svētdiena, 2020. gada 2. augusts

Socionika

Emocionālā ievadrindkopa
Šovasar, pēc Covid-19 aktīvās fāzes, bet joprojām ar piesardzības devu un neziņu par nākotni, bija kaut kas, kas man mazliet palīdzēja – jauna aizraušanās – socionika. Mazliet uz netradicionālās psiholoģijas pusi, var teikt, līdzīgi kā horoskopi, tikai ar drusciņu pseidozinātnes piesitienu. Palasījos tekstus internetā un pieejamajās grāmatās, pārsvarā krievu valodā, mazliet latviešu valodā, paanalizēju sevi, dzīvi, papētīju kādas attiecības veidojas ar dažādiem apkārtējiem cilvēkiem un padomāju, kāpēc, iespējams, reizēm kaut kas ir viegāk, bet citkārt kaut kas grūtāk un, kas varbūt varētu palīdzēt, – ko pati vēlos.
Kas tas ir – socionika?
Var teikt – tipoloģija, jo ir 16 cilvēku tipi. Katram tipam savs raksturojums, kas sastāv no četrām pazīmēm, kurām ir pretstati, un vienkāršības labad tipus mēdz dēvēt arī literārajos vai darbības sfēras pseidonīmos (piemēram, Gabēns – Sensori loģiskais introverts SLI, iracionāls, sociālā loma – Amatnieks). Sākumā var šķist sarežģīti, bet nav tik traki. Vēlāk savukārt atklājas nianases un tad var paieties dziļāk, ja ir vēlme.

Rezumējot dažviet atrodamās definīcijas (saviem vārdiem) – socionika ir mācība par cilvēka informācijas metabolismu jeb uztveri saistībā ar apkārtējo pasauli.

Samērā plaša informācija internetā pieejama krievu valodā (Соционика). Latviešu valodā atrodamas biedrības “Socionika”* un Evijas Čeprovas mājaslapas, kā arī sava tipa noteikšanas tests tiešsaistē**. Testi sastopami dažādi un kopumā nedarbojas ar garantiju, jo uz jautājumiem var atbildēt neprecīzi (samulsināja formulējums, īsti nezina) vai maldinoši (cilvēks gribētu, lai viņam būtu raksturīgas kādas īpašības un suģestē sevi domāt, ka tās piemīt). Iespējams, var aizpildīt testu vairākkārt un palasīt tipa/u aprakstu/s, lai pārliecinātos, kas vairāk atbilst, tāpat internetā tiek piedāvātas dažādas konsultācijas klātienē. Kad savs tips noskaidrots (pārdomu rezultātā + ar testa palīdzību u.tml.), tas var dot impulsu drusku labāk sevi saprast un drošāk orientēties dažās dzīves jomās:
   – attiecībās ar tuvajiem,
   – profesijas, studiju, darba izvēlē,
   – sadarbībā, saskarsmē ar kolēģiem, paziņām.

* Visu 16 tipu raksturojumi: https://www.socionika.lv/sociotipu-raksturojumi-un-foto/
** Tests sava tipa noteikšanai: https://cilvekutipi.lv/tests-tipa-noteiksanai/

Ko tas dod? Socionikas pamati – neliels ieskats
Spriedumi par sajūtām būtībā ir nepierādāmi – no malas var izskatīties visādi, bet cilvēks jūt to, ko jūt. Visiem vienmēr nederēs vienādi ieteikumi un padomi. Labāk iepazīstot sevi, atzīstot, kā ir tieši man, var iegūt, savā ziņā, mierinājumu. Tas nenozīmē vienmēr pasīvu nekā nedarīšanu un tikai sevis attaisnošanu, bet tomēr mazina darīšanu sev pāri (pāri saviem spēkiem, pret savu būtību). Gluži vienkārši, dažreiz (izņēmums ir psihiskas vai strikti ierobežojošas fiziskas saslimšanas) cilvēks var sajusties labāk, biežāk smaidīt, būt apmierinātāks, gūt lielāku enerģiju, dzīvojot un darot, attīstot sevi tajos virzienos, kas jau ir raksturā, piemītoši vai arī vismaz nav pilnīgs pretstats būtībai.

Sākumā mazliet (aptuveni, subjektīvi no manis) par pazīmēm jeb pazīmju pāriem. Var pareflektēt, kādas īpašības pašam vai otram, tuvajam vairāk piemīt un tādā veidā saprast – tajās izpausmēs cilvēks lielākoties, biežāk (ne pārspīlēti, jo tad būtu patoloģija) jūtas labi, to vieglāk (nemokoties) spēj no sevis sniegt, tur rod un uzņem enerģiju, iepriecinājumu dzīvē, gūst gandarījumu.

Iracionāls (garastāvokļa cilvēks, elastīgāks) vai racionāls (mēdz plānot, lēnāk pārslēdzas)
Loģisks (vēsāks acu skatiens, principi) vai ētisks (silts acu skatiens, empātija, emocijas)
Sensorisks (praktiskās iemaņas) vai intuitīvs (idejas, teorijas, aizfantazēšanās)
Introverts (reizēm klusāks, mazliet lēnāks) vai ekstraverts (ātrāks, priecājas par kompāniju)


Kādā interneta vietnē, krievu valodā*** var atzīmēt pazīmes – saklikšķināt un paskatīties, kas sanāk pašam par sevi vai par kādu citu cilvēku, kurš interesē, palasīt aprakstus kādam no 16 tipiem.

*** https://mysocio.ru/test/manual
Ko tālāk? Starptipu attiecības jeb cilvēks duālais
Piemēram, gaidot, prasot no otra, no bērna vai no saviem vecākiem, no mīļotā, to, ko cilvēks ar grūtībām var, tas pārsvarā abām pusēm ir ne īsti komfortabli, dažreiz sāpīgi, traumatiski. Līdzīgi, aizejot studēt vai strādāt kādā jomā vai vidē, kas īsti nesaista, nepadodas, kur nākas ļoti nopūlēties un tik un tā nav tik labu rezultātu, laika gaitā var ciest pašapziņa, pat veselība.

