sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Dzīves jautājumu grāmatas

"Tiem, kas dzīvojuši pirms mums, tikai retumis tika pausta ideja, ka cilvēks ir nācis pasaulē, lai kļūtu, par ko vien vēlas, ka viņa būtība ir noslēpumos tīta, taču pilnīgi unikāla un ka viņa vērtības var atšķirties no tām, kuras godājuši radi un paziņas. "
~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 19.lpp.

Džeimsa Holisa "Viduspāreja" bija mans pavasara lēnilasāmais darbs, pārdomu un eksistenciālo jautājumu pieredze, ko varbūt nemaz nevajag sasteigt. Tā nu lasīju vilcienrītos pa nelielam daudzumam, reizēm bloknotā pierakstīju lappuses, kurās kaut kas uzrunājis.

"Viduspāreja sākas brīdī, kad cilvēks piedzīvo tik lielu satricinājumu, ka atmostas."
~ turpat, 21.lpp.

Domāju, grāmata var būt noderīga ikvienam, neatkarīgi no vecuma, statusa utml. Lai gan, "vidus" šeit domāts pusmūžs, "pāreja" gan var būt jebkas. Jautājums, kurā brīdī tu, cilvēk, nojaut, nodomā, ka kaut kas tevi sadrumstalo par daudz, satricina vai nepiepilda, ne pietiekami. Grāmatā stāstīts par bērnību, jaunību un cerīgajām ilūzijām, projekcijām, gaidām no apkārtējiem. Jo bērnam patiesi nepieciešams saņemt lološanu un iespējas, mīlestību, gādību, rūpes. Tomēr autors grāmatā arī atspēko, ka nebūt šādas pārdomas un psihoterapija kopumā nenozīmē vecāku vai aprūpētāju padarīšanu par grēkāžiem, nemitīgu vainošanu pie indivīda nedienām. Jo tālākais dzīves process jau ir pieaugšana dažādos veidos, nepaģērot, ka uzreiz, nevainojot arī sevi, bet soli pa solim, pakāpeniski. Pieauguša cilvēka ceļš uz atziņu, ka citi nav viņa parādnieki. Piemēram, pāru attiecībās, ja viens vai abi pie nebūšanām vaino tieši otru, ka tas nav kaut ko devis vai darījis, nav bijis tāds un tāds, tā zināmā mērā ir kavēšanās bērnībā vai pusaudzībā. Pieaugušais savu dzīvi mācās iznest, izturēt, piedzīvot pats uz savu galvu, atbildību. Tur nav stāsts par citiem vecākiem, draugiem, partneriem, kolēģiem, kaimiņiem, sabiedrību kopumā, nāciju. Jā, tas bija svarīgi, kaut kas liels, bet vairāk sākotnēji, bērnībā. Pēc tam, kad mazotne tomēr pagājusi, nav noliedzams, ka reizēm tiešām nav viegli, nav bijuši pietiekami mīloši un sniedzoši vecāki vai aprūpēji, partnerattiecībās vai darbā kaut kas nav normāli, pieļaujami un ir pamatoti reaģēt. Tomēr pieaugušais var mēģināt rast ceļu pie sevis pats, nebūdams vairs bērns, uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, sastapties aci pret aci ar sevi. Jo viss cits, visi citi ir ārpusē, kamēr iekšpusē tikai patība. Piemēram, vecāki varbūt arī paši savulaik nav kaut ko pietiekami saņēmuši un tāpēc nemācēja, nespēja sniegt vai bija ļoti jauni un nezinoši. Partneris, draugs, jebkurš cits arī ir ne mazāk cilvēcisks izpausmēs, ar viņa grūtību momentiem un unikālajām īpašībām. Tas nav visa attaisnojums, reizēm mūsu vēlmes, vajadzības ir objektīvas un pamatotas, tomēr koncentrēšanās uz gaidām no citiem ilgtermiņā neved pie atbildības uzņemšanās par paša dzīvi, ar ko sastopas pieaugušais.

"Tuvība ar citiem nevar būt labāka par mūsu pašu iekšējām attiecībām ar sevi. Mūsu saikne ar sevi nosaka gan to, kādu Ārējo izvēlēsimies, gan arī to, cik veiksmīgas būs nodibinātās attiecības. Tādējādi katras tuvās attiecības mēmi pavēsta, kādi, tās uzsākot, bijām mēs paši." ~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 57.lpp.

"Lai veidotu nobriedušas attiecības, cilvēkam jāspēj atzīt: "Neviens cits nevar man sniegt to, ko es visvairāk gribu vai ko man vajag. To varu tikai es pats. Bet vienlaikus es arī novērtēju visu, ko spēj dot attiecības, un esmu gatavs ieguldīt tajās darbu." Attiecības dāvā kopības izjūtu, abpusēju cieņu un atbalstu, kā arī pretmetu mijiedarbību. (..)
Kad cilvēks atteicies no projekcijām un lielajiem slēptajiem plāniem, partnera citādība var viņu bagātināt.
Saskaitot viens plus viens, iznākumā ne vienmēr rodas Viens, kā paredz saplūšanas modelis; patiesībā iznākums ir trīs: divas atsevišķas būtnes, kuru attiecības kļūst par trešo." ~ turpat, 59.lpp.

