Piedzīvot sarunas

Laukā aiz loga snieg. Ir ziemas iesākums visziemīgākajā ainaviskumā. Gan sniegpārslas, kas lēni lidinās, gan spēcīgāka snigšana un pierimuma momenti. Gan darbadienu rītu un vakaru krēslainā laternu gaisma, gan brīvdienu sniegbaltums dienasvidū. Var iestaigāt zābakus un doties plašumā, kur vien staigātāji spēj izbrist, un cik vien skatiens tālu sniedzas — kupenas, snigšana, baltums, koki apsarmojuši, ielas izskatās savādāk, visur skaistums, daudzviet iedegtas egles un rotājumi.

"Pa logu rāda snigšanu
visu dienu. (..)

Nav sāpīgi atsvešināties.
Ja ir kāds, kam tuvoties." 

// Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt", 11.lpp.

Ar pavisam tuvu ziemas un grāmatu kopnoskaņu nesen raidierakstā "Piedzīvot lappuses" klausāma Aijas Bremšmites un mana saruna par lasīto senāk un šobrīd. Tā bija patiesi pietuvošanās cilvēciskajam un izlasītā siltumam. Un man jāatzīst, ka tieši "Piedzīvot lappuses" es jau krietnu laiku klausos vislabprātāk. Paldies, Aija, par Tavu ieguldījumu, darbu! Brīnišķīgi, ka ir kaut kas sirsnīgs un vienkāršs, taču arī ļoti iedvesmojošs un saturīgs klausāms par un ap lappusēs piedzīvoto. Aija manā uztverē ir paveikusi to, pēc kā es vienmēr biju ilgojusies. Lai grāmatas un sarunas par tām, domapmaiņa, emociju apmaiņa būtu pieejama ikvienam, nekādi cilvēkus nešķirojot un, ja vien tiek kaut kas kādreiz lasīts, tad par to var arī runāt, brīvi paust izjūtas, visdažādākajos veidos. Tāpēc ļoti priecājos un šai priekā labprāt padalos. 

Saruna klausāma Spotify brīvpieejā un citās podkāstu/raidierakstu platformās, meklētājā ierakstot "Piedzīvot" (zemāk saite, uz kuras uzklikšķinot, atvērsies ieraksts):

S03E10 Piedzīvot lappuses ar Inesi @galotnes

Raidieraksta "Piedzīvot" pirmā, ievadepizode Spotify atrodama 2019.gada jūlija ierakstā un sākotnēji "Piedzīvot" atzars bija "Piedzīvot skolu", kas vēlāk, kopš 2020.gada aprīļa, arvien biežāk pārtapa "Piedzīvot lappusēs". Jau pašā sākumā es pamanīju šo raidierakstu un labprāt klausījos Aijas pašas pārdomas un sarunas ar skolu cilvēkiem par skolām, literatūras mācīšanu bērniem un jauniešiem. Tas sasaucas ar Aijas pieredzi, kam viņa gājusi cauri, sākumā strādājot skolā, tad dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, un šobrīd strādājot bibliotēkā, kā arī studējot. Sajūtu lielu cieņu, jo ir ieguldīta enerģija un laiks, lai visu paspētu — ģimeni, raidierakstu, studijas, darbu. Taču rezultāts ļoti gandarī un iepriecina, domāju, daudzus klausītājus. Reizēm raidierakstā piedalās veselas trīs par grāmatām runātājas, radošas un iedvesmojošas personības, kuras pastāsta par visdažādākajām viņu izlasītajām grāmatām katra mēneša ietvaros — Aija, Zane, Sandra (Sandras blogs, kurā brīnišķīgas fotogrāfijas un grāmatu stāsti — https://sandrakoka.com/blog). 

• Raidieraksta "Piedzīvot" visas epizodes Spotify brīvpieejā: atverama saite 
• Visas epizodes Google podkāstu platformā: atverama saite 
• "Piedzīvot" Patreon: https://www.patreon.com/Piedzivot 
• Instagram: https://www.instagram.com/piedzivot/?hl=en 
• Tiktok @piedzivot.lappuses: https://www.tiktok.com/@piedzivot.lappuses?lang=en
  

Savukārt par raidieraksta sērijas ar mani pieteikuma fotogrāfijām sociālo tīklu ierakstos un storijos esmu pateicīga brīnišķām fotogrāfēm Artai, un Ingai, kuras dzejas grāmatu "Siena, ko nosiltināt" ar prieku ieteicu Aijas Zelta grāmatu sarakstam.
Un mans Instagram šeit — @galotnes, Twitter te — @galotnes, bet Tiktok — @gadalaikos.

