svētdiena, 2019. gada 29. septembris

Drīkst nesaprast, kas te notiek

Nesenizdotais, nelielais īsprozas krājums "Kas te notiek", tā autors Rvīns Varde pašlaik man asociējas ar trim norisēm:
~ interviju radio "Naba" raidījumā Bronhīts, kas uzrunāja (klikšķsaite zemāk),
~ tad atvēršanas svētku reizi Žaņa Lipkes memoriālā,
~ un noslēdzoši - pašu grāmatu.
Radio autors runāja par dažādām radošajām lietām, tostarp absurda pratību, sacīdams, aptuveni citējot: "Jo neviens jau nesaprot, kas te notiek. Vai tu saproti, kas te notiek?". Tā, savā ziņā, nesaprašanu, kas īsti notiek, var visnotaļ legalizēt un sasaistīt ar 120 nelielajiem, puslapas vai lapas garuma grāmatā izdotajiem stāstiem iz ikdienas, notvertiem, piemēram, tirgū, kafejnīcās vai sabiedriskajā transportā. Intervija kopumā mani saausināja, jo patika sacītais arī par to, ka "atelpa ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai vispār varētu radoši izpausties", ko runātājs attiecināja uz savu būšanu kā dabas entuziastam un putnu fotografēšanu, kā arī fotografēšanu kopumā, domāju. Tāpat piekrītoši sajutos, kad tika stāstīts, ka literatūrā meklē vieglumu, piesaistījumu, to, kas aizķer, ievelk, jo atpazīsti emocijas.
Raidījums klausāms iekš Naba LSM (klik uz ieslēptās saites).

Žaņa Lipkes memoriāls (klik) atrodas apkārtnes skaistuma ieskāvumā - Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 9, un kopumā sniedz sajūtas par kaut ko vienlaikus senu, bet novatorisku un aktuālu arī šodien. Pārsteidza telpu iekārtojums un muzeja risinājums informācijas apkopošanā, kas vislabāk jāpieredz pašu acīm. Grāmatas "Kas te notiek" saistībā varēja pabaudīt gan muzikālu pavadījumu, gan fragmentu lasījumus. Savukārt fotogrāfiski baudīju atmosfēru un cilvēkus, brīdim īpaša likās aina - kāda pirmajā rindā sēdoša lasītāja smaidīja, pāršķirot lappuses, kā arī kopumā - smaidīgums auditorijā.





Turpretī kā lasītāja varu nu atzīties, ka arī ne vienmēr sapratu, kas notiek. Varbūt šāda iecere ir bijusi viens no pamata momentiem grāmatai. Tad paliek jautājums par uztveri, par to, kas tiek sagaidīts no konkrētā izdevuma. Jo ir skaidrāk, ja kādreiz tiek izvēlēta konkretizēta lasāmviela - detektīvromāns vai tā dēvētais dāmu romāns, galu galā, pat eseju vai akadēmiskas ievirzes rakstu krājuma gadījumā var vismaz aptuveni nojaust, kas sagaida. Īsprozas situācijā tas ir mazliet kā ar minimām (dzejas žanrā minimas praktizē Aivars Eipurs) vai arī tādām kā Čehova sadzīves ainām, kur klātesošs gan humors (amizējoties ar sadzīves mazajiem, neveiklajiem momentiem), gan kaut kur viegli jaušams filozofisks pavediens, ko varbūt varētu mazliet asociēt ar Danielu Harmsu, bet šai reizē arī tāds kā haotiskāks pasniegšanas veids.

Par pēdējo kritiskāk. Iespējams, īsstāsti iegūtu vairāk sapratnes un patikšanas, ja daži no tiem būtu pat vēl īsāki, bet viengabalaināki, neizšķīstot jau miniatūrajā puslapas tekstā vēl divos vai vairākos apakšdomu un apakšapakš domu teikumos. Nelielie gabaliņi būtu ieguvēji, nebūdami vietām saraustīti, bet viena aplūkotā gadījuma ietvaros pietiktu arī ar vienu autora paša domu vai vienu paspilgtinājumu, nevis vairākiem, pat nesaistītiem, akcentiem.

Kā arī, būtu gribējies, lai krājumā tiktu iekļauti viens vai daži garāki stāsti. Varbūt tas mazliet nesaskanētu ar konceptu - īsprozas skices, taču ir sastopami dažādi risinājumi (piemēram, proza un dzeja vienuviet, vienas grāmatas ietvaros, kas nebūt netraucē), kas uzrunā lasītājus (mērķis grāmatas izdošanai tās lasīšana/lasītāji).