Šai sakarībā socionika stāsta par starptipu attiecībām jeb cilvēka duālo iedabu – abpusējo papildināšanos jeb dualizēšanos. Pamatdoma ir tajā, ka vislabāko savstarpējo sapratni var izveidot ar cilvēkiem, kas ir atšķirīgi, citādāki nekā mēs, kopsummā ģimenē vai draudzībā veidojot savienību, kurā viens otru atbalsta, papildina, jo katram ir citas stiprās puses. Loģiskais atbalsta, papildina jeb dualizē ētisko (divi ētiskie var ļoti viens uz otru apvainoties), savukārt sensorais palīdz intuitīvajam, un otrādi. Tomēr ar līdzīgu dzīves piegājienu jeb dzīves vērtībām – abi ir vai nu racionālie vai iracionālie – šeit saskaņa ir vispatīkamākā, vai citādi sabalsojas, vienojas līdzīgā "dzīves filozofijā" (socionikā to dēvē – kvadras).

Nereti ir sajūtas un piesaistāmies pie sev līdzīgajiem, jo vieglāk raisās sarunas (ētiskie saprot ētiskos, sensorie saprot, par ko runā citi sensorie), un tas nav nepareizi, tas ir labi darbā, darījumos, "savējo" lokā, tas ietver daudzpusību, pat labāk veicina attīstību, izaugsmi. Vienlaikus, ļoti tuvās attiecībās, kopdzīvē, ir vieglāk, ja izdodas vienam otru papildināt, lai abiem nebūtu viena veida, līdzīgu klupšanas akmeņu. Dažreiz, uz pasūtījuma, nevar visu atsijāt (ģimene, attiecības), bet vismaz varbūt paliks vieglāk, jo nāks sapratne, kāpēc un kas tieši ir grūtāk. Tā, piemēram, divu ētisko intuītu savienībā abi varēs no sirds parunāties, bet māja būs samērā lielā nekārtībā un varbūt viens vai abi klusībā vēlēsies, lai otrs uzņemas praktiskos darbus, bet tas pārsvarā tomēr nenotiks, radot zināmu vilšanos atsevišķos momentos. Nu ko, tāda dzīve, tas nenozīmē, ka viss vienmēr jāmaina, bet, apzinoties, var mazāk prasīt, palūkoties no dažādiem rakursiem. Vai varbūt meklēt rsinājumus – samaksājot kādam citam par remontdarbu veikšanu, atrodot paziņu vidū "jēdzīgāku" padomdevēju. Kā minējums, varbūtība.
Dzīves piemērs
Par sevi testā + pārdomās noskaidroju, ka esmu introverts (tiešām, tas nepārsteidza), racionāls cilvēks (jā, mēdzu plānot, reizēm uztraukties pirms laika, bet ja kāds pēkšņi kaut ko pajautā, dažas sekundes apstrādāju informāciju domās, kas bija tas, ko man prasīja, ko labāk atbildēt), ētisks (atvainoties nav problēma, ja ir sajūta, un sajūtu ir daudz, labi notveru citu emocijas, gaisotni telpā, kāda cilvēka noskaņojumu, vai steidzīgs, vai atbrīvots, vai sāpināts, bet cenšas neparādīt, vai par kaut ko skumst, vai priecīgs un sajūsmināts, knapi valdās).

Diskusija (manī, iekšēji – introversijā – mēdzu izteikties caur sevi, ne tikai tāpēc, ka egoisms, jo tāds cilvēkiem var piemist, un labi, ja veselīgās devās, bet tāda ir informācijas apstrāde) izvērsās par sensoriku vai intuīciju, jo testa rezultāti bija divi – Dostojevskis (intuitīvais) vai Draizers (sensoriskais). Intereses sākumposmā vairāk sliecos domāt par Draizeru, jo apraksts šķita kaut kādā ziņā atbilstošs. Bet. Papētot starptipu attiecības (ir tāda tabula socionikā****), tomēr secināju, ka vairāk atbilstu Dostojevskim – reakcijas uz man kā Dostojevskim saskanīgākiem tipiem ir patīkamākas, vienkārši instinktīvi raisās simpātijas (skatoties filmas, seriālus, lasot grāmatas – to galvenos varoņus humora pēc domās patipojot, ar kādu tērzējot darbā pusdienu pauzē – saskarsmē garāmejot ir kur izvērsties, strādāju lielā kolektīvā, bet, par laimi, tiešo darbu veicu vienatnē kabinetā). Tāpat, vēlāk papētot Draizeram piemītošo – varas, spēka pozīciju sensoriku, saprotu, ka man tieši grūti panest šādas izpausmes (ejot dziļāk, interesējoties tālāk, Dostojevskim sāpīgā lieta ir varas uzspiediens).


Secinājumi: labprātāk plānoju, sagatavojos, tas mani atslābina, gandarī – vakarā salieku drēbes rītdienai, pieturos pie ierastajiem ēšanas paradumiem (racionalitāte), labprāt parunājos ar kādu divatā vai mazākā kompānijā (introvertā attiecību jeb vērtējošā ētika), aizraujos ar kaut ko un tad varu pētīt, lasīt, pārrunāt (ekstravertā, iespēju intuīcija), apdomāt (racionalitāte). Atpūšos caur plānošanu, ka zinu, kas aptuveni gaidāms un vienatnē, bet enerģiskāk un dzīvespriecīgāk sajūtos caur iespēju tveršanu, pārrunāšanu, vaļaspriekiem. Ja man būtu jāstrādā ar lielu auditoriju vai caurām dienām klientu apkalpošanā, tas galīgi nebūtu piemēroti. Ja kaut kas jādara ātri, neparedzami, reizēm ir iespējams, bet nav tik komfortabli. To saprotot, zinu, par ko varu atzīties, ko varu atklāti pastāstīt, citus nemaldinot. Sajūtot iztukšotību, meklēju vai nu vienatnes devu vai kādu jaunu aizraušanos ar kādu grāmatu, seriālu, psiholoģisko pareflektēšanu u.tml. Līdzīgi, padomājot par tuvajiem, varu mēģināt pieiet saprotošāk, vismaz dažreiz, vismaz pamēģināt.