Izskaņā vēlos pieminēt vēl dažus (klausos tos reizēm, ne visu vienmēr, bet — kā sanāk) raidierakstus Spotify (klausos pastaigājoties, mazgājot traukus, citos brīžos, kad cilvēkiem fonā mēdz skanēt radio, bet man dažreiz - raidieraksti):

• "Pieturzīmes" — Aigas Veckalnes raidieraksts par valodu Latvijā, par valodas pareizu lietošanu un jaunievedumiem, kā ar tiem sadzīvot mūsdienu pasaulē;
  
• "Raidnīca" — Latvijas Radio veidotas sarunas ar citiem raidierakstu autoriem
  Saruna ar Aiju no "Piedzīvot" šeit;
  
• "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" — Toms Treibergs un Svens Kuzmins apburoši par grāmatām, un literatūru, reizēm sarunās ar rakstniekiem;
• "Kultūrdeva" — Latvijas Televīzijas kultūras raidījums audioversijā, intervijas ar interesantiem cilvēkiem (nesen ar Rēziju Kalniņu, Renāru Kauperu, Kristīni Želvi, Ingu Gaili);
• "Cilvēkjauda" — Lauras Denler sarunas ar viesiem par dažādām pieejām dzīvei, lai kaut ko uzlabotu (nesen ar Signi Meirāni, Igo, Kasparu Simanoviču);
•  "Книжный клатч" — raidieraksts krievu valodā par grāmatām;
• "Куда бежишь?" — sarunas par psiholoģiju, mūsdienu laikmeta problēmsituācijām;
• "НОРМ" — par psiholoģiskajām sajūtām (piemēram, nesen par to, kā sadzīvot ar ziemu);
• "Три пункта" — līdzīgi, psiholoģiski jautājumi (piemēram, nesen par harismu);
  
• "Похоже, я фотограф" — par un ap fotogrāfiju;
• "#фотосекта" — fotogrāfijas teorija un pārdomas;
  
• "Снимай!" — intervijas ar fotogrāfiem;
  
• "Сериальные Маньячки" — ar humoru par seriāliem;
• "Еще одну и спать" — arī par seriāliem.

Novembra piezīmes

Šis rudens viesis nelielas, bet jūtamas pārmaiņas manā ikdienas darba dzīvē un pasvārstījis iekšējos stāvokļus. Laika atliek mazāk, taču īsumā pastāstīšu par nesen baudīto – grāmatu un diviem skaistiem izbraucieniem pie dabas. Šīs norises veldzējušas, sniegušas iepriecinājumu, mierinājumu, kā domu novēršanas mehānisms un atslēgšanās, skaistuma un kaut kā cita iepazīšana, vērojumi.

Rēli Reinausas "Mortens, Emīlija un zudušās pasaules" stāstā jauniešiem rakstīts par kāda pusaugu zēna aizraušanos ar fotogrāfiju un dzīvi nostāk no pilsētas, tuvāk dabai ("noslēpumainā un skaudrā stāsta galvenā darbības vieta ir purvs"). Savā ziņā ir atvieglojoši arī pieaugušā vecumā lasīt tekstu mazliet vieglākā valodā, ne smagnēji. Turklāt, ļoti skaistas Marjas Līsas Platsas ilustrācijas, botāniski zīmējumi, portretējumi. Pati grāmata par garīgo spēku, izturību, Mortenam saskaroties ar patēva agresiju, par draudzību (pavisam neuzkrītoši klāt arī fantāzija, jo purvā puisis sastop kādu noslēpumainu meiteni Emīliju, kas nav gluži tāda pati kā citi cilvēki), par ticības labajam gandrīz zaudēšanu un atkalatgūšanu.

"Rīta migla, kas gūla virs purva, bija tik skaista, ka gandrīz tūlīt uzlaboja puiša noskaņojumu. Vai vismaz viņš ieraudzīja kārtējo pierādījumu tam, ka patiesībā pasaule tomēr ir visai skaista vieta. Cauri miglai izzīmējās purva priedes, gluži kā tāli sapņi, kas pamazām iegūst arvien skaidrākas kontūras." // 23.lpp.

"Klusums un apkārtne, kas šķita gandrīz maģiska, viņu bez kādām grūtībām nošķīra no realitātes. Purvs visapkārt pletās kā tāds aizsargslānis, kas viņu paslēpa no pārējās pasaules." // 28.lpp.

