piektdiena, 2021. gada 14. maijs

Saiknes

Šis laiks mēdz turēt tādā kā tonusā, saspringumā reizēm. Daudz darāmā, kas jāpagūst. Bažas, neziņa, cerības vienlaikus. Ka būs labi. Varbūt. Vai arī mainīgi. Dažādi. Turpat līdzās sirsnīgi un gaiši brīži. Pavasaris krāšņumā, dažas siltas, gandrīz karstas dienas, plaukst un zied, daudz skaistuma, prieks. Vai tās ir saiknes ar dabu, ar jēgpilnām vērtībām, par ko sacīts grāmatā?

Džoans Hari "Zudušās saiknes
Depresijas īsto iemeslu un negaidīto risinājumu atklāšana"

Autors galvenokārt pēta depresijas un trauksmes izcelsmi, iesaka risinājumus, kas var nebūt visiem vienādi, bet kādam, iespējams, noderēs, kā arī piemin iepriekšminēto izjūtu saikni ar dažādiem kopumā sliktākas pašsajūtas veidiem. 

"Iemesli, kas dažiem liek iedzīvoties depresijā un spēcīgā trauksmē, vienlaikus padara vēl vairāk cilvēku nelaimīgus. Izrādās, starp nelaimīgumu un depresiju pastāv nepārtrauktība. Tās vēl aizvien pamatīgi atšķiras viena no otras (..). Tomēr tās ir saistītas." ~ 24.lpp.

Par grāmatas atklājumu esmu pateicīga Ingai, viņa arī burvīgā melnbaltā foto autore.

"Depresijai un trauksmei ir triju veidu iemesli: bioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais." ~ 76.lpp.

Veicināt un vēl vairāk paspilgtināt var "smags negatīvs atgadījums un ilgtermiņa stresa un nedrošības izjūtas avoti ikdienā". ~ 72.lpp.

Palīdz "katra laba drauga esamība vai atbalstošs un gādīgs partneris".  ~ 72.lpp.

Personiski mans iemesls, kādēļ ieinteresējos un nolēmu lasīt grāmatu, bija (es tā ceru) ne-ilgtermiņa sagurums darbos. Tiecos pēc kādas saturīgas informācijas, kas rosinātu pārdomām. Ieklausoties "iekšējā balsī" jūtu, ka kaut kur jāmēģina uztaustīt arī viduscēļš, kompromiss. Ir situācijas, kas prioritāras dažādu iemeslu dēļ un jārīkojas teju gribot, negribot, bet ne visu laiku taču, vai ne? Tad, kā sevi pasaudzēt? Ko uzsvērt domās, sacītajā reizēm? Varbūt, jo izteiktāka atbildības sajūta, jo vairāk nedrošības, nevis reālu draudu? Nezinu. Dažādi, protams. Mēdz būt mulsuma epizodes, vainas apziņa par to, kas nav paspēts vai kam nav bijis gluži vienkārši pietiekami daudz enerģijas. Un reizēm, atklāti sakot, nav enerģijas pārrunāt, izstāstīt. Argumenti ir, kamēr vēl neiestājas apsīkums vai izsīkums, pēc tam, kā kuram, mana balss pieklust, atliek mazāk aktivitāšu, mazāk arī vēlmju. Tāpēc aizdomājos. Tāpat pazīstama līdzijušana citiem cilvēkiem, kuriem nav viegli. Protams, gatavu un tūlītēju risinājumu nav. Ir dažādas dienas, reizēm pat pa stundām mainīgas. Dažādas situācijas dažādu cilvēku dzīvēs, nevienādi, atšķirīgi, un arī viena cilvēka dzīvē dažādos dzīves periodos mainīgi. Bet vairākas atziņas sev izrakstīju.

Džoans Hari vērš lasītāju uzmanību vairākām būtiskām saiknēm (ikviens var jautāt sev, kura/as no tām ievainotas, cieš vai būtiski mazinājušās viņa dzīvē). Uzskaitot vai aprauti citējot, tas izskatās fragmentārāk un varbūt mazāk ticami, bet saikņu pieeja man likās visnotaļ interesanta. Domās gan atzīmēju, ka autors (subjektīvi tā šķiet) izklausās pēc ekstraverta, samērā daudz piemin citu cilvēku lomu un bieži sniedz atsauces uz citu teikto. Nenoliedzami, saskarsme var būt ļoti bagātinoša un nepieciešama, un ekstraversija ir brīnisķīga, tai sava misija pasaulē. Tomēr cilvēki esam dažādi un savukārt par sevi zinu, ka, būdama introverts, laiku pa laikam atpūtu, atgūšanos gūstu vienatnē.
Bet nu pie grāmatā minētā — pie saiknēm, kas nozīmīgas.

— Saine ar jēgpilnu darbu
— Saikne ar citiem cilvēkiem
— Saikne ar jēpilnām vērtībām
— Saikne ar bērnības traumu
— Saikne ar statusu un cieņu
— Saikne ar dabu
— Saikne ar drošu nākotni

Reizēm neapmierinošu "darbu raksturo ne jau izvirzītās prasības, bet gan rīcības brīvības trūkums — neko nedrīkst izlemt." ~ 93.lpp.