Un, lūk, foto, kur gluži nevilšus skatiens iesāņus (intuitīvums). Protams, reizēm, fotografējoties varu skatīties tieši objektīvā, bet tas, pašai no sevis, nav tik bieži.

Tagad gan viss, atvados, ar saudzīguma vienam pret otru, pēc iespējām, vēlējumu!

sestdiena, 2020. gada 11. jūlijs

Nosarkt grāmatas dēļ

"Vilciens klandēja" / 123.lpp.
Šo grāmatu nolēmu, un tā arī darīju, lasīt tikai braucot vilcienos. No rītiem, ceļā uz darbu, pēcpusdienās, atpakaļceļā. Dažreiz, pēc noskaņojumiem. Kāpēc? Jo ieilgušais mazāklasīšanas posms neatlaidās. Vienreiz iegādājos grāmatu, kur nebiju uztrāpījusi tomēr uz savu gaumi, izlasīju, bet nebija gluži tas, nebija īstās patikšanas. Un tad, ar šo pirkumu, liekas, izdevās, beidzot, vismaz uz brīdi, sajaušama teikumu burvība, valdzinājums. Gribējās pabaudīt ilgāk, jo lappušu skaita grāmata ziņā nav lielizmēra, kas arī patīk, nav smagnēja nešana. Tā nolēmu nesteigties. Lasīt vilcienbraucienos. Un vilcienlasīšanai piemīt zināma, nē, nezināma (koķeti mazliet), jo īsti jau nezinu, elegance vai kaut kas tāds - kā poētiskums. Un bija savā ziņā skaisti, tik tiešām.

Gadījās arī tas, ko autors piemin...
"Nosarkt grāmatas dēļ" / 97.lpp.
Un kopumā šai stāstā vairākviet aprakstīts intīmais, vairākizpausmju intīmais, dažādi dzīvē iespējamais - piemēram, grāmatas, to lasīšana, slepus lasīšana, vai nelasīšana (intīmas izvēles), nāves klātbūtne (ļoti intīma), rakstīšana (ārkārtēji intīma, notiek rakstītāja galvā un sajūtās, atmiņās un citās maņās - šai grāmatā it īpaši, jo vietām pēkšņi, it kā neloģiski, mainās vēstītājs, ir dažādas pirmās personas, kas stāsta dažādās sāta sajūtās), ķermeņu intimitāte (bez šaubām, arī intīma).

Alesandro Bariko "Jaunā līgava".
Bariko ir viens no autoriem, kuriem uzticos. Jā, protams, ikviens, arī autors, var mazliet pasvārstīgi pamainīties laika gaitā, bet kaut kas pazīstams, kā vērtība, tajā visā paliek, pastāv. Nozīmīga vērtība - rakstnieks, kura darbi lielākoties, vairumā gadījumu, saista, uzrunā, gandarī (domu līmenī kaut ko iedod, ierosina, aizrauj - pasniedz tekstu, grāmatu kā dzīves dāvanu). Bariko es jūtu kā vārdu meistaru, mazliet burvi. Rakstnieka balss psiholoģiski cilvēkus, sabiedrību, laikmetus izzinoša, vietām saudzīgi, vietām tieši un neizskaistināti atklājoša, vienlaikus, pa brīdim, pa epizodei poētiski (uzplaiksnī skaistuma atspulgi, paņirb - tas arī ir īpaši, ka nevis pārsvarā dragā pāri, bet pazibsnī, un tu nodomā, reizēm, bija vai nebija tur kaut kas, laikam jau bija, kā nu ne, bija tak).



"Jaunā līgava" vienlaikus jaunavīga un kaut kur senatnīga. Līgava un Dēls (personvārdu viņiem nav), jauni, vienlaikus dzimta un tās paradumi senatnīgi. Jā, jaunie. Bet turpat arī viņu vecāku, vecvecāku pieredzes, bažas, noslēpumi, paradumi, rituāli, sniegumi. Lasot nodomāju - kā tad tajā visā dzīvot? Kā jaunajai Līgavai un Dēlam dzīvot pašiem savas dzīves? Vai viņi varēs, galu galā, iet paši savus ceļus? Turpinot lasīt, pakāpeniski daudz atklājās. Šī nepavisam nav bezatbilžu, šī ir atbilžu grāmata, lai gan, reizēm iebelž, pazib belzumi.
"Dzīve džinkst pret laika marmora galdu kā pērlītes, 
kam ļauts brīvi krist." / 20.lpp.
"Mēs visi bijām traki,
un tas bija laimīgs trakums." / 102.lpp.






Noslēgumā - pierakstu, citātu klades foto. Tās divas vilcienbraucienos arvien pavadošas -
grāmata un klade. Uzplaiksnījoša rakstāmo ņirboņa. Ielasos, ierakstos - tāda ritmika mēdz pavīdēt. Paizspūris matu mezgls, bet dažreiz, ja iedvesma, savāktāks. Šalle pleciem vai ceļgaliem, dzestrākā laikā. Dienasgrāmatveidīgi, citātveidīgi.



svētdiena, 2020. gada 28. jūnijs

Vēstule vasarai

Sveika, vasara!
Reizēm kaut kas mazliet ieilgst un šķietami aizmirstas, sāk likties neiespējamāk, neticamāk, ka var būt arī savādāk, ka reiz bija un kādreiz atkal būs - mainīgums. Piemēram, agrā jaunībā likās, kā gan tas būs - vēlākajos gados. Un tad tie jau notiek, nekas tāds, dzīve. Ziemas tumsas, vēsuma klātienē dažreiz ilgas un gandrīz mistiskuma noskaņa tam, ka pirms bija un pēc būs vasaras siltums, gaisma. Un ir, tagad. Prieks. Līdzīgi mazliet aizmirsās blogs, šķietami likās nezināmāk, kā kaut ko teikt. Bet atsāku, kaut rindkopu. Cerams. Arī prieks.

