svētdiena, 2021. gada 28. februāris

Literārās un garīgās eksistences mijas

Šo svētdienu es veltu pastaigai un grāmatai. Abas ar sunīti ejam. Kļūst arvien pavasarīgāks. Pa ceļam mums pieskrien liels, balts, mazliet biedējošs suns, bet nekas, viņi apošņājas un atlaiž viens otru. Pafotografēju. Sniegs kūst, ūdens grāvjos spulgo gaismā. Vairākus apļus noejam. Elpojam. Suns medī graužamzarus, es (medīju) sajūtas, mieru, šādus mirkļus. Pārrodamies. Uzlieku ūdeni, papildinu suņtrauku, noģērbju āra drēbes, piesēžos pie galda. Uzlieku Radio "Klasika" raidījumu, sarunu ar rakstnieku. Laukā saule, pirmīt nebija, bet gaismas pietiek. Košums pa logu veroties, koku ēnas un baltums līnijās mijas. Pirmīt balts suns, šobrīd balts laukā. Kafeja (tā rakstīts uz paciņas) "Viesīte": rudzu iesals, cigoriņi ar apiņiem; pieleju pienu. Izlasu interviju.

Haralds Matulis "Eksistenciālisms". Dzejproza. "Literārā eksistence", "garīgās eksistences izpausmes" (7., 8. lpp.). Fragmentēti, mazliet iracionāli, emocionāli. Saturā: "Gaidas", "Trauksme", "Pamestība", "Sabrukšana", "Pārmetumi", "Mierinājums". Un, jāatzīst, man līdzīgi fragmentāri ļoti patika tieši tas, cik dažādi, daudzpusīgi teikumi, vietām aprautāki un mazajiem sākumburtiem, vietām vecajā drukā. Vistuvākā bija noslēdzošā "Mierinājuma" daļa, ko labprāt citēju, taču iepriekšējās lappuses ne mazāk ierosinošas.

Stāstītas, retoriski caur sevi un no sevis izjautātas skumjas, sapņi, cerības, pieķeršanās, smaids, pelēcība, dusmas, sarūgtinājums, domas par nāvi. Ieskaņā "Nesagaidījis atbildes no citiem, liriskais es jūt, kā viņa skumjas pārvēršas trauksmē" (23.lpp.), pieaugošajās sajūtās "Viņš turpina doties ikdienas gaitās un cenšas iekļauties kolektīvās nodarbēs ar citiem, taču iekšēji jūtas aizvien atsvešinātāks no visa notiekošā" (37.lpp.), izskaņā "Liriskais es piedod dzejniekiem un citiem cilvēkiem un pieņem nepilnīgu mīlestību. Tad atgriežas bērnībā un piedod pats sev" (91.lpp.). Tāds atskārsmīgs noslēgums 118 lappušu sējumam pelēkos vākos ar ielocēm un dzelteniem burtiem (pavasarīgi) virsrakstā. 

Kādas pēcsajūtas manī? Vietām spēcīgi. Līdzās saprāta balss. Mijas. Biedējošais ar atrasto. Kāpinājumi ar mierinājumu. Cilvēciski gribētos pateikt paldies par šo iespēju lasīt tādu kā dienasgrāmatu dzejā ar filozofiskām, eksistenciālām pārdomām par dzīvi. Daļēji uztvēru tās kā vēstules vai piezīmes autoram pašam sev, kas caur izdevuma formātu top pieejamas plašākai auditorijai, bet būtībā ir presoniskas. Tās nav vērtējamas vai komentējamas, bet līdzpārdzīvojamas, vairāk vai mazāk, katram pēc iespējām. Es reizēm pieredzu un vēl mācos, procesā, ka nav atbilžu, vismaz ne no malas viegli iedodamu. Tā visu mūžu ir zināma attīstības gaita. Vienreiz kaut kas labāk sanāk, citreiz ne tik labi. Un dzīve turpinās, nāk un nāks citas, jaunas un jaunas dienas, noskaņas un svārstības, mainīgums.

