādās neveiklas jūrasgovis // 14.lpp. 




Pie mums piestātnē
rīts vienmēr dūdo baložu balsī
tikai dažbrīd kaiju uzlidojums
brīdina par dienas tuvumu
(..) un tu brīnies
ka rīts turpinās
kaut arī zvaigznes pabijušas tik tuvu // 13.lpp.



Vēlāk iesāka līt
lietusvīrs sparīgi slauca mākoņu govis
visi pārsteigti bēga no piestātnes
putni slēpās spalvās
mājas pagrieza muguras
logi sakļāva spārnus
suņi jaunkundzes klaigas aizskrēja vējam līdz
kņada saucieni steiga nemiers durstīja dienas deķi
līdz tas izira uz vakara tumsnējā skausta // 21.lpp.



Stacijas pulkstenis bija pirms sešiem
uz perona stāvēja
kungs rūtainās angļu biksēs
un dāma ar frizūru kā taurenīts koša
vēl kāda liesa jaunava smalkvilnas kleitā
un klibs vīrs
kurš savu vainu ieguvis hamburgas lokālā
nostāk
biļešu pārdevējs galifē biksēs
un pestīšanas armijas korpusa virsniece ar ziedojumu
vāceli
gaidīja vilcienu (..)
// 27.lpp.




Sena vasaras diena pār plecu atskatās
kā silts pusdienas vējš dzirdina zirgus
zīžaini purni dzer smilgu jūru (..)
// 35.lpp.

Ka zvaigznes izkāpj no nakts
un pārvēršas skaistos nieciņos zem vitrīnas stikla 
(..)
nākamais mirklis jau veļas no nogāzes
un vientuļā stacijā paliek putns
kas uzlasa drupačas
// 41.lpp. 

Pie dzelzceļa pārbrauktuves
gar uzbērumu
māla plaisās
pirmā pavasara diena nopilējusi
dzeltena (..)
// 43.lpp. 



Gaismēnu koks
izlaiž saknes
bēniņu pustumsā
kur novalkāts vamzis (..)
// 51.lpp.

Miglas sieva 
sparucas caur kokiem
vecmammas māja paliek atstatu (..)
// 55.lpp.

svētdiena, 2019. gada 29. septembris

Drīkst nesaprast, kas te notiek

Nesenizdotais, nelielais īsprozas krājums "Kas te notiek", tā autors Rvīns Varde pašlaik man asociējas ar trim norisēm:
~ interviju radio "Naba" raidījumā Bronhīts, kas uzrunāja (klikšķsaite zemāk),
~ tad atvēršanas svētku reizi Žaņa Lipkes memoriālā,
~ un noslēdzoši - pašu grāmatu.
Radio autors runāja par dažādām radošajām lietām, tostarp absurda pratību, sacīdams, aptuveni citējot: "Jo neviens jau nesaprot, kas te notiek. Vai tu saproti, kas te notiek?". Tā, savā ziņā, nesaprašanu, kas īsti notiek, var visnotaļ legalizēt un sasaistīt ar 120 nelielajiem, puslapas vai lapas garuma grāmatā izdotajiem stāstiem iz ikdienas, notvertiem, piemēram, tirgū, kafejnīcās vai sabiedriskajā transportā. Intervija kopumā mani saausināja, jo patika sacītais arī par to, ka "atelpa ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai vispār varētu radoši izpausties", ko runātājs attiecināja uz savu būšanu kā dabas entuziastam un putnu fotografēšanu, kā arī fotografēšanu kopumā, domāju. Tāpat piekrītoši sajutos, kad tika stāstīts, ka literatūrā meklē vieglumu, piesaistījumu, to, kas aizķer, ievelk, jo atpazīsti emocijas.
Raidījums klausāms iekš Naba LSM (klik uz ieslēptās saites).