Un svešvārdi. Vietām to lietojums šķita nekontrolētāks, pārlecot no tēmas uz tēmu, par daudz, nerodoties sajūtai, ka piešķirta papildu vērte (piemēram, 124.lpp., ko esmu kūtra citēt). Lai gan, ir arī iederīgāki momenti, kur svešvārdi, nezinātājam tiešām neko neizsakoši (Epischura baicalensis), vismaz tiek paskaidroti un iederas stāstā (134.lpp.).

Kopumā skices uzrunāja ar tām piemītošo viegluma šarmu, kas reizēm tikai ārēji viegls, mazliet mānīgs, jo iekšpusvērstākās domas ik pa laikam ieskanas un rosina pareflektēt par ikdienas un sadzīves pieredzi, jēgu. Daudzviet piekrītoši pamāju, citviet pasmaidīju. Un tas - pasmaidīšana - liekas īpaši vērtīgi. Tāpēc, domājams, vēlāk atkārtoti pārlasīšu dažus gadījumus, vienkārši pasmaidīšanas nolūkā, tā dēļ, ka, protams, ir daudzums nopietnu situāciju kopumā dzīvē, un sociālo aktivitāšu ietvaros sabiedrība tiek rosināta neaizmirst domāt, bet blakus analizēšanai paliek cilvēciskums (cilvēciskais faktors - gribas arī vieglāk reizēm). Tāpēc atpazīstamas bija emocijas par sadzīves situācijām, turklāt ne tikai pavēršot pret abstraktajiem kādiem citiem cilvēkiem, bet attiecinot arī uz pašas izpausmēm (vēlāk sekos citējums manam visiecienītākajam grāmatas īsstāstam, kuru varu iztēloties apspēlējamu kādā humora raidījumā *).

"Meitene uz ielas nožāvājās tā, ka viņas mutē varētu ievietoties atomzemūdene, bērnudārza olu kultenis, dūmu izpūšana, pirms iekāpt autobusā, cimda pazaudēšana, tautas deju kolektīvs, folijā ielikta cepta vista, kas smaržo pēc sevis, skaidu briketes, darva, pelēks foto albums, kurā bildes neturas pie lapām, bet sabirst, spītējot pienaglošanai un taisot tiltiņus, servīze, ko nedrīkst lietot, tikai vērot, aizsvīdušas brilles (..). Un meitene pati, kā arī es, kurš to redzēja." (128.lpp.)

* "Manā mājā dzīvo klusi ļaudis. Tikai vienreiz nācās iet un teikt, lai nogriež klusāk dārdoņu, ko uzskata par mūziku. Katrā stāvā dzīvo arī dažādu ēdienu gars. Trešajā ir karbonāde. Šķiet, var pat dzirdēt, kā to neatlaidīgi un ar lielu entuziasmu klapē. Tad tā ieveļas eļļas pannā un čurkst. Otrajā stāvā ir adžikas un paprikas duets, kaut kas līdzīgs lečo. Tad vēl ir austrumu kakts, tur var sastapt kariju, bet lētu kariju. Reizēm smaržkociņus, tādus melnus, ziniet. Gan jau tie ir iesprausti koka zilonītī par diviem eiro. Kad man bija iesnas, staigāju te kā akls, nāsīs bija pemestība un karbonādes simfonija apklusa, lai pēc tam uzplauktu ar jaunu sparu. Bet ventilācijas sitēma mums ir vienota, to vislabāk var just tualetē. Es atmuguriski ielienu tai mazajā kambarītī un sastopu kotletes. Nepārprotamas, apaļas, omulīgas, pufīgas, ar rīvmaizi..." (67.lpp.)

"Tad es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav. Padzer tēju, pēc tam nesavtīgi ļauj tai sevi pamest. Un atkal. Arī graņonkā zem sīpola ūdens iekrāsojas dzeltens, bet tas netraucē viņam lēni un neatlaidīgi zaļot. Bez steigas." (126.lpp.)

"Kāda starpība apgalvot, ka tieši Čehova stāsti ir labāki, dzert tēju no mīļākās krūzes, salīgt mieru, skaidrot, kā saules baterijas ražo enerģiju, vai vienkārši mazgāties? Muša, kas šodien ielidojusi pa logu, ir no tām mušām, ko nevar redzēt, kamēr tā nesēžas virsū. To viņa neizbēgami darīs, lūgšanām un draudiem par spīti. Varbūt arī mušai jāsāk mazgāties, lai ir kaut kāda jēga un kārtība uz šīs pasaules. Varu iedot mazu ziepju gabaliņu, bet tā jau neklausīs." (138.lpp.)



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru