svētdiena, 2021. gada 3. oktobris

Rudens lasāmā gaitas

Agrs rudens ar apšuzeltainu, bērzudzeltenu, kļavusarkanu, pīlādžugunīgu, ozolrūsainu skaistumu. Un es mazliet lēneju pastaigās. Ar sunīti brienam piebirušās takās, brīžiem brikšņos. Ļaujos mainīgumam, gadalaiku un lasāmā mainīgumam. Grāmatas šai laikā sastaptas dažādas, un visas uzrunājošas, katra savā veidā īpaša, skaista, pārdomas un sajūtas raisoša. Grāmatas un lāgiem sarunas, domapmaiņa ar tuviem cilvēkiem par lasīto, ieteikumi, aizlienējumi, citāti, vēstules. 

"Svinēsim "Ziedošā koka svētkus"!"
// Ērihs Marija Remarks "Trīs draugi", 45.lpp.

"Mēness bija uzkāpis pāri fabrikas jumtam. Tas bija kļuvis arvien gaišāks un tagad kā dzeltens lampions karājās plūmju koka zaros. Zari, klusu šūpojās šurp un turp vieglajā vējā. "Savādi," Lencs pēc brīža teica, "kādēļ šādiem un tādiem cilvēkiem ceļ pieminekļus, - kādēļ ne mēnesim vai ziedošam kokam..."
// "Trīs draugi, 47.lpp.

Lasīt Remarka "Trīs draugus" dzīves vidusposmā (vai esat lasījuši klasiku vēlākajos gados, mazliet cits skatījums reizēm, vai ne?) man nozīmēja ne tikai sekot sižeta līnijai, notikumiem, to secībai, bet uzmeklēt autora personību, par ko rakstnieks vēlējies vairāk runāt, kam piešķirt uzsvaru, ko atzīt par vieglāku un ko par grūtāku psiholoģiski. Roberts, Gotfrīds un Oto - draugi, kara biedri, darba kolēģi. Patrīcija, meitene, kuru Roberts iemīl, dzīvesskaudri un traģiski. Pēckara gadi, kas maz saudzē, bet tieši tādēļ var vēl asāk izjust skaistumu un laimi, kamēr tā nepagaist, jo var pagaist. Roberts iesākumā savā ziņā bīstas, negrib mīlestības, jo "Pārāk labi zināju, ka katrā mīlestībā bija mūžības ilgas un ka tās bija viņas mūžības mokas. Nebija nekā paliekama. Nekā." (127.lpp.) un "Visbaigākais, brāļi, ir laiks. Laiks. Acumirklis., kurā mēs dzīvojam un kurš mums tomēr nekad nepieder" (135.lpp.). Taču jūtas reiz ir tās, ko nevar ieplānot, īstenot vai no tām atteikties tikai tāpēc, ka nedrošība, ka nav garantiju. Roberts un Patrīcija ir kopā tik ilgi, cik lemts. Viņi pieredz attiecību izaugsmes brīžus, kuros "bija daudz vairāk maiguma. Maigums un vēlēšanās reiz pilnīgi ļauties kaut kam." (73.lpp.).

"No virtuves tagad plūda tikko uzvārītas kafijas smarža, un es dzirdēju Frīdu ar traukiem rīkojamies. Tas bija savādi, bet kafijas smarža man radīja jautrāku noskaņu. To es zināju no kara, cilvēku nekad nespēja mierināt lielās, augstās lietas, vienmēr tās bija niecīgās, sīkās." // "Trīs draugi", 256.lpp.


Lotes Vilmas Vītiņas "Ūdenstorni" nolēmu iegādāties uzreiz, kolīdz uzzināju par iznākšanu, jo iepriekšējo dzejas krājumu "Meitene" lasīju un tas ar mani cilvēciskumā sabalsojās. "Ūdenstornis" ir pilsētas un to iemītnieku simbols, papildināts autores ilustrācijām, ar maigumu dzejā, dzejprozā stāsta par pastaigām, par apkaimi, ilgošanos pēc sapratnes, tuvības, arī par mulsumu un atvadām. Auditorija varētu būt jaunieši un ikviens, kurš vēlas lasīt ko jaunu, inovatīvu mūsdienu latviešu dzejā, literatūrā.