"Lai izkļūtu no vientulības, ir nepieciešami citi cilvēki un arī sajūta, ka dalāties ar citu cilvēku vai cilvēku grupu tajā, kas ir nozīmīgs un vērtīgs abām pusēm. Ir svarīgi, lai šīs izjūtas jūs pieredzat kopā. Ja atrodaties Taimskvērā Ņujorkā, jūs neesat viens, taču jūtaties vientuļš, jo nevienam nav daļas gar jums un arī jums nav daļas gar svešiniekiem. Jūs nedalāties nedz savā priekš, nedz distresā. Apkārtējiem cilvēkiem jūs esat tukša vieta, un arī viņi jums ir vienaldzīgi.
Arī slimnīcas palātā jūs neesat viens, tomēr palīdzība plūst tikai vienā virzienā. Medmāsa atrodas blakus, lai palīdzētu, bet jūs nepalīdzat viņai — un, ja mēģināsiet, jums, visticamāk, palūgs to nedarīt.
Vienvirziena attiecības nespēj izdziedēt vientulību. To spēj vienīgi divvirzienu (vai vairāku virzienu) attiecības." ~ 111.lpp.

"Vai depresija vismaz daļēji varētu būt reakcija uz pazemojumu, kuram daudzus no mums pakļauj mūsdienu pasaule? Piemēram, televīzija augām dienām mums potē, ka vienīgie ievērības cienīgie cilvēki pasaulē ir slavenības un bagātnieki, un jūs jau zināt, ka iespējas pievienoties kādai no šīm grupām ir pielīdzināmas nullei. Pārskatiet instagram kontus vai pašķirstiet glancētos žurnālus, un jūsu normāli veidotais augums jums šķitīs pretīgs." ~ 158.lpp. 

"Taču cilvēkiem ir izvēle." ~ 161.lpp.

"Pozitīvas nākotnes apjausma cilvēku aizsargā. Ja dzīve ir nelāga šodien, var domāt: ir sāpīgi, tomēr vienmēr jau nesāpēs. Bet, kad šo apziņu atņem, var šķist, ka sāpes nezudīs nekad." ~ 180.lpp.

"No jautājuma "Kas jums kaiš?" uz jautājumu "Kas jums ir svarīgs?" Ja vēlaties rast risinājumu, ir nepieciešams ieklausīties, kā trūkst (..) un palīdzēt atrast ceļu pie tā." ~ 254.lpp.

Bija interesanti lasīt pieredzes stāstus un caur tiem gūtās atziņas. Arvien var izsvērt, kas katram tieši viņa dzīvē vairāk der, vairāk rod atbalsi un šķiet arī iespējamāk īstenošanai. Vietumis, it īpaši grāmatas noslēgumā, jūtama nosliece kāda uzskata virzienā, kas cilvēciski saprotami un arī dzīvē sastopami. Tomēr, ir aplūkoti vismaz daži ceļi uz labāku pašsajūtu, sniegti praktiski piemēri un ieteikumi. 

"Visiem nav jāiet pa šo ceļu, lai nokļūtu šeit. Ir iespējams daudzos veidos (..).Daži cilvēki to veic ar psihodēlisku vielu palīdzību, daži ar meditāciju, bet ir arī daudzi citi paņēmieni." ~ 306.lpp.


ceturtdiena, 2021. gada 6. maijs

Vai ir iespējams patiesi iejusties cita dzīvē?

 "Smejos, esmu laimīga, vēl pavisam apdullusi no miega, un ja nu tieši tāda ir laime
ne sapnis, ne solījums, vienkārši šis brīdis."
~ Delfīne de Vigāna "No un es"

Kāda ir tava laime? Kāds bija tavs nesenākais laimes brīdis, ko atceries?

Man piemēram, šī citāta lasīšanas brīdis, vilcienā, paskatīšanās laukā pa logu, apdomāšanās. Pastaigas, saules atspulgi ūdenī, māju logos, peļķēs, pat mašīnu logos uz ielām, tāda kā ikdienas sadzīviskā spozme, kas mazliet iekrāso lietavas vai parasto dzīves ritējumu. Pavasaris. Pauzes, ik pa laikam, kafijas, kakao, silts mājas džemperis, miers.

Bet kopumā Delfīnes de Vigānas grāmatas (iepriekš tulkojumu latviešu valodā pieredzēja "Lojalitātes", šoreiz "No un es", izdevis Jāņa Rozes apgāds, abus darbus no franču valodas tulkojusi Inta Šmite) nav viegluma piepildītas. Gluži otrādi, skarti eksistenciāli jautājumi, pēc kuriem paliec mazliet domīgs, jo, cik daudz ir iespējams kaut ko paveikt citu labā, sevis labā, ja viss dzīvē nav viennozīmīgi? Vai ir jēga vainot citus, sevi? Vai vienmēr vajag atrast grēkāzi? Bet kur paliek jebkāda izeja, varianti?