"It visās attiecībās mums ir jāvaicā:
ko es gaidu no šī cilvēka tādu, ko man vajadzētu sev sniegt pašam?" ~ turpat, 96.lpp.


Savukārt dzeja arvien ir šķitusi kaut kā īpaši gadalaiku mainīgumam (šobrīd pavasarim) piederoša, piemītoša. Tāpēc ļāvos kādam mazliet skumjam, taču arī pārdomas un iekšējos jautājumus rosinošam krājumam. Tas veda pa dažādu gadalaiku, ne tikai ārējo, dabā sastopamo, bet arī iekšējo noskaņu un reizēm šaubu takām, sānceliņiem, gar aizām un gruvešu gravām, gar augstceltņu namiem pilsētvidē, gar bruģētajām šķērsielām un gar dīķiem, upēm, jūrām. Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās" radījusi patiesi meistarīgu dzejas ainavu, tādu ka dzīve un rakstītais vārds saplūst vienā, ka vairs nav nošķirami, brīvi plūstoši, lai gan notiek arī nošķīrumi izvākšanās, taču arī tad vēl došanās kādā nākamajā ceļā. 

"ziedoša pilsēta
mani atbruņo" ~ Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās", 16.lpp.

"laiks izmaina mūs
vai tomēr mēs izmainām laiku?" ~ turpat, 75.lpp.

"cik tālu ir iespējams pasacīt patiesību?" ~ turpat, 198.lpp.

"kad saskaitu nodzīvotos gadalaikus
ziemu izrādās vairāk par vasarām
pavasari tikai mirkļi
starp pirmo silto lietusgāzi
un saplaukušajiem dārziem
rudeņi tikai dzeltenu kļavlapu piebārstīti mirkļi" ~ turpat, 25.lpp.


svētdiena, 2021. gada 21. marts

Gaidot pavasari

Pirms aptuveni divām nedēļām no pastaigas pārnesu dažus sīkzariņus. Plauka ilgi (tikpat ilgi, cik ilgi gaidu šo pavasari). Pirmajā nedēļā nekā. Otrajā mazliet. Pirmais zaļums, kā punktiņi, tad vairāk. Vakar, sestdienas rīta gaismā, pamanīju, ka ir tādi kā mētrāju ogu bumbulīši. Laukā tikmēr smalksniegs (ilgi). 

Reizēm kļūst skumji. Par visu šo. Par pandēmiju, kas (ilgst) veselu gadu, vairāk, bez zināmā, kad... tapsim brīvāki. Bet iekšējā brīvība? Jā. Un tomēr. Dažādi, noskaņojumos mainīgi. Darbadienu agrie rīti, miegainie vakari. Brīvdienu gājieni ar sunīti. Gribētos kaut ko. Cilvēcisku. Prieku, aizrautību, iespaidus, kultūru. Arī atpūtu, protams, neslīgstu ilūzijā, ka daudz dotos (kaut kur). Bet brīvāk. Un varbūt kaut kad.

Tikmēr. Lasījumskanējumskatījumi.

Dainis Deigelis "Pilsētā mirstošas saules ēnā"

"skatīties savā cilvēk-tumsā
un redzēt aiz tās
zvaigznes" // 15. lpp.

"pilsētā
kurā tik maz saules
varbūt tāpēc ka to aizklāj sapņi" // 47. lpp.

"tu stāvi miglā
pret pasauli bruņojusies
ar visu savu cilvēcisko kailumu" // 74. lpp.

Kaut kur sasaucas ar (ilgstoši) (ne)nākošo pavasari. Uzrunāja tās vietas, kur cilvēks, kur pilsēta, arī tumsa. Mazāk noticēju liriskajam es kā sievietei. Interesants vizuālais noformējums ievākojums ar atvērumā redzamajām šūšanas vietām grāmatas muguriņai, mākslinieces Elizabetes Lauras Punkas ilustrācijas kā foto kolāžas, vietām ar tekstu. 

Alesandro Bariko "Tūkstoš deviņsimt"

Tas bija gluži FAN-TAS-TISKI! Gandrīz nenoticami, ja vien. Tas ir Bariko. Viens no. Izcilākajiem. Stāstnieks, kurš rada tādu teksta ritmu, ka nevilšus nodomā kā iespējams tik. Un šeit katrs ievieto to vārdu, kādu vēlētos lietot, lai raksturotu neizmērojamu patikšanu un aizrautību par lasīto. Neliels iesējums, vien 63 lpp. Toties, kas par dzīvi. Un, kas par tekstu. Vietām slīprakstā, vietām tādā kā dzejā, citām vietām ievelkoši noskaņā. Pilnskanīgi.

