Vienums

Pirmais impulss - ieraudzīts foto soctīklā. Gribēšu.
Otrs - lūkojums grāmatnīcā. Jā.
Trešais - tagad. Turu rokās.

Kāpēc? Jo vientulība. Jo sieviete.
Abas. Saista.

Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija".

Domājot par vienumu, ik pa laikam fiksēju dažādās izpausmes. Vienatne tīkama un ļoti nepieciešama savureiz, ik pa laikam. Kā introverts atgūstos, restartējos, atjaunojos vienatnē. Un reizēm tas var izskatīties arī vientulīgi, nerunīgi, skumji. Bet sajūtās tā ir vairāk tāda kā nebūšana noteiktā veidolā, runātīgumā, smaidīgumā, aktīvumā. Vienlīdz tas var būt pussmaids vai sevīsmaids, labsajūta, kas mazāk stāstāma, rādāma, tikko viegli pastāvoša. Tāpat var būt arī skumjas, nu un, arī tās piederas pie vienuma lietas. Pēc tam var atkal iet, būt. Bet, ja nav sanācis atelpot, gadās, nesanāk arī iešana, būšana. Vientulība ir cits. Tas tad, kad nav gluži izvēlēts ceļš, bet notiek. Apstākļu sakritība vai liktenis, dažādi, nianses, sajūtas vairāk dziļumā, nopietnāk.

Grāmatā desmit nelielās skicēs skarts vienums dažādu cilvēku - sieviešu dzīvēs, dažādos vecumposmos, sadzīves apstākļos, ilūzijās un cerībās. Vairāki mazliet filozofiski ievadteikumi. Daži nosaukumi, kas uzrunā jau paši par sevi: "Mazo cilvēku zemē", "Mīnuss reiz mīnuss ir pluss", "Vientulības ministrija". Bet visvairāk sakustinājos pie vienvārdā dēvētajiem - "Matracis", "Vaskadrāna".

Sajūtas.
Mazliet par dzīves grūtumu, netaisnumu, nolemtību. Mazliet par to, ka - traki. Un vēl par to, kāpēc. Kāpēc reizēm jābūt grūti, lai teiktu, ka kaut kas ir. Ja ilgstošas attiecības, ja laulība dzīves garumā, tad pārdzīvots, raudāts, kliegts, samierināts, piedots, turpināts. Ja attiecību švirksts, tad pēcmieles. Ja cerības, tad šaubas. Kā nākas, ka nevar vienkārši priecāties un vienkārši izkārtot, ka priecīgais kopumā varētu turpināties. Dzīves pa-priecāšanās. Satikšanās, parunāšanās, satuvināšanās, turpināšanās. Kāpēc jābūt smagnēji. Pat skumjās. Pat introversijā, vienbūšanā. Uz to atbilžu nav. Vismaz, ne viennozīmīgu. Vien vērojumi, dzirdētais, lasītais, reizēm apdomātais. Vēlmēs citādāk - vieglāk. Jā, ārēji var nesanākt, var nebūt pēc iecerēm, var ik pa laikam iedzelt, iebelzt. Nu, dzīve taču. Pati arī kādam iedzeļu, ik pa laikam. Tātad, tā aprite mēdz notikt. Bet turpat arī tiecos prieku. Nevis tra-la-lā, kaut var arī to, bet prieku, jo zinu, kā ir, kad neprieks. Tāpēc "Vientulības ministrija" bija tuva, jo īpaši "Matracis" un "Vaskadrāna" labtīkami. Un domās vēl mazliet pagarināju, ka humors, pasmiešanās reizēm, vairāk, par sevi, par visu, pa-priecāšanās, kad tas iespējams, pa-cerēšanās, gabaliņos stiķējot (sevi, dzīvi).

"Mūri nerodas paši no sevis. Mūrus uzceļ, lai aizsargātos - no vēja, okeāna, naidniekiem un iebrucējiem. Tu dzīvo iluzoras drošības apstākļos - neviens netiek iekšā, bet neviens netiek arī ārā." 
// Mazo cilvēku zemē, 29.lpp.