"No un es" ir stāsts par draudzību un cerību, pieaugšanu un dzīves visbeidzot atlaišanu no pareizībām vaļīgāk. Par to, ka notikumiem nav vienas absolūtās patiesības. Reizēm tik ļoti gribētos noticēt kaut kam, un arī tā ir vērtīga pieredze ar visu alošanās mirkli, kam acīmredzot cilvēkam domās jāļauj citiem vai sev iziet cauri. Un tā, Lū, kuras dzīve rit ārēji šķietami labvēlīgi pusaugu meitene mācās labā skolā, ir apdāvināta, bet zina arī, ko nozīmē zaudējuma sāpes ģimenes traģēdijā, iepazīstas ar citu meiteni No, kurai savukārt nav noteiktas dzīvesvietas, nav tuvu cilvēku un darba. Lū vēlas palīdzēt No, vēlas būt šis tuvais cilvēks, pārliecina vecākus uz laiku pieņemt No viņu mājās, gaida pārmaiņas.

Bet, vai var, patiesi, līdz dziļumiem, iejusties cita cilvēka dzīvē? Vai arī, pajautājot apvērsti...

"Sākot ar kuru brīdi ir par vēlu? Kopš kura laika ir par vēlu?"



*
"
Kā tu domā, vai ir tādi vecāki, kas nemīl savus bērnus?

Ne sevišķi smalkjūtīgs jautājums, ņēmot vērā, ka viņa tēvs dzīvo otrā pasaules malā, bet māte ir netverama kā vēja pūsma. Bieži vien nožēloju, ka vārdus nevar izdzēst gaisā kā uz papīra, ka nav tādas pildspalvas, ko varētu pavicināt virs galvas, un visi neveiklie vārdi tiktu izsvītroti, pirms tie kļuvuši dzirdami.

Lukass aizkūpināja cigareti un skatījās laukā pa logu tālumā. Pēc tam pasmaidīja.

Nezinu, Drostaliņ. Diez vai. Manuprāt, parasti viss ir daudz sarežģītāk."


Par to arī ir grāmata, par to stāsts, ka viss ir... Un šeit ikviens var ievietot sev tuvāko domvārdu.

Mani ļoti uzrunāja, kā uzrunā stāstītais, kur nav vienas patiesības, viena pielīdzinājuma visiem, tad ir atvērta ceļa sajūta, kur izvēles reizēm pašu rokās, reizēm kaut ko neiespējam, jā, arī, bet, kamēr ir pasaule, ir dzīve, tikmēr arī jaunas pieredzes, un varbūt jaunas cerības, jaunas dienas...


sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Dzīves jautājumu grāmatas

"Tiem, kas dzīvojuši pirms mums, tikai retumis tika pausta ideja, ka cilvēks ir nācis pasaulē, lai kļūtu, par ko vien vēlas, ka viņa būtība ir noslēpumos tīta, taču pilnīgi unikāla un ka viņa vērtības var atšķirties no tām, kuras godājuši radi un paziņas. "
~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 19.lpp.

Džeimsa Holisa "Viduspāreja" bija mans pavasara lēnilasāmais darbs, pārdomu un eksistenciālo jautājumu pieredze, ko varbūt nemaz nevajag sasteigt. Tā nu lasīju vilcienrītos pa nelielam daudzumam, reizēm bloknotā pierakstīju lappuses, kurās kaut kas uzrunājis.

"Viduspāreja sākas brīdī, kad cilvēks piedzīvo tik lielu satricinājumu, ka atmostas."
~ turpat, 21.lpp.