Bija pauze grāmatās. Tās drusku pafotografēju gan, taču nelasījās ierasti raiti un patikšanās. Tomēr nupat esmu uztrāpījusi atkal īstajai lasāmvielai, par ko, iespējams, nākamreiz.

Vasara, skaisti un labi, tāpat vien - ziedos, pie ūdens, (pat)veroties horizontā.











ceturtdiena, 2020. gada 16. aprīlis

Augstas raudzes skumjas

 "ar tumsu pret tumsu es esmu otrā krastā" // 47.lpp.

Jānis Hvoinskis "Mūza no pilsētas N."

Dzeja mazliet ar tādu kā glezniecības un fotogrāfiskuma auru, aizkulišu noskaņu ("Mirkli apstādināt kustību ar nedaudziem kameras / piesitieniem", 7.lpp.), vienlaikus kā cilvēku vērojumi iztālēm, tieši šim laikam atbilstoši - bezkontaktā. Vairākās vietās atsauces uz Bībeli (piemēram, "Un notiek kā rakstos teikts", 8.lpp.) un zemi kā kaut ko grēcīgu (20.lpp.), kā arī norādes uz reliģiskumu, priesterību. Kopumā pārņem sajūta, ka šai dzejā viss savā ziņā atsvešināts, lai gan vārdos dažviet sacīts pretējais ("Sāk palielināties mana jūtība mana aizskaramība un / ievainojamība", 10.lpp.), tas izteikts ne ļoti emocionāli, saprotot, ka tā, lūk, noticis, bet ne vairāk.

Dzeja, kuru lasot, uzreiz jautu - ir kvalitāte, ir vārdu un rosinājuma precizitāte, noslīpējums, patiesi labi nostrādāts teksts, kā audekls ar perfektām vīlēm, kvalitatīvs materiāls, vienvienīgais - ļoti skumji un bēdīgi. Lasīju tālāk, lapu pa lapai, cerot, ka varbūt, varbūt autors mazliet atmaigs pret dzīvi, cilvēci, sevi pašu kā cilvēces iemiesojumu, galu galā. Taču viss turpināja ritēt savu gaitu - attālināti, spokaini rēgaini, miglaini, vientulības pilni, tumstoši. Pat lielu sāpju šķietami neesoši, vien skumjas, skumjas, bezatbildes (neatbildētas, neizrunātas), skatienos neietvertas, vispārēji klātesošas it visā (ikdienā, sadzīvē, domās).

Līdzīgi, kā, piemēram, ja kāds uzjautā apkārtējoprāt skumjākos mūzikas gabalus, ja tiktu vaicāts pēc skumjākās dzejas, es varētu atbildēt, ka šī ir viena no visskumjākajām, ko esmu pēdējā gada, dažu gadu laikā lasījusi. Iespējams, vienīgā vispār tik ļoti skumjā dzeja manā uztveres un lasītājas pieredzē, bet varbūt vienkārši uzreiz neatminos citus piemērus, jo skaidrs, ka literatūras vēsturē bijuši ne mazums. Ienāk prātā arī asociācija ar Franca Kafkas radītajām drēgnajām noskaņām viņa stāstos, kas prozas pasaulē tikpat īpaši smeldzes pilni atklāj šķietami parastā ierindas cilvēka, ierēdņa eksistences rūgtumu, izspiežas cauri caurēm, neatkāpjas, lai kā varbūt varētu mēģināt patirgoties, sak', nu, nav jau tik traki šai dzīvē, tomēr, nē, ir gan, Kafkasprāt atliek - klusuciest, aizvērties, aizbultēt durvis, pazust no aprindām, no glūnīgajiem buržuā skatiem, iezust sevī vienpaliekot.

Lai gan, patiesi, šis ir gadījums, kad Hvoinska dzejā notveramais pasniegts tik meistarīgi, apdomāti, nepārspīlēti un dabiski, vārdos jēgpilni, ka "Mūza no pilsētas N." (N. saīsinājums no sākotnēji iecerētā nosaukuma - Mūza no pilsētas Nāve) ir kā vērtība, kā piemērs, sava veida paraugs augstas raudzes dzejai.

Šeit saruna ar pašu dzejnieku: "Viņa dzejoļi apbur kā mazas glezniņas".


"Koki kā gari līdz kaulam atkailināti pirksti sniedzas
     augšup kā bēgot paši no savām ēnām
Kā atstājot zemes grēcīgo ādu kura kļūst mūsu takas
Mēs turpināsim klejot ar vieglu nelabuma sajūtu it kā no
grūtniecības vai kādas metastāzes" // 20.lpp.
"Skumjā sieviete kura rītos dzer kafiju un nesarunājas
vēl joprojām viņa profilā atgādina kādu redzētu gleznu
Kuru es nesaprotu
Bieži iekarsis pēc vientulības un noslāpdams viņas
    attēla tuvumā
Baidos to uzrunāt
Viņa jau sen neklausās un aiziet pa solitūdes avēniju
Kurā uzturas miruši vientuļnieki
Pa reizei apmeklē šeit vienīgo dvēseļu krodziņu
Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa un nesaskatāmies" // 25.lpp.
"Zagšus pieskaršanās nopietnām sarunām
Tai pašā laikā baidoties nokļūt dziļāk nezināmajam un
     intriģējošajam tuvāk
Katram ir jau pietiekoši sakrāts nopietnu tēmu lai
     nebūtu vajadzības to papildināt" // 29.lpp.

"aiz tumšiem stikliem vien saule un ledus
vien saules un ledus anestezētas acis
līnijas kuras dzīvo starp mums
kļūst mūžības sasalums
vien aiz melniem stikliem
tumša kā gangrēna lēni plūst mīlestība" // 51.lpp.