Bet, ja neslauki slapjumu, nesakliedz, nekļūdies, neizgāzies, tad arī nebaudi, nepiedzīvo, negūsti. Tāpēc visu. Reizēm nenosegt mūriem. Vien sarkstoši bāloši, varoši nevaroši, ļodzīgi visādi, gadās pieredzēt. Priekā!

"Necepties par arvien pieaugošajiem komunālajiem maksājumiem, dzīvesbiedra piebradāto tikko izmazgāto istabu, skābju un sārmu līmeņa disbalansu, ko izraisīja pie pusdienām izdzertā kolas bundžiņa, vai savas eksistences jēgas šķietamo neesksistenci. Izslēgt iekšējo nīdekli un dīdekli, knosekli un plosekli, ievilkt dziļi elpu vēderā, aizturēt, aizskaitīt līdz trīs un izpūst visu nemieru ārā."
// Matracis, 55.lpp.

Un tieši to visu daru kā likts. Negudri, nejēdzīgi, nesanākoši, kaut kad samāksloti, citkad noguruši. Bet dažreiz arī atlaižot. Un tā īstena štelle - reizēm (jo arī tas citreiz nesanāk) atlaist.

"Sarunāsim tā, Mis Dekadence," Marguss iesāka, cenšoties tikt galā ar izkususšā siera stīgām, kas lipa klāt zodam un ķērās bārdā. "Vai redzi šo vaskadrānu? Mēs nopirkām to aizvakar. Tu nekur nedrīkstēsi iet, pirms tā nebūs pavisam nodilusi. Mēs par to rūpēsimies. Katru reizi pēc ēšanas noslaucīsim, neliksim virsū neko karstu, negriezīsim maizi bez dēlīša. Bet tas arī būs viss. Mēs nerūpēsimies par mums, bet rūpēsimies par vaskadrānu. paši mēs būsim vienkārši mēs. Sarunāts?"
Laini iespurdzās...
// Vaskadrāna, 92.lpp.

Izklausās vienkārši forši. Analogi var par daudz ko, attiecinot uz dažādām dzīves jomām, epizodēm, kā vieglākumu, arī ar visām viendomām, kad nu tās nāk.

Un pat koki, vieninieki, reizēm apskaujas.

Viena pienene, viena grāmata, viens lidonis.

Pastaigas galā redzēju galotnes pret galotnēm. Patīk paskatīties augšup.

Autorei paldies par lasāmvielu! Dzīvei paldies par visu, tāpat vien.

Miglasrīts un "Psihoanalītiķa piezīmes"

Reizēm kaut ko pateikt par izlasīto ir vieglāk, izlaužas pats no sevis, bet citkārt tas nepadodas tik raiti. Tā notiek ar Stīvena Grosa grāmatu "Psihoanalītiķa piezīmes". Šorīts iedvesmoja fotopastaigai, jo migla, jo rasa vai pēclietus lāšu pilna pļava, jo apāvu gumijniekus, saliku grāmatu un fotoaparātu tīkliņā, un ar suņmeiteni devāmies. Ir brīvdienas, tās lielākoties uztveru kā brīvākbūšanu, kā pabūšanu mazāk darīšanās, vairāk laiski mierīgāk. Fonā mūzikas skanējums listē, ko nesen atlasīju. Viss noskaņā. Tieši tā, lai pabaudītu.