"(Sāk skanēt klaviermūzika, diezgan vienkārša, lēna, apburoša.)
Nezinu, kādu, ellē, mūziku viņš spēlēja, bet tā bija vienkārša... un skaista. Nebija nekādas krāpšanās, tas tiešām bija viņš pats, kas tur spēlēja, pats savām rokām, uz tiem taustiņiem, Dievs vien zina kā. Un to vajadzēja dzirdēt. Starp sanākušajiem bija arī kāda dāma rozā rītakleitā, ar ruļļiem matos... naudīga dāma, ja saprotat, amerikāniete, kas precējusies ar apdrošinātāju... un milzīgas asaras ritēja viņai pār nakts krēmu, viņa skatījās un raudāja, un nevarēja rimties." // 23. lpp. 

"Mēs neesam jukuši, kad atrodam paņēmienu, kā izglābties. (..) Tas ir smalks un pacietīgs darbs. Es atbruņoju nelaimīgumu. // 59., 61. lpp.

Vēl iesāku skatīties kādu Netflix seriālu "The One". Stāsts par mīlestības meklējumiem. Par to, kas notiktu, ja tiktu izgudrots veids, kā ar ģenētiska materiāla palīdzību spēt efektīvi atrast uzreiz īsto cilvēku. Jāsaka, mazliet nenoticu. Bet idejiski doma arī par vēlmēm pretnostatījumā realitātei, mašinērijas pretnostatījumu cilvēciskajam. Attiecinot uz dažādām norisēm dzīvē. Ir bijusi kādreiz, piemēram, doma atrast vispiemērotāko (īsto) darbu vai iekārtot mājokli vislabākajā (īstajā) veidā. Un kaut ko patiešām var, tā nav alošanās, bet tiekšanās uz autentiskumu, atzīšanu (sevis, kā ir īstenībā). Vienlaikus, dzīve un cilvēki ir arī dzīvi un cilvēciski.


Un baudu mūziku. Nesens atklājums (paldies Ingai) Mando Diao "Själens skrubbsår"

Kā arī (pateicoties Gustam) Bombadil "What's So Great About You"


Tā (lēnām) plaukst. Tā sunīts gaida. Tā gaidu es. Pavasari. Turpinām. Būs. 

sestdiena, 2021. gada 13. marts

Vientulīgā plašumā cilvēki

"Mans līdz šim seksuālākais romāns",
tā kādā intervijā autore Hanne Eštavīka par viņas grāmatu "Bordo klajie lauki".

Grāmatas pēcvārdā Andrea Romanci raksta, ka tas ir "stāsts par to, kā ir dzīvot starp citiem, kā ir iespējams saslēgties ar pasauli ārpus sevis un kā pasaule atbild mūsu mēģinājumiem to darīt (..), pēta šauro robežu starp pieņemšanu un pašdestrukciju".

Jāatzīst, šī bija mana izaicinājumgrāmata literārais izaicinājums. Sākotnēji tuvojos izdevumam ar priekpilnu, gaidpilnu pacilājumu, jo biju lasījusi Eštavīkas iepriekšējo latviski tulkoto darbu "Mācītāja", kas mani patiesi saviļņoja, uzrunāja, gan ar skaistu valodu, gan pārdomu rosinājumiem. Un te nu esam, sevī pārsteigta secināju, jo šobrīd tas ir pavisam citādāk, vai nu pašas iedomātajās pagātnes sajūtās vai rakstītajā, nezinu. Tagad, liekas, kādu laiku piesardzīgāk raudzīšos uz iecienīto autoru būšanu, nesteigšos lasīt visu jaunizdoto. Tomēr, šo izaicinājumu pieņēmu. Valodas noskaņas, eksistenciālo pārdomu dēļ. Lai būtu, dosimies ceļā, kāpsim kalnā (teksts un es), pārvarēsim šķēršļus, varbūt nudien prieks radīsies no sasniegtā galamērķa, no tās ainavas, kas skatienam paveras virsotnē.

"Cilvēki satiek viens otru, viņu acis, skatiens. Dodas pretī viens otram, iet prom. Tas ir viss. Vai tur kaut kas notiks? Var gadīties. Taču viņi var izrādīties arī vienaldzīgi. Aizvērti, ciet." // 230.lpp.

Sieviete dzīves, pašizziņas un intimitātes ceļā sastop vīrieti, kas nesniedz to, kādēļ viņai šķiet svarīgas attiecības, kopābūšana, tiekšanās vienam pie otra, mīlestība. Nesniedz un nesniedz. Un sieviete sastingst, paliek, raugās šī vīrieša virzienā, skatās viņa uzgrieztajā mugurā, viņa neatsaucībā un klusējošajā neesamībā. Sievietē plosās ilgas un dusmas, cerības un vēlmes, atstātības un tukšuma, pamestības un vienlaikus iekāres pilnas emocijas. Rīcība no vīrieša puses neseko, nekā nav. Sieviete dodas iekšā tumsā, ļaujas citiem vīriešiem, maina šos citus vīriešus, paralēli domājot par Viņu. Rakstītajā nav aizplīvurotas erotikas, ģenitālijas sauktas tiešiem vārdiem, procesi aprakstīti vienā, pāris  rindkopās. Tas turpinās un turpinās. Nesniedzošais vīrietis. Citi vīrieši. Sieviete. 

