svētdiena, 2019. gada 14. jūlijs

Skaidrums ir drīkstēt

Vienbrīd iedomājos, kas veicina to, ka dažkārt kādas grāmatas (un vispār jebkas) raisa lielāku pieķeršanos, vairāk piesaista, pakavējas domās? Reizēm tas manāms skaidrāk - saturs, piemēram, vai vizuālais noformējums. Bet citkārt tas ir ieguldītais laiks, sevis veltīšana. Grāmatu sakarā to varētu raksturot aptuveni sekojoši: jo ilgāk, biežāk kādu grāmatu lasu, jo vairāk tai pieķeros, noskaņojos uz tās viļņa, pievēršos sajūtām, kas mirklīgi uzrodas, izrakstu domu vai valodskaistuma citātus. Protams, ja lasītais kopumā uzrunā, patīk.

Ar Rītas Jalonenas grāmatu "Skaidrums" noticis tieši šādi.

Lasīju vilcienā, braucot uz un no darba, lasīju mājās vakaros un nupat svētdienas brīvdienīgajā pēcpusdienā, kas neatnesa vis snaudu, bet deva tieši ierosmi noslēgt lasāmo. Lappušu skaita ziņā pa nelieliem gabaliņiem, bet tieši tas iedarbojies nenogurdinoši vilinoši. Arī vizuāli patika grāmatas priekšlapu un vāka krāsa (tieši tonis), bet priekšlapas - ļoti.



Vēstījums ar skumju klātbūtni stāsta par rakstnieces Dženetas (pēcvārdā atklājas dzīvojusī persona - Janet Frame, 1924-2004) gaitām radošajā un skarbuma reālistiskajā pasaulē. Tas liek pa brīdim vaicāt - kāpēc ciešanām vispār būtu jābūt normai, vienalga, vai garīgām vai fiziskām sāpēm. Un šobrīd, tagadējā pasaulē, var novērtēt savureiz humānāku attieksmi medicīnas, arī psihiatrijas jomā. Ne viss un ne vienmēr ir viegli, tomēr vairāk iespēju kopumā, arī saudzīguma, sevis paaudzēšanas iespēju. Lasot "Skaidrumu", visai sajutu, cik demonstratīvi robustāk tas bijis pagātnē, baisi, mazliet līdzīgi kā stāstā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (redzēta tikai filma, ar ko arī gana). Grāmatā Dženetu turpretī paglābj rakstīšana, vārdu spēks - bloknotos pierakstītais un pārrakstītais, pārdomātais, svērtais, pētītais. Vārdi devuši dzīvi, virzību, iespējamību.

"Tev trūkst aizsargkārtas. Tev nav jādzīvo tā, kā citi liek, un tev nevienam nav sevi jāizskaidro.
Dzīvo savu dzīvi, tev ir tādas tiesības. Un tev nav jāaizstāvas. (..) 
Turklāt, ja tu negribi, tev nav spiestā kārtā jāsaietas ar cilvēkiem. Tu mierīgi drīksti 
būt viena pati tik daudz, cik tik vēlies." // 219.lpp.

Vienmēr ir paticis lasīt par iekšējo spēku, pastāvot jebkādai (apstākļu, notikušā, cilvēciskās sava veida ierobežotības) varai. Vislabāk, ja stāstīts personiski. Un par radošajām iespējām ļoti arvien uzrunā. "Skaidrums" tieši tādā veidā atklāj, ka: "sakāmais šķīrās, vārdi vienkārši bija gaidījuši atļauju", kamēr Dženeta uzturējās klīnikā, bez iespējas aiziet (sākotnēji no dzīves, tad no minētās iestādes), bet ar vēlmi (dažādos brīžos to visu mēģinot izdarīt un) rakstīt.

Saistoši par to, kā cilvēks var pastāvēt, nepazaudēties tajā, kas šķietami, pa epizodei, ļogās, draud aprauties. Un par to, kā notiek turpināšanās. Par to, kas palīdz. Rakstniecei - vārdu pasaule. Citam cilvēkam tas (palīdzošais) var būt kaut kas cits (dažādas, mainīgas norises). Ieiešana sevī. Vai otrādāk - nenogrimšana. Nodarbošanās, ieceres, atzīšanās, mērķi, sajūta par nozīmi jebkam, ko iespējams veikt un ko ir vēlme iespēt. Cik ilgi, to nevar iepriekšparedzēt, jo īpaši, ja jāpretstāv kādai varai, bet procesā arī notiek daudz tā, kam nozīme.