"Mortens sēdēja uz klēts trepēm un ieskāja Nurram pazodi. Vecais kaķis bija saritinājies līdzās zēnam un tagad apmierināti murrāja. Apmierināti un skaļi, itin kā Nurrā būtu paslēpts mazs motoriņš." // 61.lpp.

"– Ko tu te dari? Atkal kaut ko fotografē?
– Gaidu piemērotu gaismu.
– Kādu gaismu?
– Lai saule noslīd mazliet zemāk.
– Un tad sanāk pašas labākās fotogrāfijas?
Mortens paraustīja plecus. – Es nezinu, vai pašas labākās, bet visādā ziņā tādas, kas man patīk." // 92.lpp.

Savukārt laikā, kad apkārtne tērpās krāsu skaistajā, nolēmu doties pie dabas. Vienatnē. Brauciena maršruts netālu no Rīgas. Ar vilcienu līdz dzelzceļa stacijai Gauja (nākamā pietura uzreiz aiz Carnikavas). Izkāpjot stacijā, ar skatu Rīgas virzienā, mazliet paejoties pa labi, garām nelielam pārtikas veikaliņam, tad pirmajā pagriezienā nogriežoties vēlreiz pa labi un ejot gar privātmājām un dārza mājiņām, grants ceļa galā būs redzami vārtiņi, pa kuriem izlīkumojot, varēs nonākt pie tāda kā uzbēruma, vaļņa, pa kuru virzoties tālāk jau būs redzama piekrastes ainava – tur savukārt var droši doties vairāku kilometru skaistā ceļā. Brīnišķīgs, pasakaini skaists mežš, ūdens, plašums. 

Otrs brauciens pretējā virzienā – no Rīgas vai Torņakalna ar vilcienu līdz dzelzceļa stacijai Priedaine. Izkāpjot, paejot mazliet uz priekšu un pagriežoties pa labi, var iet pa tādu kā jūrmalai raksturīgu ceļu līdz pat galam, kur caur kokiem vīdēs plašums. Sākumā ir laivu, kuģīšu novietņu zona – apsargājama teritorija, pie kuras var piekļūt, palūkoties, taču nav ļauts fotografēt (kā paskaidroja kāds laipns vecāks vīrs). Lai virzītos tālāk, jāiet vai nu ar līkumu vai pa taciņu  turpat caur laivu teritoriju. Tālāk tik uz priekšu. Līdz pat Lielupes Baltajai kāpai, uz kuru ceļš gar piekrasti tālāk gan neved, sākas privātmāju rajons ar nožogojumiem, tāpēc līdz kāpai jādodas pa apkārtceļu, kāpjot kalnā no otras puses. Pēc kāpas apraudzīšanas izvēle – vai nu doties atpakaļ vai iet garāku ceļu uz priekšu līdz pat Bolderājai. 

Rudens lasāmā gaitas

Agrs rudens ar apšuzeltainu, bērzudzeltenu, kļavusarkanu, pīlādžugunīgu, ozolrūsainu skaistumu. Un es mazliet lēneju pastaigās. Ar sunīti brienam piebirušās takās, brīžiem brikšņos. Ļaujos mainīgumam, gadalaiku un lasāmā mainīgumam. Grāmatas šai laikā sastaptas dažādas, un visas uzrunājošas, katra savā veidā īpaša, skaista, pārdomas un sajūtas raisoša. Grāmatas un lāgiem sarunas, domapmaiņa ar tuviem cilvēkiem par lasīto, ieteikumi, aizlienējumi, citāti, vēstules. 

"Svinēsim "Ziedošā koka svētkus"!"
// Ērihs Marija Remarks "Trīs draugi", 45.lpp.

"Mēness bija uzkāpis pāri fabrikas jumtam. Tas bija kļuvis arvien gaišāks un tagad kā dzeltens lampions karājās plūmju koka zaros. Zari, klusu šūpojās šurp un turp vieglajā vējā. "Savādi," Lencs pēc brīža teica, "kādēļ šādiem un tādiem cilvēkiem ceļ pieminekļus, - kādēļ ne mēnesim vai ziedošam kokam..."
// "Trīs draugi, 47.lpp.