"Es nezinu, kas tās ir par sāpēm. Nesaprotu, kāpēc sevi pakļauju tādām ciešanām. Es varētu atteikties no Juhannesa, pārtraukt attiecības. Tad briesmas būtu garām, es vairs nejustos apdraudēta. Bet es nevēlos no viņa atteikties. Tomēr negribu arī ciest. Es nezinu, ko lai dara." // 49.lpp.

"Vai mīlestība eksistē? Vai eksistē tāds varens siltums, kas, saviļņojis mūs, iemirdzas acīs un laužas pa tām uz āru kā gaisma." // 97.lpp.

"Un kaut kur manī iezagās doma, ka varbūt pastāv kāds liels plāns, kur paredzēts arī nemiers un izmisums. Varbūt ir kaut kas tāds, kam var piekļūt vienīgi tad, ja viss, ko es uzskatīju par drošu, tiek sagrauts. Tad, kad pamats, uz kā es stāvu, tiek izrauts man no apakšas." // 190.lpp.

"Man vajag mainīties, bet es nezinu, kā. Palaid vaļā, es nodomāju. Tas izklausās pareizi. Un es koncentrējos un koncentrējos uz to, lai palaistu vaļā — dusmas, viņu, visu, ko viņš iemieso, — gribu un gribu palaist vaļā. Bet tas neizdodas." // 231.lpp.

Varbūt ir dažādi, kā raksturi dažādi, tā dzīves posmi, mirkļi. Reizēm rodas kārdinājums par kaut ko, par kādu citu cilvēku un viņa dzīvi nodomāt, nu nē, es tā nerīkotos, ar mani tas neietu cauri. Un varbūt, patiesi, jā. Bet tas nenozīmē, ka vispār nekad nenāksies pieredzēt jebkuru cita veida situāciju, citā sfērā, kad ar kaut ko netiec galā, ne uzreiz, ne tik veikli un vienmēr apsveicami. Tādā virzienā domājot, pieredzu līdzijušanu. Vienlaikus, viss grāmatas sižets, viss teksta kopums bija par šo sajūtu neizmērojamo apli, labirintu, no kura varbūt kaut kur ir izeja, bet varbūt nav. Neziņa. Varbūt kaut kas ir, varbūt nav. Satiekas, nesatiekas. Vēlreiz, vēlreiz. Un man negribas domās nosodīt, jo ir citas reizes, kad es pati būtu nosodāma, citādāk, bet tomēr. Tai pat laikā arī ilgstoši kavēties šajā stāstā liktos pagalam ļoti skumji, ļoti sāpīgi un smeldzes pilni, no tā gribētos atraisīties, tiešām kaut ko pamainīt, meklēt izeju, vismaz mēģināt. Iespējams, grāmatā ir pastāstīts kaut kas cits vai daudz vairāk, nekā uztvēru. Iespējams, tas ir spēcīgs vēstījums, ko uzmeklētu un augstāk vērtētu citas, redzīgākas acis, jūtošākas sirdis. Nenoliedzami, tā var būt. Jo gaumes un pieredzes.






svētdiena, 2021. gada 28. februāris

Literārās un garīgās eksistences

Šo svētdienu es veltu pastaigai un grāmatai. Abas ar sunīti ejam. Kļūst arvien pavasarīgāks. Pa ceļam mums pieskrien liels, balts, mazliet biedējošs suns, bet nekas, viņi apošņājas un atlaiž viens otru. Pafotografēju. Sniegs kūst, ūdens grāvjos spulgo gaismā. Vairākus apļus noejam. Elpojam. Suns medī graužamzarus, es (medīju) sajūtas, mieru, šādus mirkļus. Pārrodamies. Uzlieku ūdeni, papildinu suņtrauku, noģērbju āra drēbes, piesēžos pie galda. Uzlieku Radio "Klasika" raidījumu, sarunu ar rakstnieku. Laukā saule, pirmīt nebija, bet gaismas pietiek. Košums pa logu veroties, koku ēnas un baltums līnijās mijas. Pirmīt balts suns, šobrīd balts laukā. Kafeja (tā rakstīts uz paciņas) "Viesīte": rudzu iesals, cigoriņi ar apiņiem; pieleju pienu. Izlasu interviju.

Haralds Matulis "Eksistenciālisms". Dzejproza. "Literārā eksistence", "garīgās eksistences izpausmes" (7., 8. lpp.). Fragmentēti, mazliet iracionāli, emocionāli. Saturā: "Gaidas", "Trauksme", "Pamestība", "Sabrukšana", "Pārmetumi", "Mierinājums". Un, jāatzīst, man līdzīgi fragmentāri ļoti patika tieši tas, cik dažādi, daudzpusīgi teikumi, vietām aprautāki un mazajiem sākumburtiem, vietām vecajā drukā. Vistuvākā bija noslēdzošā "Mierinājuma" daļa, ko labprāt citēju, taču iepriekšējās lappuses ne mazāk ierosinošas.