Bet grāmata. Bija pilna labām iecerēm. Tulkojums labs. Valoda. Viss, kā nākas. Var ieteikt, kam patīk palasīt par cilvēku iedabu, par likteni (tiešām tas nostrādā vai vienkārši sekas rīcībai?), par attiecībām (tām veltīts samērā daudz, jo cilvēks kopumā sociāla būtne, kā var sajust lāgiem sevī, spriest no teksta). Taču man traucēja būtiska nianse. Par maz pievēršanās konkrētajiem gadījumiem, par maz reālāku, mazliet padziļinātāku secinājumu. Tas ir apmēram, kā ogas pabārstītas uz trauka ar piedēvējumu, ka, lūdzu, cienājieties, pašcepta kūka, tikai pamatnes nav un pildījuma nojausmas vien ogu noskaņā, bet ne baudījumā. Lappušu ziņā ne pārlieku ietilpīgajā grāmatā apkopoti daudzi stāsti no psihoanalītiķa prakses. Un tieši pretstatījums - neietilpīgs daudzums. Ir visa kā, ir dažādi gadījumi, bet nav pat īstas skaidrības, ko dažbrīd secināt. Daži citāti, dažas frāzes, un viss. Tas pat nesaistās ar vajadzību, lai būtu pamatīgi, lai būtu biezlapu sējums, bet varbūt tomēr pamatīgākumu var vēlēties. Kaut vai mazāk atgadījumu, bet izjustāk. Tāpēc īsti šoreiz sajūtas neraisās. Lai gan valodas, kas laba, viegluma dēļ bija tīkami lasīt.

"Ja baidies, ka tevi kritizēs, tad, visticamāk, pats esi noskaņots samērā kritiski. Un - pārsteigums!  - izrādās, esmu kritisks pret apkārtējiem. Ja neatrodu vainu sevī, tad ļoti cenšos meklēt kļūdas citos." (150.lpp.)

"Es mēdzu sacīt - bet tā pa pusei nenopietni -, ka iemīlēšanās ir prieka deva attiecību sākumā, turpretī īstā mīlestība ir garlaicības deva, ko saņemam vēlāk. " (101.lpp.)

"Iekļuvuši negatīvisma lamatās, mēs zaudējam apetīti - alkas pēc cilvēciskas saiknes. (..) Pārvēršam savus tuviniekus advokātos. Neapzināti mēs spiežam apkārtējos lūgties mūsu labā." (115.lpp.)

"Arī nākotne ir dzīva tagadnē. Nākotne nav kaut kāda vieta, kurp mēs ejam; tā ir ideja mūsu prātā tagad. Nākotne ir kaut kas tāds, ko mēs radām un kas savukārt rada mūs. Nākotne ir fantāzija, kas veido mūsu tagadni." (138.lpp.)

Mihails Labkovskis

Pagājis aptuveni kāds mēnesis, varbūt pāris, kopš klausījos vairākas youtube pārraides un turpat arī autora  grāmatas (Михаил Лабковский "Хочу и буду") atskaņojumu, kur dzīves uzskatus pauž krievu psihologs Mihails Labkovskis. Interesanti, jo kaut kas sarezonējās ar mani pašu, vien formulējumi precīzāki, tos izsakot cilvēkam ar stāžu, tā teikt. Un nav arī viennozīmīgi. Pirmkārt tāpēc, ka sava deva skarbuma, var šķist - nu jau gan par daudz, nereālistiski. Jo tas ir arī šovs, pārraides nav ekvivalents terapijai, bet gan publiska, visai izaicinoša, konkrētā formātā iekļauta, ne vienmēr teicamā kvalitātē psiholoģiskā spēle vairākās sērijās, sezonās. Tāpēc gaumes lieta. Netīk, neklausies, neskaties. Bet, ja savureiz ir domāts, ka kaut kā neskaidri notiek eksistencē, ka kaut ko gribētos konkrētāk, tad, lūk, ir pieejams arī šāds tieši tiešums, bez liekvārdības, iekš audio un dažreiz video: https://www.youtube.com/channel/UC_xmwrw98_UVwsH56mAVyqg/videos.

Labkovskis - cilvēks, kas pats pabijis tur, kur, viņa skatījumā, nereti atrodas kādi uz pārraidēm zvanītāji, nācēji ar psiholoģiski neizlēmīgu vai citādi ne līdz rezultātam nonākošu, vaicājošu balss intonāciju. Tos visus, tai skaitā pagātnes sevi, viņš apsauc par neirotiķiem un tādu attiecības par neirotiskām attiecībām. Gluži vienalga, par kādu no saskarsmes veidiem runa - ar darba kolēģiem, vadītāju, ar vecākiem vai bērniem, partnerattiecībām, laulību.