Lasīt Remarka "Trīs draugus" dzīves vidusposmā (vai esat lasījuši klasiku vēlākajos gados, mazliet cits skatījums reizēm, vai ne?) man nozīmēja ne tikai sekot sižeta līnijai, notikumiem, to secībai, bet uzmeklēt autora personību, – par ko rakstnieks vēlējies vairāk runāt, kam piešķirt uzsvaru, ko atzīt par vieglāku un ko par grūtāku psiholoģiski. Roberts, Gotfrīds un Oto - draugi, kara biedri, darba kolēģi. Patrīcija, meitene, kuru Roberts iemīl, dzīvesskaudri un traģiski. Pēckara gadi, kas maz saudzē, bet tieši tādēļ var vēl asāk izjust skaistumu un laimi, kamēr tā nepagaist, jo var pagaist. Roberts iesākumā savā ziņā bīstas, negrib mīlestības, jo "Pārāk labi zināju, ka katrā mīlestībā bija mūžības ilgas un ka tās bija viņas mūžības mokas. Nebija nekā paliekama. Nekā." (127.lpp.) un "Visbaigākais, brāļi, ir laiks. Laiks. Acumirklis., kurā mēs dzīvojam un kurš mums tomēr nekad nepieder" (135.lpp.). Taču jūtas reiz ir tās, ko nevar ieplānot, īstenot vai no tām atteikties tikai tāpēc, ka nedrošība, ka nav garantiju. Roberts un Patrīcija ir kopā tik ilgi, cik lemts. Viņi pieredz attiecību izaugsmes brīžus, kuros "bija daudz vairāk maiguma. Maigums un vēlēšanās reiz pilnīgi ļauties kaut kam." (73.lpp.).

"No virtuves tagad plūda tikko uzvārītas kafijas smarža, un es dzirdēju Frīdu ar traukiem rīkojamies. Tas bija savādi, bet kafijas smarža man radīja jautrāku noskaņu. To es zināju no kara, – cilvēku nekad nespēja mierināt lielās, augstās lietas, – vienmēr tās bija niecīgās, sīkās." // "Trīs draugi", 256.lpp.

Lotes Vilmas Vītiņas "Ūdenstorni" nolēmu iegādāties uzreiz, kolīdz uzzināju par iznākšanu, jo iepriekšējo dzejas krājumu "Meitene" lasīju un tas ar mani cilvēciskumā sabalsojās. "Ūdenstornis" ir pilsētas un to iemītnieku simbols, papildināts autores ilustrācijām, ar maigumu dzejā, dzejprozā stāsta par pastaigām, par apkaimi, ilgošanos pēc sapratnes, tuvības, arī par mulsumu un atvadām. Auditorija varētu būt jaunieši un ikviens, kurš vēlas lasīt ko jaunu, inovatīvu mūsdienu latviešu dzejā, literatūrā.

"Brikšņi

Es eju caur brikšņiem.
Kur koki ir pievilguši un mizas ķērpjainas.
Kur kājas kļūst mazliet slapjas.
Kur mīt visādi puduri, zariņi, dūkstis un ciņi. Kur lapas pāri
galvai un krūms saķer aiz šalles gala.
Reizēm es kļūstu tik pilna brikšņiem, ka viss ūdenstornis
aizaug. Tad ir grūti atrast gultu un krūzīti. Lai gan krūzīte
un gulta pēc brikšņiem ir ļoti noderīgas.
Brikšņos var dziļi elpot. Tālu no visiem. Starp neēdamām
ogām, zirnekļiem, ērcēm, skujām."
// Lote Vilma Vītiņa "Ūdenstornis", 57.lpp.

Dēlijas Ouensas "Kur vēži dzied" bija impulsīvs pirkums, uz labu laimi, palasot anotāciju, atsauksmes un nodomājot, ka varbūt man varētu patikt, bet īsti nezinot. Un grāmata apbūra kopš pirmajām rindkopām, nevilšus ievilka dumbrājā (kur vēži dzied ir vieta tāltālu no burzmas), meitenes Kijas likteņstāstā. Man caurslīdēja nemanāmāks neticamības moments – Kija agros gados zaudēja vecākus un neapmeklēja nevienu mācībiestādi, taču izdzīvoja mežonīgas dabas ielokā, izkopa zīmēšanas prasmi, sastapa mīlestību. Es baudīju valodas krāsainību, plūdumu, skaistumu. 

