piektdiena, 2020. gada 16. oktobris

Grāmatu gadalaiki - rudens

Rudens arvien šķitis viens no visfotogēniskākajiem gadalaikiem, otrs - plaukstošais pavasaris. Jo tas ir mainīgums, krāsu pārejas. Var iet un just. Iet un elpot - smaržas, tikko jaušamo, tad vairāk un vairāk jūtamo. Iet mežā, iet pie jūras, ielās, parkos. Iet klusumā, vienatnē. Jo miera nekad neatdzeros. Tā paiet dienas, nedēļas, šķietami nekas, nekā. Bet ir tik laimīgi - tāda mierlaime. Un par to pateicīga, un klusināti priecīga. Jo dzīve turpina būt, pa laikam kāds ārsta apmeklējums, pēc atvaļinājuma atkal darbs, ģimene, reizēm neziņa, reizēm bažas, kā daudziem, vairāk vai mazāk, vienlaikus, reizēm skaistās gadalaiku plūsmas, baudījums.

Grāmatas. Līdzi. Daudzviet. Mēteļa kabatā, pastaigā ar sunīti, lai taptu kāds foto. Vilcienā, lasīšana ceļā kā dubults laika derīgais lietojums. Mājās, malu malās, istabā, virtuvē, uz krēsla, skapjos, plauktos. Domās, pierakstos, citējumos, lasītiecerēs, arī nelasīšanās. Faktiski, nelasīšanas vai, precīzāk, mazlasīšanas posmi ar laiku atgadās arvien biežāk. Tāda dzīve. Vienlaikus, notiek arī sastapšanās - ar valodskaistumu, ar teikumu burvestībām (tā gribas teikt, kad savaldzina pateiktais, tik skaisti, tik patiesi, mainīgi, dzīvi). 

Inga Ābele "Balta kleita" 

Deviņi stāsti, nodēvēti sieviešu vārdos, sarakstīti dažādu gadu Prozas lasījumiem. Grāmatas titullapā veltījums Andrai (Neiburgai - piebilde, atsaucoties uz žurnāla Ir, Nr. 38, 24.-30.10.2020. Ingas Ābeles intervijā sacīto). Ļoti uzrunāja arī LR1 Kultūras Rondo, 23.09.2020. intervija ar rakstnieci - ŠEIT, kur pieminētas radošā darba norises un ieceres - dažu stundu atvēlēšana rakstīšanai, ikdienas dzīve, došanās pastaigās, laiks un paraudzīšanās no malas, distance, reizē ceļš un mērķis, reizē daudz darbu un miers kā atalgojums, bet stāstos - ainavas ar sievietēm, gandrīz maģiska sieviešu klusēšana. 

Tāda man liekas visa Ingas Ābeles daiļrade, cik to esmu tvērusi - magnētiska, pārpasaulīga un vielaikus pasaulīga. Un valoda. Tas ir iemesls, kāpēc lasu - valodas dēļ. Tās dēļ man ir iecienītie autori, kuru jaunākos darbus pārsvarā "ķeru" un lietoju, kā valodu lieto, kā skaistumu lieto, ar pietāti, ar izbrīnu, ar maz pretenzijām, jo aizgrābj, gandrīz neizskaidrojami. Protams, pastāv dažādas gaumes, ir cilvēki, kurus neuzrunā vai mazāk saista, tas piederas realitātei, uzskatu un vērtību, vēlmju atšķirības. Mani valdzina - valodas laimes mirkļi. 

"Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz. Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme."
// Inga Ābele "Balta kleita", stāsts Margarēta

"Visapkārt zemes krāsa - māla sārtā, bronzā vizošā."
// Inga Ābele "Balta kleita", stāsts Malda

 "Ceļš ir stiprāks par putnu. To, kurš viens paliek klusuma lejā, to citi, ceļa apburti, nepamana." // I. Ābele, turpat, stāsts Linda