Stāstītas, retoriski caur sevi un no sevis izjautātas skumjas, sapņi, cerības, pieķeršanās, smaids, pelēcība, dusmas, sarūgtinājums, domas par nāvi. Ieskaņā "Nesagaidījis atbildes no citiem, liriskais es jūt, kā viņa skumjas pārvēršas trauksmē" (23.lpp.), pieaugošajās sajūtās "Viņš turpina doties ikdienas gaitās un cenšas iekļauties kolektīvās nodarbēs ar citiem, taču iekšēji jūtas aizvien atsvešinātāks no visa notiekošā" (37.lpp.), izskaņā "Liriskais es piedod dzejniekiem un citiem cilvēkiem un pieņem nepilnīgu mīlestību. Tad atgriežas bērnībā un piedod pats sev" (91.lpp.). Tāds atskārsmīgs noslēgums 118 lappušu sējumam pelēkos vākos ar ielocēm un dzelteniem burtiem (pavasarīgi) virsrakstā. 

Kādas pēcsajūtas manī? Vietām spēcīgi. Līdzās saprāta balss. Mijas. Biedējošais ar atrasto. Kāpinājumi ar mierinājumu. Cilvēciski gribētos pateikt paldies par šo iespēju lasīt tādu kā dienasgrāmatu dzejā ar filozofiskām, eksistenciālām pārdomām par dzīvi. Daļēji uztvēru tās kā vēstules vai piezīmes autoram pašam sev, kas caur izdevuma formātu top pieejamas plašākai auditorijai, bet būtībā ir presoniskas. Tās nav vērtējamas vai komentējamas, bet līdzpārdzīvojamas, vairāk vai mazāk, katram pēc iespējām. Es reizēm pieredzu un vēl mācos, procesā, ka nav atbilžu, vismaz ne no malas viegli iedodamu. Tā visu mūžu ir zināma attīstības gaita. Vienreiz kaut kas labāk sanāk, citreiz ne tik labi. Un dzīve turpinās, nāk un nāks citas, jaunas un jaunas dienas, noskaņas un svārstības, mainīgums.

"ja šis mirklis pastāv, tad ir bijis miriādēm laiku pirms un būs arī pēc. ja šis mirklis pastāv, un par to, tieši to, mēs esam diezgan droši, tad kas ir šis mirklis? vai laika domāšana var ko pateikt par laika pastāvēšanu? laiks ir garumā izstiepta domāšana, no mirkļa uz mirkli. laiks ir cilvēki, kas iet pa ielu, gar logiem."
// 109.lpp.


"es gribu spert soli, kad redzu durvis atvērtas. es gribu uzrunāt un tapt pieņemts.
es gribu piedzīvot mīlestību, es gribu būt tai gatavs, es gribu saglabāt savu cilvēcību,
es gribu būt raudulīgs."

// 111.lpp.

"Nav neskaidrības, ir tikai daudzēja rašanās. (..) Nav nesaprašanas, ir nezināšana, kas ceļas no vienkāršošanas, jo nav iespējams paturēt prātā visu, kas notiek ik mirkli. Lūk, bērza lapas notrīsēja vējā, no tā visa mēs paņemam vienu īsu skatu un klājam to pa virsu citiem blāviem nospiedumiem atmiņā."
// 112.lpp.

sestdiena, 2021. gada 20. februāris

Labs cilvēks

Vai tu biežāk (kaut vai mazliet biežāk) sajūties, nodomā par sevi kā par labu cilvēku vai kā par nepietiekami labu? Un par citiem? Un kopumā dzīvi? 

Manī nevilšus panaiva vēlme ikdienā nedomāt to rūgto, lai gan dažādas emocijas notiek un visas
pieder realitātei. Apzinos, ka ir joma, kurā neesmu varējusi būt pietiekami laba. Par to daudz sajūtu, pārdomu. Taču tā ir viena sfēra. Visas citas lietas, norises tādas, kurās neesmu parādā un man nav parādā. Vienlaikus cilvēcība. Mainīgums. Daudz laba, nepilnīgi un neperfekti dažreiz, bet tomēr. Prieks par skaistumu, radošumu, dažādām iespējām.

Agneses Zarānes* stāstu krājums "Laba meitene" vispirms dienasgaismu ieraudzīja e-grāmatas formātā, to uzzinot, sāku vēlēties un gaidīt drukāto versiju. Tiklīdz vīdēja informācija, devos uz vietējo grāmatnīcu, apņēmīgi, mērķtiecīgi taujāju, tiku pie eksemplāra, priecīga atvākoju un lasīju, gan vilcienā braucot, gan vakarā mājās.

