trešdiena, 2019. gada 13. marts

Citējumi, 3'2019

Nelielie žanri saista tieši ar koncentrēšanos uz būtisko vai faktisko, kas sniedz diezgan zib-sajūtu, zib-tvērumu, momentu, neilgā teksta vētīšanas laikā pamanīto. Tas ir savādāk, nekā atverot plašāka autordarba lappuses. Tādas zibsnījošas, pazibošas domas arī miniatūru krājumā "Vīrieša smeldze", kuru autors somu rakstnieks Petri Tamminens, kas izdots apgādā "Daugava" patālajā 2006.gadā. Tā patiešām ir - vīrieša smeldze. Domājams, varētu patikt dažam vīrieša cilvēkam. Man savukārt patika tāpēc, ka laiku pa laikam saista, tīk nelieli, koncentrētāki teksti.

"Bet ne jau atmiņa ir tā svarīgākā.
Svarīgākais ir sirdsmiers."
     / Petri Tamminens "Vīrieša smeldze", 35.lpp.

"Četrdesmitgadnieks nevēlas mānīt sevi. Viņš skaidri zina, ka Somijā vasaras nav, ka vidusslaiku pilis septiņdesmitajos gados būvējuši cietumnieki, kas notiesāti par braukšanu dzērumā, un ka sieviete vēlas vairāk, nekā vīrietis jebkad spēj tai sniegt."
     / Turpat, 84.lpp.

"Kapracis ir rāms vīrs. Ģimenes galva un mācītājs mēdz skaidroties, bet kapracis noelšas. Darbavietā viņš redz zemi un debesis. Iestādē pie letes, viņam pieminot savu profesiju, kalpotājs atkāpjas pusmetru. Tad kapracis pierod nevērīgi sacīt: "Strādāju tur draudzes parkā".
     / Turpat, 13.lpp.

-------

Turpinājumā dzeja - Ievas Dāboliņas grāmata "Lieta LR2". Saistīja, aplūkoju grāmatveikalā. Iepriekš pamanīju Domgraudi apskatā. Mazliet pietrūka cilvēciskās sajūtas. Sociālie jautājumi, skarti dzejā, neierastāki, Latvijai veltītie vārdi, emigrācijas pieminējumi, Rīgas ielu vērojumi kopumā reāli. Tas ir tas, ko redzam, piemēram, pēc dienas gaitām, braucot mājās sabiedriskajā transportā, nebūt ne mānīgi, tomēr, manuprāt, nav visgalvenais dzīvē, sajūtās eksistējošais.

"Saules uzburti diamanti retajās smilgās,
Rāmā pussnaudā viļņu krūtis
Jūrā pie Ģipkas."
     / Ieva Dāboliņa "Lieta LR2", 102.lpp.


-------

Noslēgumā, ilgās pēc siltākām dienām, Rūtas Mežavilkas dzejas citējums no izdevuma "Kultūrzīmes", laikraksta "Latvijas Avīze" pielikuma:

"vasaras baltais izplatījums
ar dažām saulainām ābolu planētām
un šalcošu lapotņu aizām
ir visa tik daudz. ir gaismas pārpludināts
laiks"
     / Rūta Mežavilka, 
Kultūrzīmes Nr.10 (2019), 7.lpp.


piektdiena, 2019. gada 22. februāris

Satiekas rakstošie par grāmatām

21. februārī plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Telpā -15+ norisinājās "Caelum" biedrības lasītāju kluba tikšanās. Šīs reizes iespēja - dzīvē sastapt un diskusijās vārdus pārmīt ar citkārt aizkulisēs esošajiem, kam grāmatas tuvas un kas iedvesmojoši māk arī citus rosināt palūkoties lasāmā virzienā.

Bija ieradušies un par sevi pastāstīja, uz jautājumiem atbildēja vairāki grāmatu blogeri, kopumā diezgan kuplā skaitā klātesošie sanācām aptuveni 16 cilvēki. Tamdēļ, ja iesākumā diskusijas raisījās vēl palēnām, itin kā sadūšojoties spert pirmos soļus vārdu maiņā, izteikt domas balsī, tad pēc tam sarunas notika jau daudz aizrautīgāk, visbeidzot pienākot bibliotēkas ciet slēgšanas laikam.