"Pirmais teikums atnesa sev līdzi cerību. Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu dēļ.
Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, 
vārdu spēku nevar aizmirst." // 96.lpp.


"Krūmos čabinājās klaiņojošs kaķis, 
koku galotnēs un krūmos šalkoja vējš, debesīs lidoja putni.
Sēdēju uz vietas tik ilgi, 
līdz nekārtība manī pārvērtās par kārtību." // 171.lpp.


 

svētdiena, 2019. gada 7. jūlijs

Andris Ogriņš "Tā putna diena"

Autora dzeju esmu lasījusi arī iepriekš, arvien zinājusi, būs deva melanholijas. Tas dažkārt atsvaidzina, kā melnā krāsa, melnbalti foto vai kinokadri. Visapkārt reizēm daudz iespaidu, skanējumu, toņu pāreju. Skaisti, dzīvīgi. Un vienlaikus, pastāv arī kaut kas cits, tumšāks varbūt, skaudrāks, robustāks, tiešāks.

Ikdienības tvērumi. Turpat klusas cerības vai klusas šaubas, vai jebkas cits kluss, vai arī - varbūt nemaz ne-kluss. Ikdienas notikumi un sajūtu, vēlmju pietikšana, bet citreiz vētras, impulsivitāte, šaubas, tiecība kaut kam noticēt. Aptuveni tā jaušu. Varbūt, ja dalītu, Andra Ogriņa dzejai piemīt atpazīstamāk vīrišķīgi ekstenciāla balss, kas vētī sadzīvi, iedzīvi, nakts dzīvi.


Uzrunāja rindas, ko varēju iztēloties ainaviski. Mazliet pietrūka gaišuma atveidotajai dzīves kopskaņai. Pēdējā laikā esmu vairāk pietuvojusies tādam kā dzīves baudījumam, priekam. Tas nenozīmē, ka jābūt mākslīgam pozitīvismam. Tomēr valdzina arī epizodiski tvērumi, kas vienkārši pauž ieraudzīto, pamanīto, pastaigu laikā, ielās, pagalmos, rītos, vakaros. Vārdtērptas ainas, ko cilvēciski pieredzam. Pieceļamies no rīta, esam dienas rosībā vai vienkārši dienu ritējumos, novakarēs sajūtoties jau citādāk. Tāpat, ar gadiem, varbūt rodas jau citādākas sajūtas, pārejas, krustceles. Dienu ritējumos. Bet šai dzejas krājumā sajutu arī vienatnīgumu, vietām uzsvaru uz to, kas - notiek, notiek, notiek (vienādāk, parastāk) un tiecību uz - reiz citādāk. Un to var atpazīt, ka tiecība klātesoša.

"vienādas sienas griesti grīda pārtika un
pateicība
nevienāds tu savās bailēs ka durvis būs
aizslēgtas"  // 9.lpp.

"kaut kas komisks un kosmisks
kad gribas paklusēt"  // 14.lpp.
"par cilvēku kurš ienācis telpā 
vienmēr apsēdās 
vienā un tajā pašā vietā
neatkarīgi no gaimsu un
krēslu izvietuma
atvēra grāmatu"  // 31.lpp.

"parastais krauklis parastā žubīte parastais pīlādzis
parastie cilvēki
pasaules centrā
seko līdzi četrām debess pusēm
elpo un ieklausās
ko šodien pavēsta tikai un vienīgi vējš
tas parastais
melniem spārniem"  // 51.lpp.


svētdiena, 2019. gada 23. jūnijs

Kā ar pofigismu?

Piesaistīja grāmatas virsraksts un vizuālais noformējums, vēlējos izlasīt. Vispirms gadījās iepazīt tekstu krievu valodā, kas ļoti uzrunāja. Tad nolēmu iegādāties latviskoto izdevumu - Marks Mensons "Smalkā pofigisma māksla". Un. Te varētu būt vietā jautājums - kā tad ar pofigismu? Varbūt to var attiecināt uz daudz ko, piemēram, arī uz grāmatas tulkojuma kvalitāti? Tomēr, ne gluži. Arī pats autors pauž, ka nebūt pofigisms nav sekojošais - viss vienalga, nekas nesakustina. Tāpēc. Nesaspringstot, tomēr izsakoties, grāmatas tulkojums latviešu valodā ir maz baudāms, dažbrīd knapi uztveramas domas, citviet lietoti tādi kā senatnīgāki vārdi, izvēlēti sinonīmi, kas kopskatā īsti nesaskan ar pašu vēstījumu, tuvinātu mūsdienām un šim laikam. Ja nebūtu iepazinusies ar tulkojumu krievu valodā, iespējams, nodomātu, ka autora valoda nav pietiekami plūstoša, tomēr, arī tai gadījumā tulkotāja vērtība ir spējā radīt piemērotāku skanējumu, noskaņu dzimtās valodas izteiksmē, adaptēt tekstu, ne tikai punktuāli iztulkot vārdu pa vārdam vai arī izlaist caur mašīntulkotāju un mazliet pieslīpēt. Varbūt es nezinu kādus apstākļus, kā arī, varbūt šī ir tikai mana subjektīvā uztvere. Tomēr, ņemot vērā, ka grāmatas glītā dizaina risinājuma dēļ, kas man gan patīk, iegādes samaksa visai augsta, ieteiktu lieki netērēties un iegūt īpašumā vai nu oriģinālvalodas izdevumu vai arī krievu valodā tulkoto. No latviešu valodas tulkojuma man grūti pat piemeklēt kādus citātus, ko citkārt labprāt daru, pabaudot vārddomu intonāciju.

Tātad, pofigisms.

Par to domājusi ik pa laikam dzīvē, atzīstu, ka īsti nepadodas, vismaz arvien mēdz notikt situācijas, kurās es varētu mazāk satraukties par kaut ko, mazāk iekrist stresā, mazāk pati sevī kultivēt kādus iemeslus un aizdomas, bailes, nedrošību.

Taču, vēl kaut kas.

Visu nevar tā samērā fanātiski izskaidrot tikai ar vienu radikālāku pamatdomu, redzējumu, sistēmu. Viss nav viens skaidrojums, viens definējums. Tā man joprojām šķiet. Viss nav tikai pārsvarā laime, tikai apmierinājums. Vai pārsvarā un galvenokārt nepatīkamais un grūtais. Un viss nav arī tikai pofigisma atzīšana, tāda veida raudzīšanās.

Vienlaikus.

Kaut kas tajā ir. Jo patiesi, var taču ik pa laikam, savureiz, paraudzīties uz dzīvi, uz sevi pašu kā ne tik ārkārtēji vērtīgu, ne tik izteikti svarīgu. Ka ne vienmēr mūsu pārdzīvojumi ir tie unikālākie un nozīmīgākie. Ne vienmēr mums taisnība. Ne vienmēr arī nav. Var dažādi. Bet pamatā, kāpēc tam piešķirt augstāku svarīgumu - ir taisnība, nav taisnība, ir bijis pārāk sāpīgi, nav bijis pārāk labi, ir bijis nepietiekami, nav atbildis kādiem stereotipiem.

Piemēram, autors stāsta, ka raizējies par ne visai labām attiecībām ar viņa brāli, jo šķiet taču, ka radiniekiem jābūt tuviem, ka - vajag. Un, jā, nevienam neaizliegt tā domāt un darīt, ja cilvēks vēlas palikt pie kādiem uzskatiem. Bet, visbeidzot, Marks Mensons pats atlaida šo (iedomu?, uzstādījumu?), ka vajag. Jā, viņi ar brāli nav pārlieku tuvi. Jā, varbūt kāds uzskata, ka vajag. Bet nav. Un, ko tad. Viss beidzies, jo neatbilst pieņēmumam, viss slikti, pārdzīvot, neatlaist. Un savās domās es to varētu attiecināt uz dažādām norisēm dzīvē. Ka ne viss atbilst kaut kam, ko vajadzētu. Un tas nenolemj. Tas, dažreiz, pofigistiskāk paraugoties, ne vienmēr ir ietekmējami, tāpēc ka gribētos, ne vienmēr ir maināmi, un ne vienmēr pie tā arvien jāpaliek. Tai pat laikā, protams, ir situācijas, kurās kaut ko var darīt un tad arī tiek darīts, domāts, mēģināts.

Kaut kas cits izrādās svarīgāk.

Atbildība par sevi. Nevis par citiem. Nevis pat par tuvajiem pieaugušajiem. Ne apspriest citu rīcības vai nerīcības, vārdus vai nevārdus, attieksmes. Bet uzņemties atbildību par sevi. Kas arī nenozīmē kaut ko vienmēr vieglu. Bet tieši atbildība par sevi var iedot kādu jaunu elpu vai jaunus impulsus, dažreiz, arī atklātāk un godīgāk izmēģinot savus spēkus tajā, kas attiecas uz pašu sajūtām, noskaņojumiem, vēlmēm, mērķiem, iespējām, un arī reālāku sevis, dzīves akceptu.

Kopumā patika pēcsajūtas. Patika tvert grāmatas idejas, kaut vai, lai tikai mirkli mainīgumā padomātu. Iesaku oriģinālvalodā vai krievu valodā, bet ne tulkojumu latviešu valodā, ja vien nav pavisam neaktuāls valodas loģiskums un skanējums.







svētdiena, 2019. gada 9. jūnijs

"Arvien vairāk gaismas" dzeja

Grāmata, ko izvēlējos virsrakstā minētā vārda - fotogrāfija - dēļ, jo kādumirkl šķita, varētu būt jauki palasīt dzejā par gaismtvērumiem, kas kopumā manā apziņā saistās viens ar otru diezgan radniecīgi. Abas, dzeja un fotogrāfija, kā pazibēšana, tikko jaušami, reizēm spēcīgāk, reizēm ļoti gaistoši, un tu - lasītājs vai bildētājs - vien brien pa tām taciņām, laipo vai balansē, vai baudi, un te viss ir pilnestīgi, bet piepeši pavisam trausli, vai arī tik atklāti un godīgi, gandrīz kā terapeita kušetē sēdot, bet citkārt ieslēpti simbolos un nojausmās.

Arta Ostupa "Fotogrāfija un šķēres" mani ļoti, necerēti, uzrunāja un uzrunā joprojām. Izlasīju, bet turpinu lasīt pa otram, trešam un vēl kādam lāgam, un tam maza nozīme, cik reižu. Arī tas ir vēl viens dzejas pievienotās vērtes moments, ka var lasīt un pārlasīt, fragmentāri, noskaņojumos, aizmirst, atcerēties, atkalatvērt.

Iespējams, ja būtu patvaļa, šeit turpinājumā tiktu teju pārrakstīta pusgrāmata citējumos, tāpēc drīzāk šoreiz fotocitāti.

Kā arī, kopumā ikdienības vērojumos, rīta vai vakara saule, vairs neatminos, koku zarotnēs, jaunrenovēts dzīvokļnams ar zināmu sterilitāti un tomēr pie kāpnēm atstutētiem riteņbraucamajiem, sūnas un smilgas, viss tāds kā mazajos brīnumos un civilizācijas mijiedarbībā, ko reizēm man vieglāk padodas tvert un novērtēt iztālēm.











otrdiena, 2019. gada 21. maijs

Pavasara piezīmes

Šogad, šopavasar, ik pa laikam rodas piebilstvēlme - laimīga!
Tāpat vien, vienkārši.

Un grāmatas.
Tām paliek mazliet mazāk laika. Ne tāpēc, ka nav tādā pulksteņa laika ritējuma izpratnē, bet ir momenti, kuros diena gājusi, kopumā labi, tomēr savu (dienas) gaitu ritot, un vakarā vairs nav daudz emocionālā spēka uztvert jaunu, apdomājamu informāciju, piemēram, no tekstizdevuma lappusēm.

Tomēr, grāmatas arvien.