"Brikšņi

Es eju caur brikšņiem.
Kur koki ir pievilguši un mizas ķērpjainas.
Kur kājas kļūst mazliet slapjas.
Kur mīt visādi puduri, zariņi, dūkstis un ciņi. Kur lapas pāri
galvai un krūms saķer aiz šalles gala.
Reizēm es kļūstu tik pilna brikšņiem, ka viss ūdenstornis
aizaug. Tad ir grūti atrast gultu un krūzīti. Lai gan krūzīte
un gulta pēc brikšņiem ir ļoti noderīgas.
Brikšņos var dziļi elpot. Tālu no visiem. Starp neēdamām
ogām, zirnekļiem, ērcēm, skujām."
// Lote Vilma Vītiņa "Ūdenstornis", 57.lpp.


Dēlijas Ouensas "Kur vēži dzied" bija impulsīvs pirkums, uz labu laimi, palasot anotāciju, atsauksmes un nodomājot, ka varbūt man varētu patikt, bet īsti nezinot. Un grāmata apbūra kopš pirmajām rindkopām, nevilšus ievilka dumbrājā (kur vēži dzied ir vieta tāltālu no burzmas), meitenes Kijas likteņstāstā. Man caurslīdēja nemanāmāks neticamības moments Kija agros gados zaudēja vecākus un neapmeklēja nevienu mācībiestādi, taču izdzīvoja mežonīgas dabas ielokā, izkopa zīmēšanas prasmi, sastapa mīlestību. Es baudīju valodas krāsainību, plūdumu, skaistumu. 

"Līci ieskāva vareni koki ar garām sūnu bārdām, un to zemie zari veidoja krēslainu zaļu grotu. Kijas laiva lēni slīdēja uz priekšu, un viņas skatiens meklēja biezoknī oranžas sēnes ar trausliem kātiņiem. Pēdīgi viņa ieraudzīja vecu celmu ar skaistu tvirtu sēnīšu puduri. Izvilkusi laivu krastā, Kija ar sakrustotām kājām apsēdās zemē un sāka tās zīmēt."
// Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied", 276.lpp.

Arvja Vigula "Blusu cirks" ir gada pārsteigums dzejas pasaulē. Vispirms, ievākojums auduma sējums, uz vāka globusa spiedogs, līdzīgi kā agrākajos gados "Apvāršņa" sērijai, iekšvāka atvērumā ielīmēts stūrītis un pasīte, kā tas ticis darīts bibliotēkās pirms e-laikmeta. Teksta ziņā iepriekš nebiju neko līdzīgu lasījusi. Vai tā būtu fantāzijas, fantastikas žanra dzeja? Kaut kas līdzīgs maģiskajam reālismam. Itin kā lasītu kaut ko no Kafkas, Borhesa groteskām. Vientulība un vienpaši, savdabji. "Reiz kāds vīrietis no rīta pamanīja, / ka no viņa kreisās auss / pa nakti izaudzis / apēram 15 cmm garš striķītis" (11.lpp.), "Kāda meitene piedzima jauktā ģimenē, / viņas tēvs ir tosteris, māte dienasgaismas lampa" (12.lpp.), "Kādam puisēnasm galvas vietā  / bija lapseņu pūznis" (14.lpp.), "Arvī ir iemiesojies / maizes dēmons" (80.lpp.), "Iepriekšējā dzīvē es biju kaķītis, / ruds strīpains runcis kā Žižeks" (90.lpp.). Taču uzrakstīts tik meistarīgi, ka nepamet sajūta, kaut kas tur ir, kaut kas teju nenotverams, lielāks. 

 "Visa pasaule ir piepildīta
ar tavu prombūtni"
// Arvis Viguls "Blusu cirks", 49.lpp.

"Tur, kur citi redz beigas,
mēs redzam sākumu."
// "Blusu cirks", [95.] lpp.



Ulfa Starka "Bēguļi" ir grāmata, ko biju vēlējusies izlasīt jau pašā sākumā, taču pie izdevuma tiku pavisam nesen. Tā ir bērnu grāmatiņa ar ilustrācijām un patiesi apburošu, sirsnīgu stāstu. Kāpēc to lasīju? Jo ļoti uzrunāja atsauksmes un saistīja pamatdoma, arī nosaukums, vadmotīvs. Ko dara bēguļi bēgšus dodas gaitās, bēg. Zēns un vectēvs. Necik tālu gan viņi nemūk. Tas ir izbrauciens pie atmiņām, pie dabas, tās ir atvadu svinības, neizvairoties un neslīgstot tamdēļ tumsā. Tas ir stāsts par ģimeni, par atklātību, patiesām emocijām, cauri laika ritējumam. Vectēvs, kurš grasās "aizbēgt", lidot augstāk, vēlas vēlreiz palūkoties uz dzimtas mājām, apēst, taupīgi pa karotītei, vecmammas vārīto zapti, ievilkt elpu, saņemties spēkus noticēt debesīm, lai tuvotos gaismai.