"ja šis mirklis pastāv, tad ir bijis miriādēm laiku pirms un būs arī pēc. ja šis mirklis pastāv, un par to, tieši to, mēs esam diezgan droši, tad kas ir šis mirklis? vai laika domāšana var ko pateikt par laika pastāvēšanu? laiks ir garumā izstiepta domāšana, no mirkļa uz mirkli. laiks ir cilvēki, kas iet pa ielu, gar logiem."
// 109.lpp.


"es gribu spert soli, kad redzu durvis atvērtas. es gribu uzrunāt un tapt pieņemts.
es gribu piedzīvot mīlestību, es gribu būt tai gatavs, es gribu saglabāt savu cilvēcību,
es gribu būt raudulīgs."

// 111.lpp.

"Nav neskaidrības, ir tikai daudzēja rašanās. (..) Nav nesaprašanas, ir nezināšana, kas ceļas no vienkāršošanas, jo nav iespējams paturēt prātā visu, kas notiek ik mirkli. Lūk, bērza lapas notrīsēja vējā, no tā visa mēs paņemam vienu īsu skatu un klājam to pa virsu citiem blāviem nospiedumiem atmiņā."
// 112.lpp.

sestdiena, 2021. gada 20. februāris

Labs cilvēks

Vai tu biežāk (kaut vai mazliet biežāk) sajūties, nodomā par sevi kā par labu cilvēku vai kā par nepietiekami labu? Un par citiem? Un kopumā dzīvi? 

Manī nevilšus panaiva vēlme ikdienā nedomāt to rūgto, lai gan dažādas emocijas notiek un visas
pieder realitātei. Apzinos, ka ir joma, kurā neesmu varējusi būt pietiekami laba. Par to daudz sajūtu, pārdomu. Taču tā ir viena sfēra. Visas citas lietas, norises tādas, kurās neesmu parādā un man nav parādā. Vienlaikus cilvēcība. Mainīgums. Daudz laba, nepilnīgi un neperfekti dažreiz, bet tomēr. Prieks par skaistumu, radošumu, dažādām iespējām.

Agneses Zarānes* stāstu krājums "Laba meitene" vispirms dienasgaismu ieraudzīja e-grāmatas formātā, to uzzinot, sāku vēlēties un gaidīt drukāto versiju. Tiklīdz vīdēja informācija, devos uz vietējo grāmatnīcu, apņēmīgi, mērķtiecīgi taujāju, tiku pie eksemplāra, priecīga atvākoju un lasīju, gan vilcienā braucot, gan vakarā mājās.

Vienpadsmit stāsti, daži iepriekšpublicēti Satori, Punctum, Domuzīmē. Skaists grāmatas ievākojums. Interesanta pieeja katru stāstu ievada dzejas rindas. Sižetiski stāstos meitenes un sievietes viņu dzīves pavērsienos, šaubu mirkļi, bažas, asaras, vai izdosies būt pietiekami labai. Taču, kas to noteic, kuram tāda vara? Kādam otram, tuvajam cilvēkam, mammai vai partnerim, māsai vai sabiedrības uzstādījumiem? Man liekas, tas ir tāds kā ceļš pie patiesās "labās sevis", ne vairs ārišķīgi vai faktoloģiski, bet caur atskārsmēm un pieņemšanu. Reizēm tam vajag laiku. Reizēm tas prasa gadus.

Uzrunāja stāsti "Svētdiena", titulstāsts "Laba meitnene" par meitenīgu vēlmi izpatikt mammai, darīt kaut ko, kā nākas, lai visiem labāk. Būt tādai ērtai un labai. Bet, cik ilgi? Dažreiz varbūt tas nav ātri risināms. Tomēr cerība, ka kādreiz.

Stāsti "Eltons Džons", "Papasuns" skar partnerattiecības, kurās nav gluduma un viegluma. Arī tas, iespējams, ir laika jautājums, cik lielā mērā izšķīdināties otrā, vai tiešām visu mūžu?

Ļoti patika grāmatas izskaņā stāsti "Nūdisti" un "Kā mammai" tie mani favorīti, tajos jaušams solis brīvības, pašapziņas virzienā. 