Vienmēr zināju - grāmatas. Senāk apguvu arodu - grāmatu labotājs, tad koledžā amatu, kas saistīts ar grāmatām. Pastrādājusi tipogrāfijā, kur ražošana. Vairākus gadus bijusi bibliotēkas kolektīva sastāvā. Vienlaikus iekšēji vairāk jūtoties vienkāršs cilvēks. Lai gan, par pieredzi ļoti paldies. Bet šobrīd daru atkal vienkāršāku darbu. Vēlējos, piepildījās, apmierināta. Un grāmatas. Arvien dažos foto iemirkļojumos. Reizēm nesanāk, reizēm sanāk, bet kaifīgi tāpat vien, doties pastaigās ar mūsmāju ķepaini, suņmeiteni un grāmatu maišeli plecā vai kād' maz' grāmatiņ kabatā. Pasapņojot, man gribētos kādreiz kādu apkopojumu grāmatu fotogrāfijām, bet tas nav uzstādījums vai prasība īstenojumam.

Šeit savukārt tuvējās grāmatas, no kurām vienu nesenlasīju, pāris lasu, dažas lasīšu.


Un mazliet par izlasīto.
"Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta? Sarunas". 
Padalīšos ar citātu, kas patika, uzrunāja, domājot un sajūtot līdzīgi. Grāmata vērtīga, noteikti iesaku izlasīt, ja patīk sarunas, un sarunas ar rakstniekiem, radošām personībām. Forši, ka dažviet ir saglabāts runas veids tā dabiskajā izpausmē, nenogludinot drukātā tekstā. Ar dažiem rakstošajiem sarunas var uzrunāt vairāk, ar citiem mazliet mazāk, bet priecājos lasīt tā godīgi pastāstīto, kā notiek "lietas", kā dažreiz ieskata, redz tie, kas uzraksta to, ko pēc tam daudzums lasītāju bauda.

Citāts ir Jāņa Rokpeļņa sacītais par dzeju:

"Jāteic, ka tā saucamā dzejas saprotamība, par ko citi cīnās desmitiem gadu -  skolotāji, kritiķi, literatūrzinātnieki -, man nekad nav bijusi svarīga. Man ir ļoti minimālas prasības pret dzejoli, vai ir saprotams, vai es varu kaut kādos jēdzienos izskaidrot. Tas mani pilnīgi neinteresē! Es to varu izdarīt, jā, es varu - ar attiecīgu poētikas instrumentāciju, bet man tas ir absolūti nebūtiski. Un man ļoti patika, ka tādam bieži vien ļoti racionālam dzejniekam kā... Kā viņu sauca? Ziedonis. Ziedonim bija tāda pati attieksme. Viņš teica, ka viņam ir tikai emocionālā atmiņa literatūrā. Viņš izlasa dzejoli, viņš neatceras, par ko tas bija, bet viņš jūt emocionālo telpu, kurā ir iegājis."
(45.-46.lpp., izcēlums mans)





otrdiena, 2019. gada 7. maijs

Dzīves filmlente izritinās cauri apziņai

Vispirms, nejauši, darbā radio izdzirdēju un patika intervija ar dzejnieku Aivaru Madri - šeit.  Arī grāmatas "Zonas" (dzīves un literārās zonas) vizuālais noformējums ir ļoti skaists, brīnišķīgs. Viens ievākojums apakšējā slānī ieslēpj otru, sākumā spraudziņā redzamo vāku, kas atklājas nevilšus, šķirstot, pamanot un tad uz brīdi taustē apstājoties, vienkārši tverot.

Kā arī, nozīmīga muzikāla piebilde - grāmatai ir savs, unikāls, autora sarūpēts un virtuālas saišu saīsnes veidolā pieejams skaņu celiņš, ko var baudīt  Spotify vietnē.


Dzeja uzrunāja cilvēciski vispārsaprotamā veidā. Vēstītā, jaustā ietvaros tie daškārt vienlīdz labi varam būt arī mēs, tu, es, kas notveram dažas ikdienas gaitas mazliet mirklīgos uzplaiksnījumos uz lielākā, kopējā fona. Dzejā autors pastāsta mirkļiem sajusto viņa bērnībā, dažos atmiņu fragmentos no padomju gadiem, kas vietām pazib ar teju vaicājumu, vai tiešām tā varēja būt, kā arī par jaunības gaitās daudz caur sevi izlaisto, attiecību pieredzē gūtajām mulstošākajām, maigākajām atskārsmēm.