"Bet lietus turpina līt un līt slīdot pār skārda jumtiem
Tā klavieru skaņas padzirda tukšumu bet viņa kailumu
     rudens

Plūst gadalaika kustības ilūzijas mūzika paliek
Tās nesataustāmā iedoma tā tevi moka līdz atbrīvo
Lēnām tu mirsti elpas svārstības piestāj un atjaunojas
Bet lietus vēl līst un līst slīdot pār metāla jumtiem" // 63.lpp.

pirmdiena, 2020. gada 6. aprīlis

Pūpolsvētdiena

Nupat Pūpolsvētdiena. Devāmies ikrīta pastaigā ar suņmeiteni. Brīžiem laukā vēl samērā vēss, lai gan prognozes sola arvien siltāku. Nodomāju, ka vēlētos kādu iepriecinājumu. Kādu mazu, kaut vai pavisam mazītiņu, svētku sajūtas impulsu. Pūpolpušķīti. Bet uz veikalu sen nav iets (ziedu tirgotavas nav apmeklētas un piegādes uz šejpusi nav), un kopumā maz jelkur iets (nākotnes uzziņai, kad šis viss būs pierimis - Koronavīruss jeb Covid-19 nesis izmaiņas 2020.gada iesākumā un daudzi nododas pašizolācijai vai kam līdzīgam, pēc iespējas samazinot sociālos kontaktus un vairāk paliekot mājās). Tā nu, mežājā aug koki, kuru zaros kas līdzīgs pūpoliem, tikai ar iedzeltenām skarām. Izlīdzējos ar pieejamo un vēl kādu sīkzariņu klāt.


Kopumā šis laiks mazproduktīvs. Ir algoritms, ko esmu piefiksējusi, kas mēdz savureiz darboties. Ja kaut kas notiek mazāk vai kādreiz sevi klusinošāk, tad mēdz apsīkt arī citas norises. Šai gadījumā, maz kur iets, maz arī lasīts, maz redzēts, mazāk vēlme izteikties. Grūtāk padodas kaut kas atsevišķi, itin kā izlases kārtā (to un to nē, bet citu kaut ko jā).

Tomēr viena neliela lasāmviela aptuveni mēneša ietvaros pieveikta. Patika. Patiesi, jā. Valoda. Teikumi. Lasīju maz, nevarēju noskaņoties. Bet pievārētais patika un uzrunāja. Pēc tam mēģināju otru autores grāmatiņu, kas sērijā "Pirmā grāmata", bet tā tik ļoti neaizgāja. Izlasītā - Andras Neiburgas "Stāsts par Tilli un suņu vīru" bija mīlīgāka, aizkustināja un arī valodas ziņā tīkamāka, daži smaidīgi citāti par suņiem un pavasari.


"Princis bija liels krēmkrāsas suns garu, lēkšķainu spalvu. Viņš bija tā noaudzis, ka viņa galvā nevarēja saskatīt ne acu, ne ausu, kā ar aitas vilnu apaugusi futbolbumba tā izskatījās, un pats viņš šļūkāja pa istabiņas grīdu kā milzīga bonierējamā birste. Kad viņš gulēja, bija grūti noteikt, kur šim radījumam priekša, kur (atvainojiet) pakaļa. Sevišķi, ja viņš ar ķepu bija piesedzis savu melno, mitri spīdīgo degunu, kas pa gabalu darīja viņu līdzīgu leduslācim." // 9.lpp.

"Kā parasti, vīrs ieradās tunelī un ieņēma vietu. Tai dienā vīrs spēlēja vien gaišas melodijas, tās bija priecīgas un vieglas kā cīruļa treļļi gaisā un vēstīja drīz tuvojošos pavasari, ko krēslainajā, dubļainajā un caurvējiem pakļautajā tunelī gan varēja nojaust tikai pēc vieglas, nenoteiktas smaržas, kas ieplūda no āra, - pavasara smaržas."
// 15.lpp.

Tāds kopumā stāsts. Par vīru, "pasaules lāpītāju", kam tomēr sirdī atlikusi vieta maigumam, bet kas neiekļaujas, neiederas ambiciozajās sociuma izpausmēs. Par vīra suņiem, -  nosvērto Mūku, kas vairāk sargs, un spējo emocijizpausmju pārņemto Princi, pirmāk pielīdzināto bonierējamai birstei. Dzīve rit savu necilo gaitu, reizēm mazāk iztikšanā, jostas savilkšanā, citkārt drusku labākā vīzē. Viss mainās, kad trijotne nejauši sastopas ar kādu mazu meitēnu, Tilli, dzīves nelutinātu, tomēr neparasta stāsta aizsācēju. Sirsnīgi. Vismaz šim laikam noteikti. Tāpēc priecājos, ka vismaz tik nedaudz izlasīju. Novērtēju stāsta cilvēciskos momentus. Sajūtās mirkli priecīgāk.

Ceru, ka laika posms tiks mūsu visu, katram savos veidos, izturēts, un drīzāk noslēgsies.

Atvadoties ar dažām ainiņām no mazpilsētas garāžu rajona, kam ikdienu pasoļojam garām ar ķepaini, gājienos pēc mazliet svaiga gaisa un ļaujoties pavasaralkām.







piektdiena, 2020. gada 20. marts

Mājmiera baudīšana

Šai laikā iekrita divu nedēļu atvaļinājums. Cik nu iekrita, pati izvēlējos, jo pa vidu dzimšanas diena, ko tieši gribēju māju mierā, bez skaļuma. Vēlme piepildījās ar uzviju. Laimīga. Patiesībā, jā, joprojām neizzūd dzīvesprieks (par pavasari, gadalaiku maiņu, sauli, spožāku un dzidrāku, debesīm, zilākām un košākām). Tiesa, ir raižpilni momenti arī, tādi uznācieni. Un neziņa. Faktiski tas ir grūtākais, ko esmu secinājusi arī agrāk, citos, nelielos sadzīviskos momentos - neziņa. Biedē, ka nevar morāli kaut kam konkrētākam jau iepriekš sākt sagatavoties, noskaņoties. Taču, tieši tā arī ir dzīve reālā, un cilvēki. Reizēm pārsteidzoši, reizēm neparedzami.
Un to nereti nozīmē būt dzīvai - nezināt. Daudz un dažādos veidos nezināt.
Mēģināt procesā šo to apgūt. Bez garantijām. Turpināt.