"Es tevi mīlu, saproti? Marika, tu man esi kā pašas bērns. Es tevi ļoti mīīīlu!" Pār Everitas vaigiem lija nupat izdzertais vīns.
"Es saprotu, Evi. Vienkārši palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši." Marika noglāstīja māsas muguru.
~ Agnese Zarāne "Nūdisti"**, 101.lpp.
Atlaist attiecības, dzīvi, uzstādījumus, vēlmes, pareizības vaļīgāk. Ne tik cieši, uzstājīgi, prasīgi.
Vai nav trāpīgi? Kāpēc gan ne? Vismaz dažreiz. To attiecinot arī uz sevi. Ka var vairāk, spēcīgāk, ja iekšēja tiekšanās, ja tādā veidā labākas sajūtas. Bet nav obligāti. Var arī mazāk vai savādāk. Personiskajās izvēlēs, pašu atbildībā.

* Intervija ar Agnesi Zarāni: "No skumjām un dusmām nav jāvairās."

** Satori publicētais stāsts "Nūdisti"

svētdiena, 2021. gada 7. februāris

Vienkāršs garāmgājējs Kalendārs

"Svarīgi ir iziet ārā pastaigāties.
Svarīgi ir pastaigāties ļoti ilgi, bet tad, ja dikti nelīst vai tā.

Svarīgi ir vērot citus, bet neblenzt."

~ Andris Kalnozols "Kelendārs mani sauc", 10.lpp.

***

Ziema. Šogad tiešām. Ir sniegs, sals, un ziemas saule, tikko sākušas gaišziloties debesis, kas mazliet velk uz pavasara pusi. Un putni. Viendien izgāju uz veikalu, eju, dzirdu, bet sākumā nesaprotu, no kurienes, tik skaļi un daudz. Izrādījās, krūmājā tieši blakus desmitiem, varbūt simtiem pelēku mazputniņu. Nopirkām cepeškrāsni. Beidzot. Bijām runājuši, atlikuši, tagad ir. Dikti garšo vienkārši uz cepšplāts salikti šampinjoni, mazliet apkaisīti garšvielām un, ja mājās ir, pārlikti sviesta gabaliņiem, tādiem pikucīšiem. Nekas nav jādara, var kafijot un lasīt, pēc nepilnas pusstundas notinkšķ signāls, ka gatavs, var baudīt, tāpat, tīrā veidā, pa tīro nokopt. Un tāpat kā ziema šogad, man beidzot ir arī lasāmais. Liekas, precīzi neatceros, kādu gadu, varbūt divus, bija nosacīti mazāklasīšana, tāpēc priecājos no tīrradņa emocijām. Visas grāmatas, ko janvārī iesāku, dikti patika, visas citēju, laimīga. Un ne mazāk svarīgi - zinu, ko vēlēšos nākamās izlasīt: Haralds Matulis "Eksistenciālisms", Agnese Zarāne "Laba meitene", Hanne Eštavīka "Bordo klajie lauki", un gan būs vēl. 

***

Oskars no A.Kalnozola "Kalendārs mani sauc", dažkārt maz runādams, iedraudzējas ar tiem, kuriem savukārt vairs nav ar ko parunāties. Viņš liela auguma, mazliet kā bērns, kaut kāds sindroms, ziniet. Iet ikdienas pastaigās. Raksta dienasgrāmatu. Vēro. Reizēm izvēlas nedēļas vārdu un to apcer - piemēram, pastāsta asociācijas ar to, kas var būt "Svarīgi", "Grāmata", "Draugs", "Ilgošanās", "Pacietība", "Siltums", "Saruna", "Pārmaiņas", "Patvērums". Satiek mācītāju Arvīdu, zinātnieku Otto, kabaču tantiņu Janīnu un vispār vairākus vecus ļaudis. Ir kāda meitene. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad uz pasaules kaut kur mīt meitene vai zēns, un jums iegadījies viņu ieraudzīt, tur notiek savādas lietas, vai ne. Meitenes dēļ Oskars iemācās no galvas visus vārdus, kas kalendārā, jo nezina Viņas vārdu, nevēlas zināt, nevēlas tuvoties, grib būt "vienkāršs garāmgājējs" (285.lpp.), vienkārši just, vienkārši dzīvot, elpot, pastaigāties, nedarīt pāri, nesaņemt pāridarījumus, būt brīvs. Un viss, bet tas nemaz nav maz. Kā Zen, ja to apvērš, ir Nez. Tā Oskars apvērš sevi. Un tur sanāk visādi humori, tāpēc lasīt bija smaidīgi. Bet vēl... Bet par to mazliet vēlāk.

"Esmu bibliotēkā un staigāju gar grāmatām. Tad es paņemu kādu grāmatu un atšķiru jebkurā vietā un izlasu teikumu vai divus. Visdīvainākais, ko izlasīju šodien no vienas grāmatas: "Novelc apavus un pievērs tam uzmanību"." ~ 101.lpp.

"Viss var notikt arī bez manis. Tas ir atbrīvojoši." ~ 117.lpp.

"Aizgāju pie mammas un aiznesu viņai ziedus. Es tā vienmēr daru kopš bērnības - savā dzimšanas dienā dāvinu viņai ziedus. Par to, ka esmu nācis šai pasaulē. Tas ir viņas nopelns, un paldies par to!" ~ 235.lpp.

"Negaiss ir interesants vārds. Ne-gaiss. Tas, kas vairs nav gaiss. Kurš, nez, izdomāja pērkona laikā noliegt gaisu? Kurš vispār izdomā vārdus, ko mēs vēlāk runājam? Ir tādi cilvēki, kas sēž un domā vārdus, un pēc tam saņem algu? Un kurš izdomāja vārdu "alga"?" ~ 257.lpp.

***

Bet vēl... Baidos, man nesanāks par šo būt objektīvai. Jo sajutos tik līdzīgi vietām. Retums, ka lasot saradojies. Tas mazliet biedē. Vienlaikus subjektīvi patīkami. Apzinoties, ka nav vienveidība, notiek dažādi. Vienkārši pavisam, pavisam bija tā, ka lasīju un brīnījos, kā sakrīt. Nav sindroma, strādāju, pavisam parasta dzīve. Paldies par uzrakstīto! Dikti. 

Un nu, lieku nost, eju pastaigā.







svētdiena, 2021. gada 24. janvāris

Janvāra piezīmes

Gads iesācies ar lasītprieka uznācienu, kas sen nebija noticis, tāpēc pārsteidza un uzreiz ar pilnu jaudu ļāvos, ķēros, tvēros. Laukā sniegs, kas patīk daudz labāk par tumšielu kailumu. Praktiski, - vieglāk rītu agrumos staidzināt suni, jo sniega baltumā viss redzamāks. Noskaņas citas. Patīkamākas. Ziemīgākas. Jā, atkusnis var nest zināmas neērtības, tomēr, skaistāk. Un palēnām kļūst gaišāks. Gaidu pavasari, vasaru. Ceru uz atvieglojumiem. Neziņa, tomēr gribētos domāt daudzējādāk, ka viss nav tikai melns vai, protams, tikai balts. 


Silvijas Brices "Baigās piezīmes" (dienasgrāmatas veida nelieli, dažādi ieraksti un apraksti) uzdāvināju sev uz Ziemassvētkiem, decembra mēneša sākumā iegādājos, atliku, svētku brīvdienās sāku lasīt, iepauzēju, turpināju janvārī, nupat noslēdzu. Kas ļoti patika? Valoda. Viennozīmīgi, valoda. Sajūtams, cik svarīga ir tulkotāja meistarība. Ne tikai prasmes, arods, bet smalkjutība. Bez tās teksts ir rindkopu virkne, reizēm var ķerties vai nelasīties, reizēm vienkārši būt un viss. Bet jutība to vērš citādu, gandrīz poētisku jebkurā situācijā. Un labestība, kas nāca no grāmatas pāri malu malām, saviļņojoši, (sa/no)mierinoši iedarbojās arī uz šā brīža situatīvo dzīves uztveri. Sirsnīgi iesaku tieši valodas niansētībai, valodpriekam.
Raidījumā "Radio mazā lasītava" 17.01.2021. Silvija Brice pastāsta, ka nosaukums "Baigās piezīmes" nāk ar zināmu ironijas devu - sak', baigā rakstniece, baigās pārdomas. Tomēr autores un aktiera Gundara Āboliņa balsis skan lasītmīļuprāt.

"Latvija ir neizsakāmi, neizstāstāmi skaista. Sakopta. Ziedoša. Mājas kā kannas, govis kā lāči." // S. Brice "Baigās piezīmes", 76.lpp.

"Saule lec šķelmīgi, caur plīvuriem, līdz beidzot iezvērojas visā varenībā." // turpat, 126.lpp.

"Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev. Ja esam pabijuši kopā šo īso brīdi - paldies par to." // turpat, 158.lpp.


Lotes Vilmas Vītiņas dzejas izdevumu "Meitene" saņēmu dāvanā (Inga, mīļš paldies, ļoti!). Izmēra ziņā grāmata mazmazītiņa, neliela, aptuveni A6, mazāka, kā fotogrāfija. Dzejas valoda cilvēciski sirsnīga, mīļa, gaiša. Uzrunāja tieši tas nepārspīlējums (ne akadēmiskā gudrība mani kā lasītāju saista dzejai, bet tieši cilvēks, stāsts par dzīvi, attiecībām, kas arī nav tūlītēji kā izklaide, nebūt). Saviļņoja tas, ka Meitene arī ir cilvēks, dzīvs.
Patika arī Bron-Hīta 09.01.2021. raidīdums ar autori, paldies par iespēju sadzirdēt jauna, radoša cilvēka dzejas un mākslas at-balsi.

"ezers kurš saplīst
kad tam iemet ar akmeni" // L. V. Vītiņa "Meitene", 20.lpp.

"es esmu suns
es ilgojos
lai mani
noglaudi

šobrīd tu esi
aizvēris durvis
kaut arī apgalvo

tās ir vaļā
nāc
bet es taču redzu
durvis ir aizvērtas // turpat, 41.lpp.

"es ilgojos
bet attālinos" // turpat, 46.lpp.

"dīvaini ka priekšmeti
sāk izstarot
sava veida
gaismu" // turpat, 72.lpp.


Leonīda Dobičina
grāmatu "Enpils" kopā ar vēl dažām iegādājos tiešsaistē http://www.talka.lv/. Ļoti patika, ka mājaslapā pieejamas arī lappušu ilustrācijas, piemēri teksta stilistikai, kas ļauj labāk saprast, ko tieši vēlos lasīt, bez iespējas klātienē aplūkot un pašķirstīt. Piegāde uz Pierīgas adresi (pieejama caur Latvijas pastu vai DPD) norisinājās aptuveni vienas nedēļas ievaros, klāt bija pielikta pastkartīte ar "Paldies", kas mani arī iepriecēja - lietoju to par grāmatzīmi.
Grāmata - nominācijā (ja tādas dēvētu) "gada literārais pārsteigums"!
Tādu valodas lietojumu iepriekš, šķiet, nebiju lasījusi. Kaut kas mazliet prātam neaptverams. Tā, it kā notiekošajam nebūtu liela svara, katrā rindkopā kāds notikums, visa proza notikumvirkne. Savdabīgi vārdi: "sajūtinājās", "es aizkustinājos", "dūkulītis", "uzvedīga", "lakstojās", "pajuta viņai līdzi", "papriecājās". Bet visa dziļums autoru itin kā neskar. Un šāda stilistika vēl nebija iepriekš man patrāpījusies. Tā kā lappuses mazliet pāri simtam un valoda viegla, izlasīju divos piegājienos, divos vakaros. Sākums pārsteidzošāks, noslēgumā jau ierastāk. Bet savdabīgi, tas gan, pavisam noteikti. Netradicionāli, oriģināli. Tulkojums izcils. Palūkojos internetā, kā izskatās autora teksts krievu valodā, oriģinālā - jā, tā arī viņš raksta, nav pielikts klāt nekas neesošs, bet tulkotāja Māra Poļakova dievīgi piemeklējusi sinonīmus, epitetus.
Radio raidījumā "Etīdes par literatūru" 13.01.2020. Toms Treibergs un Svens Kuzmins sajūsmīgi stāstīja iespaidus un lasīja fragmentus.
Iesaku, iesaku, iesaku, dikti!

"- Ar ko aizraudamies? - man pajautāja maman. Viņa vienmēr tā teica "ko lasāt" vietā." // L. Dobičins "Enpils", 10.lpp.

"Svinēt Jaungadu viņu aicināja pie Beluginiem. Sacirtota un neparasti sasukāta, viņa taisni stāvēja pie spoguļa. Sivas sveces viņu apgaismoja. Uzkāpis uz krēsla , es viņai ai muguras aimetināju kleitas āķīšus. Tēvs jau bija svārkā. Viņš mūs apslacināja ar smaržām no pulverizatora.
- Kāds gaišums dvēselē, - pie viņa piegāja un, saņemdama aiz rokas, teica maman." // turpat, 14.lpp.

"Diena bija pelēcīga. Zvani skanēja. Uzcirtušās vācietes zem rokas ar vīriem steidzās uz lutera baznīcu, un viņām padusē dziesmu grāmatu zeltītie griezumi spīguļoja." // turpat, 24.lpp.

sestdiena, 2021. gada 16. janvāris

Pārmijus lojalitātes

Retoriski: Kas īsti ir lojalitāte? Cik lojāls cilvēks ikdienā tu reizēm jūties, kad kāds stāsta par viņa pieredzēto, vai, kad no malas vēro notiekošo, kur iesaistītas vairākas puses? Vai lasot grāmatu par lojalitātēm, sajūti sevī lojālumu? Vai vēlies no citiem saņemt lojalitāti? Kā nošķirt robežas? Ko darīt, ja nezini, kā īsti rīkoties?

Delfīnes de Vigānas "Lojalitātes" mani savaldzināja un samulsināja, sasaistīja un aizrāva, darīja domīgu, ļāva atzīt, ka arī nezinu, ka arī nevarētu visu vienmēr skaidri un ātri, veikli un veiksmīgi, pareizi un perfekti atrisināt. Sajutu kaunīgumu par to, ka sajūtos lojāla pārmijus teju ikvienam stāstā iesaistītajam. 

Grāmatas virsraksts precīzi vēstī atslēgvārdu - daudzskaitlī, tās ir lojalitātes, kopumā daudzbalsība. Kaut kas notiek. Šķietami rāmā ikdienā ienāk notikums, viens, otrs, vēl, notikumi, virknējas. Sākumā kaut kas it kā nemanāms. Tad tas jau ir noticis. Pēc tam vajadzīgs laiks, lai apdomātos. Tad vienas emocijas svārstīgi, epizodiski nomaina citas, vēl citas, un vēl. Jo realitāte, ikdiena, sadzīve, darbs un mājas rūpes, nojautas un neziņa, bailes un reakcijas, emocijas, apsvērumi, šaubas.

Kādā pilsētā, kādā ielā dzīvo kāda ģimene, māte un dēls. Padsmitgadnieks apmeklē skolu, reizēm dzīvojas pie tēva, kuru māte pēc šķiršanās nelabprāt ieredz, tāpēc arī neuzzina, ar ko tieši zēnam nākas saskarties tēva mājās. Māte cilvēks, dzīvs, sieviete, dažreiz nogurusi, dažreiz kaut ko vēlas un pēc kaut kā ilgojas, nāk emociju uzplūdi un atplūdi, skaidrības uzplaiksnījumi, bet daudz arī neskaidrību. Skolā zēnu ievēro kāda skolotāja, kuras dzīve, domas un sajūtas tāpat nav tikai amata nosaukums. Vēl zēns saietas ar kādu citu klasesbiedru. Ikviens vēlas (kaut ko), vēlas justies (labāk, saprasts, atbalstīts, nenosodīts, mīlēts, vai arī, vismaz, aizmirsties). Kaut kas tūlīt, tūlīt draud atklāties. Nav īsti labi. Bet, kas tieši? Kā to nodefinēt, kādiem vārdiem aprakstīt, kā pierādīt, kā izskaidrot aizdomas uz sajūtu un šķietamu nojausmu pamata, un galvenais, ar ko aprunāties un, galu galā, ko darīt? Kāpēc reizēm ir bail runāt? Zēnam, pieaugušajiem. Ikvienam reizēm. 

Lasot atcerējos, atpazinu to sajūtu, ka mēdz pielavīties piesardzība, ka arī par pavisam vienkāršām, ikdienišķām mazajām lietām kādreiz bailīgi kādam, pat un varbūt jo īpaši draudzīgi noskaņotam cilvēkam, pastāstīt, atzīties. Piemēram, pateikt, zini, man īstenībā negaršo zaļā tēja. Mazliet smieklīgi, sīkumaini. Jo otrs var izsaukties, bet kā, man gan garšo, un tā taču veselīga, skaitās laba, varbūt vienkārši neesi atradis īsto zorti. Nē, tieši un konkrēti, nu, negaršo zaļā tēja. Vai melnā. Cepumi, ko servē un pasniedz pie minētā dzēriena. Jebkas. Līdzīgi par nopietnām lietām. Atzīties, godīgi, patiesi. Un par to, ka sajūtas, domas reizēm vēl formējas, ir ne līdz galam skaidras, bet jau pastāv. Un arī neziņa, ko iesākt, ko drīkst atļauties teikt, darīt, lai neaizvainotu, nepārkāptu robežu, nedarītu pāri, bet varbūt palīdzētu vai meklētu palīdzību, vai pārrunātu, nosauktu vārdos, atskaņotu, ieminētos, piebilstu, apjautātos. Piemēram, ja kādam ir depresija vai cita veida saslimšana. Alkoholisms. Internetā vai realitātē izpausta agresija. Kā to ietērpt vārdos, kurā brīdī pieminēt, kā pamatot sarunas uzsākšanu, vajadzību, kurp virzīt, cik daudz, kurā momentā vairs nevar nelikties ne zinis? Varbūt apvainosies. Aizstāvēsies ar pretuzbrukumiem. Bēgs, vairīsies. Varbūt tā nemaz nav, tikai likās, ir tikai daļēji. Bet kādiem vārdiem? Un, ja nu patiesi, ko tālāk? Un, ja nu cilvēks neatzīst, nevēlas? Kā būt? Cik lojālam? Varbūt noziedzīgas jau šīs sākotnējās šaubas, minstināšanās, prātošana, kamēr būtu vajadzējis drošsirdīgi iet un rīkoties, uzreiz, ātri, pārliecināti, varbūt kareivīgi? Bet ne visi spēj visu. Daži ir kareivīgi, citi vienkārši no dabas tādi nav. Visdažādākie iespējamie scenāriji. Ko iesākt, kā?

Grāmatai skaists ievākojums. Valoda burvīga. Plūstoša. Maiga. Viegli lasāma. Ar retorisku jautājumu noskaņām, ko nedaudz aizņēmos. Grāmatas jautājumi neviengabalaini, daudzskaitlīgi, daudzbalsīgi, bet atbildes nesniedz, tāpēc lieti noderētu, piemēram, medijos kāds saudzīgs, vienlaikus palīdzošs speciālista komentārs, ieteikumi, piemēri. Jo, protams, nav viena risinājuma, nav universālu atbilžu. Bet tomēr, ir stāsti par dzīviem cilvēkiem, reizēm šādi, citkārt citādāki. "Lojalitātes". Bērni un pieaugušie, dažādi raksturi, temperamenti, spējas vai kaut kā nespējas, sistēma, iekļaušanās, personiskā brīvība, apspiešana vai pazemošana, vienlaikus likumi, kas jāievēro nevardarbīgai līdzāspastāvēsanai, pieklājība un tai pat laikā drīkstēšana būt raksturā ar kaut ko atšķirīgam, mainīgums, nianses, dažādi. 








Laimīgu, mainīgi skaistu, kā dabas ainavas, šo cerību un iesākumā neziņas gadu!
Iekšēji, pēc iespējām, piepildītu, priecīgu, pārticīgu, sirsnīgu
ziemas un vēlāk pavasara miju!