Domāju, grāmata var būt noderīga ikvienam, neatkarīgi no vecuma, statusa utml. Lai gan, "vidus" šeit domāts pusmūžs, "pāreja" gan var būt jebkas. Jautājums, kurā brīdī tu, cilvēk, nojaut, nodomā, ka kaut kas tevi sadrumstalo par daudz, satricina vai nepiepilda, ne pietiekami. Grāmatā stāstīts par bērnību, jaunību un cerīgajām ilūzijām, projekcijām, gaidām no apkārtējiem. Jo bērnam patiesi nepieciešams saņemt lološanu un iespējas, mīlestību, gādību, rūpes. Tomēr autors grāmatā arī atspēko, ka nebūt šādas pārdomas un psihoterapija kopumā nenozīmē vecāku vai aprūpētāju padarīšanu par grēkāžiem, nemitīgu vainošanu pie indivīda nedienām. Jo tālākais dzīves process jau ir pieaugšana dažādos veidos, nepaģērot, ka uzreiz, nevainojot arī sevi, bet soli pa solim, pakāpeniski. Pieauguša cilvēka ceļš uz atziņu, ka citi nav viņa parādnieki. Piemēram, pāru attiecībās, ja viens vai abi pie nebūšanām vaino tieši otru, ka tas nav kaut ko devis vai darījis, nav bijis tāds un tāds, tā zināmā mērā ir kavēšanās bērnībā vai pusaudzībā. Pieaugušais savu dzīvi mācās iznest, izturēt, piedzīvot pats uz savu galvu, atbildību. Tur nav stāsts par citiem vecākiem, draugiem, partneriem, kolēģiem, kaimiņiem, sabiedrību kopumā, nāciju. Jā, tas bija svarīgi, kaut kas liels, bet vairāk sākotnēji, bērnībā. Pēc tam, kad mazotne tomēr pagājusi, nav noliedzams, ka reizēm tiešām nav viegli, nav bijuši pietiekami mīloši un sniedzoši vecāki vai aprūpēji, partnerattiecībās vai darbā kaut kas nav normāli, pieļaujami un ir pamatoti reaģēt. Tomēr pieaugušais var mēģināt rast ceļu pie sevis pats, nebūdams vairs bērns, uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, sastapties aci pret aci ar sevi. Jo viss cits, visi citi ir ārpusē, kamēr iekšpusē tikai patība. Piemēram, vecāki varbūt arī paši savulaik nav kaut ko pietiekami saņēmuši un tāpēc nemācēja, nespēja sniegt vai bija ļoti jauni un nezinoši. Partneris, draugs, jebkurš cits arī ir ne mazāk cilvēcisks izpausmēs, ar viņa grūtību momentiem un unikālajām īpašībām. Tas nav visa attaisnojums, reizēm mūsu vēlmes, vajadzības ir objektīvas un pamatotas, tomēr koncentrēšanās uz gaidām no citiem ilgtermiņā neved pie atbildības uzņemšanās par paša dzīvi, ar ko sastopas pieaugušais.

"Tuvība ar citiem nevar būt labāka par mūsu pašu iekšējām attiecībām ar sevi. Mūsu saikne ar sevi nosaka gan to, kādu Ārējo izvēlēsimies, gan arī to, cik veiksmīgas būs nodibinātās attiecības. Tādējādi katras tuvās attiecības mēmi pavēsta, kādi, tās uzsākot, bijām mēs paši." ~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 57.lpp.

"Lai veidotu nobriedušas attiecības, cilvēkam jāspēj atzīt: "Neviens cits nevar man sniegt to, ko es visvairāk gribu vai ko man vajag. To varu tikai es pats. Bet vienlaikus es arī novērtēju visu, ko spēj dot attiecības, un esmu gatavs ieguldīt tajās darbu." Attiecības dāvā kopības izjūtu, abpusēju cieņu un atbalstu, kā arī pretmetu mijiedarbību. (..)
Kad cilvēks atteicies no projekcijām un lielajiem slēptajiem plāniem, partnera citādība var viņu bagātināt.
Saskaitot viens plus viens, iznākumā ne vienmēr rodas Viens, kā paredz saplūšanas modelis; patiesībā iznākums ir trīs: divas atsevišķas būtnes, kuru attiecības kļūst par trešo." ~ turpat, 59.lpp.

"It visās attiecībās mums ir jāvaicā:
ko es gaidu no šī cilvēka tādu, ko man vajadzētu sev sniegt pašam?" ~ turpat, 96.lpp.


Savukārt dzeja arvien ir šķitusi kaut kā īpaši gadalaiku mainīgumam (šobrīd pavasarim) piederoša, piemītoša. Tāpēc ļāvos kādam mazliet skumjam, taču arī pārdomas un iekšējos jautājumus rosinošam krājumam. Tas veda pa dažādu gadalaiku, ne tikai ārējo, dabā sastopamo, bet arī iekšējo noskaņu un reizēm šaubu takām, sānceliņiem, gar aizām un gruvešu gravām, gar augstceltņu namiem pilsētvidē, gar bruģētajām šķērsielām un gar dīķiem, upēm, jūrām. Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās" radījusi patiesi meistarīgu dzejas ainavu, tādu ka dzīve un rakstītais vārds saplūst vienā, ka vairs nav nošķirami, brīvi plūstoši, lai gan notiek arī nošķīrumi izvākšanās, taču arī tad vēl došanās kādā nākamajā ceļā. 

"ziedoša pilsēta
mani atbruņo" ~ Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās", 16.lpp.

"laiks izmaina mūs
vai tomēr mēs izmainām laiku?" ~ turpat, 75.lpp.

"cik tālu ir iespējams pasacīt patiesību?" ~ turpat, 198.lpp.

"kad saskaitu nodzīvotos gadalaikus
ziemu izrādās vairāk par vasarām
pavasari tikai mirkļi
starp pirmo silto lietusgāzi
un saplaukušajiem dārziem
rudeņi tikai dzeltenu kļavlapu piebārstīti mirkļi" ~ turpat, 25.lpp.


svētdiena, 2021. gada 21. marts

Gaidot pavasari

Pirms aptuveni divām nedēļām no pastaigas pārnesu dažus sīkzariņus. Plauka ilgi (tikpat ilgi, cik ilgi gaidu šo pavasari). Pirmajā nedēļā nekā. Otrajā mazliet. Pirmais zaļums, kā punktiņi, tad vairāk. Vakar, sestdienas rīta gaismā, pamanīju, ka ir tādi kā mētrāju ogu bumbulīši. Laukā tikmēr smalksniegs (ilgi). 