"Viņai klēpī klade, liela un bieza, ar baltām lapām. Atbalstījusi kladi pret mazo galdiņu, meitene raksta tajā ar pildspalvu, raksta brīvi plūstošiem viļņiem, apaļiem, stāviem burtiem, kas kā paisums pamazām apklāj lapu pēc lapas. Viņa paceļ acis un lūkojas logā, bet skatiens tāls un neko neredzošs, vēl iepalicis aiz ainavas, vēl koku, tiltu un torņu ēnas slauka viņas pieri ar zilām ēnām. Viņa spēcīgi sakož pildspalvu, tad pieraksta pēdējo domu. Tā lielā laime - rakstīt, skaudīgi nodomā Klinta."
// I. Ābele, turpat, stāsts Klinta

Vineta Trimalniece "Piepildīts"
Piecpadsmit īsi stāsti pavisam nelielā (78.lpp.) grāmatiņā, daži nodēvēti, numurējot istabiņas (piemēram, "214.istabiņa. Kurpju kaste"), vēstī par veco ļaužu pansionāta iemītniekiem. Grāmata nepretendē uz dokumentalitāti, stāstījumos savijas dzirdētais un nojaustais, redzētais un iztēlotais. Sižeta saistošuma dēļ iegādājos un lasīt bija patiesi interesanti, viegli. Saudzīgi pieskaroties likteņiem, ar maigumu, sapratni. Cieņa par uzdrīkstēšanos un laba vēlējumi turpmākajās rakstīšanas gaitās autorei. Tomēr kvalitātes ziņā šis darbs "nepaceļas" līdz tematiskā loka aptvērumam. Pietrūkst savdabības valodā, jo, pat ja nebūtu vēlme tekstu izvērst plašumā, kas nav obligāti, tas varētu spēcīgāk ieiet kaut mirklīgos dziļumos, kaut epizodiski spilgtāk skart lasītāju kādās atskārsmēs vai dažās padziļinātākās ainās. Tam visam ir iespēja vēl notikt, ja literārā balss turpinās pastāvēt. Bet šobrīd bija mazliet par maz, par nekādīgu. Lai gan prieks, ka rakstīts par pansionātu, par vecumu, neizskaistināti, cieņpilni.

Liepa Rūce "Atspulga balss"

Dzeja. Laiks un rētas, ik pa laikam vīd pieminēti. Pilsēta, steiga, ātrums, bēgšana, gaidīšana, gaistošums, stāšanās, atzīšanās. Motīvi. Noskaņas. Visnotaļ dažādu laiku un dažādu sajūtu. Intervijā Radio Naba, raidījumā Bron-Hīts, 12.09.2020. ŠEIT Liepa Rūce stāsta par vārda maiņu, pārtopot no Lienes par Liepu, par mazrakstīšanu gadu gaitā, par šobrīd būšanu laimīgai. Un to savā ziņā krājumā sataustīju - zināmu neviendabību, trauksmainumu, pārmainīgumu. Tam piemīt savs skaistums, tas uzrunā, savuviet ir spēcīgi. Tiesa, mazliet grūtāk "ieieties", jo brīžiem nesajutu, kāds īsti ir stāsts, kur būtu sastopams cilvēks, tāds kāds ir, dzejas pamata līnija, siluets. Dažbrīd rakstīts īsākos, skopākos vārdos, citkārt plašākām un garākām izteiksmēm, neviennozīmīgi, bet varbūt tieši - daudznozīmīgi. Un kopumā valoda priecēja. 

"Balta papīra cilvēks
iziet putenī"
// Liepa Rūce "Atspulga balss", 55.lpp.

"Kārtu kārtām apaudzis ar ķērpjiem,
koks lēnām aizmirst
sen mizā iegrieztās atzīšanās.
Bet šis ir tāds koks,
kurš, vienreiz nostājies pa vidu,
tur paliek mūžam.
Vēlāk mīļotie lūkojas viens otrā,
un tā vienmēr ir tikai
melna miza pret melnu mizu."
// L. Rūce, turpat, 41.lpp.

"Mēģinot aizbēgt un paslēpties no ieraduma bēgt un slēpties -
steidzos prom, līdz aizelsusies apstājos ievilkt elpu.
Tālumā pamanu savas mājas
un pēkšņi atceros, ka tur mani gaida."
// L. Rūce, turpat, 32.lpp.

Mariana Lekija "Ko var redzēt no šejienes"

"Samierināšana ar dzīvi. Atvieglojums. (..) Katarse.", tā grāmatas tulkotāja Inga Karlsberga radio Klasika, raidījumā Grāmatu stāsti, 02.09.2020. ŠEIT par Marianas Lekijas grāmatu "Ko var redzēt no šejienes". Turpat arī par to, ka tas ir, savā ziņā, stāsts par redzēšanu no distances, no attāluma, kopumā - notikumus saliekot kā dzīves mozaīkā, paraugoties uz kāda ciematiņa iedzīvotāju dzīvi, gaitām. Vienkārši, bet ne vienkāršoti. Un, man liekas, tiešām, stāstījuma veids ir interesants tieši ar tādu kā mozaīkas gabaliņu kopnoskaņu, kur viss sabalsojas, bet neiestieg. Vienlaikus, secinu, ir pieredzes, kas ilustrē, parāda man, cilvēkam-lasītājam, ko tad īsti vēlos, kas visvairāk uzrunā, ievelk, aizrauj. Jo šeit piedzīvoju aizķeršanos, grāmatu tā arī vēl neesmu izlasījusi, palicis pavisam nedaudz, ceru izlasīt, bet nezinu, kā būs. Pietrūka viena vai pāris galveno tēlu grāmatā, par kuriem būtu pastāstīts vairāk un dziļāk, izjustāk. Secinu, kas tas mani saista kultūras izpausmēs - gleznās, fotogrāfijās, grāmatās, filmās. Cilvēkstāsts vai portretējums. Tie var būt arī vairāki portreti, bet zināma portretējuma, atainojuma sajūta. Šeit ir vairāk darbības, lai gan plūdums nesteidzas, vairāk personu, un notiek savi momenti, kas "pieķer", bet tad nāk jau nākamie un nākamie (cilvēki, notikumi), kamēr būtu vēlējusies drusku, mazliet pakavēties, iejusties vienā vai dažos spilgtākajos. Katrā ziņā, interesants piedzīvojums, pieredze.

 
Vēl, noslēgumā, kāda aizraušanās, ko mēdzu atļauties, ir klausīšanās - audiogrāmatas, raidījumi, youtube uzliekot fonā tikai skaņai. Tas var būt kā radio, kamēr paralēli tiek darīts kaut kas cits. No rīta, piemēram, dažreiz arī pa dienu, vakaros. Datorā vai telefonā.

Tāpēc turpinājumā dažas (ko šobrīd atceros) klausāmlietas:

  • Ugunsskola - Cilvēkjauda: intervijas ar dažādām personībām (Induli Paiču, Artūru Miksonu u.c.) par dažādiem personiskās izaugsmes, psiholoģisko iespēju jautājumiem - YOUTUBE 
  • Piedzīvot lappuses podkāsts kopumā un nesen noklausījos, ļoti patika, atklāts un godīgs stāstījums par nelasīšanu (ja neatver, tad Spotify meklētājā raidījums "Ko darīt, kad lasīt negribas?") - OPEN SPOTIFY
  • Jura Baltača veidots saturs Svarīgas detaļas (mājaslapā, yotube, spotify) - MĀJASLAPA
 
Lai krāsām, gaismas bagāti! Saudzējam sevi, esam veseli!

svētdiena, 2020. gada 20. septembris

"Vietām cilvēki un vietām vientulība"

Agnese Rutkēviča "Vietām cilvēki"

Nelielā pēcvārdā redaktors Edvīns Raups saka: "Nav nekā apbrīnojamāka par dzīva cilvēka elpu, un tā ir pirmā liecība. Bet Dievs nespēj reģistrēt miesu, tāda mums te kārtība, un talkā nāk dzejnieks." Tas bija pirmais lasītais, jo iesāku šoreiz ar lapošanu un acu priecējumu - dzejas atskārsmes, mākslinieces Evelīnas Andžānes grafikās radītais un Jāņa Rozes apgāda ievākotais grāmatas noskaņojums mierīgi skaists, tēlaini sabalsojas meditācijās.

Vietām ļoti skaisti. Vietām skumji. Vietām cilvēks dzejniece un cilvēks lasītāja mēs sapratāmies teju no pusvārda, vismaz šķietami, jo garantētības visa precīzai izpratnei, pratībai vispār, nedz dzīvē, nedz tekstos nav, bet sajūtās reizēm kādumirkl' tā šķiet. 

Patiesi, "vietām cilvēki un vietām vientulība" (61.lpp.). Tāpat vietām tuvošanās un vietām attālināšanās (60.lpp., 68.lpp.), jo 'tā jādara' tuvību ilgstoši uzturēt reti iespējams. Tas iesāpina un iesajūto ikvienu iesaistīto, tas nav speciāli, tāda dzīve. To pieredzu arī tiešā veidā, prozaiski, ikdienā, sadzīvē, realitātē. Var ilgoties tuvības, cerīgi priecāties vai skumt un tomēr reizēm attapties mirklī, vietā, secināt, ka notikusi attālināšanās, un kas zina, vai tas noslēgums vai citu iespēju kādreiz rašana. Arī tuvās attiecības transformējās jaunos veidos, jaunās sapratnēs, citos līmeņos. Var notikt dažādi, sajūtas mainīgas, tāpat reizēm cilvēki, dzīve. To samanīju dzejā. Iespējams, kaut ko pieliku arī šobrīdējās domās no sevis, minējumos.

Dzejas sajūtas, ko stāsta Agnese Rutkēviča ir vispirms cilvēciskuma caurdvestas, ticīgi cerīgi ilgojoties un smeldzīgi skumjās reizēm esot. Vārdi un teikumi kā veltījums cilvēku skaistumam un dzīves reizēm teju pārpasaulīgajam baudījumam. Dabas norises un gadalaiku maiņas, mežs, koki, pilsētas, acu aizvēršana, skropstas, klusums, tuvums, attālums, daudzbalsīgums.

Nolasījās arī valodas, vārdu saspēles. Piemēram, radoši dažādi izgaismojot vārdus. "Izturēt" (grāmatā 19.lpp., šeit zemāk, citējumā zem foto) - cilvēka cerības izturēt, ja būs lemts, bet balss, to sakot, aizlūzt, balss neiztur. Vai atvadas, kas plosa kādu, kurš neatvadās (30.lpp. un citējums zemāk). Nenākšana tuvāk, nemaz nemācēšana, neprasme būt tuvāk (73.lpp., noslēdzošais citējums). Kā arī, vadmotīvs - "vietām cilvēki un vietām vientulība". Arī citviet saspēles. Tas piešķīra sajūtu tekstam papildu vērtību, - valodas skaistumu. Jo šī ir. Skaista. Grāmata. Dzeja. Iesaku rudenī, gaidāmajā ziemā!

 "skrosptās siro
salnas
" // 14.lpp.

"ja mēs to visu izturēsim
kāds iesāk un nepabeidz
balss neiztur" // 19.lpp.


 "migla pieelpo tukšumu krastā,
kurā viņa ieradusies uz laiku,
uz neziņu, uz īsu brīdi" // 29.lpp.

"vējš plosa mežu
kā atvadas plosa kādu
kurš neatvadās" // 30.lpp.


 "Gājēju virtenes tik spožām acīm kā cerība. Tuvojas. Attālinās" // 60.lpp.

"kā daudzbalsīgs koris nolīst
lietus debesu acu pilieni
apklust koki un ieritinās savās mizās" // 62.lpp.

 "- Nenāciet tuvāk! - kliedz putni
- Nemākam tuvāk! - kliedz divas ēnas,

mirušas galotnē, dzīvas saknē." // 73.lpp.


svētdiena, 2020. gada 9. augusts

Dzeja - klātbūtne

Rudenī, septembrī, norisināsies Dzejas dienas 2020. Gaidu, priecājos. Jau sāku noskaņoties.
Satori par Dzejas plāniem raksta:
https://satori.lv/article/pec-menesa-saksies-dzejas-dienas-2020


Blogā un fotogrāfijās atskatījusies uz iepriekšējā gada Dzejas dienām biju šeit:
"Cilvēks - dzejolis"

Savukārt, nupat, nesen lasīju kādu nelielu dzejas izdevumu ar skaistuma klātbūtni dizainā. Lasīju un visvairāk sajutos uzrunāta tieši caur atklātību - klātbūtni. Tieši caur tiešumu, pateikto, kā ir, kā uztver, pār/iz/dzīvo autors. Mazāk plūsmainības, daiļrunības, nekonkrētības šai grāmatā. Vairāk konkrētība. Taču uzrunāja tāds kā cilvēka jūtīgums. Visā tajā, kas notiek, kas ārēji reizēm var šķist vienkāršāk vai vieglāk, tomēr sajūtās kaut kur "dedzina".