"šīs atmiņas ir birstošie cigaretes pelni,
ko tēta pirksts aiztrauc pa atvērto logu" (12.lpp.)

"mēs veidosim jaunas rītdienas, kas kārtosies bezgalīgā starā, izrietot no šī brīža
dūmakainajām priekšnojautām.
mēs metīsim tagadnē loku pēc loka" (24.lpp.)


Brīžiem dzeja kā nelieli īsstāsti vai dažas īsfilmas - reāli, vizuāli iztēlojami, noticami. Ar skaistuma pieskārienu. Kā dzejas veidolu pieņēmusi īsproza vai kinolentes fragmentārums. Lasot noprotams, ka tā arī viss bijis. Un varbūt vēl dažiem cilvēkiem savā veidā ir līdzīgas atmiņas par padomju bērnības laiku - košu, reizēm krāsainu, dažreiz bērnu spiedzienos, bet ar neskaidrām kaut kurienes jausmām, ka... Un turpinājums nevis sniedz viennozīmīgas atbildes, bet vienkārši notiek, turpinājums seko. Zēns izaug, iedzer, studē, dejo, iemīl meiteni...
"Rudenīga pastorāle

Pie Tavām kājām rudens tumsu klās
Un noskalos Tev plecus atvadoties
H. M. Majevskis

uz tevi es īpaši iekarstu rudens sākumā, ap kartupeļu laiku.
viss kā parasti - rīta migla, valgme uz ādas, pīti grozi un palīgos kaimiņu bērni.
traktors kā ložmetējs ripo pa vagām, izšaudams aiz sevis tupeņu kārtas.
cenšos notvert tevi savā skatu laukā, iemūžināt apziņā tavu gurnu šūpas,
krūšu nodevīgo viļņošanos zem dubļainā krekliņa, slaidos pirkstus, kas
maigi noglāsta katra uzlasītā kartupeļa aplipušo ķermeni.

tīra skaudība iedzeļ sirdī - kaut manus asnus pēcāk lauztu tavas rokas un
nomizotu kailu pirms ielikšanas katlā,
tad šķīvī garnētu ar svaigām salātlapām -
šādi es iekļūtu tevī līdz dzīlēm.
nekas lai nestājas starp mums!

skurbinošās domas prāts ātri prom dzen.
jau vīri, klusi spļaujot, ceļ pietūkušos maisus gazikā.
rēns vējiņš miglu izgaiņā, dzeļ nīka saule pakausī.
tevis šeit vairs nav, dienvidū kūp lauks.
smagi kā grēks pievildzis gaiss.
starp pirkstiem drūp melnzeme, karsta kā liesma." (66.lpp.)
Turpinājuma turpinājums ir iekšupvērstāks, ar mazāk pārliecībām par taisnībām, vairāk ar brīžu pārdomām - varbūt pasaudzēt otru cilvēku mēģinājumiem. Attiecību iesākums, taustīšanās, mulsās pieredzes, vidusceļi, dzeja iepretim realitātei, sasaucoties, pārklājoties.

"jūtos tik nedrošs
satverot tavu roku
vedot tevi uz deju placi
mūzikai apklustot
tavu acu skatiens
atgādina nodzisušu kinoekrānu" (73.lpp.)

"esmu gana noziedzies
es būšu tas, kurš tevi mīlēs
līdz viss šai pasaulē būs beidzies" (74.lpp.)