"Kļavu lapas pie slimnīcas kvēloja sarkanas un zeltainas. Es stāvēju pie loga un skatījos laukā. Un domāju: cik savādi, ka lapas visskaistāk uzmirdz īsu brīdi pirms nokrīt."
// Ulfs Starks "Bēguļi", 5.lpp.

"Viņš skatījās ārā pa logu uz salām, kam mēs braucām garām, uz klintīm, kas izlīdušas virs ūdens, uz priedēm, uz eglēm, uz lapu kokiem, kas bija košāki kā parasti, jo šī bija viena īpaša diena.
Viņš redzēja visu, ko bija skatījis tūkstošiem reižu pirms tam.
Vai redzi? viņš pajautāja vēlreiz.
Jā, es atbildēju.
Neko tu neredzi, viņš noņurdēja.
Njā, es atteicu.
Jo es sapratu, ka mēs neredzam vienu un to pašu. Viņš redzēja to, kas bija bijis kādreiz. To, ko bija redzējis tūkstošiem reižu, braucot te tolaik, kad vecāmamma vēl bija dzīva. Viņš ceļoja atpakaļ laikā. To varēja manīt viņa sejā. Lai arī tā bija tikpat krunkaina un grumbaina kā vienmēr, tomēr aiz visām grumbām it kā vīdēja jaunāks vectēvs.
// "Bēguļi", 50.lpp.

svētdiena, 2021. gada 8. augusts

Augusta dzeja

Kā pagājusi (un vēl turpina būt) vasara? Ainavu skaistumā. Sarunās, pierakstos, arī klusumā. Ļoti baudot siltumu, gaismu un visu vasarīgo, pēc garās ziemas un ilgi nākušā pavasara. Nav zināms, ko nesīs rudens un nākamā ziema, tāpēc jo vairāk. Šis mirklis, šis laiks, šodiena, šis mēnesis – augusts. Un nevar neuzrakstīt par dzejas grāmatu, kurā mēnesis – augusts minēts vairākkārt. 

Ievas Rupenheites "Palaidiet sievieti" – dzeja, kas, līdzīgi kā autores sacītajā, "iezīmē ainavas slāņus un plānus padara nebūtiskus" (9.lpp.). Jo cik gan daudz ir iespējams kaut ko saplānot dzīvē uz priekšu? Sievietes (dzejas liriskajā balsī) dzīvē notiek mijiedarbība starp praktisko, reāliju pilno dzīvi, kurā, piemēram, "priekšnamā skrāpējas kaķis kādam būs jāceļas ielaist" (71.lpp.) un iekšējo noskārsmju pasauli – "dzīvot vajag vieglāk ar līdzenumu bez mokām un apvārsni kokos" (19.lpp.).

Kopumā uzrunāja. Sākumā vajadzēja ielasīties. Taču, lappusēm vedot tekstā un sajūtās dziļāk, notika skaistuma sabalsošanās ("tai meža vēlībā ar karstu priežu smaržu", 83.lpp.) ar domu ("jūtu depozīts ir filma analogajā kamerā lēna ekspozīcija", 26.lpp.). Kā lasītājs es vēlos ieraudzīt dzejā mirkli maiguma un skaudruma vienlaikus, abus, daudzpusējāk, vēlību dvēselei, balansu. Šeit to sastapu.

"klusums iestājas
tas ir tāds gadalaiks" / 74.lpp.

"oglīte krūšu rajonā
brendijs vienatnē
sāpes ik rītu cituviet
tās neļaus zaudēt jums modrību
lūk kā tas viss ir domāts" / 96.lpp.

"visu kas mums pieskaras pa īstam
kā uzsprādzis sērkociņš
kā jūra jūnijā
nekur to nevar dabūt
un nekad nevar zināt kā
tieši būs kad tas skars
cik drusku sāpēs cik stipri bārs" / 93.lpp.
 





piektdiena, 2021. gada 25. jūnijs

Dzeja kā vērošana

Ar ko jums mēdz asociēties dzeja?