Krišjānis Zeļģis "Skaistuma klātbūtne"

-

sauc
tad paceļ lūstoša vīrieša balss
ļoti nomācoši
no intonācijas jūtams ka ilgojas
ilgojas kā vīrieši to dara
izliekoties

es pagaidīšu
viss kārtībā
man iet labi

Savā ziņā, tā ir visa būtība - klātbūtne. Cilvēks - klātbūtne. Dzeja - klātbūtne.
Literatūra, grāmatas, māksla, glezniecība, fotogrāfija - satikšanās un sajušanās tuvāk otram, reizēm citādajam, reizēm līdzīgajam, dažādi, pārsteidzoši, viegli, šokējoši, grūti, nesaprotami, saprotami utt.

svētdiena, 2020. gada 2. augusts

Socionika

Ievadrindkopa
Reizēm mēdzu painteresēties, aizrauties ar kaut ko, kas nav zinātniski, reglamentēti pierādīts. Vienkārši tāpēc, ka kaut kas jauns, interesants, pārdomas rosinošs, ar kaut ko uzrunā konkrētajā dzīves brīdī. Palūkojoties uz dzīvi, cilvēkiem no dažādiem rakursiem. Kā iespējamība, varbūtība un noslēgumā daudzpunkte. Šīs vasaras aizraušanās – socionika. Mazliet uz netradicionālās psiholoģijas pusi, var teikt, līdzīgi kā horoskopi, tikai ar drusciņu pseidozinātnes piesitienu.
Kas tas ir – socionika?
Var teikt – tipoloģija, jo ir 16 cilvēku tipi. Katram tipam savs raksturojums, kas sastāv no četrām pazīmēm, kurām ir pretstati, un vienkāršības labad tipus mēdz dēvēt arī literārajos vai darbības sfēras pseidonīmos (piemēram, Gabēns – Sensori loģiskais introverts SLI, iracionāls, sociālā loma – Amatnieks). Sākumā var likties sarežģīti, bet nav tik traki. Vēlāk atklājas nianases un var papētīt vairāk, ja rodas vēlme. 
 
Tipu nosaukumi: Dons Kihots, Dimā, Igo, Robespjērs, Hamlets, Maksims, Žukovs, Jeseņins, Napoleons, Balzaks, Džeks Londons, Draizers, Štirlics, Dostojevskis, Hakslijs, Gabēns.

Aptuvena definīcija – socionika ir mācība par cilvēka informācijas metabolismu jeb uztveri saistībā ar apkārtējo pasauli.

Samērā plaša informācija internetā pieejama krievu valodā (Соционика). Latviešu valodā atrodamas biedrības “Socionika”* vietne un Evijas Čeprovas mājaslapa, kur labi pastāstīta teorija īsumā un pieejams sava tipa noteikšanas tests tiešsaistē**. Testi sastopami dažādi un kopumā nedarbojas ar garantiju, jo uz jautājumiem var atbildēt neprecīzi (samulsināja formulējums, īsti nezina) vai maldinoši (cilvēks ne/gribētu, lai viņam būtu raksturīgas kādas īpašības un suģestē sevi domāt, ka tās ne/piemīt). Iespējams, var aizpildīt testu vairākkārt un palasīt tipa/u aprakstu/s, lai pārliecinātos, kas vairāk atbilst, kā arī tiek piedāvātas dažādas konsultācijas klātienē. Kad savs tips noskaidrots (pārdomu rezultātā + ar testa palīdzību u.tml.), tas var dot impulsu drusku labāk sevi saprast, drošāk orientēties dažās dzīves jomās:
   – attiecībās, saskarsmē ar apkārtējiem,
   – profesijas, studiju, darba izvēlē.

*** Tests sava tipa noteikšanai: https://cilvekutipi.lv/tests-tipa-noteiksanai/

Ko tas dod? Socionikas pamati – neliels ieskats
Man bija interesanti pareflektēt par pazīmēm, kas, iespējams, pašai un dažiem citiem, pazīstamajiem cilvēkiem vairāk raksturīgas. Izņēmums ir psihiskas vai strikti ierobežojošas fiziskas saslimšanas. Bet kopumā, tajās izpausmēs, kas personai raksturīgākas, cilvēks biežāk (ne pārspīlēti, tad būtu patoloģija) jūtas labi, priecīgāk, laimīgāk, to vieglāk (nemokoties) spēj no sevis sniegt, tur rod un uzņem enerģiju, gūst gandarījumu. 

Pazīmju pāri (ikviens var justies, izpausties dažādi, bet vienā no veidiem mazliet vairāk):

Iracionāls (garastāvokļa cilvēks, elastīgāks) vai racionāls (mēdz plānot, ilgāk pārslēdzas)
Loģisks (vēsāks acu skatiens, principi) vai ētisks (siltāks acu skatiens, empātija, emocijas)
Sensorisks (praktiskās iemaņas, konkrētība) vai intuitīvs (idejas, teorijas, aizfantazēšanās)
Introverts (reizēm klusāks, mazliet lēnāks) vai ekstraverts (ātrāks, priecājas par kompāniju)

Kādā interneta vietnē (arī teorija aprakstīta), krievu valodā*** var atzīmēt pazīmes – saklikšķināt un paskatīties, kas sanāk pašam par sevi vai par kādu citu cilvēku, palasīt aprakstus kādam no 16 tipiem.

*** https://mysocio.ru/test/manual
Ko tālāk? Starptipu attiecības jeb cilvēks duālais
Piemēram, dažreiz, gaidot, prasot no otra, no bērna vai no saviem vecākiem, no mīļotā, to, ko cilvēks ar grūtībām var, tas pārsvarā abām pusēm ir ne īsti komfortabli, sāpīgi, traumatiski. Līdzīgi, aizejot studēt vai strādāt kādā jomā vai vidē (apstākļos), kas īsti nesaista, nepadodas, kur nākas ļoti nopūlēties un tik un tā nav labu rezultātu, laika gaitā var ciest pašapziņa, pat veselība.

Šajā sakarībā socionika stāsta par starptipu attiecībām jeb cilvēka duālo iedabu – abpusējo papildināšanos jeb dualizēšanos. Pamatdoma ir tajā, ka vislabāko savstarpējo sapratni var izveidot ar cilvēkiem, kas ir atšķirīgi, citādāki nekā mēs, ģimenē vai draudzībā veidojot savienību, kurā viens otru atbalsta, papildina, jo katram ir citas spējas, stiprās puses. Loģiskais atbalsta, papildina jeb dualizē ētisko (divi ētiskie reizēm var aizstrīdēties, sāpīgāk viens uz otru apvainoties, loģiskais ētisko šajā ziņā labvēlīgi atvēsina un otrādi – ētiskais loģisko siltina). Sensorais palīdz intuitīvajam praktiskajā dzīvē un otrādi – intuitīvais dod idejas, ierosmi. Ekstravertais atraisa introverto (divi introvertie var labāk saprasties, bet var arī vilties, jo neattīstot kaut mazliet ekstraversiju, pietrūkst aktivitāšu).
 
Tomēr ir vajadzīgs arī līdzīgs dzīves piegājiens jeb dzīves vērtības – abi ir vai nu racionālie vai iracionālie – šeit saskaņa ir vispatīkamākā, vai citādi sabalsojas, vienojas līdzīgā "dzīves filozofijā" u.tml. Socionikā to dēvē – kvadras. 
 
Īss apkopojums satrptipu attiecību un citās socionikas tabulās****:
 
Dzīves piemērs
Par sevi testā + pārdomās noskaidroju, ka esmu introverta (ja nav speciāli jāsteidzas, varu kustēties lēnāk, pasākumos reizēm sākumā turos malā, ļoti patīk atpūsties vienatnē), racionāla (mēdzu plānot, reizēm uztraukties pirms laika, bet ja kāds pēkšņi kaut ko pajautā, dažas sekundes it kā "uzkaros", apstrādāju informāciju), ētiska (labi sajūtu citu emocijas, gaisotni telpā, kāda cilvēka noskaņojumu, vai steidzīgs, vai atbrīvots, vai sāpināts, bet cenšas neparādīt, vai par kaut ko skumst, vai priecīgs un sajūsmināts, knapi valdās), intuitīva (praktiskie, tiešie darbi jeb taktilā, sensorā dzīve nav mana spēcīgā puse, varu nejauši apdauzīties, "aizlidoju" domās un kaut ko, kādu nepamanu).

Secinājumi: labprātāk plānoju, sagatavojos, tas mani atslābina, gandarī – vakarā salieku drēbes rītdienai, pieturos pie ierastajiem ēšanas paradumiem (racionalitāte), labprāt parunājos ar kādu divatā vai mazākā kompānijā (introvertums), aizraujos ar kaut ko un tad varu pētīt, lasīt, pārrunāt (intuīcija), ilgāk apdomāt (racionalitāte). Drošību gūstu caur plānošanu, ka zinu, kas aptuveni gaidāms, savukārt spēkus atjaunoju vienatnē, bet enerģiskāk un dzīvespriecīgāk sajūtos caur iespēju tveršanu, pārrunāšanu, vaļaspriekiem (grāmatas, fotografēšana). Ja man būtu jāstrādā ar lielu auditoriju vai caurām dienām klientu apkalpošanā, tas nebūtu piemēroti, sāktos stress, lielāks nogurums. Ja kaut kas jādara ātri, neparedzami, reizēm ir iespējams, bet nav tik komfortabli. To saprotot, zinu, par ko varu atzīties, ko varu atklāti pastāstīt, citus nemaldinot. Sajūtot iztukšotību, meklēju vai nu vienatnes devu vai kādu jaunu aizraušanos ar kādu grāmatu, seriālu, psiholoģisko pareflektēšanu u.tml. Līdzīgi, padomājot par tuvajiem, varu mēģināt pieiet saprotošāk, vismaz dažreiz, vismaz pamēģināt.
Atvados, ar saudzīguma vienam pret otru, pēc iespējām, vēlējumu!

sestdiena, 2020. gada 11. jūlijs

Nosarkt grāmatas dēļ

"Vilciens klandēja" / 123.lpp.
Šo grāmatu nolēmu, un tā arī darīju, lasīt tikai braucot vilcienos. No rītiem, ceļā uz darbu, pēcpusdienās, atpakaļceļā. Dažreiz, pēc noskaņojumiem. Kāpēc? Jo ieilgušais mazāklasīšanas posms neatlaidās. Vienreiz iegādājos grāmatu, kur nebiju uztrāpījusi tomēr uz savu gaumi, izlasīju, bet nebija gluži tas, nebija īstās patikšanas. Un tad, ar šo pirkumu, liekas, izdevās, beidzot, vismaz uz brīdi, sajaušama teikumu burvība, valdzinājums. Gribējās pabaudīt ilgāk, jo lappušu skaita grāmata ziņā nav lielizmēra, kas arī patīk, nav smagnēja nešana. Tā nolēmu nesteigties. Lasīt vilcienbraucienos. Un vilcienlasīšanai piemīt zināma, nē, nezināma (koķeti mazliet), jo īsti jau nezinu, elegance vai kaut kas tāds - kā poētiskums. Un bija savā ziņā skaisti, tik tiešām.

Gadījās arī tas, ko autors piemin...
"Nosarkt grāmatas dēļ" / 97.lpp.
Un kopumā šai stāstā vairākviet aprakstīts intīmais, vairākizpausmju intīmais, dažādi dzīvē iespējamais - piemēram, grāmatas, to lasīšana, slepus lasīšana, vai nelasīšana (intīmas izvēles), nāves klātbūtne (ļoti intīma), rakstīšana (ārkārtēji intīma, notiek rakstītāja galvā un sajūtās, atmiņās un citās maņās - šai grāmatā it īpaši, jo vietām pēkšņi, it kā neloģiski, mainās vēstītājs, ir dažādas pirmās personas, kas stāsta dažādās sāta sajūtās), ķermeņu intimitāte (bez šaubām, arī intīma).

Alesandro Bariko "Jaunā līgava".
Bariko ir viens no autoriem, kuriem uzticos. Jā, protams, ikviens, arī autors, var mazliet pasvārstīgi pamainīties laika gaitā, bet kaut kas pazīstams, kā vērtība, tajā visā paliek, pastāv. Nozīmīga vērtība - rakstnieks, kura darbi lielākoties, vairumā gadījumu, saista, uzrunā, gandarī (domu līmenī kaut ko iedod, ierosina, aizrauj - pasniedz tekstu, grāmatu kā dzīves dāvanu). Bariko es jūtu kā vārdu meistaru, mazliet burvi. Rakstnieka balss psiholoģiski cilvēkus, sabiedrību, laikmetus izzinoša, vietām saudzīgi, vietām tieši un neizskaistināti atklājoša, vienlaikus, pa brīdim, pa epizodei poētiski (uzplaiksnī skaistuma atspulgi, paņirb - tas arī ir īpaši, ka nevis pārsvarā dragā pāri, bet pazibsnī, un tu nodomā, reizēm, bija vai nebija tur kaut kas, laikam jau bija, kā nu ne, bija tak).



"Jaunā līgava" vienlaikus jaunavīga un kaut kur senatnīga. Līgava un Dēls (personvārdu viņiem nav), jauni, vienlaikus dzimta un tās paradumi senatnīgi. Jā, jaunie. Bet turpat arī viņu vecāku, vecvecāku pieredzes, bažas, noslēpumi, paradumi, rituāli, sniegumi. Lasot nodomāju - kā tad tajā visā dzīvot? Kā jaunajai Līgavai un Dēlam dzīvot pašiem savas dzīves? Vai viņi varēs, galu galā, iet paši savus ceļus? Turpinot lasīt, pakāpeniski daudz atklājās. Šī nepavisam nav bezatbilžu, šī ir atbilžu grāmata, lai gan, reizēm iebelž, pazib belzumi.
"Dzīve džinkst pret laika marmora galdu kā pērlītes, 
kam ļauts brīvi krist." / 20.lpp.
"Mēs visi bijām traki,
un tas bija laimīgs trakums." / 102.lpp.






Noslēgumā - pierakstu, citātu klades foto. Tās divas vilcienbraucienos arvien pavadošas -
grāmata un klade. Uzplaiksnījoša rakstāmo ņirboņa. Ielasos, ierakstos - tāda ritmika mēdz pavīdēt. Paizspūris matu mezgls, bet dažreiz, ja iedvesma, savāktāks. Šalle pleciem vai ceļgaliem, dzestrākā laikā. Dienasgrāmatveidīgi, citātveidīgi.



svētdiena, 2020. gada 28. jūnijs

Vēstule vasarai

Sveika, vasara!
Reizēm kaut kas mazliet ieilgst un šķietami aizmirstas, sāk likties neiespējamāk, neticamāk, ka var būt arī savādāk, ka reiz bija un kādreiz atkal būs - mainīgums. Piemēram, agrā jaunībā likās, kā gan tas būs - vēlākajos gados. Un tad tie jau notiek, nekas tāds, dzīve. Ziemas tumsas, vēsuma klātienē dažreiz ilgas un gandrīz mistiskuma noskaņa tam, ka pirms bija un pēc būs vasaras siltums, gaisma. Un ir, tagad. Prieks. Līdzīgi mazliet aizmirsās blogs, šķietami likās nezināmāk, kā kaut ko teikt. Bet atsāku, kaut rindkopu. Cerams. Arī prieks.

Bija pauze grāmatās. Tās drusku pafotografēju gan, taču nelasījās ierasti raiti un patikšanās. Tomēr nupat esmu uztrāpījusi atkal īstajai lasāmvielai, par ko, iespējams, nākamreiz.

Vasara, skaisti un labi, tāpat vien - ziedos, pie ūdens, (pat)veroties horizontā.