"Līci ieskāva vareni koki ar garām sūnu bārdām, un to zemie zari veidoja krēslainu zaļu grotu. Kijas laiva lēni slīdēja uz priekšu, un viņas skatiens meklēja biezoknī oranžas sēnes ar trausliem kātiņiem. Pēdīgi viņa ieraudzīja vecu celmu ar skaistu tvirtu sēnīšu puduri. Izvilkusi laivu krastā, Kija ar sakrustotām kājām apsēdās zemē un sāka tās zīmēt."
// Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied", 276.lpp.

Arvja Vigula "Blusu cirks" ir gada pārsteigums dzejas pasaulē. Vispirms, ievākojums – auduma sējums, uz vāka globusa spiedogs, līdzīgi kā agrākajos gados "Apvāršņa" sērijai, iekšvāka atvērumā ielīmēts stūrītis un pasīte, kā tas ticis darīts bibliotēkās pirms e-laikmeta. Teksta ziņā iepriekš nebiju neko līdzīgu lasījusi. Vai tā būtu fantāzijas, fantastikas žanra dzeja? Kaut kas līdzīgs maģiskajam reālismam. Itin kā lasītu kaut ko no Kafkas, Borhesa groteskām. Vientulība un vienpaši, savdabji. "Reiz kāds vīrietis no rīta pamanīja, / ka no viņa kreisās auss / pa nakti izaudzis / apēram 15 cmm garš striķītis" (11.lpp.), "Kāda meitene piedzima jauktā ģimenē, / viņas tēvs ir tosteris, māte – dienasgaismas lampa" (12.lpp.), "Kādam puisēnasm galvas vietā  / bija lapseņu pūznis" (14.lpp.), "Arvī ir iemiesojies / maizes dēmons" (80.lpp.), "Iepriekšējā dzīvē es biju kaķītis, / ruds strīpains runcis kā Žižeks" (90.lpp.). Taču uzrakstīts tik meistarīgi, ka nepamet sajūta, – kaut kas tur ir, kaut kas teju nenotverams, lielāks. 

 "Visa pasaule ir piepildīta
ar tavu prombūtni"
// Arvis Viguls "Blusu cirks", 49.lpp.

"Tur, kur citi redz beigas,
mēs redzam sākumu."
// "Blusu cirks", [95.] lpp.

Ulfa Starka "Bēguļi" ir grāmata, ko biju vēlējusies izlasīt jau pašā sākumā, taču pie izdevuma tiku pavisam nesen. Tā ir bērnu grāmatiņa ar ilustrācijām un patiesi apburošu, sirsnīgu stāstu. Kāpēc to lasīju? Jo ļoti uzrunāja atsauksmes un saistīja pamatdoma, arī nosaukums, vadmotīvs. Ko dara bēguļi – bēgšus dodas gaitās, bēg. Zēns un vectēvs. Necik tālu gan viņi nemūk. Tas ir izbrauciens pie atmiņām, pie dabas, tās ir atvadu svinības, neizvairoties un neslīgstot tamdēļ tumsā. Tas ir stāsts par ģimeni, par atklātību, patiesām emocijām, cauri laika ritējumam. Vectēvs, kurš grasās "aizbēgt", lidot augstāk, vēlas vēlreiz palūkoties uz dzimtas mājām, apēst, taupīgi – pa karotītei, vecmammas vārīto zapti, ievilkt elpu, saņemties spēkus noticēt debesīm, lai tuvotos gaismai.

"Kļavu lapas pie slimnīcas kvēloja sarkanas un zeltainas. Es stāvēju pie loga un skatījos laukā. Un domāju: cik savādi, ka lapas visskaistāk uzmirdz īsu brīdi pirms nokrīt."
// Ulfs Starks "Bēguļi", 5.lpp.

"Viņš skatījās ārā pa logu uz salām, kam mēs braucām garām, uz klintīm, kas izlīdušas virs ūdens, uz priedēm, uz eglēm, uz lapu kokiem, kas bija košāki kā parasti, jo šī bija viena īpaša diena.
Viņš redzēja visu, ko bija skatījis tūkstošiem reižu pirms tam.
– Vai redzi? – viņš pajautāja vēlreiz.
– Jā, – es atbildēju.
– Neko tu neredzi, – viņš noņurdēja.
– Njā, – es atteicu.
Jo es sapratu, ka mēs neredzam vienu un to pašu. Viņš redzēja to, kas bija bijis kādreiz. To, ko bija redzējis tūkstošiem reižu, braucot te tolaik, kad vecāmamma vēl bija dzīva. Viņš ceļoja atpakaļ laikā. To varēja manīt viņa sejā. Lai arī tā bija tikpat krunkaina un grumbaina kā vienmēr, tomēr aiz visām grumbām it kā vīdēja jaunāks vectēvs.
// "Bēguļi", 50.lpp.