Reizēm man šķiet dzeja kā meditācija. Kā vērojumi. Un analogi dzīvei, tas dažādi. Mēdz būt skumjas, mēdz melanholija, taču turpat līdzās apkārtnes un apkārtējo skaistums, sirds, gaišums, dabiskās pārejas, mainīgums, toņkārtas, gradācijas. Līdzīgas sajūtas, kad šķīru lappuses Andra Ogriņa dzejas darbā "Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr". Mazliet tā it kā tur dzīve. Un kāda dzīve? Nevienāda, neparedzama reizēm. Visu (gandrīz) ietveroša. Ar katra cilvēka viņa personisko rokrakstu. Dzejnieka rokraksts viņa balss, sajūtu noskaņas. 

"pilsēta ir pāraudzis mežs ar nostīgotu kvartetu" // 8.lpp.

"migla patīkami notušē apkārtni
pielaiza asos stūrus" // 19.lpp.

"pavērot apkārtni
neiestigt uz āru izgrieztajā iekšpusē" // 21.lpp.

Uzrunāja arī intervija "Dzejas velobrauciens kopā ar Andri Ogriņu", kurā runāts par radīšanas procesu kā noslēpumu, dzejas motīvu simboliskumu, klātesošumu, būšanu saprotamam (vai vienkāršākam? jebšu cilvēciski skaidrākā, arī atklātākā valodā runāšanu?), nāvi (Epikūra sakarā), dzīvi.

"vienīgā asinsradniecība kam tu spēj izsekot
ir pašam ar sevi" // 60.lpp.

"pirmajām lietavām seko pirmās sniegavas
lietuslāses
nākamajā dzīvē ir sniegpārslas
tukšo debesu
ornamenti" // 67.lpp.

Lasīju grāmatu brīvdienās un, izejot foto pastaigā, drusku palasīju priekšā balsī rītam, sev, sunītim, kurš tenterēja līdzās vai lodāja krūmājos. Bija sajūta, ka rindas nākušas īstajā brīdī. Ka tieši šai laikā, kad neparedzamība, daudz visa, bijusi barga ziema, pavasara alkas, vasaras svelme, – bez "nospriegotiem" mudinājumiem, dzīves meditatīvi vērojumi dzejā. 












piektdiena, 2021. gada 14. maijs

Saiknes

Šis laiks mēdz turēt tādā kā tonusā, saspringumā reizēm. Daudz darāmā, kas jāpagūst. Bažas, neziņa, cerības vienlaikus. Ka būs labi. Varbūt. Vai arī mainīgi. Dažādi. Turpat līdzās sirsnīgi un gaiši brīži. Pavasaris krāšņumā, dažas siltas, gandrīz karstas dienas, plaukst un zied, daudz skaistuma, prieks. Vai tās ir saiknes ar dabu, ar jēgpilnām vērtībām, par ko sacīts grāmatā?

Džoans Hari "Zudušās saiknes
Depresijas īsto iemeslu un negaidīto risinājumu atklāšana"

Autors galvenokārt pēta depresijas un trauksmes izcelsmi, iesaka risinājumus, kas var nebūt visiem vienādi, bet kādam, iespējams, noderēs, kā arī piemin iepriekšminēto izjūtu saikni ar dažādiem kopumā sliktākas pašsajūtas veidiem. 

"Iemesli, kas dažiem liek iedzīvoties depresijā un spēcīgā trauksmē, vienlaikus padara vēl vairāk cilvēku nelaimīgus. Izrādās, starp nelaimīgumu un depresiju pastāv nepārtrauktība. Tās vēl aizvien pamatīgi atšķiras viena no otras (..). Tomēr tās ir saistītas." ~ 24.lpp.

Par grāmatas atklājumu esmu pateicīga Ingai, viņa arī burvīgā melnbaltā foto autore.

"Depresijai un trauksmei ir triju veidu iemesli: bioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais." ~ 76.lpp.

Veicināt un vēl vairāk paspilgtināt var "smags negatīvs atgadījums un ilgtermiņa stresa un nedrošības izjūtas avoti ikdienā". ~ 72.lpp.

Palīdz "katra laba drauga esamība vai atbalstošs un gādīgs partneris".  ~ 72.lpp.

Personiski mans iemesls, kādēļ ieinteresējos un nolēmu lasīt grāmatu, bija (es tā ceru) ne-ilgtermiņa sagurums darbos. Tiecos pēc kādas saturīgas informācijas, kas rosinātu pārdomām. Ieklausoties "iekšējā balsī" jūtu, ka kaut kur jāmēģina uztaustīt arī viduscēļš, kompromiss. Ir situācijas, kas prioritāras dažādu iemeslu dēļ un jārīkojas teju gribot, negribot, bet ne visu laiku taču, vai ne? Tad, kā sevi pasaudzēt? Ko uzsvērt domās, sacītajā reizēm? Varbūt, jo izteiktāka atbildības sajūta, jo vairāk nedrošības, nevis reālu draudu? Nezinu. Dažādi, protams. Mēdz būt mulsuma epizodes, vainas apziņa par to, kas nav paspēts vai kam nav bijis gluži vienkārši pietiekami daudz enerģijas. Un reizēm, atklāti sakot, nav enerģijas pārrunāt, izstāstīt. Argumenti ir, kamēr vēl neiestājas apsīkums vai izsīkums, pēc tam, kā kuram, mana balss pieklust, atliek mazāk aktivitāšu, mazāk arī vēlmju. Tāpēc aizdomājos. Tāpat pazīstama līdzijušana citiem cilvēkiem, kuriem nav viegli. Protams, gatavu un tūlītēju risinājumu nav. Ir dažādas dienas, reizēm pat pa stundām mainīgas. Dažādas situācijas dažādu cilvēku dzīvēs, nevienādi, atšķirīgi, un arī viena cilvēka dzīvē dažādos dzīves periodos mainīgi. Bet vairākas atziņas sev izrakstīju.

Džoans Hari vērš lasītāju uzmanību vairākām būtiskām saiknēm (ikviens var jautāt sev, kura/as no tām ievainotas, cieš vai būtiski mazinājušās viņa dzīvē). Uzskaitot vai aprauti citējot, tas izskatās fragmentārāk un varbūt mazāk ticami, bet saikņu pieeja man likās visnotaļ interesanta. Domās gan atzīmēju, ka autors (subjektīvi tā šķiet) izklausās pēc ekstraverta, samērā daudz piemin citu cilvēku lomu un bieži sniedz atsauces uz citu teikto. Nenoliedzami, saskarsme var būt ļoti bagātinoša un nepieciešama, un ekstraversija ir brīnisķīga, tai sava misija pasaulē. Tomēr cilvēki esam dažādi un savukārt par sevi zinu, ka, būdama introverts, laiku pa laikam atpūtu, atgūšanos gūstu vienatnē.
Bet nu pie grāmatā minētā — pie saiknēm, kas nozīmīgas.

— Saikne ar jēgpilnu darbu
— Saikne ar citiem cilvēkiem
— Saikne ar jēpilnām vērtībām
— Saikne ar bērnības traumu
— Saikne ar statusu un cieņu
— Saikne ar dabu
— Saikne ar drošu nākotni

Reizēm neapmierinošu "darbu raksturo ne jau izvirzītās prasības, bet gan rīcības brīvības trūkums — neko nedrīkst izlemt." ~ 93.lpp.

"Lai izkļūtu no vientulības, ir nepieciešami citi cilvēki un arī sajūta, ka dalāties ar citu cilvēku vai cilvēku grupu tajā, kas ir nozīmīgs un vērtīgs abām pusēm. Ir svarīgi, lai šīs izjūtas jūs pieredzat kopā. Ja atrodaties Taimskvērā Ņujorkā, jūs neesat viens, taču jūtaties vientuļš, jo nevienam nav daļas gar jums un arī jums nav daļas gar svešiniekiem. Jūs nedalāties nedz savā priekš, nedz distresā. Apkārtējiem cilvēkiem jūs esat tukša vieta, un arī viņi jums ir vienaldzīgi.
Arī slimnīcas palātā jūs neesat viens, tomēr palīdzība plūst tikai vienā virzienā. Medmāsa atrodas blakus, lai palīdzētu, bet jūs nepalīdzat viņai — un, ja mēģināsiet, jums, visticamāk, palūgs to nedarīt.
Vienvirziena attiecības nespēj izdziedēt vientulību. To spēj vienīgi divvirzienu (vai vairāku virzienu) attiecības." ~ 111.lpp.