Divas nedēļas pilnmiera. Ja vajadzētu pateikt, ko vispār esmu darījusi (pieņemot, ka kaut kādi procesi jau tomēr ikdienā notiek - piecelies, diena norit, dodies pie naktsmiera), īsti nemaz nevarētu uzskaitīt (vienīgais - māja patīrīta, logi spodrāki). Daudz gulēts. Miega bads acīmredzot bija kaut kā iekrājies, ne tā, ka katastrofāli, bet šur tur pa darbīgākai diennaktij, nedēļai, summējoties palēnām un pa druskai, gada ietvaros. Daudz gulšņāts, laiski, vienkārši tāpat, parasti un prasti. Iets pastaigās ar sunīti, kas nav atcelts, un šķiet, mājdzīvnieki ir viena no pēdējā laika apmierinātākajām grupām, jo piepeši vairāk paiju, vairāk kopā, ar humoru, ar sirsnību.

Taču gaidāma arī atgriešanās darba apritē, vismaz šobrīd tāds pieņēmums. Neziņa. Tomēr par to vēlāk, kad būšu aci pret aci. Pašlaik ierakstīšu šo, kamēr vēl esmu tādā kā mierlabsajūtas mājnoskaņā.

Apkopoju pēdējā laika, neseno gadu un dažas kopumā jebkad lasītās, visvairāk patikušās grāmatas. Dažādu žanru - romāni, stāsti, dzeja.
Sākšu ar nesen lasīto prozu un vienu ļoti mīļu, sen smaidbaudītu grāmatu.
  • Aldas Darbiņas Epneres "Klejojumu gadus" izlasīju tikko, burtiski pirms mirkļa, vakar vakarā. Patika. Daudz skaistu, citējamu vietu. Tādi nelieli, meditatīvi stāstiņi, arī pati grāmata neliela, un kopumā esmu iecienījusi nelielus lasāmos gabalus (nav fiziski smagi, nav ilgi). Varbūt visu neizpratu, grūtāk izteikties, par ko tieši sižets. Bet skaisti. Un kaut kā dzīvesviedi, bez patosa, bez pārspīlējumiem. Jūtams, ka autore daudz pieredzējusi un tieši caur to ir kaut kā vairāk viegluma, vienkāršības. Tā it kā - kamēr dzīve mazliet vai retāk satricina, tas vairāk pārsteidz, sagādā spilgtākas emocijas. Savukārt, kad jau daudz cirtienu, ar laiku iemācies just prieku ikdienā, kaut vai tāpat vien, uz līdzenas vietas, ka vēl dzīva, ka kafija pabaudīta, saule vai lietus, daba.
  • Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu" pārsteidza. Tieši tā bija spilgtākā emocija. Pat tāds kā šoks. Labdabīgs, labvēlīgs, dzīvei ticīgs nošokēšanās moments. Stāstā viena traka, patiesi, visādos veidos, ģimenīte taisa traci, metas ceļojumos, dēkās, ārpus ierastā, pieklājīgā, un kur nu vēl ziemeļnieciski ieturētā stila. Bet tam visam klāt debešķīgas garšvielas - dzīvesprieks, ko vienkārši neviens nevar aizliegt, noliegt. 
  • Kšerstina Ēkmane "Suns mežā pie ūdeņiem" - dvēselei, bez skaļiem vārdiem, bez krāšņas notikumu virknes, ar vienu vienīgu stāstu par pazaudēšanos un atrašanos (sunēntiņš noklīst mežā), izdzīvošanu, atgūšanos. Bez holivudiska glanca un milzu varoņdarbiem, ja vien varonība reizēm nav pati eksistence vien, cilvēku un visas dzīvās radības.
  • Aivara Eipura "Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēberu" ir tieši pieminētā visu laiku viena no mīļākajām grāmatām, lasīta sen, bet arvien atmiņā to emociju dēļ. Lasīta pat ejot pa ielu un smaidot - tā bija tāda unikāla savā ziņā, vienvienīga reize manā lasīšanas pieredzē, kad bija daudz daudz darbu, studijas tolaik un maizes darbs, un tāds saulains laiks, un pēc darba gāju uz studijvietu, brīvā laika tik neticami nemaz, ka skāde, sažņaudzās sirds aiz vēlmes, pat kārības, nu, kaut druscīt palasīt, bet kad gan to paspēt, un tieši tāpēc atvēru īsprozu uz pāris minūtēm, lēnītēm virzoties pa ietvi. Autoram brīnišķīgi kopumā darbi - dzeja, īsproza. Domās "Minimas" dēvēju par dzejanekdotēm. Varbūt pārlasīšu.

Nākamās dažādas prozas žanra ietvaros grāmatas. No tām patikušas visas. Izcelt gribētos dažas.
  • Džons Viljamss "Stouners" - atceros, iegādājos kādā reizē, pirms gada vai diviem, par akcijas cenu, un pēc tam pailgi pretojos lasīšanai, jo sākotnēji šķita, būs melanholija, kaut kas nenoliedzami labs, taču arī tāds kā depresīvs. Un tad pieķēros, bet vairs neatlaidos, kamēr neaizšķīru beidzamo lappusi. Stāsts par to, kā var pavisam nemanot ievilkt un savaldzināt grāmata, par kuru netik nebija domāts. Tur dzīve visā savā lielākoties mums ikvienam pazīstamajā vienkāršībā, pavisam parastu dienu ritējumā, absolūti noticama, un tomēr, kaut kas tajā ir, jā... Nemāku aprakstīt, atliek pamēģināt un paskatīties, vai ievilks. Jo garantiju jau nav, ka patiks visiem un vienmēr. Reizēm vajag īsto brīdi, piemēram. Tomēr, ja uztrāpās un saliekas, ir spēcīgi.
  • Lauras Vinogradovas "Izelpas", "Lāču kalns" un Sabīnes Košeļevas "Vientulības ministrija" - stāsti. Gaumes taču cilvēkiem tik dažādas, vai ne. Man viena no subjektīvajām gaumēm reizēm ir sieviešu stāsti par sievietēm ar mazliet skaudruma, uztveramā valodā, skarot sadzīvi un vietām kādas pārdomas, ne pārlieku nospiedoši un smagnēji, bet ar savu balsi, ar savu vēstījumu. Lasīju un baudīju grāmatas, tās ierindojušās grāmaskapja goda plauktā, tāpēc, ka man personīgi tā labpatīk, tāpēc ka tāda esmu arī es kā lasītāja un sieviete, vietvietām, ne jau visā, bet sajūtās, sadzīves un iedzīves mirkļos.
  • Oidira Ava Olafsdotira "Rabarberu sarkanais" - meditatīvi skaisti, skaudri, īpatnēji, nesamāksloti. Līdzīgi kā ar "Stouneru", biju ilgāku laiku nodomājusi ķerties pie lasīšanas, taču vilkusi garumā, līdz iesāku un, izrādījās, ne atrauties. Par meiteni laukainavā, par dzīvi, ja neesi gluži kā visi, ja kaut kas ķermenī nav kā nākas un ierobežo (meitenes kājas), bet sirds un prāts jau no tā nekļūst ar kaut ko ierobežotāki vai nepilnvērtīgāki.