Reizēm kļūst skumji. Par visu šo. Par pandēmiju, kas (ilgst) veselu gadu, vairāk, bez zināmā, kad... tapsim brīvāki. Bet iekšējā brīvība? Jā. Un tomēr. Dažādi, noskaņojumos mainīgi. Darbadienu agrie rīti, miegainie vakari. Brīvdienu gājieni ar sunīti. Gribētos kaut ko. Cilvēcisku. Prieku, aizrautību, iespaidus, kultūru. Arī atpūtu, protams, neslīgstu ilūzijā, ka daudz dotos (kaut kur). Bet brīvāk. Un varbūt kaut kad.

Tikmēr. Lasījumskanējumskatījumi.

Dainis Deigelis "Pilsētā mirstošas saules ēnā"

"skatīties savā cilvēk-tumsā
un redzēt aiz tās
zvaigznes" // 15. lpp.

"pilsētā
kurā tik maz saules
varbūt tāpēc ka to aizklāj sapņi" // 47. lpp.

"tu stāvi miglā
pret pasauli bruņojusies
ar visu savu cilvēcisko kailumu" // 74. lpp.

Kaut kur sasaucas ar (ilgstoši) (ne)nākošo pavasari. Uzrunāja tās vietas, kur cilvēks, kur pilsēta, arī tumsa. Mazāk noticēju liriskajam es kā sievietei. Interesants vizuālais noformējums ievākojums ar atvērumā redzamajām šūšanas vietām grāmatas muguriņai, mākslinieces Elizabetes Lauras Punkas ilustrācijas kā foto kolāžas, vietām ar tekstu. 

Alesandro Bariko "Tūkstoš deviņsimt"

Tas bija gluži FAN-TAS-TISKI! Gandrīz nenoticami, ja vien. Tas ir Bariko. Viens no. Izcilākajiem. Stāstnieks, kurš rada tādu teksta ritmu, ka nevilšus nodomā kā iespējams tik. Un šeit katrs ievieto to vārdu, kādu vēlētos lietot, lai raksturotu neizmērojamu patikšanu un aizrautību par lasīto. Neliels iesējums, vien 63 lpp. Toties, kas par dzīvi. Un, kas par tekstu. Vietām slīprakstā, vietām tādā kā dzejā, citām vietām ievelkoši noskaņā. Pilnskanīgi.

"(Sāk skanēt klaviermūzika, diezgan vienkārša, lēna, apburoša.)
Nezinu, kādu, ellē, mūziku viņš spēlēja, bet tā bija vienkārša... un skaista. Nebija nekādas krāpšanās, tas tiešām bija viņš pats, kas tur spēlēja, pats savām rokām, uz tiem taustiņiem, Dievs vien zina kā. Un to vajadzēja dzirdēt. Starp sanākušajiem bija arī kāda dāma rozā rītakleitā, ar ruļļiem matos... naudīga dāma, ja saprotat, amerikāniete, kas precējusies ar apdrošinātāju... un milzīgas asaras ritēja viņai pār nakts krēmu, viņa skatījās un raudāja, un nevarēja rimties." // 23. lpp. 

"Mēs neesam jukuši, kad atrodam paņēmienu, kā izglābties. (..) Tas ir smalks un pacietīgs darbs. Es atbruņoju nelaimīgumu. // 59., 61. lpp.

Vēl iesāku skatīties kādu Netflix seriālu "The One". Stāsts par mīlestības meklējumiem. Par to, kas notiktu, ja tiktu izgudrots veids, kā ar ģenētiska materiāla palīdzību spēt efektīvi atrast uzreiz īsto cilvēku. Jāsaka, mazliet nenoticu. Bet idejiski doma arī par vēlmēm pretnostatījumā realitātei, mašinērijas pretnostatījumu cilvēciskajam. Attiecinot uz dažādām norisēm dzīvē. Ir bijusi kādreiz, piemēram, doma atrast vispiemērotāko (īsto) darbu vai iekārtot mājokli vislabākajā (īstajā) veidā. Un kaut ko patiešām var, tā nav alošanās, bet tiekšanās uz autentiskumu, atzīšanu (sevis, kā ir īstenībā). Vienlaikus, dzīve un cilvēki ir arī dzīvi un cilvēciski.


Un baudu mūziku. Nesens atklājums (paldies Ingai) Mando Diao "Själens skrubbsår"

Kā arī (pateicoties Gustam) Bombadil "What's So Great About You"


Tā (lēnām) plaukst. Tā sunīts gaida. Tā gaidu es. Pavasari. Turpinām. Būs. 

sestdiena, 2021. gada 13. marts

Vientulīgā plašumā cilvēki

"Mans līdz šim seksuālākais romāns",
tā kādā intervijā autore Hanne Eštavīka par viņas grāmatu "Bordo klajie lauki".