Varētu sacīt, ka tiklīdz satiekas rakstošie (par grāmatām) un mīļuprāt lasošie, izlasītā iesakošie, arī fotografējošie, neviļus telpa pildās ar zināmu radošo enerģiju. To sajutu arī es. Ja diena gara un gandrīz liekas, labāk doties mājās, ir vērts dot iespēju tikšanās un viedokļu apmaiņas pieredzei. Noteikti radīsies iedvesma noskaidrot ko jaunu, pajautāt dzīvam cilvēkam to, kas citkārt klusībā interesē. Sajust, pavērot, kā notiek klātienē domu virpuļi, kā izsakās ierasti vairāk klusībā rakstošie, jo izskanēja arī uzskats, ka daži blogeri pēc būtības ir vairāk introverti, iekšupvērstāki cilvēki. Tāpat interesanti dzirdēt, kas nodarbina blogeru prātus, jo ikviens, kas kaut ko mēģina, dara publiski, manuprāt, reizēm tomēr apsver, cik daudz tam vērtības, ko vajadzētu varbūt savādāk. Tāpēc sarunas ievirzījās arī par to, vai blogu publikācijas kaut minimāli pielīdzināmas grāmatu kritiķu veikumam un ka tas nebūt nav noteicošais, jo tieši blogu ierakstos var atrast daudz subjektīvākas, cilvēcīgākas pārdomas. Kā arī parunājām, kāpēc dažkārt blogu autori izvēlas mainīt savu izpausmju vietnes (Blogspot, Wordpress, Mozello) un kāda ir pieredze ar blogu lasītāju statistikas apmēriem. Mazliet apspriedām sajūtas par grāmatu vizuālo noformējumu, dažkārt ievākojumam nesaskanot ar saturu. Noslēgumā padalījāmies iespaidos par grāmatu iemūžināšanu un saglabāšanu fotoattēlos, padomājot par tehnisko nepieciešamību - gaismas daudzumu, kas labi notverams, piemēram, rīta stundās un kopējās foto noskaņas veidošanu.

Ar interesi dzīvē skatīju autores un autorus tādām vietnēm kā:

Savukārt organizatoru "Caelum" aktivitātes lūkojamas:

Izskaņā daži mani Rīgas pastaigu foto no kāda pagātnes pavasara.



svētdiena, 2019. gada 17. februāris

Benedikts Velss "Vientulības gals"

Laimīgs? Nezinu.
Tā varētu raksturot grāmatas kopējo noskaņu.

Velsa "Vientulības gala" personāžiem piemīt zināma nenoteiktība. Iespējams, viņi satuvinās arī tādēļ, ka katrs pieredzējuši kaut ko traģisku un meklē dzīves līdzbiedrus, ar ko dalīties, kas saprastu, vai arī, tieši otrādi, saprastu nevēlēšanos kaut ko apspriest un iztirzāt. Un tā viņi virzās, balansējot. Pat tad, kad šķietami viss nokārtojas un ir labi, jaunības varbūt trauksmainums un neziņa pierimuši, rasta iespēja kopābūšanai ar otru, gūts zināms piepildījums, tik un tā, kaut kur gaisā mēdz uzšvirkstēt jautājums: bet kāpēc nav gana, kāpēc nav iestājusies lielākā mērā paliekoša laimes un apmierinātības sajūta diendienā? Vienas vienotas atbildes arvien nav. Tikai dažādu veidu mēģinājumi kaut ko darīt, nedarīt, turpināt būšanu procesā. Un tad, varbūt kādreiz, kā mēdz iestāties fiziskā brieduma gadi, iespējams, nāks gatavība justies paliekošāk, gatavāk iekšēji.