Žaņa Lipkes memoriāls (klik) atrodas apkārtnes skaistuma ieskāvumā - Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 9, un kopumā sniedz sajūtas par kaut ko vienlaikus senu, bet novatorisku un aktuālu arī šodien. Pārsteidza telpu iekārtojums un muzeja risinājums informācijas apkopošanā, kas vislabāk jāpieredz pašu acīm. Grāmatas "Kas te notiek" saistībā varēja pabaudīt gan muzikālu pavadījumu, gan fragmentu lasījumus. Savukārt fotogrāfiski baudīju atmosfēru un cilvēkus, brīdim īpaša likās aina - kāda pirmajā rindā sēdoša lasītāja smaidīja, pāršķirot lappuses, kā arī kopumā - smaidīgums auditorijā.





Turpretī kā lasītāja varu nu atzīties, ka arī ne vienmēr sapratu, kas notiek. Varbūt šāda iecere ir bijusi viens no pamata momentiem grāmatai. Tad paliek jautājums par uztveri, par to, kas tiek sagaidīts no konkrētā izdevuma. Jo ir skaidrāk, ja kādreiz tiek izvēlēta konkretizēta lasāmviela - detektīvromāns vai tā dēvētais dāmu romāns, galu galā, pat eseju vai akadēmiskas ievirzes rakstu krājuma gadījumā var vismaz aptuveni nojaust, kas sagaida. Īsprozas situācijā tas ir mazliet kā ar minimām (dzejas žanrā minimas praktizē Aivars Eipurs) vai arī tādām kā Čehova sadzīves ainām, kur klātesošs gan humors (amizējoties ar sadzīves mazajiem, neveiklajiem momentiem), gan kaut kur viegli jaušams filozofisks pavediens, ko varbūt varētu mazliet asociēt ar Danielu Harmsu, bet šai reizē arī tāds kā haotiskāks pasniegšanas veids.

Par pēdējo kritiskāk. Iespējams, īsstāsti iegūtu vairāk sapratnes un patikšanas, ja daži no tiem būtu pat vēl īsāki, bet viengabalaināki, neizšķīstot jau miniatūrajā puslapas tekstā vēl divos vai vairākos apakšdomu un apakšapakš domu teikumos. Nelielie gabaliņi būtu ieguvēji, nebūdami vietām saraustīti, bet viena aplūkotā gadījuma ietvaros pietiktu arī ar vienu autora paša domu vai vienu paspilgtinājumu, nevis vairākiem, pat nesaistītiem, akcentiem.

Kā arī, būtu gribējies, lai krājumā tiktu iekļauti viens vai daži garāki stāsti. Varbūt tas mazliet nesaskanētu ar konceptu - īsprozas skices, taču ir sastopami dažādi risinājumi (piemēram, proza un dzeja vienuviet, vienas grāmatas ietvaros, kas nebūt netraucē), kas uzrunā lasītājus (mērķis grāmatas izdošanai tās lasīšana/lasītāji).

Un svešvārdi. Vietām to lietojums šķita nekontrolētāks, pārlecot no tēmas uz tēmu, par daudz, nerodoties sajūtai, ka piešķirta papildu vērte (piemēram, 124.lpp., ko esmu kūtra citēt). Lai gan, ir arī iederīgāki momenti, kur svešvārdi, nezinātājam tiešām neko neizsakoši (Epischura baicalensis), vismaz tiek paskaidroti un iederas stāstā (134.lpp.).