Turpretī dzeja, tas manā gadījumā ir mazliet atsevišķi, jo lasu laiku pa laikam, bez - nevarētu iedomāties būšanu. Nevaru sacīt, ka ļoti daudz pētītu vai izprastu. Drīzāk - esmu tāds lasītājs visnotaļ parastais, cilvēks vienkāršais. Un tomēr, vai tāpēc nevarētu patikt, uzrunāt ļoti, uzrunāt vairāk vai mazāk. Jo arī šādi lasītāji, ticamākais, nav gluži zemē saminami, nīdēt nīdējami. Jo ne jau viss ir akadēmiskās formulās un definējumos ietverams, pārizanalizējams un bieži apstrīdams, pārstrīdams vai saliekams noteiktās kategorijās, kas kalpotu kā norādes. Tiesa, tas nenozīmē arī pavisam uztveres nonivilēšanu un jebkura autora ķeršanu pēc viena vai pāris parametriem - pārsvarā viegluma un rožainuma vai pārsvarā partnerattiecību pārmēru romantizētās tematikas. Ir dzejas, kuru autoriem vairāki izdevumi, bet visvairāk uzrunājis viens. Ir autori, kas mazliet asociējas ar to, ka uzticos un pārsvarā tiešām izlasu to, kas izdots, neviļos, turpinu lasīt. Un ir, kas personiski patīk, personiski aizķer, saviļņo, sašūpo, satiek mani cilvēciski.
  • Daina Sirmā "Kailsals" ir visbiežāk pēdējos gados pārlasītais izdevums. Tieši noskaņas pievelk, piesaista un kaut kā iekšēji ar mani sarezonējas. Nevaru to nekādi attaisnot, nav tāda viena izskaidrojuma. Vien gadu iesākumos, kamēr vēl salnas un sērsnas, ņemu un šķirstu.
  • Inga Pizāne "Tu neesi sniegs" un "Siena, ko nosiltināt" mani burtiskā nozīmē siltina. Ingas rakstīto vienmēr izlasu. Viņas blogu, dzeju, prozas publikācijas. Ceru, ka gadu gaitā tiks izdotas arī prozas grāmatas. Ļoti uzrunā, ka nav smagnējības un svešvārdu biruma, rindu lauzījuma tīri vai netveramās kombinācijās. Ir cilvēks. Tāds, kādu satieku ikdienā, tāds, kādu redzu domās ieslīgušu, sēžam uz soliņa. Ir gados jauna sieviete, kas dzīves pieaug, pakāpeniski, satiekas, šķiras, satiekas atkal, dzīvo, lūko, mēģina. 
  • Ilona Ķepale "Saleniece un putnu pārdevējs" - vizualizējama dzeja par piekrastes ļaudīm, viņu gaitām, noskaņām, bažām un sapņiem, cerībām un guvumiem. Gribētos, lai grāmatai būtu vairāk recenziju un tā kopumā novērtētāka, jo liekas interesanta vēstījuma formā, un skaista, pat ļoti, taču, noprotu, ne vienmēr viss notiek uz publicitāti vērsti. 
  • Inga Gaile "Migla". Brīnišķīga, daudznozīmīga, niansēta. Ļoti uzrunāja un savaldzināja, ka šai izdevumā nav uzspiediena un konkrēta, izceltāka vēstījuma, kas mazliet iebelž, patiesīgi, protams, bet iebelž. Patika, ka miglā (gan konkrētajā dzejas grāmatā, gan dabas parādībā) viss druscīt atmaigst, kļūst ne tik asām kontūrām, reizēm izlīdzinās, reizēm aizmiglojas, kā samiegojušās ielas agrumā, vēl bez spalga trokšņa, dārdiem, kas gan vēlāk nāks, bet ir brīdis, kad saudzīgāk.

Noslēgumā - par fotogrāfiju. Pirms vēl 2020.gada agrīnajā pavasarī pasauli un Latviju pāršalca Covid-19 jeb koronavīruss, viešot stingrus varas ieteikumus par vēlamo masu piesargāšanos, pašizolēšanos un karantīnu, kas būtiski un svarīgi, paguvu apmeklēt kādu pasākumu. Tikšanos ar fotogrāfu Gvido kajonu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tikšanās laikā sadūšojos uzrunāt citu fotogrāfi, kas bija pasākumā. Fotogrāfe, kuras autordarbi mani valdzina jau sen, kopš vispār sāku tikai aplūkot mākslinieku radīto, kopš tikai dzima pašas intereses aizmetņi. Fotogrāfe, kuras dzīves un radošās darbības stāsts mani iedrošina vispār iedrīkstēties jebkam, kaut vai pašam niecīgākajam fotokameras slēdža resursu patēriņam. Fotogrāfe, kas dokumentē, portretē, stāsta, ar sirsnību, par namiem, pagalmiem, cilvēkiem, viņu dzīvēm. Tā nu sadūšojos. Piegāju, pateicu savu mazo lielo paldies un pajautāju autogrāfu pierakstu kladē. Un, lūk, viņa, vienā rokraksta teikumā, māksliniece, gaiša, dzīvespriecīga, sirsnīga, atsaucīga. "Dzīve ir forša. Tikai dikti ātri paiet." - paldies Intai Rukai.
Šeit skatāma nepilnu stundu gara dokumentālā filma par fotogrāfes gaitām - "INTA RUKA" (2003)