Grāmatas pēcvārdā Andrea Romanci raksta, ka tas ir "stāsts par to, kā ir dzīvot starp citiem, kā ir iespējams saslēgties ar pasauli ārpus sevis un kā pasaule atbild mūsu mēģinājumiem to darīt (..), pēta šauro robežu starp pieņemšanu un pašdestrukciju".

Jāatzīst, šī bija mana izaicinājumgrāmata literārais izaicinājums. Sākotnēji tuvojos izdevumam ar priekpilnu, gaidpilnu pacilājumu, jo biju lasījusi Eštavīkas iepriekšējo latviski tulkoto darbu "Mācītāja", kas mani patiesi saviļņoja, uzrunāja, gan ar skaistu valodu, gan pārdomu rosinājumiem. Un te nu esam, sevī pārsteigta secināju, jo šobrīd tas ir pavisam citādāk, vai nu pašas iedomātajās pagātnes sajūtās vai rakstītajā, nezinu. Tagad, liekas, kādu laiku piesardzīgāk raudzīšos uz iecienīto autoru būšanu, nesteigšos lasīt visu jaunizdoto. Tomēr, šo izaicinājumu pieņēmu. Valodas noskaņas, eksistenciālo pārdomu dēļ. Lai būtu, dosimies ceļā, kāpsim kalnā (teksts un es), pārvarēsim šķēršļus, varbūt nudien prieks radīsies no sasniegtā galamērķa, no tās ainavas, kas skatienam paveras virsotnē.

"Cilvēki satiek viens otru, viņu acis, skatiens. Dodas pretī viens otram, iet prom. Tas ir viss. Vai tur kaut kas notiks? Var gadīties. Taču viņi var izrādīties arī vienaldzīgi. Aizvērti, ciet." // 230.lpp.

Sieviete dzīves, pašizziņas un intimitātes ceļā sastop vīrieti, kas nesniedz to, kādēļ viņai šķiet svarīgas attiecības, kopābūšana, tiekšanās vienam pie otra, mīlestība. Nesniedz un nesniedz. Un sieviete sastingst, paliek, raugās šī vīrieša virzienā, skatās viņa uzgrieztajā mugurā, viņa neatsaucībā un klusējošajā neesamībā. Sievietē plosās ilgas un dusmas, cerības un vēlmes, atstātības un tukšuma, pamestības un vienlaikus iekāres pilnas emocijas. Rīcība no vīrieša puses neseko, nekā nav. Sieviete dodas iekšā tumsā, ļaujas citiem vīriešiem, maina šos citus vīriešus, paralēli domājot par Viņu. Rakstītajā nav aizplīvurotas erotikas, ģenitālijas sauktas tiešiem vārdiem, procesi aprakstīti vienā, pāris  rindkopās. Tas turpinās un turpinās. Nesniedzošais vīrietis. Citi vīrieši. Sieviete. 

"Es nezinu, kas tās ir par sāpēm. Nesaprotu, kāpēc sevi pakļauju tādām ciešanām. Es varētu atteikties no Juhannesa, pārtraukt attiecības. Tad briesmas būtu garām, es vairs nejustos apdraudēta. Bet es nevēlos no viņa atteikties. Tomēr negribu arī ciest. Es nezinu, ko lai dara." // 49.lpp.

"Vai mīlestība eksistē? Vai eksistē tāds varens siltums, kas, saviļņojis mūs, iemirdzas acīs un laužas pa tām uz āru kā gaisma." // 97.lpp.

"Un kaut kur manī iezagās doma, ka varbūt pastāv kāds liels plāns, kur paredzēts arī nemiers un izmisums. Varbūt ir kaut kas tāds, kam var piekļūt vienīgi tad, ja viss, ko es uzskatīju par drošu, tiek sagrauts. Tad, kad pamats, uz kā es stāvu, tiek izrauts man no apakšas." // 190.lpp.

"Man vajag mainīties, bet es nezinu, kā. Palaid vaļā, es nodomāju. Tas izklausās pareizi. Un es koncentrējos un koncentrējos uz to, lai palaistu vaļā — dusmas, viņu, visu, ko viņš iemieso, — gribu un gribu palaist vaļā. Bet tas neizdodas." // 231.lpp.

Varbūt ir dažādi, kā raksturi dažādi, tā dzīves posmi, mirkļi. Reizēm rodas kārdinājums par kaut ko, par kādu citu cilvēku un viņa dzīvi nodomāt, nu nē, es tā nerīkotos, ar mani tas neietu cauri. Un varbūt, patiesi, jā. Bet tas nenozīmē, ka vispār nekad nenāksies pieredzēt jebkuru cita veida situāciju, citā sfērā, kad ar kaut ko netiec galā, ne uzreiz, ne tik veikli un vienmēr apsveicami. Tādā virzienā domājot, pieredzu līdzijušanu. Vienlaikus, viss grāmatas sižets, viss teksta kopums bija par šo sajūtu neizmērojamo apli, labirintu, no kura varbūt kaut kur ir izeja, bet varbūt nav. Neziņa. Varbūt kaut kas ir, varbūt nav. Satiekas, nesatiekas. Vēlreiz, vēlreiz. Un man negribas domās nosodīt, jo ir citas reizes, kad es pati būtu nosodāma, citādāk, bet tomēr. Tai pat laikā arī ilgstoši kavēties šajā stāstā liktos pagalam ļoti skumji, ļoti sāpīgi un smeldzes pilni, no tā gribētos atraisīties, tiešām kaut ko pamainīt, meklēt izeju, vismaz mēģināt. Iespējams, grāmatā ir pastāstīts kaut kas cits vai daudz vairāk, nekā uztvēru. Iespējams, tas ir spēcīgs vēstījums, ko uzmeklētu un augstāk vērtētu citas, redzīgākas acis, jūtošākas sirdis. Nenoliedzami, tā var būt. Jo gaumes un pieredzes.