Kopumā man gribētos bilst, ka dzeja... Tas ir kaut kas, ko lasu laiku pa laikam. Nesacītu, ka ļoti bieži un daudz, ne arī katru dienu. Tomēr. Dzeja ir viens no svarīgajiem momentiem. Tāpēc, ka ir vairākas radošās izpausmes, kas nav vienā gabalā, bet ir epizodiskas, skaistas, iedvesmojošas parādības - dzeja, fotogrāfija, dziesmas, video klipi vai īsfilmas, raidījumi, intervijas. Tas nav gluži romāns, tā nav vesala kinofilma - viena, noteikta, konkrēta, pabeigta. Tie ir tādi kā gabaliņi. Un tas notiek arī ikdienā. Pagalmā žūst veļa, zied aličas un vienlaikus uzsnieg sniegs, riteņbaucējs vakara saulē ar gaismas oreolu, transportlīdzekļu logos pret lietuslāsēm dīvaini cilvēku portreti sazīmējas, bērna rokās gliemezis, trotuārs lietū samircis, pilsēta kūp, rīta kafijas krūze uz palodzes dzaudzīvokļu nama telpā. Dažādi. Un dzeja ir viens no šo atmiņu, pēdu, simbolu reģistratoriem. Bet arī dzeja ir dažāda. Patikt var tas, kas uzrunā, nevis tas, ko vajag, pieklātos zināt. Taču, ja patikšana reiz ir sajusta, tā saglabājas sajūtās un var tikt piedzīvota atkal un atkal, laiku pa laikam.

svētdiena, 2019. gada 28. aprīlis

Amizanti trauksmaini

Divās rindkopās palūkošos divu nesen atklātu izdevumu virzienā.
Contra "Tik grūti ir būt Latvietim" un
Sonja Heisa "Rimini".

Tuvu Latvijas robežai dzīvojošā igauņu dzejnieka Contras devumu baudīju, pasmaidot ironiski satīriski par visu atainoto sadzīvisko. Vēlējos, lai būtu mazliet vairāk, jo simpātiski ievākotajā, nelielajā grāmatā dažviet vien divrindes, trīsrindes uz kopējo 123 lappušu skaitu. Taču saturs uzrunā cilvēciski un atspēko jebkuras iebildes, tulkojuma un grāmatas ievada autoram Guntaram Godiņam piebilstot "Dzeja lielākoties asociējas ar skumjām, patētiku, sentimentu, filozofiju, daudz retāk ar ironiju, asprātību, paradoksu vai vienkāršiem jokiem." Dzejanekdotes, - pie sevis reizēm nodomāju, ja trāpās homorpilnas un vienlaikus oriģinālas rindas.

"sendienās bija labi un droši
izgāji no mājas
durvīm priekšā noliki slotu
parolei nevajadzēja
lielos burtus un ciparus" (33.lpp.)


"pētījums pierādījis
ka nimbu ap galvu
lielākoties
nēsā
smēķētāji" (36.lpp.)


"piektdiena ir pietiekdiena" (97.lpp.)




Vācu autores Sonjas Heisas "Rimini", kam, jāatzīstas, esmu tikusi tikai aptuveni pusē, vēstī par vienas ģimenes vairāku paaudžu pārstāvju personiskajām attiecībām, to likstām, dažām eksistenciālām dzīves pārdomām, ar humoru paraugoties uz cilvēku sadzīviskajiem ieradumiem, tos apspēlējot no vairākiem skatupunktiem. Uzrunā tieši ar mainīgumu, mijiedarbību. Māte un tēvs - joprojām arīdzan personības, vīrietis un sieviete, ar savām vēlmēm, ieskatiem. Māsa un brālis - jau pieauguši, ar savām dibinātajām attiecībām un attieksmēm. Pavīdot psiholoģiskām noskaņām, līdzāspastāv amizantais un laikmetīgi trauksmainais.

"Ja mīlestībai pietiktu tikai ar gribasspēku, viņa mīlētu tik ļoti, ka kļūtu slavena ar savu mīlestību." (50.lpp.)

"- Kur ir problēma?
- Es nezinu. Patiesībā nekādas problēmas nav.
- Ko tad es daru nepareizi?
- Neko nedari nepareizi. Tikai, jā, tu esi pārāk jauks." (51.lpp.)

"Viņš secināja, ka jau gadiem Ellena vairs nespēja apbrīnā pacelt acis uz viņu. Bet viņš to tik ļoti vēlējās. Reiz viņš pat bija sevi pārvarējis un viņai pateicis: "Lūdzu, apbrīno taču mani atkal! Pasaki man, ka esmu īpašs vai seksīgs. Tikai reizi pa reizei. Varbūt reizi pāris mēnešos." (77.lpp.)