Vienpadsmit stāsti, daži iepriekšpublicēti Satori, Punctum, Domuzīmē. Skaists grāmatas ievākojums. Interesanta pieeja katru stāstu ievada atsevišķas prozas vai dzejas rindas. Sižetiski stāstos meitenes un sievietes viņu dzīves pavērsienos, šaubu mirkļi, bažas, asaras, vai izdosies būt pietiekami labai. Taču, kas to noteic, kuram tāda vara? Kādam otram, tuvajam cilvēkam, mammai vai partnerim, māsai vai sabiedrības uzstādījumiem? Man liekas, tas ir tāds kā ceļš pie patiesās "labās sevis", ne vairs ārišķīgi vai faktoloģiski, bet caur atskārsmēm un pieņemšanu. Reizēm tam vajag laiku. Reizēm tas prasa gadus.

Uzrunāja stāsti "Svētdiena", titulstāsts "Laba meitnene" par meitenīgu vēlmi izpatikt mammai, darīt kaut ko, kā nākas, lai visiem labāk. Būt tādai ērtai un labai. Bet, cik ilgi? Dažreiz varbūt tas nav ātri risināms. Tomēr cerība, ka kādreiz.

Stāsti "Eltons Džons", "Papasuns" skar partnerattiecības, kurās nav gluduma un viegluma. Arī tas, iespējams, ir laika jautājums, cik lielā mērā izšķīdināties otrā, vai tiešām visu mūžu?

Ļoti patika grāmatas izskaņā stāsti "Nūdisti" un "Kā mammai" tie mani favorīti, tajos jaušams solis brīvības, pašapziņas virzienā. 

"Es tevi mīlu, saproti? Marika, tu man esi kā pašas bērns. Es tevi ļoti mīīīlu!" Pār Everitas vaigiem lija nupat izdzertais vīns.
"Es saprotu, Evi. Vienkārši palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši." Marika noglāstīja māsas muguru.
~ Agnese Zarāne "Nūdisti"**, 101.lpp.
Atlaist attiecības, dzīvi, uzstādījumus, vēlmes, pareizības vaļīgāk. Ne tik cieši, uzstājīgi, prasīgi.
Vai nav trāpīgi? Kāpēc gan ne? Vismaz dažreiz. To attiecinot arī uz sevi. Ka var vairāk, spēcīgāk, ja iekšēja tiekšanās, ja tādā veidā labākas sajūtas. Bet nav obligāti. Var arī mazāk vai savādāk. Personiskajās izvēlēs, pašu atbildībā.

* Intervijas ar Agnesi Zarāni:

"Esmu bijusi laba meitene"
"No skumjām un dusmām nav jāvairās."

** Satori publicētais stāsts:

"Nūdisti"

svētdiena, 2021. gada 7. februāris

Vienkāršs garāmgājējs Kalendārs

"Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties.
Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā.

Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt."

~ Andris Kalnozols "Kelendārs mani sauc", 10.lpp.

***

Ziema. Šogad tiešām. Ir sniegs, sals, un ziemas saule, tikko sākušas gaišziloties debesis, kas mazliet velk uz pavasara pusi. Un putni. Viendien izgāju uz veikalu, eju, dzirdu, bet sākumā nesaprotu, no kurienes, tik skaļi un daudz. Izrādījās, krūmājā tieši blakus desmitiem, varbūt simtiem pelēku mazputniņu. Nopirkām cepeškrāsni. Beidzot. Bijām runājuši, atlikuši, tagad ir. Dikti garšo vienkārši uz cepšplāts salikti šampinjoni, mazliet apkaisīti garšvielām un, ja mājās ir, pārlikti sviesta gabaliņiem, tādiem pikucīšiem. Nekas nav jādara, var kafijot un lasīt, pēc nepilnas pusstundas notinkšķ signāls, ka gatavs, var baudīt, tāpat, tīrā veidā, pa tīro nokopt. Un tāpat kā ziema šogad, man beidzot ir arī lasāmais. Liekas, precīzi neatceros, kādu gadu, varbūt divus, bija nosacīti mazāklasīšana, tāpēc priecājos no tīrradņa emocijām. Visas grāmatas, ko janvārī iesāku, dikti patika, visas citēju, laimīga. Un ne mazāk svarīgi - zinu, ko vēlēšos nākamās izlasīt: Haralds Matulis "Eksistenciālisms", Agnese Zarāne "Laba meitene", Hanne Eštavīka "Bordo klajie lauki", un gan būs vēl. 