Vai patika? Nav viennozīmīgas pārliecības, jo bija iegadījies salīdzinoši nesenā laikā lasīt divas grāmatas par nāves tuvumu - arī "Tie bijām mēs" skarta šī tēma. Tomēr.  Novērtēju, ka prozā aprakstīts visai detalizēti tas, cik dažādi iespējams justies - arī skumji vai nedroši, pārlieku aktīvi vai pārlieku pasīvi, dzīvot kopumā atšķirīgi, iziet cauri pārmaiņus dzīves periodiem. Jo, noteikti ir labi, ka sabiedrībā aktīvi darbojas, izsakās par kaut ko pārliecināti cilvēki, ka ir veiksmes stāsti, rosinājumi. Taču tas nav vienmēr pēc noklusējuma - tieši izdošanās un pārliecības paudumi. Tāpēc grāmata par vientulības, nedrošības, neziņas sajūtām savā veidā ir  ļoti reāli uztverama. Ikviens ikdienā tā var justies. Apkārtējie gan nav atbildīgi par indivīda nostājām, bet sajūtu un domu ziņā klāties var savureiz visādi.

"- Vai tu esi laimīga? - es viņai vaicāju.
Viņa apjukusi noņēma austiņas. - Ko?
- Vai tu esi laimīga?
Alva sākumā, šķiet, gribēja izvairīties, un es jau nobijos, ka jautājums bijis par tiešu. Tad viņa paraustīja plecus. - Un tu?
Es arī paraustīju plecus." (131.lpp.)

"Tev beidzot jāaizmirst pagātne. Zini, cik daudziem cilvēkiem bijis vēl ļaunāk nekā mums? Tu neesi vainīgs pie savas bērnības un mūsu vecāku nāves. Taču tev jāatbild par to, kā tu šīs lietas uztver. Vienīgi tu pats esi atbildīgs par sevi un savu dzīvi. Un, ja tu dari tikai to, ko tu vienmēr esi darījis, tu arī dabūsi tikai to, ko vienmēr esi dabūjis." (144.lpp.)

"Tu esi atmiņu cilvēks, glabātājs, tu nemaz nevari citādi, Alva pirms gadiem man bija teikusi. (..) Manā galvā ir vesela karaļvalsts ar visiem šiem bieži vien pusaizmirstajiem ceļabiedriem. Es vēlos viņus visus paglābt no aizmirstības, man ir sajūta, ka citādi viņi visi nemaz nebūtu pastāvējuši. Un tā es sāku pārstrādāt un pārrakstīt savu romānu. reizēm gan baidos, ka tas varētu būt par drūmu, un arī zinu, ka būs grūti visiem izpatikt..." (257.lpp.)



sestdiena, 2019. gada 2. februāris

Literārās Akadēmijas seminārs

Literārās Akadēmijas ietvaros no 28. janvāra līdz 1. februārim Latvijas Rakstnieku savienībā 71. Jauno un iesācēju autoru seminārs.
Lekcijas un darbu recenzēšana pieejama ikvienam apmeklētājam bez maksas. Šeit var iepazīties ar programmu: http://rakstu.lv/2019/01/21/71-jauno-un-iesaceju-autoru-seminars/.
Tiesa, bija viesušās arī nelielas korekcijas, no rakstniekiem nevarēja ierasties Māris Salējs un Amanda Aizpuriete. Māra Salēja vietā rakstiski, neklātienē izteicās Andris Akmentiņš.

Lekcijas, kā arī jauno un iesācēju autoru darbu apspriešanu dzirdēt šķiet vērtīgi gandrīz ikvienam, arī ja interesents pats neraksta daiļliteratūru, poēziju, nav iesaistīts kādos literārajos procesos, jo tas sniedz jaunus iespaidus no dažādiem skatupunktiem. Lektori un jau pieredzējuši rakstnieki, raudzīti un klausīti klātienē, atklāj to, cik dažādos veidos būtībā var uzrunāt auditoriju. Kāds to dara vairāk stāstījuma, gandrīz monologa veidā, cits interaktīvi, iesaistot publiku diskusijās, dodot nelielus radošos uzdevumus. Klātesošajiem iespēja uzkrāt zināšanas arīdzan vienkārši pavērojot, kādos veidos, kādās stilistikās var prezentēt tēmas.

Gūtās atskārsmes izklaidu apkopoju pēc atmiņas, vietvietām saviem vārdiem, noteikti - tās izriet no subjektīvās uztveres. Daži teikumi pārfrāzētā veidā atkārtojas, jo to doma tikusi varbūt vairāk uzsvērta.