"Vai depresija vismaz daļēji varētu būt reakcija uz pazemojumu, kuram daudzus no mums pakļauj mūsdienu pasaule? Piemēram, televīzija augām dienām mums potē, ka vienīgie ievērības cienīgie cilvēki pasaulē ir slavenības un bagātnieki, un jūs jau zināt, ka iespējas pievienoties kādai no šīm grupām ir pielīdzināmas nullei. Pārskatiet instagram kontus vai pašķirstiet glancētos žurnālus, un jūsu normāli veidotais augums jums šķitīs pretīgs." ~ 158.lpp. 

"Taču cilvēkiem ir izvēle." ~ 161.lpp.

"Pozitīvas nākotnes apjausma cilvēku aizsargā. Ja dzīve ir nelāga šodien, var domāt: ir sāpīgi, tomēr vienmēr jau nesāpēs. Bet, kad šo apziņu atņem, var šķist, ka sāpes nezudīs nekad." ~ 180.lpp.

"No jautājuma "Kas jums kaiš?" uz jautājumu "Kas jums ir svarīgs?" Ja vēlaties rast risinājumu, ir nepieciešams ieklausīties, kā trūkst (..) un palīdzēt atrast ceļu pie tā." ~ 254.lpp.

Bija interesanti lasīt pieredzes stāstus un caur tiem gūtās atziņas. Arvien var izsvērt, kas katram tieši viņa dzīvē vairāk der, vairāk rod atbalsi un šķiet arī iespējamāk īstenošanai. Vietumis, it īpaši grāmatas noslēgumā, jūtama nosliece kāda uzskata virzienā, kas cilvēciski saprotami un arī dzīvē sastopami. Tomēr, ir aplūkoti vismaz daži ceļi uz labāku pašsajūtu, sniegti praktiski piemēri un ieteikumi. 

"Visiem nav jāiet pa šo ceļu, lai nokļūtu šeit. Ir iespējams daudzos veidos (..).Daži cilvēki to veic ar psihodēlisku vielu palīdzību, daži ar meditāciju, bet ir arī daudzi citi paņēmieni." ~ 306.lpp.


ceturtdiena, 2021. gada 6. maijs

Vai ir iespējams patiesi iejusties cita dzīvē?

 "Smejos, esmu laimīga, vēl pavisam apdullusi no miega, un ja nu tieši tāda ir laime
ne sapnis, ne solījums, vienkārši šis brīdis."
~ Delfīne de Vigāna "No un es"

Kāda ir tava laime? Kāds bija tavs nesenākais laimes brīdis, ko atceries?

Man piemēram, šī citāta lasīšanas brīdis, vilcienā, paskatīšanās laukā pa logu, apdomāšanās. Pastaigas, saules atspulgi ūdenī, māju logos, peļķēs, pat mašīnu logos uz ielām, tāda kā ikdienas sadzīviskā spozme, kas mazliet iekrāso lietavas vai parasto dzīves ritējumu. Pavasaris. Pauzes, ik pa laikam, kafijas, kakao, silts mājas džemperis, miers.

Bet kopumā Delfīnes de Vigānas grāmatas (iepriekš tulkojumu latviešu valodā pieredzēja "Lojalitātes", šoreiz "No un es", izdevis Jāņa Rozes apgāds, abus darbus no franču valodas tulkojusi Inta Šmite) nav viegluma piepildītas. Gluži otrādi, skarti eksistenciāli jautājumi, pēc kuriem paliec mazliet domīgs, jo, cik daudz ir iespējams kaut ko paveikt citu labā, sevis labā, ja viss dzīvē nav viennozīmīgi? Vai ir jēga vainot citus, sevi? Vai vienmēr vajag atrast grēkāzi? Bet kur paliek jebkāda izeja, varianti?

"No un es" ir stāsts par draudzību un cerību, pieaugšanu un dzīves visbeidzot atlaišanu no pareizībām vaļīgāk. Par to, ka notikumiem nav vienas absolūtās patiesības. Reizēm tik ļoti gribētos noticēt kaut kam, un arī tā ir vērtīga pieredze ar visu alošanās mirkli, kam acīmredzot cilvēkam domās jāļauj citiem vai sev iziet cauri. Un tā, Lū, kuras dzīve rit ārēji šķietami labvēlīgi pusaugu meitene mācās labā skolā, ir apdāvināta, bet zina arī, ko nozīmē zaudējuma sāpes ģimenes traģēdijā, iepazīstas ar citu meiteni No, kurai savukārt nav noteiktas dzīvesvietas, nav tuvu cilvēku un darba. Lū vēlas palīdzēt No, vēlas būt šis tuvais cilvēks, pārliecina vecākus uz laiku pieņemt No viņu mājās, gaida pārmaiņas.