***

Oskars no A.Kalnozola "Kalendārs mani sauc", dažkārt maz runādams, iedraudzējas ar tiem, kuriem savukārt vairs nav ar ko parunāties. Viņš liela auguma, mazliet kā bērns, kaut kāds sindroms, ziniet. Iet ikdienas pastaigās. Raksta dienasgrāmatu. Vēro. Reizēm izvēlas nedēļas vārdu un to apcer - piemēram, pastāsta asociācijas ar to, kas var būt "Svarīgi", "Grāmata", "Draugs", "Ilgošanās", "Pacietība", "Siltums", "Saruna", "Pārmaiņas", "Patvērums". Satiek mācītāju Arvīdu, zinātnieku Otto, kabaču tantiņu Janīnu un vispār vairākus vecus ļaudis. Ir kāda meitene. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad uz pasaules kaut kur mīt meitene vai zēns, un jums iegadījies viņu ieraudzīt, tur notiek savādas lietas, vai ne. Meitenes dēļ Oskars iemācās no galvas visus vārdus, kas kalendārā, jo nezina Viņas vārdu, nevēlas zināt, nevēlas tuvoties, grib būt "vienkāršs garāmgājējs" (285.lpp.), vienkārši just, vienkārši dzīvot, elpot, pastaigāties, nedarīt pāri, nesaņemt pāridarījumus, būt brīvs. Un viss, bet tas nemaz nav maz. Kā Zen, ja to apvērš, ir Nez. Tā Oskars apvērš sevi. Un tur sanāk visādi humori, tāpēc lasīt bija smaidīgi. Bet vēl... Bet par to mazliet vēlāk.

"Esmu bibliotēkā un staigāju gar grāmatām. Tad es paņemu kādu grāmatu un atšķiru jebkurā vietā un izlasu teikumu vai divus. Visdīvainākais, ko izlasīju šodien no vienas grāmatas: "Novelc apavus un pievērs tam uzmanību"." ~ 101.lpp.

"Viss var notikt arī bez manis. Tas ir atbrīvojoši." ~ 117.lpp.

"Aizgāju pie mammas un aiznesu viņai ziedus. Es tā vienmēr daru kopš bērnības - savā dzimšanas dienā dāvinu viņai ziedus. Par to, ka esmu nācis šai pasaulē. Tas ir viņas nopelns, un paldies par to!" ~ 235.lpp.

"Negaiss ir interesants vārds. Ne-gaiss. Tas, kas vairs nav gaiss. Kurš, nez, izdomāja pērkona laikā noliegt gaisu? Kurš vispār izdomā vārdus, ko mēs vēlāk runājam? Ir tādi cilvēki, kas sēž un domā vārdus, un pēc tam saņem algu? Un kurš izdomāja vārdu "alga"?" ~ 257.lpp.

***

Bet vēl... Baidos, man nesanāks par šo būt objektīvai. Jo sajutos tik līdzīgi vietām. Retums, ka lasot saradojies. Tas mazliet biedē. Vienlaikus subjektīvi patīkami. Apzinoties, ka nav vienveidība, notiek dažādi. Vienkārši pavisam, pavisam bija tā, ka lasīju un brīnījos, kā sakrīt. Nav sindroma, strādāju, pavisam parasta dzīve. Paldies par uzrakstīto! Dikti. 

Un nu, lieku nost, eju pastaigā.







svētdiena, 2021. gada 24. janvāris

Janvāra piezīmes

Gads iesācies ar lasītprieka uznācienu, kas sen nebija noticis, tāpēc pārsteidza un uzreiz ar pilnu jaudu ļāvos, ķēros, tvēros. Laukā sniegs, kas patīk daudz labāk par tumšielu kailumu. Praktiski, - vieglāk rītu agrumos staidzināt suni, jo sniega baltumā viss redzamāks. Noskaņas citas. Patīkamākas. Ziemīgākas. Jā, atkusnis var nest zināmas neērtības, tomēr, skaistāk. Un palēnām kļūst gaišāks. Gaidu pavasari, vasaru. Ceru uz atvieglojumiem. Neziņa, tomēr gribētos domāt daudzējādāk, ka viss nav tikai melns vai, protams, tikai balts. 


Silvijas Brices "Baigās piezīmes" (dienasgrāmatas veida nelieli, dažādi ieraksti un apraksti) uzdāvināju sev uz Ziemassvētkiem, decembra mēneša sākumā iegādājos, atliku, svētku brīvdienās sāku lasīt, iepauzēju, turpināju janvārī, nupat noslēdzu. Kas ļoti patika? Valoda. Viennozīmīgi, valoda. Sajūtams, cik svarīga ir tulkotāja meistarība. Ne tikai prasmes, arods, bet smalkjutība. Bez tās teksts ir rindkopu virkne, reizēm var ķerties vai nelasīties, reizēm vienkārši būt un viss. Bet jutība to vērš citādu, gandrīz poētisku jebkurā situācijā. Un labestība, kas nāca no grāmatas pāri malu malām, saviļņojoši, (sa/no)mierinoši iedarbojās arī uz šā brīža situatīvo dzīves uztveri. Sirsnīgi iesaku tieši valodas niansētībai, valodpriekam.
Raidījumā "Radio mazā lasītava" 17.01.2021. Silvija Brice pastāsta, ka nosaukums "Baigās piezīmes" nāk ar zināmu ironijas devu - sak', baigā rakstniece, baigās pārdomas. Tomēr autores un aktiera Gundara Āboliņa balsis skan lasītmīļuprāt.