Augusta dzeja

Kā pagājusi (un vēl turpina būt) vasara? Ainavu skaistumā. Sarunās, pierakstos, arī klusumā. Ļoti baudot siltumu, gaismu un visu vasarīgo, pēc garās ziemas un ilgi nākušā pavasara. Nav zināms, ko nesīs rudens un nākamā ziema, tāpēc jo vairāk. Šis mirklis, šis laiks, šodiena, šis mēnesis – augusts. Un nevar neuzrakstīt par dzejas grāmatu, kurā mēnesis – augusts minēts vairākkārt. 

Ievas Rupenheites "Palaidiet sievieti" – dzeja, kas, līdzīgi kā autores sacītajā, "iezīmē ainavas slāņus un plānus padara nebūtiskus" (9.lpp.). Jo cik gan daudz ir iespējams kaut ko saplānot dzīvē uz priekšu? Sievietes (dzejas liriskajā balsī) dzīvē notiek mijiedarbība starp praktisko, reāliju pilno dzīvi, kurā, piemēram, "priekšnamā skrāpējas kaķis kādam būs jāceļas ielaist" (71.lpp.) un iekšējo noskārsmju pasauli – "dzīvot vajag vieglāk ar līdzenumu bez mokām un apvārsni kokos" (19.lpp.).

Kopumā uzrunāja. Sākumā vajadzēja ielasīties. Taču, lappusēm vedot tekstā un sajūtās dziļāk, notika skaistuma sabalsošanās ("tai meža vēlībā ar karstu priežu smaržu", 83.lpp.) ar domu ("jūtu depozīts ir filma analogajā kamerā lēna ekspozīcija", 26.lpp.). Kā lasītājs es vēlos ieraudzīt dzejā mirkli maiguma un skaudruma vienlaikus, abus, daudzpusējāk, vēlību dvēselei, balansu. Šeit to sastapu.

"klusums iestājas
tas ir tāds gadalaiks" / 74.lpp.

"oglīte krūšu rajonā
brendijs vienatnē
sāpes ik rītu cituviet
tās neļaus zaudēt jums modrību
lūk kā tas viss ir domāts" / 96.lpp.

"visu kas mums pieskaras pa īstam
kā uzsprādzis sērkociņš
kā jūra jūnijā
nekur to nevar dabūt
un nekad nevar zināt kā
tieši būs kad tas skars
cik drusku sāpēs cik stipri bārs" / 93.lpp. 

Dzeja kā vērošana

Ar ko jums mēdz asociēties dzeja?

Reizēm man šķiet dzeja kā meditācija. Kā vērojumi. Un analogi dzīvei, tas dažādi. Mēdz būt skumjas, mēdz melanholija, taču turpat līdzās apkārtnes un apkārtējo skaistums, sirds, gaišums, dabiskās pārejas, mainīgums, toņkārtas, gradācijas. Līdzīgas sajūtas, kad šķīru lappuses Andra Ogriņa dzejas darbā "Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr". Mazliet tā it kā tur dzīve. Un kāda dzīve? Nevienāda, neparedzama reizēm. Visu (gandrīz) ietveroša. Ar katra cilvēka viņa personisko rokrakstu. Dzejnieka rokraksts – viņa balss, sajūtu noskaņas. 

"pilsēta ir pāraudzis mežs ar nostīgotu kvartetu" // 8.lpp.

"migla patīkami notušē apkārtni
pielaiza asos stūrus" // 19.lpp.

"pavērot apkārtni
neiestigt uz āru izgrieztajā iekšpusē" // 21.lpp.

Uzrunāja arī intervija "Dzejas velobrauciens kopā ar Andri Ogriņu", kurā runāts par radīšanas procesu kā noslēpumu, dzejas motīvu simboliskumu, klātesošumu, būšanu saprotamam (vai vienkāršākam? jebšu cilvēciski skaidrākā, arī atklātākā valodā runāšanu?), nāvi (Epikūra sakarā), dzīvi.

"vienīgā asinsradniecība kam tu spēj izsekot
ir pašam ar sevi" // 60.lpp.

"pirmajām lietavām seko pirmās sniegavas
lietuslāses
nākamajā dzīvē ir sniegpārslas
tukšo debesu
ornamenti" // 67.lpp.

Lasīju grāmatu brīvdienās un, izejot foto pastaigā, drusku palasīju priekšā balsī rītam, sev, sunītim, kurš tenterēja līdzās vai lodāja krūmājos. Bija sajūta, ka rindas nākušas īstajā brīdī. Ka tieši šai laikā, kad neparedzamība, daudz visa, bijusi barga ziema, pavasara alkas, vasaras svelme, – bez "nospriegotiem" mudinājumiem, dzīves meditatīvi vērojumi dzejā. 

Saiknes

Šis laiks mēdz turēt tādā kā tonusā, saspringumā reizēm. Daudz darāmā, kas jāpagūst. Bažas, neziņa, cerības vienlaikus. Ka būs labi. Varbūt. Vai arī mainīgi. Dažādi. Turpat līdzās sirsnīgi un gaiši brīži. Pavasaris krāšņumā, dažas siltas, gandrīz karstas dienas, plaukst un zied, daudz skaistuma, prieks. Vai tās ir saiknes ar dabu, ar jēgpilnām vērtībām, par ko sacīts grāmatā?

Džoans Hari "Zudušās saiknes
Depresijas īsto iemeslu un negaidīto risinājumu atklāšana"

Autors galvenokārt pēta depresijas un trauksmes izcelsmi, iesaka risinājumus, kas var nebūt visiem vienādi, bet kādam, iespējams, noderēs, kā arī piemin iepriekšminēto izjūtu saikni ar dažādiem kopumā sliktākas pašsajūtas veidiem. 

"Iemesli, kas dažiem liek iedzīvoties depresijā un spēcīgā trauksmē, vienlaikus padara vēl vairāk cilvēku nelaimīgus. Izrādās, starp nelaimīgumu un depresiju pastāv nepārtrauktība. Tās vēl aizvien pamatīgi atšķiras viena no otras (..). Tomēr tās ir saistītas." ~ 24.lpp.

Par grāmatas atklājumu esmu pateicīga Ingai, viņa arī burvīgā melnbaltā foto autore.

"Depresijai un trauksmei ir triju veidu iemesli: bioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais." ~ 76.lpp.

Veicināt un vēl vairāk paspilgtināt var "smags negatīvs atgadījums un ilgtermiņa stresa un nedrošības izjūtas avoti ikdienā". ~ 72.lpp.

Palīdz "katra laba drauga esamība vai atbalstošs un gādīgs partneris".  ~ 72.lpp.

Personiski mans iemesls, kādēļ ieinteresējos un nolēmu lasīt grāmatu, bija (es tā ceru) ne-ilgtermiņa sagurums darbos. Tiecos pēc kādas saturīgas informācijas, kas rosinātu pārdomām. Ieklausoties "iekšējā balsī" jūtu, ka kaut kur jāmēģina uztaustīt arī viduscēļš, kompromiss. Ir situācijas, kas prioritāras dažādu iemeslu dēļ un jārīkojas teju gribot, negribot, bet ne visu laiku taču, vai ne? Tad, kā sevi pasaudzēt? Ko uzsvērt domās, sacītajā reizēm? Varbūt, jo izteiktāka atbildības sajūta, jo vairāk nedrošības, nevis reālu draudu? Nezinu. Dažādi, protams. Mēdz būt mulsuma epizodes, vainas apziņa par to, kas nav paspēts vai kam nav bijis gluži vienkārši pietiekami daudz enerģijas. Un reizēm, atklāti sakot, nav enerģijas pārrunāt, izstāstīt. Argumenti ir, kamēr vēl neiestājas apsīkums vai izsīkums, pēc tam, kā kuram, mana balss pieklust, atliek mazāk aktivitāšu, mazāk arī vēlmju. Tāpēc aizdomājos. Tāpat pazīstama līdzijušana citiem cilvēkiem, kuriem nav viegli. Protams, gatavu un tūlītēju risinājumu nav. Ir dažādas dienas, reizēm pat pa stundām mainīgas. Dažādas situācijas dažādu cilvēku dzīvēs, nevienādi, atšķirīgi, un arī viena cilvēka dzīvē dažādos dzīves periodos mainīgi. Bet vairākas atziņas sev izrakstīju.