Tas tā kā būtu viss. Sākotnēji domāju arī ierakstīt par dažiem pieejamajiem tiešsaistes resursiem, kino un apskatiem, audio pārraidēm, bet sanāktu pagari, un esmu sailgojusies pēc kafijas pauzes, tāpēc tikai dažas virtuālās saites:

Kinokulta STRAUMĒŠANAS CEĻVEDIS
Dailes teātra IZRĀŽU ARHĪVS
Filmu skatīšanās iespējas - FILMAS.LV
Kristīnes Želves kinodarbs brīvpieejā - "MĒRIJAS CEĻOJUMS" 
Raidījums LITERATŪRE
Radio Naba raidījums BRONHĪTS
Žurnālu lasīšana brīvpieejā MANIZURNALI.LV
Elektronisko grāmatu bibliotēka 3TD
(Kā izbijis bibliotekārs varu sacīt, 3TD ir forša lieta, pieejama ikvienam, kas reģistrējies jebkurā no bibliotēkām, ar savu lietotājvārdu un paroli e-katalogam, bet to var arī izveidot, sazinoties ar bibliotēku. Lietošana aptuveni līdzīgi kā drukātajām grāmatām. Līdz diviem izdevumiem uz divām nedēļām lasīšanai datorā vai viedierīcēs. Svarīgi - lai nav parāds kādā no bibliotēkām, pat dažu dienu, jo tas sistēmā automātiski uzrādās, tad gan, pirms parādsaistību nokārtošanas (zvans un lūgums pagarināt termiņu), nebūs pieejams arī e-pakalpojums.)

Pagaidām atvados, 
ar stiprinājuma un veselības vēlējumiem mums visiem!
 

svētdiena, 2020. gada 1. marts

Ilgu sarkanais

Augustīne ilgojas. Viņa mēģina. Viens no ceļiem - vairāk iekšpasaulē, nevis ārējā. Jo ir daudz mazākiespējamā. Un, lai atmaigtu pret dzīvi, pret šo mazāk, var noderēt iekš, lai fokusā nebūtu ār. Taču vilina. Cilvēki. Skaisti, ātri, smejoši, skrienoši, sakarsuši, draiski, cits pār citu runājoši, daudz spējoši. Pareizības, kā vēlams, kā jābūt, lai skaitītos godam. Augustīnes sirds džemperī ar pārāk garajām piedurknēm nevaldāmi sitas (patika epizode, bet neatceros lpp., tāpēc saviem vārdiem) un viņa, jā, reizēm, lido. Jo fiziski tas ir pārāk. Jo kājas. Kāpēc? Bet uz šo nav atbildes. Ir vienkārši viss vienkopus, ilgošanās.

Oidira Ava Olafsdotira "Rabarberu sarkanais". Valodskaista grāmata. Par meiteni. Viņas kājas nav tādas kā tev un man. Taču viņas redzējums. Tuvinās. Pa brīžiem pārsteidz pamanītais, cik īpaši var būt gadalaiki, ziemīgums, vasarīgums, krāsas. Un - cik īpaši ir mīļie.

- Vairākums aizmirst paskatīties uz to, kas ir starp 
lietām un tās sasaista kopā, - Nīna saka. - Uz tukšumu vai 
spraugu, arī tai ir nozīme. 
- Tu gribi teikt, nozīme ir ne tikai tam, kas notiek, 
bet arī tam, kas nenotiek? 
- Tieši tā. Labāk nepateiksi. // 36.lpp.
Grāmatas sajūtnotis ir tādas, ka nemaz negribas visu pareizi, daudz. Mani cilvēciski apskāva "tas, kas nenotiek". Jo reizēm secinu, ka arī pašai turpinās mācīšanās. Mazāk. Izteikties, taisnības izvirst, asumus izsaucienos. Nesanāk. Varu turpināt. Un kaut kur pa vidu, reizēm, uzrodas elpa, pauzēs. Un tad skaistums. Un, protams, ilgas nepazūd. Bet skaistums.


Pēkšņi nakts vairs nav tik gara kā diena, tajā vairs nevar ietīties un patverties kaut kur augstu tornī. Pūš drausmīgi auksts ziemelis, gaišzilās debesis ir atvērtas un plašas kā jūra. Augustīne staipās zem segas, ieritinās rīta gaismā. Galva ir pilna zeltainu kalnu avotu, kas plūst uz jūru. // 107.lpp.



Un dziesma. 65.lpp.  
Kinks "I Am Not Like Everybody Else"


Debesis ir savādi liesmojošas, un viņa iekaras draugam rokā, 
vējš viņus dzenā pa ielām, liek tverties pie laternu stabiem. 
Sejā sitas auksts lietus, apkārt lido šāda tāda draza. 
Tas nekas, jo viņa domās spēlē filmu ar savu draugu, 
nekas no tajā redzamā nenotiek patiesībā. 
Tajā ir iespējams būt promesošam un vienlaikus būt līdzās,
būt citam, bet nezaudēt patību. // 105.lpp.

Vēja nav, un smalks lietus plīvurs nokarājas pār visu ciemu - 
kā tādas sīkas pērlīšu virtenes. // 111.lpp.
Mirkļi ir tik īslaicīgi, bet pa dienu melno smilšu pludmalē, kas pieder viņai vien, tos patiesi ir iespējams kārtīgi paildzināt, kad spīd auksta saule, visu dāsni pieliedama ar gaismu. // 117.lpp.
Laiku pa laikam vēlos baudījumus. Un ir, un notiek. Dzīves. Prieka. Grāmatu. Cilvēku. Un arī robežu, jo ne visu un ne vienmēr. Bet pēc iespējām. Tā, vienkārši, labi.