Bet, vai var, patiesi, līdz dziļumiem, iejusties cita cilvēka dzīvē? Vai arī, pajautājot apvērsti...

"Sākot ar kuru brīdi ir par vēlu? Kopš kura laika ir par vēlu?"



*
"
Kā tu domā, vai ir tādi vecāki, kas nemīl savus bērnus?

Ne sevišķi smalkjūtīgs jautājums, ņēmot vērā, ka viņa tēvs dzīvo otrā pasaules malā, bet māte ir netverama kā vēja pūsma. Bieži vien nožēloju, ka vārdus nevar izdzēst gaisā kā uz papīra, ka nav tādas pildspalvas, ko varētu pavicināt virs galvas, un visi neveiklie vārdi tiktu izsvītroti, pirms tie kļuvuši dzirdami.

Lukass aizkūpināja cigareti un skatījās laukā pa logu tālumā. Pēc tam pasmaidīja.

Nezinu, Drostaliņ. Diez vai. Manuprāt, parasti viss ir daudz sarežģītāk."


Par to arī ir grāmata, par to stāsts, ka viss ir... Un šeit ikviens var ievietot sev tuvāko domvārdu.

Mani ļoti uzrunāja, kā uzrunā stāstītais, kur nav vienas patiesības, viena pielīdzinājuma visiem, tad ir atvērta ceļa sajūta, kur izvēles reizēm pašu rokās, reizēm kaut ko neiespējam, jā, arī, bet, kamēr ir pasaule, ir dzīve, tikmēr arī jaunas pieredzes, un varbūt jaunas cerības, jaunas dienas...


sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Dzīves jautājumu grāmatas

"Tiem, kas dzīvojuši pirms mums, tikai retumis tika pausta ideja, ka cilvēks ir nācis pasaulē, lai kļūtu, par ko vien vēlas, ka viņa būtība ir noslēpumos tīta, taču pilnīgi unikāla un ka viņa vērtības var atšķirties no tām, kuras godājuši radi un paziņas. "
~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 19.lpp.

Džeimsa Holisa "Viduspāreja" bija mans pavasara lēnilasāmais darbs, pārdomu un eksistenciālo jautājumu pieredze, ko varbūt nemaz nevajag sasteigt. Tā nu lasīju vilcienrītos pa nelielam daudzumam, reizēm bloknotā pierakstīju lappuses, kurās kaut kas uzrunājis.

"Viduspāreja sākas brīdī, kad cilvēks piedzīvo tik lielu satricinājumu, ka atmostas."
~ turpat, 21.lpp.

Domāju, grāmata var būt noderīga ikvienam, neatkarīgi no vecuma, statusa utml. Lai gan, "vidus" šeit domāts pusmūžs, "pāreja" gan var būt jebkas. Jautājums, kurā brīdī tu, cilvēk, nojaut, nodomā, ka kaut kas tevi sadrumstalo par daudz, satricina vai nepiepilda, ne pietiekami. Grāmatā stāstīts par bērnību, jaunību un cerīgajām ilūzijām, projekcijām, gaidām no apkārtējiem. Jo bērnam patiesi nepieciešams saņemt lološanu un iespējas, mīlestību, gādību, rūpes. Tomēr autors grāmatā arī atspēko, ka nebūt šādas pārdomas un psihoterapija kopumā nenozīmē vecāku vai aprūpētāju padarīšanu par grēkāžiem, nemitīgu vainošanu pie indivīda nedienām. Jo tālākais dzīves process jau ir pieaugšana dažādos veidos, nepaģērot, ka uzreiz, nevainojot arī sevi, bet soli pa solim, pakāpeniski. Pieauguša cilvēka ceļš uz atziņu, ka citi nav viņa parādnieki. Piemēram, pāru attiecībās, ja viens vai abi pie nebūšanām vaino tieši otru, ka tas nav kaut ko devis vai darījis, nav bijis tāds un tāds, tā zināmā mērā ir kavēšanās bērnībā vai pusaudzībā. Pieaugušais savu dzīvi mācās iznest, izturēt, piedzīvot pats uz savu galvu, atbildību. Tur nav stāsts par citiem vecākiem, draugiem, partneriem, kolēģiem, kaimiņiem, sabiedrību kopumā, nāciju. Jā, tas bija svarīgi, kaut kas liels, bet vairāk sākotnēji, bērnībā. Pēc tam, kad mazotne tomēr pagājusi, nav noliedzams, ka reizēm tiešām nav viegli, nav bijuši pietiekami mīloši un sniedzoši vecāki vai aprūpēji, partnerattiecībās vai darbā kaut kas nav normāli, pieļaujami un ir pamatoti reaģēt. Tomēr pieaugušais var mēģināt rast ceļu pie sevis pats, nebūdams vairs bērns, uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, sastapties aci pret aci ar sevi. Jo viss cits, visi citi ir ārpusē, kamēr iekšpusē tikai patība. Piemēram, vecāki varbūt arī paši savulaik nav kaut ko pietiekami saņēmuši un tāpēc nemācēja, nespēja sniegt vai bija ļoti jauni un nezinoši. Partneris, draugs, jebkurš cits arī ir ne mazāk cilvēcisks izpausmēs, ar viņa grūtību momentiem un unikālajām īpašībām. Tas nav visa attaisnojums, reizēm mūsu vēlmes, vajadzības ir objektīvas un pamatotas, tomēr koncentrēšanās uz gaidām no citiem ilgtermiņā neved pie atbildības uzņemšanās par paša dzīvi, ar ko sastopas pieaugušais.