Džoans Hari vērš lasītāju uzmanību vairākām būtiskām saiknēm (ikviens var jautāt sev, kura/as no tām ievainotas, cieš vai būtiski mazinājušās viņa dzīvē). Uzskaitot vai aprauti citējot, tas izskatās fragmentārāk un varbūt mazāk ticami, bet saikņu pieeja man likās visnotaļ interesanta. Domās gan atzīmēju, ka autors (subjektīvi tā šķiet) izklausās pēc ekstraverta, samērā daudz piemin citu cilvēku lomu un bieži sniedz atsauces uz citu teikto. Nenoliedzami, saskarsme var būt ļoti bagātinoša un nepieciešama, un ekstraversija ir brīnisķīga, tai sava misija pasaulē. Tomēr cilvēki esam dažādi un savukārt par sevi zinu, ka, būdama introverts, laiku pa laikam atpūtu, atgūšanos gūstu vienatnē.
Bet nu pie grāmatā minētā — pie saiknēm, kas nozīmīgas.

— Saikne ar jēgpilnu darbu
— Saikne ar citiem cilvēkiem
— Saikne ar jēpilnām vērtībām
— Saikne ar bērnības traumu
— Saikne ar statusu un cieņu
— Saikne ar dabu
— Saikne ar drošu nākotni

Reizēm neapmierinošu "darbu raksturo ne jau izvirzītās prasības, bet gan rīcības brīvības trūkums — neko nedrīkst izlemt." ~ 93.lpp.

"Lai izkļūtu no vientulības, ir nepieciešami citi cilvēki un arī sajūta, ka dalāties ar citu cilvēku vai cilvēku grupu tajā, kas ir nozīmīgs un vērtīgs abām pusēm. Ir svarīgi, lai šīs izjūtas jūs pieredzat kopā. Ja atrodaties Taimskvērā Ņujorkā, jūs neesat viens, taču jūtaties vientuļš, jo nevienam nav daļas gar jums un arī jums nav daļas gar svešiniekiem. Jūs nedalāties nedz savā priekš, nedz distresā. Apkārtējiem cilvēkiem jūs esat tukša vieta, un arī viņi jums ir vienaldzīgi.
Arī slimnīcas palātā jūs neesat viens, tomēr palīdzība plūst tikai vienā virzienā. Medmāsa atrodas blakus, lai palīdzētu, bet jūs nepalīdzat viņai — un, ja mēģināsiet, jums, visticamāk, palūgs to nedarīt.
Vienvirziena attiecības nespēj izdziedēt vientulību. To spēj vienīgi divvirzienu (vai vairāku virzienu) attiecības." ~ 111.lpp.

"Vai depresija vismaz daļēji varētu būt reakcija uz pazemojumu, kuram daudzus no mums pakļauj mūsdienu pasaule? Piemēram, televīzija augām dienām mums potē, ka vienīgie ievērības cienīgie cilvēki pasaulē ir slavenības un bagātnieki, un jūs jau zināt, ka iespējas pievienoties kādai no šīm grupām ir pielīdzināmas nullei. Pārskatiet instagram kontus vai pašķirstiet glancētos žurnālus, un jūsu normāli veidotais augums jums šķitīs pretīgs." ~ 158.lpp. 

"Taču cilvēkiem ir izvēle." ~ 161.lpp.

"Pozitīvas nākotnes apjausma cilvēku aizsargā. Ja dzīve ir nelāga šodien, var domāt: ir sāpīgi, tomēr vienmēr jau nesāpēs. Bet, kad šo apziņu atņem, var šķist, ka sāpes nezudīs nekad." ~ 180.lpp.

"No jautājuma "Kas jums kaiš?" uz jautājumu "Kas jums ir svarīgs?" Ja vēlaties rast risinājumu, ir nepieciešams ieklausīties, kā trūkst (..) un palīdzēt atrast ceļu pie tā." ~ 254.lpp.

Bija interesanti lasīt pieredzes stāstus un caur tiem gūtās atziņas. Arvien var izsvērt, kas katram tieši viņa dzīvē vairāk der, vairāk rod atbalsi un šķiet arī iespējamāk īstenošanai. Vietumis, it īpaši grāmatas noslēgumā, jūtama nosliece kāda uzskata virzienā, kas cilvēciski saprotami un arī dzīvē sastopami. Tomēr, ir aplūkoti vismaz daži ceļi uz labāku pašsajūtu, sniegti praktiski piemēri un ieteikumi. 

"Visiem nav jāiet pa šo ceļu, lai nokļūtu šeit. Ir iespējams daudzos veidos (..).Daži cilvēki to veic ar psihodēlisku vielu palīdzību, daži ar meditāciju, bet ir arī daudzi citi paņēmieni." ~ 306.lpp.