Šis rudens viesis nelielas, bet jūtamas pārmaiņas manā ikdienas darba dzīvē un pasvārstījis iekšējos stāvokļus. Laika atliek mazāk, taču īsumā pastāstīšu par nesen baudīto – grāmatu un diviem skaistiem izbraucieniem pie dabas. Šīs norises veldzējušas, sniegušas iepriecinājumu, mierinājumu, kā domu novēršanas mehānisms un atslēgšanās, skaistuma un kaut kā cita iepazīšana, vērojumi.
Rēli Reinausas "Mortens, Emīlija un zudušās pasaules" stāstā jauniešiem rakstīts par kāda pusaugu zēna aizraušanos ar fotogrāfiju un dzīvi nostāk no pilsētas, tuvāk dabai ("noslēpumainā un skaudrā stāsta galvenā darbības vieta ir purvs"). Savā ziņā ir atvieglojoši arī pieaugušā vecumā lasīt tekstu mazliet vieglākā valodā, ne smagnēji. Turklāt, ļoti skaistas Marjas Līsas Platsas ilustrācijas, botāniski zīmējumi, portretējumi. Pati grāmata par garīgo spēku, izturību, Mortenam saskaroties ar patēva agresiju, par draudzību (pavisam neuzkrītoši klāt arī fantāzija, jo purvā puisis sastop kādu noslēpumainu meiteni Emīliju, kas nav gluži tāda pati kā citi cilvēki), par ticības labajam gandrīz zaudēšanu un atkalatgūšanu.
"Rīta migla, kas gūla virs purva, bija tik skaista, ka gandrīz tūlīt uzlaboja puiša noskaņojumu. Vai vismaz viņš ieraudzīja kārtējo pierādījumu tam, ka patiesībā pasaule tomēr ir visai skaista vieta. Cauri miglai izzīmējās purva priedes, gluži kā tāli sapņi, kas pamazām iegūst arvien skaidrākas kontūras." // 23.lpp.
"Klusums un apkārtne, kas šķita gandrīz maģiska, viņu bez kādām grūtībām nošķīra no realitātes. Purvs visapkārt pletās kā tāds aizsargslānis, kas viņu paslēpa no pārējās pasaules." // 28.lpp.
"Mortens sēdēja uz klēts trepēm un ieskāja Nurram pazodi. Vecais kaķis bija saritinājies līdzās zēnam un tagad apmierināti murrāja. Apmierināti un skaļi, itin kā Nurrā būtu paslēpts mazs motoriņš." // 61.lpp.
"– Ko tu te dari? Atkal kaut ko fotografē?
– Gaidu piemērotu gaismu.
– Kādu gaismu?
– Lai saule noslīd mazliet zemāk.
– Un tad sanāk pašas labākās fotogrāfijas?
Mortens paraustīja plecus. – Es nezinu, vai pašas labākās, bet visādā ziņā tādas, kas man patīk." // 92.lpp.
Savukārt laikā, kad apkārtne tērpās krāsu skaistajā, nolēmu doties pie dabas. Vienatnē. Brauciena maršruts netālu no Rīgas. Ar vilcienu līdz dzelzceļa stacijai Gauja (nākamā pietura uzreiz aiz Carnikavas). Izkāpjot stacijā, ar skatu Rīgas virzienā, mazliet paejoties pa labi, garām nelielam pārtikas veikaliņam, tad pirmajā pagriezienā nogriežoties vēlreiz pa labi un ejot gar privātmājām un dārza mājiņām, grants ceļa galā būs redzami vārtiņi, pa kuriem izlīkumojot, varēs nonākt pie tāda kā uzbēruma, vaļņa, pa kuru virzoties tālāk jau būs redzama piekrastes ainava – tur savukārt var droši doties vairāku kilometru skaistā ceļā. Brīnišķīgs, pasakaini skaists mežš, ūdens, plašums.
Otrs brauciens pretējā virzienā – no Rīgas vai Torņakalna ar vilcienu līdz dzelzceļa stacijai Priedaine. Izkāpjot, paejot mazliet uz priekšu un pagriežoties pa labi, var iet pa tādu kā jūrmalai raksturīgu ceļu līdz pat galam, kur caur kokiem vīdēs plašums. Sākumā ir laivu, kuģīšu novietņu zona – apsargājama teritorija, pie kuras var piekļūt, palūkoties, taču nav ļauts fotografēt (kā paskaidroja kāds laipns vecāks vīrs). Lai virzītos tālāk, jāiet vai nu ar līkumu vai pa taciņu turpat caur laivu teritoriju. Tālāk tik uz priekšu. Līdz pat Lielupes Baltajai kāpai, uz kuru ceļš gar piekrasti tālāk gan neved, sākas privātmāju rajons ar nožogojumiem, tāpēc līdz kāpai jādodas pa apkārtceļu, kāpjot kalnā no otras puses. Pēc kāpas apraudzīšanas izvēle – vai nu doties atpakaļ vai iet garāku ceļu uz priekšu līdz pat Bolderājai.
.jpg)