svētdiena, 2021. gada 28. februāris

Literārās un garīgās eksistences

Šo svētdienu es veltu pastaigai un grāmatai. Abas ar sunīti ejam. Kļūst arvien pavasarīgāks. Pa ceļam mums pieskrien liels, balts, mazliet biedējošs suns, bet nekas, viņi apošņājas un atlaiž viens otru. Pafotografēju. Sniegs kūst, ūdens grāvjos spulgo gaismā. Vairākus apļus noejam. Elpojam. Suns medī graužamzarus, es (medīju) sajūtas, mieru, šādus mirkļus. Pārrodamies. Uzlieku ūdeni, papildinu suņtrauku, noģērbju āra drēbes, piesēžos pie galda. Uzlieku Radio "Klasika" raidījumu, sarunu ar rakstnieku. Laukā saule, pirmīt nebija, bet gaismas pietiek. Košums pa logu veroties, koku ēnas un baltums līnijās mijas. Pirmīt balts suns, šobrīd balts laukā. Kafeja (tā rakstīts uz paciņas) "Viesīte": rudzu iesals, cigoriņi ar apiņiem; pieleju pienu. Izlasu interviju.

Haralds Matulis "Eksistenciālisms". Dzejproza. "Literārā eksistence", "garīgās eksistences izpausmes" (7., 8. lpp.). Fragmentēti, mazliet iracionāli, emocionāli. Saturā: "Gaidas", "Trauksme", "Pamestība", "Sabrukšana", "Pārmetumi", "Mierinājums". Un, jāatzīst, man līdzīgi fragmentāri ļoti patika tieši tas, cik dažādi, daudzpusīgi teikumi, vietām aprautāki un mazajiem sākumburtiem, vietām vecajā drukā. Vistuvākā bija noslēdzošā "Mierinājuma" daļa, ko labprāt citēju, taču iepriekšējās lappuses ne mazāk ierosinošas.

Stāstītas, retoriski caur sevi un no sevis izjautātas skumjas, sapņi, cerības, pieķeršanās, smaids, pelēcība, dusmas, sarūgtinājums, domas par nāvi. Ieskaņā "Nesagaidījis atbildes no citiem, liriskais es jūt, kā viņa skumjas pārvēršas trauksmē" (23.lpp.), pieaugošajās sajūtās "Viņš turpina doties ikdienas gaitās un cenšas iekļauties kolektīvās nodarbēs ar citiem, taču iekšēji jūtas aizvien atsvešinātāks no visa notiekošā" (37.lpp.), izskaņā "Liriskais es piedod dzejniekiem un citiem cilvēkiem un pieņem nepilnīgu mīlestību. Tad atgriežas bērnībā un piedod pats sev" (91.lpp.). Tāds atskārsmīgs noslēgums 118 lappušu sējumam pelēkos vākos ar ielocēm un dzelteniem burtiem (pavasarīgi) virsrakstā. 

Kādas pēcsajūtas manī? Vietām spēcīgi. Līdzās saprāta balss. Mijas. Biedējošais ar atrasto. Kāpinājumi ar mierinājumu. Cilvēciski gribētos pateikt paldies par šo iespēju lasīt tādu kā dienasgrāmatu dzejā ar filozofiskām, eksistenciālām pārdomām par dzīvi. Daļēji uztvēru tās kā vēstules vai piezīmes autoram pašam sev, kas caur izdevuma formātu top pieejamas plašākai auditorijai, bet būtībā ir presoniskas. Tās nav vērtējamas vai komentējamas, bet līdzpārdzīvojamas, vairāk vai mazāk, katram pēc iespējām. Es reizēm pieredzu un vēl mācos, procesā, ka nav atbilžu, vismaz ne no malas viegli iedodamu. Tā visu mūžu ir zināma attīstības gaita. Vienreiz kaut kas labāk sanāk, citreiz ne tik labi. Un dzīve turpinās, nāk un nāks citas, jaunas un jaunas dienas, noskaņas un svārstības, mainīgums.

"ja šis mirklis pastāv, tad ir bijis miriādēm laiku pirms un būs arī pēc. ja šis mirklis pastāv, un par to, tieši to, mēs esam diezgan droši, tad kas ir šis mirklis? vai laika domāšana var ko pateikt par laika pastāvēšanu? laiks ir garumā izstiepta domāšana, no mirkļa uz mirkli. laiks ir cilvēki, kas iet pa ielu, gar logiem."
// 109.lpp.


"es gribu spert soli, kad redzu durvis atvērtas. es gribu uzrunāt un tapt pieņemts.
es gribu piedzīvot mīlestību, es gribu būt tai gatavs, es gribu saglabāt savu cilvēcību,
es gribu būt raudulīgs."

// 111.lpp.

"Nav neskaidrības, ir tikai daudzēja rašanās. (..) Nav nesaprašanas, ir nezināšana, kas ceļas no vienkāršošanas, jo nav iespējams paturēt prātā visu, kas notiek ik mirkli. Lūk, bērza lapas notrīsēja vējā, no tā visa mēs paņemam vienu īsu skatu un klājam to pa virsu citiem blāviem nospiedumiem atmiņā."
// 112.lpp.

sestdiena, 2021. gada 20. februāris

Labs cilvēks

Vai tu biežāk (kaut vai mazliet biežāk) sajūties, nodomā par sevi kā par labu cilvēku vai kā par nepietiekami labu? Un par citiem? Un kopumā dzīvi? 

Manī nevilšus panaiva vēlme ikdienā nedomāt to rūgto, lai gan dažādas emocijas notiek un visas
pieder realitātei. Apzinos, ka ir joma, kurā neesmu varējusi būt pietiekami laba. Par to daudz sajūtu, pārdomu. Taču tā ir viena sfēra. Visas citas lietas, norises tādas, kurās neesmu parādā un man nav parādā. Vienlaikus cilvēcība. Mainīgums. Daudz laba, nepilnīgi un neperfekti dažreiz, bet tomēr. Prieks par skaistumu, radošumu, dažādām iespējām.

Agneses Zarānes* stāstu krājums "Laba meitene" vispirms dienasgaismu ieraudzīja e-grāmatas formātā, to uzzinot, sāku vēlēties un gaidīt drukāto versiju. Tiklīdz vīdēja informācija, devos uz vietējo grāmatnīcu, apņēmīgi, mērķtiecīgi taujāju, tiku pie eksemplāra, priecīga atvākoju un lasīju, gan vilcienā braucot, gan vakarā mājās.

Vienpadsmit stāsti, daži iepriekšpublicēti Satori, Punctum, Domuzīmē. Skaists grāmatas ievākojums. Interesanta pieeja katru stāstu ievada atsevišķas prozas vai dzejas rindas. Sižetiski stāstos meitenes un sievietes viņu dzīves pavērsienos, šaubu mirkļi, bažas, asaras, vai izdosies būt pietiekami labai. Taču, kas to noteic, kuram tāda vara? Kādam otram, tuvajam cilvēkam, mammai vai partnerim, māsai vai sabiedrības uzstādījumiem? Man liekas, tas ir tāds kā ceļš pie patiesās "labās sevis", ne vairs ārišķīgi vai faktoloģiski, bet caur atskārsmēm un pieņemšanu. Reizēm tam vajag laiku. Reizēm tas prasa gadus.

Uzrunāja stāsti "Svētdiena", titulstāsts "Laba meitnene" par meitenīgu vēlmi izpatikt mammai, darīt kaut ko, kā nākas, lai visiem labāk. Būt tādai ērtai un labai. Bet, cik ilgi? Dažreiz varbūt tas nav ātri risināms. Tomēr cerība, ka kādreiz.

Stāsti "Eltons Džons", "Papasuns" skar partnerattiecības, kurās nav gluduma un viegluma. Arī tas, iespējams, ir laika jautājums, cik lielā mērā izšķīdināties otrā, vai tiešām visu mūžu?

Ļoti patika grāmatas izskaņā stāsti "Nūdisti" un "Kā mammai" tie mani favorīti, tajos jaušams solis brīvības, pašapziņas virzienā. 

"Es tevi mīlu, saproti? Marika, tu man esi kā pašas bērns. Es tevi ļoti mīīīlu!" Pār Everitas vaigiem lija nupat izdzertais vīns.
"Es saprotu, Evi. Vienkārši palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši." Marika noglāstīja māsas muguru.
~ Agnese Zarāne "Nūdisti"**, 101.lpp.
Atlaist attiecības, dzīvi, uzstādījumus, vēlmes, pareizības vaļīgāk. Ne tik cieši, uzstājīgi, prasīgi.
Vai nav trāpīgi? Kāpēc gan ne? Vismaz dažreiz. To attiecinot arī uz sevi. Ka var vairāk, spēcīgāk, ja iekšēja tiekšanās, ja tādā veidā labākas sajūtas. Bet nav obligāti. Var arī mazāk vai savādāk. Personiskajās izvēlēs, pašu atbildībā.

* Intervijas ar Agnesi Zarāni:

"Esmu bijusi laba meitene"
"No skumjām un dusmām nav jāvairās."

** Satori publicētais stāsts:

"Nūdisti"