"Tuvība ar citiem nevar būt labāka par mūsu pašu iekšējām attiecībām ar sevi. Mūsu saikne ar sevi nosaka gan to, kādu Ārējo izvēlēsimies, gan arī to, cik veiksmīgas būs nodibinātās attiecības. Tādējādi katras tuvās attiecības mēmi pavēsta, kādi, tās uzsākot, bijām mēs paši." ~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 57.lpp.

"Lai veidotu nobriedušas attiecības, cilvēkam jāspēj atzīt: "Neviens cits nevar man sniegt to, ko es visvairāk gribu vai ko man vajag. To varu tikai es pats. Bet vienlaikus es arī novērtēju visu, ko spēj dot attiecības, un esmu gatavs ieguldīt tajās darbu." Attiecības dāvā kopības izjūtu, abpusēju cieņu un atbalstu, kā arī pretmetu mijiedarbību. (..)
Kad cilvēks atteicies no projekcijām un lielajiem slēptajiem plāniem, partnera citādība var viņu bagātināt.
Saskaitot viens plus viens, iznākumā ne vienmēr rodas Viens, kā paredz saplūšanas modelis; patiesībā iznākums ir trīs: divas atsevišķas būtnes, kuru attiecības kļūst par trešo." ~ turpat, 59.lpp.

"It visās attiecībās mums ir jāvaicā:
ko es gaidu no šī cilvēka tādu, ko man vajadzētu sev sniegt pašam?" ~ turpat, 96.lpp.


Savukārt dzeja arvien ir šķitusi kaut kā īpaši gadalaiku mainīgumam (šobrīd pavasarim) piederoša, piemītoša. Tāpēc ļāvos kādam mazliet skumjam, taču arī pārdomas un iekšējos jautājumus rosinošam krājumam. Tas veda pa dažādu gadalaiku, ne tikai ārējo, dabā sastopamo, bet arī iekšējo noskaņu un reizēm šaubu takām, sānceliņiem, gar aizām un gruvešu gravām, gar augstceltņu namiem pilsētvidē, gar bruģētajām šķērsielām un gar dīķiem, upēm, jūrām. Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās" radījusi patiesi meistarīgu dzejas ainavu, tādu ka dzīve un rakstītais vārds saplūst vienā, ka vairs nav nošķirami, brīvi plūstoši, lai gan notiek arī nošķīrumi izvākšanās, taču arī tad vēl došanās kādā nākamajā ceļā. 

"ziedoša pilsēta
mani atbruņo" ~ Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās", 16.lpp.

"laiks izmaina mūs
vai tomēr mēs izmainām laiku?" ~ turpat, 75.lpp.

"cik tālu ir iespējams pasacīt patiesību?" ~ turpat, 198.lpp.

"kad saskaitu nodzīvotos gadalaikus
ziemu izrādās vairāk par vasarām
pavasari tikai mirkļi
starp pirmo silto lietusgāzi
un saplaukušajiem dārziem
rudeņi tikai dzeltenu kļavlapu piebārstīti mirkļi" ~ turpat, 25.lpp.