Kopumā skices uzrunāja ar tām piemītošo viegluma šarmu, kas reizēm tikai ārēji viegls, mazliet mānīgs, jo iekšpusvērstākās domas ik pa laikam ieskanas un rosina pareflektēt par ikdienas un sadzīves pieredzi, jēgu. Daudzviet piekrītoši pamāju, citviet pasmaidīju. Un tas - pasmaidīšana - liekas īpaši vērtīgi. Tāpēc, domājams, vēlāk atkārtoti pārlasīšu dažus gadījumus, vienkārši pasmaidīšanas nolūkā, tā dēļ, ka, protams, ir daudzums nopietnu situāciju kopumā dzīvē, un sociālo aktivitāšu ietvaros sabiedrība tiek rosināta neaizmirst domāt, bet blakus analizēšanai paliek cilvēciskums (cilvēciskais faktors - gribas arī vieglāk reizēm). Tāpēc atpazīstamas bija emocijas par sadzīves situācijām, turklāt ne tikai pavēršot pret abstraktajiem kādiem citiem cilvēkiem, bet attiecinot arī uz pašas izpausmēm (vēlāk sekos citējums manam visiecienītākajam grāmatas īsstāstam, kuru varu iztēloties apspēlējamu kādā humora raidījumā *).

"Meitene uz ielas nožāvājās tā, ka viņas mutē varētu ievietoties atomzemūdene, bērnudārza olu kultenis, dūmu izpūšana, pirms iekāpt autobusā, cimda pazaudēšana, tautas deju kolektīvs, folijā ielikta cepta vista, kas smaržo pēc sevis, skaidu briketes, darva, pelēks foto albums, kurā bildes neturas pie lapām, bet sabirst, spītējot pienaglošanai un taisot tiltiņus, servīze, ko nedrīkst lietot, tikai vērot, aizsvīdušas brilles (..). Un meitene pati, kā arī es, kurš to redzēja." (128.lpp.)

* "Manā mājā dzīvo klusi ļaudis. Tikai vienreiz nācās iet un teikt, lai nogriež klusāk dārdoņu, ko uzskata par mūziku. Katrā stāvā dzīvo arī dažādu ēdienu gars. Trešajā ir karbonāde. Šķiet, var pat dzirdēt, kā to neatlaidīgi un ar lielu entuziasmu klapē. Tad tā ieveļas eļļas pannā un čurkst. Otrajā stāvā ir adžikas un paprikas duets, kaut kas līdzīgs lečo. Tad vēl ir austrumu kakts, tur var sastapt kariju, bet lētu kariju. Reizēm smaržkociņus, tādus melnus, ziniet. Gan jau tie ir iesprausti koka zilonītī par diviem eiro. Kad man bija iesnas, staigāju te kā akls, nāsīs bija pemestība un karbonādes simfonija apklusa, lai pēc tam uzplauktu ar jaunu sparu. Bet ventilācijas sitēma mums ir vienota, to vislabāk var just tualetē. Es atmuguriski ielienu tai mazajā kambarītī un sastopu kotletes. Nepārprotamas, apaļas, omulīgas, pufīgas, ar rīvmaizi..." (67.lpp.)

"Tad es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav. Padzer tēju, pēc tam nesavtīgi ļauj tai sevi pamest. Un atkal. Arī graņonkā zem sīpola ūdens iekrāsojas dzeltens, bet tas netraucē viņam lēni un neatlaidīgi zaļot. Bez steigas." (126.lpp.)

"Kāda starpība apgalvot, ka tieši Čehova stāsti ir labāki, dzert tēju no mīļākās krūzes, salīgt mieru, skaidrot, kā saules baterijas ražo enerģiju, vai vienkārši mazgāties? Muša, kas šodien ielidojusi pa logu, ir no tām mušām, ko nevar redzēt, kamēr tā nesēžas virsū. To viņa neizbēgami darīs, lūgšanām un draudiem par spīti. Varbūt arī mušai jāsāk mazgāties, lai ir kaut kāda jēga un kārtība uz šīs pasaules. Varu iedot mazu ziepju gabaliņu, bet tā jau neklausīs." (138.lpp.)



svētdiena, 2019. gada 15. septembris

Cilvēks - dzejolis*

Atceros, šķiet, vēl pirms vienpadsmit gadiem, kad tikko iepazināmies ar dzīvesbiedru, Dzejas dienās, pie Raiņa pieminekļa, toreiz Kārlis Vērdiņš mīlīgi uzdejoja ar vecāku kundzīti, savukārt Andra Manfelde ļoti samulsusi lasīja dzeju. Un tā mani iespaidi arvien papildinās. Dzejnieki, rakstnieki, radošās personības kā līdzcilvēki, kā tādi paši cilvēciskajā ziņā, kā ikviens mēs, tu, es. Ar dažu ir priecīgāk sastapties realitātē, ar citu mazliet par nopietnu reizēm, atrodoties auditorijā un ieklausoties stāstītajā. Taču, ienāca domās, cik daudz arī tas nozīmējis, - aiziet un pa-klātbūt, pēc iespējām, ja tīkami, ja interesanti, ja uzrunā.

Tāpēc mazliet atskats - Dzejas dienas 2019.

Visu vai daudz apmeklēt nepagūstu, nejaudāju. Tomēr ik gadu, rudens iesākumā, septembrī, ir kaut kas, kur sanāk pabūt tuvāk dzejai. Par to prieks. Šai gadā - divi pasākumi.

Otrdienas, 10.septembra, rītā ausa dzeltenisārta saule. Braucu ar agro vilcienu uz darbu. Fotoaparāts somā. Noskaņas tvērumi varēja sākties.


Vakarā devos uz Ojāra Vācieša muzeju, kur iekš "Atvērt nevar aizvērt" uzrunāja Ronalds Briedis, 8 dzejnieki un 1 dzejniece (Dainis Deigelis, Aivars Madris, Artūrs Punte, Ilona Ķepale, Māris Salējs, Semjons Haņins, Jānis Vādons, Arvis Viguls, Reinis Sirmābols ar līdzbiedriem - lasījumu secībā), pirmajam pasākumu vadot, visiem nākamajiem runājot savu pērn vai nule dzejas grāmatās izdoto dzeju. Bija arī neparedzamības moments, kas piešķīra savu devu sirsnības, savdabības, atvērtības, jo muzeja telpās nez no kurienes ieklīda divi četrkājaiņi astaiņi, viens pat naski apsēda krēslā, cilvēka draugs būdams, pats gluži cilvēcisks.
Bet komentējot dzejnieku veikumu, piesakot šī gada Dzejas dienu balvas nominantu Arvi Vigulu, Ronalds Briedis sacīja aptuvenā citējumā: "Cilvēks - grāmata, kam iznākusi dzejas grāmata ar nosaukumu Grāmata" un es iešņāpu bloknotā, ka cilvēks - dzejolis*.


Kā arī, mājīgā, gaišā muzeja telpu kopnoskaņa.



Pa tam vidam bija sarunāta vēl kāda personiskāka fotosesija, kuras vārdā atkal pabraukājos ar fotokameru somā un ķēru arī dažu lietus noskaņu.




Taču sestdiena, 14.septembris, lai gan prognozes šaubīgas, izrādījās saulaina un ļoti varēja baudīt pastaigu ar dzejniekiem pa Ziepniekkalna apārtni. Jau 16.gadu Dzejas dienu ietvaros dzejniece Ērika Bērziņa organizē šādus gājienus pa dažādiem Rīgas mikrorajoniem. Dažreiz drošāk pārvietoties izlīdz kāds no dalībniekiem, kurš pats dzīvo konkrētajā vietā, šoreiz - Semjons Haniņs. Savukārt dzeju lasīja Eduards Aivars, Inga Pizāne, Inga Gaile, Krišjānis Zeļģis, Semjons Haņins, Henriks Eliass Zēgners, Toms Treibergs, Arvis Viguls, Marija Luīze Meļķe, Pēteris Draguns.

Un kultūras cilvēki, radošie līdzcilvēki liekas skaisti.














Noslēgumā pavisam jauns dzejas izdevums, ko iegādājos, iedvesmojoties no dzirdētā, patikušā autores - Ilonas Ķepales - lasījuma muzejā.