"Latvija ir neizsakāmi, neizstāstāmi skaista. Sakopta. Ziedoša. Mājas kā kannas, govis kā lāči." // S. Brice "Baigās piezīmes", 76.lpp.

"Saule lec šķelmīgi, caur plīvuriem, līdz beidzot iezvērojas visā varenībā." // turpat, 126.lpp.

"Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev. Ja esam pabijuši kopā šo īso brīdi - paldies par to." // turpat, 158.lpp.


Lotes Vilmas Vītiņas dzejas izdevumu "Meitene" saņēmu dāvanā (Inga, mīļš paldies, ļoti!). Izmēra ziņā grāmata mazmazītiņa, neliela, aptuveni A6, mazāka, kā fotogrāfija. Dzejas valoda cilvēciski sirsnīga, mīļa, gaiša. Uzrunāja tieši tas nepārspīlējums (ne akadēmiskā gudrība mani kā lasītāju saista dzejai, bet tieši cilvēks, stāsts par dzīvi, attiecībām, kas arī nav tūlītēji kā izklaide, nebūt). Saviļņoja tas, ka Meitene arī ir cilvēks, dzīvs.
Patika arī Bron-Hīta 09.01.2021. raidīdums ar autori, paldies par iespēju sadzirdēt jauna, radoša cilvēka dzejas un mākslas at-balsi.

"ezers kurš saplīst
kad tam iemet ar akmeni" // L. V. Vītiņa "Meitene", 20.lpp.

"es esmu suns
es ilgojos
lai mani
noglaudi

šobrīd tu esi
aizvēris durvis
kaut arī apgalvo

tās ir vaļā
nāc
bet es taču redzu
durvis ir aizvērtas // turpat, 41.lpp.

"es ilgojos
bet attālinos" // turpat, 46.lpp.

"dīvaini ka priekšmeti
sāk izstarot
sava veida
gaismu" // turpat, 72.lpp.


Leonīda Dobičina
grāmatu "Enpils" kopā ar vēl dažām iegādājos tiešsaistē http://www.talka.lv/. Ļoti patika, ka mājaslapā pieejamas arī lappušu ilustrācijas, piemēri teksta stilistikai, kas ļauj labāk saprast, ko tieši vēlos lasīt, bez iespējas klātienē aplūkot un pašķirstīt. Piegāde uz Pierīgas adresi (pieejama caur Latvijas pastu vai DPD) norisinājās aptuveni vienas nedēļas ievaros, klāt bija pielikta pastkartīte ar "Paldies", kas mani arī iepriecēja - lietoju to par grāmatzīmi.
Grāmata - nominācijā (ja tādas dēvētu) "gada literārais pārsteigums"!
Tādu valodas lietojumu iepriekš, šķiet, nebiju lasījusi. Kaut kas mazliet prātam neaptverams. Tā, it kā notiekošajam nebūtu liela svara, katrā rindkopā kāds notikums, visa proza notikumvirkne. Savdabīgi vārdi: "sajūtinājās", "es aizkustinājos", "dūkulītis", "uzvedīga", "lakstojās", "pajuta viņai līdzi", "papriecājās". Bet visa dziļums autoru itin kā neskar. Un šāda stilistika vēl nebija iepriekš man patrāpījusies. Tā kā lappuses mazliet pāri simtam un valoda viegla, izlasīju divos piegājienos, divos vakaros. Sākums pārsteidzošāks, noslēgumā jau ierastāk. Bet savdabīgi, tas gan, pavisam noteikti. Netradicionāli, oriģināli. Tulkojums izcils. Palūkojos internetā, kā izskatās autora teksts krievu valodā, oriģinālā - jā, tā arī viņš raksta, nav pielikts klāt nekas neesošs, bet tulkotāja Māra Poļakova dievīgi piemeklējusi sinonīmus, epitetus.
Radio raidījumā "Etīdes par literatūru" 13.01.2020. Toms Treibergs un Svens Kuzmins sajūsmīgi stāstīja iespaidus un lasīja fragmentus.
Iesaku, iesaku, iesaku, dikti!

"- Ar ko aizraudamies? - man pajautāja maman. Viņa vienmēr tā teica "ko lasāt" vietā." // L. Dobičins "Enpils", 10.lpp.

"Svinēt Jaungadu viņu aicināja pie Beluginiem. Sacirtota un neparasti sasukāta, viņa taisni stāvēja pie spoguļa. Sivas sveces viņu apgaismoja. Uzkāpis uz krēsla , es viņai ai muguras aimetināju kleitas āķīšus. Tēvs jau bija svārkā. Viņš mūs apslacināja ar smaržām no pulverizatora.
- Kāds gaišums dvēselē, - pie viņa piegāja un, saņemdama aiz rokas, teica maman." // turpat, 14.lpp.

"Diena bija pelēcīga. Zvani skanēja. Uzcirtušās vācietes zem rokas ar vīriem steidzās uz lutera baznīcu, un viņām padusē dziesmu grāmatu zeltītie griezumi spīguļoja." // turpat, 24.lpp.