Subjektīvi fiksēti pieredzējušu autoru ieteikumi, kam vērst uzmanību,
rakstot dzeju, prozu, dažāda veida tekstus.


  • Motivētība
    Viena no galvenajām pamata lietām. Zināt, kāpēc kaut ko dari, ko vēlies pateikt.
  • Sava balss
    Uz to tiekšanās, ar laiku veidojoties zināmai pārliecībai par sevi, kuru nevar izstrādāt, vien kādā brīdī atrast, daudz rakstot (arī tekstus, kas nogulst tikai atvilktnē, datora mapē). 
  • Nav akmenī iegravēts
    Teksts nenozīmē kaut ko uzreiz, vienā piegājienā gatavu un pabeigtu, to vēl ir iespējams pilnveidot, pāriet pāri un nogludināt, vairākkārt, reizēm atkal un atkal veicot labojumus. 
  • Neizdošanās
    Ir normāli, ka dažreiz rodas arī nekvalitatīvi teksti, tāpat kā var veidoties bailes no nespējas rakstīt, nepatika pret uzrakstīto. Strupceļa sajūtas dzīvē pilnīgi dabiskas. Tādos brīžos dažkārt mērķis var būt uzrakstīt kaut vai vienu teikumu
    (piemēram, dienasgrāmatā, aprakstot sajūtas vai pastāstot, kas redzams laukā pa logu). Jo pēc tā viena teikuma teksts dažkārt var prasīt sevi turpināt, kāda frāze var ierosināt vēl kaut ko, teksta papildinājumu.
  • Sākums un nobeigums
    Gan dzejā, gan prozā ir svarīgi, lai vārdu virknējumi nerada nejaušu un haotisku iespaidu (nu, tā teikt, vienkārši gadījās, nezinu, ko īsti gribēju, bet kaut kas uzrakstījās).
  • Detaļas
    Ticamāks iespaids rodas, ja teksta ainas gaumīgi papildinātas niansēm, tomēr jāņem vērā, jo vairāk uzsvērta kāda detaļa, jo skaidrākai ir jābūt nozīmei, kāpēc tieši tas akcentēts (vai nu saistība ar centrālo tēlu, lirisko es vai ar izstāstītajiem faktiem).
    Turpretī, ja par daudz detaļu (gandrīz raibs), tas nepalīdz, drīzāk nojauc lasīšanu, jēga paliek apslēpta tādā kā mudžeklī.
  • Neprecizitātes
    Pretrunas izsit no lasīšanas ritma. Ir būtiska atšķirība starp to, vai stāsta jeb dzejas tēls atklājas kā daudzslāņaina personība ar iekšējām pārdomām, šaubām, vai arī šīs pretrunas ir tekstā pašā, rakstības veidā, izteikumu kļūmēs. Jo pretrunīgs tēls ir interesants, bet aprakstā pretrunas jau ir neprecizitāte, detaļām un salīdzinājumiem jābūt ticamiem. Vēstījuma noskaņas, sajūtas vajag saglabāt, tomēr jānovērš aprakstu neskaidrības. 
  • Nepārdomātība
    Lieti der pievērst uzmanību vietām, kurās atkārtojas viena veida vārdi - "viņš", "viņa", "dažādi" (dažādas sajūtas, dažādi pasākumi, dažādi momenti), jāpiemeklē sinonīmi, aizstājēvārdi. 
  • Saprotamība
    Jāpadomā, vai lasītājs sapratīs, ko vispār ir mēģināts pateikt. Jā, visu nevar saprast, visu nevar izskaidrot un visu nemaz nevajag, bet vēstījuma pamatam jābūt skaidram. Ir diskutabls jautājums par to, vai autoram vairāk jādomā, kam viņš raksta vai arī jāvadās tikai no paša sajūtām un vēlmēm. Iespējams, kaut kur pastāv vidusceļš starp to un to, jo abas pozīcijas reizēm derīgas. Viens no lektoriem pauda arī savdabu atziņu, ka ar gadiem viņam arvien mazāk svarīgs kļūst paša autentiskums tekstā, ka ne vienmēr uzrakstītajam jāstāsta par viņu.
  • Skaistie teikumi
    Arī ar valodas izjūtu un lietojumu vien nevarēs tikt cauri, atkal jau - jābūt skaidrībai. Haotiskās impresijas grūtāk uztvert, ir vajadzīga struktūra. Tādā ziņā neskaidrības nav iespējams aiztušēt ar skaistu valodu. Nepieciešama skaidrība, ko autors vēlējies atklāt, kas sāpējis vai radījis prieku, emocijas. Var padomāt par centru, ap ko vēstījums rotē. Sevī precīzi zināt, pat ja tekstā tiek atklāta tikai daļa, viens nogrieznis. Ja autors pats skaidri zina, apzinās sižetu (
    par ko tieši tiek rakstīts, kādā žanrā, kas ir galvenie tēli, kāda ir attīstība un virzība, kuros gados un gadalaikos notikumi norisinājušies), to arī ticamāk izdodas atainot.
  • Dialogi
    Svarīgi ticami atveidot to, kā cilvēki runā. Ja vienam tēlam ir konkrēta balss intonācija, noskaņa, tad teksta vidū šai balsij nevajadzētu pēkšņi un nepamatoti kļūt citādai.
  • Neizskaidrot visu
    Dzejas vai prozas noslēdzošajai daļai nevajag būt par daudz paskaidrojošai. Der uzticēties lasītājiem, atstāt vietu iztēlei, pārdomām. Kā arī, - nezināšana savureiz ir cilvēciski daudz simpātiskāka, nekā zināšana (piemēram - es tev pateikšu, es zinu, kas notika, kā ir pareizi).
  • Neattaisnoties
    Ja autors sāk taisnoties, tas nozīmē, ka nav kārtīgi nogatavinājies teksts. 
  • Pašiedoma
    Ir ārkārtīgi svarīgi, lai gan reizēm sāpīgi, atvadīties no mazajām, pašu domās ģeniālajām frāzēm, vārdiem (ak, cik trāpīgi man izdevās to pateikt). Tāpat svarīgi pārsāpēt kritiku. Ja vairāki recenzenti norāda uz vienu un to pašu, tam vajadzētu darīt vērīgus un bagātināt.
  • Klišejas
    Tieši šī faktora dēļ ir ļoti svarīgi daudz lasīt, jo tikai tādā veidā var uzzināt, kuri tēlainie vārdi jau lietoti, gandrīz nolietoti, pārlietoti un no kuriem vajadzētu mēģināt izvairīties (pulkstenis, čūska, tauriņi, tējas dzeršana). 
  • Žanra ietvars
    Ja vēstījuma iesākumā lasītājs tiek radināts pie, piemēram, fantāzijas tēliem, tad lielākoties lasītājs vēlas arī paturpināt pabūt šajā pasaulē. Tāpat arī starp fantāzijas un realitātes atainojumiem, jāņem vērā un jānosaka konkrētas robežas, lai ir skaidrs, kur paliek iztēle, sapnis un kur sākas jau realitāte.

ceturtdiena, 2019. gada 24. janvāris

Pilns cilvēks

Ieva Cipruse "Pilni āboli strazdu". 
Zemāk bilsts - īsie pieraksti par redzēto un sajusto.

Gadalaiku noskaņu un cilvēku vērojumi, pārvietošanās transportlīdzekļos, ielu stāsti. Līdzīgi kā ir ielu fotogrāfija, autore dažās nelielajās puslapaspuses miniatūrās uzraksta pamanīto, sajūtas, atskārsto. Vējš, āboli, plaukstas, attiecības, prieks, skumjas, kauns, uzdrīkstēšanās. Viss kopā. Pilns cilvēks. Skaistuma samanīšana un turpat mazāk glītā akcepts. Arī bažas, bailes, sāpīgais. Tomēr tajā visā ir kaut kas ļoti tāds, ko būtībā ikviens var. Paņemt lapu vai ekrānā un pierakstīt, iešņāpt, uzskricelēt, piezīmēt, izteikt, izrakstīt, pastāstīt stāstu.

Vienmēr ir ļoti paticis lasīt tekstus, kas tapuši formātos: dienasgrāmatas, vēstules, e-pasti, piezīmju bloknoti. Arī citu blogu publikācijas. Tas rada ticamāku, ne tik pieblīvētu, vairāk fragmentāru iespaidu. Tuvinās ikdienas sajūtām. Izkāp no gultas, izdzer krūzi, iekāp vilcienā, ieej darbā, izej, satiec kādu, pārnāc, atkrīti, pasapņo, padomā, nākamā diena - izkāp no gultas... Tur var gadīties maz bonusu, ja nav vēl kaut kas. Un tas kaut kas vēl savukārt var būt jebkas, ko vien vēlas, kā un pēc iespējām. Tāpēc dikti pa stērķītim šo palasīju un papriecājos.


"Man patīk tie, kuri savas smalkās kurpes prot nomest nevīžīgi un aizskriet basi, ja sagribas."

"Manī ir zvērs no meža, no upes un pļavas, un purva. 

Mans zvērs grib tavu."

"Tur, gar sliedēm, pie pelēkajām daudzstāvu mājām un saplēstiem žogiem, tieši tieši gar sliežu malu, iet sieviete melnā pufaikā ar četriem brūniem suņiem. Un viss. Tā viņa tur aiziet viena, bet barā."



"Kad viss iet šreijā, vajag kaut ko darīt lietas labā. Vajag sevi izsist no sliedēm ar vienkāršajām lietām. Kad galva ir izkūpējusi kā svētais kadiķa zariņš, aizver sarežģīto ikdienas lietu mapīti un dari vienkāršas lietas. Nopērc no tantuka visus sīpolus. Nopērc sev par pēdējo naudu gladiolas. Paslēp saldētavā desmit saldējumus dzeltenās vafelēs. Aizved pusdienās tēti. Sakaltē pīlādžus. (..) Dari vienkāršas lietas, lai galvā ar caurvēju ieskrien vienkāršas domas. Dari vienkāršas kustības ar vienkāršiem pirkstiem, pieskaries citiem pirkstiem. Runā ar saviem vienkāršajiem cilvēkiem. Viss tad sabirs pa vietām, ja sagājis šreijā. Kad dara vienkāršu, viss sabirst pa vietām."

"Centrāltirgus piena paviljonā gatavo virtuļus. parastos, bez koncepta. Un bez glazūras. Var ar ievārījumu, kā nu klients vēlas. Aparātā un par kaut kādiem desmit santīmiem gabalā. Saliek kartona kastēs, arī parastās. Mājās es izvelku Straumīti un samaļu vēl vairāk pūdercukura. Piekāpiet pie tā virtuļu stenda kādreiz tukšā dūšā. Turpat kaut kur var dabūt arī kafiju ar pienu. Virtulis, kafija un tirgus sala pilsētā. Dzīvāka kā visa pārējā."


svētdiena, 2019. gada 13. janvāris

"Lāču kalns"

Skaista, neliela. Trīs stāsti par Popes muižu, apkārtējo vidi. Meditatīvi cilvēciskas saskarsmes momenti, sievietes un vīrieša, mātes un bērna. Tādas ir asociācijas un pēcsajūtas par grāmatu - 
Laura Vinogradova "Lāču kalns".

Apvidus pacēlums, pakalns Popē, turpat arī Popes muiža, ap to plivinās seni nostāsti. Ventspils novada Popes pagasts ar visu cilvēkiem pašu nepieciešamāko: pārvaldi, bērnudārzu un pamatskolu, kultūras namu, bibliotēku, muzeju, pasta nodaļu, feldšeru punktu, baznīcu un kapsētu. Vienlaikus, laika pieskāriens nav arī saudzējis, tāpēc grāmatas izdevējs, platforma Pope.Hope.Love, atklāj, ka ienākumi no pārdošanas palīdzēs atjaunot Popes muižas kungu mājas - tagad Popes pamatskolas - austrumu ieeju. Var vienīgi vēlēt, lai tas izdodas pēc iespējas vislabāk!
Vairāk uzzināms:  http://www.festivalsvarti.lv/

"Tādi nu ir tie mirkļi. Mēs atveramies viens otram, bet tad, sabijušies no noteikumiem, kuri jāievēro, steidzīgi aizveramies." (28.lpp)

Pirmais stāsts "Okša" (līvu valodā - lācene) par traģisko muižas apkaimes senatnē.  Otrais - "Von Behr(a)" - attiecību, šaubu un iekšējās/ārējās stājas noturēšanas mēģinājumi. Savukārt trešais vēstījums "Lācis" atgriežas pie pirmsākuma, tomēr pastāstot nākotni, mazliet sasaistot visu grāmatu kopā, vienlaikus arī atstājot durvis pusvirus. Bet vissvarīgāko tādā mazliet poētiskas lasīšanas veidā izjutu kaut ko īsti nenodefinējamo, tikko jaušamo.  Jo notikumi un vārdi ir viens. Jau cits kaut kas - paliekošā sajūta, kas nāk pēc tam. Stipra, laba. Cilvēka iekšējā spēka sajūta. Tādēļ grāmata savā ziņā kā starpnieks starp iztēli un ikdienu, iespējamo un neiespējamo, spēku un nevarēšanu, kodola un vidus meklējumi.

"Ik pa laikam noeju līdz jūrai. Skatos tajā aizvērtām acīm un klausos. Man ir jāsadzird ledus. Es ļauju apklust visam citam, kas manī. Lai paliek tikai jūra. Jūra un ledus. Un tad es sadzirdu." (4.lpp.)




piektdiena, 2019. gada 11. janvāris

"Kailsals"

Dzejas izdevums, ko lasu trešo reizi triju gadu laikā:
2017.gadā pirmo reizi, tad 2018.gadā, un arī šo - 2019.gadu gadu esmu iesākusi vēlreiz pārlasot.
Daina Sirmā "Kailsals".

Joprojām ļoti.

Šajā gadījumā kaut kas mazdrusku iracionāls, neizskaidrojams; pieļauju, var būt personiski; sajūtu ziņā saistās ar ko radniecīgu, dažos būtiskajos dzīves tvērumos. Kaut kas, kas vairs nav jaunības pavisam maksimālisms, nav mūsdienās populārā dinamika un trauksmainība, vairāk kā mierinošas atjautas. Un ļoti patīk tieši šī mierīgākā, mierinošākā sajūta. Patīk arī no tā skatupunkta, ka "Kailsals" dzejā nāk itin pieņemošāks, ne tik ļoti uz sevi vai kaut ko vienu noteikti vēlamo virzīts. Tas kopumā mēdz būt dažkārt nomanāms arī iejūtīgāku sarunbiedru acu skatienos, viņu jēgas redzējumos/izpaudumos - saudzīgāka, pēc iespējām, reakcija uz apkārtni un apkārtējiem, ne tik bieži kāpināto emociju izpausmes. Man arvien tas vēl tikai jāmācās, mēģinājumos, procesā, ar atkāpēm. 
Un šeit, Dainas Sirmās dzejas rindās daļēji arī to mācos. Dzīvi mazliet, reizēm kaut kur vidusceļā.
Saudzējošāk.

Tāpēc. Absolūti sirdī. Tuva, mierinoša dzeja.


 "koku skolā es mācījos 
novembrī ziedēt"

(lēnīgajās dabas pastaigās mācos mierīgākai būt) 

"mijkrēšļa stari
tomēr samaksā sarmā un spīgulīšos"


"tavu skatienu šalkoņā liegā
melna plaukst nakts
ar zelta otiņu rokā"


"Ar katru dienu es kļūstu jaunāka.
Brūces, ko cērt tavi vārdi, ieauž jaunus rētaudus manī.
Kad visa kļūšu vieni vienīgi rētaudi,
es būšu no jauna piedzimusi.
Tu būsi mana māte."

(sarunas, saskaršanās sajūtās, mainīgums audzina/dziedina)

"sniega lauks putenī
apvārsnī neredz vairs mežu"


"Tilts pāri upei kā upe - 
vijīgs, silts, maigs, piegulošs,
ar niedrēm, kalmēm, skalbēm sačukstas,
klēpī ucina zivis,
nāk pāri pats sev plūdos un palos,
ūdensrozes plaukst pirkstu galos.

Upe zem tilta kā tilts,
stinga kā betons, kā dzelzs."