Ar piebildi. Ja tev tas (kaut kas, jebkas dzīvē) patīk, tad esi un dari, kā vēlies. Neviens nesaka, ka psihologs vai grāmata visu zina un, ka tagad, sekojot kādiem padomiem, atbildība par tavu dzīvi vairs nebūs tev, bet pārraidēs runājošajam vai teksta izdevuma autoram piedēvējama. Ja liekas, ka iztrūkst kvalitāte, ka greizi, pārspīlēti, īsti nebūs, dari, kā tīk, un miers. Vai arī, iespēju apkārt jūra, var atrast citu zinošu personu, kurā reizēm ieklausīties. Un tas arī viss, tik vien.

Arī pati pašlaik vairs neturpinu Labkovski, jo daudz iepriekš noklausījos. Tomēr nolēmu uzrakstīt. Patika, ka bez liekvārdības. Jo, piemēram, pašpalīdzības grāmatas ļauj mazliet ievīpsnāt - daudz jauka, teikumos, rindkopās, frāzēs, gludi. Un gari. Plaši. Protams, tas nenozīmē, ka neuzrunātu vai nelīdzētu, noteikti ir kaut kas, ko savureiz atrast noderīgu. Vien, gadu gaitā, cik daudz izlasīts, un joprojām, reizēm jautājums - jēga? Protams, ir, ja vien vēlme. Bet, jā, mazinās apjoms, jo daiļrunības pie populārpsiholoģijas žanra nu jau tiešām bijis gana. Tāpēc retāk un mazāk. Lakoniskums un audioversijas, ko saviem specifiskiem formulējumiem atskaņojis Labkovskis, nesen priekš manis pagadījās pašā laikā.

Tātad. Viņš piemin sevis izstrādātos (tam visam nav jāpiekrīt, var individualizēt) 6 punktus. Kas tie seši tādi ir, ko ietver?

    1. Darīt tikai to, ko gribas.
    2. Nedarīt to, ko negribas.
    3. Uzreiz teikt to, kas nepatīk.
    4. Neatbildēt, kad neprasa.
    5. Atbildēt tikai uz jautājumu.
    6. Skaidrojot attiecības, runāt par sevi.

Arī daži blogu autori rakstījuši savus iespaidus:

https://menessmeitens.lv/2018/04/21/mihails-labkovskis-ka-iemilet-sevi-un-nostiprinat-pasvertejumu/

https://ieva-velde.blogspot.com/2019/07/but-laimigam-ta-ir-izvele.html

Bet pati par sevi ieteikumu sešpaka un skaidrojumi man mazāk. Tik daudz, ka interesanti un var pareflektēt. Vairāk derēja šie 6 pēc tam, kad jau biju klausījusies pārraides un kā apkopojums, lai saprastu, uz ko runātājs tēmē. Ja sāktu ar 6 punktiem, liekas, domās tāpat pagrozītu galvu, ietu tālāk, bilstot, nu, maķenīt dīvaini. Un tā arī ir. Ik pa brīdim - dīvaini. Neliekas viegli realizējami. Tāpēc, ka tieši sarunās skaidrots - tas attiecināms uz problēmsituācijām, jo pasarg, ja normālās sajūtās esošs cilvēks sāktu sevi spiest un lauzt uz kaut kādiem speciāliem izgājieniem, kas pašam šķistu nedabiski. To nevajag. Tas nevienam neko nedos un tiešām izskatīsies samāksloti, uzspēlēti. Bet, turpretī, ja ir sekojošais - īsti nesanāk tikt galā (ar kaut ko, jebko - darbu, ģimeni, radiniekiem, dzīvesbiedru, sevi pašu), tā, ka tiešām, malies un malies, un domā, un domā, un kaut kā nevedas, tad varbūt - un tikai kā varbūtība, kaut kas noklikšķ, saklikšķ, un kaut kas no visa aizķeras.

Man savā veidā derēja dzirdēt, kā tiek atbildēts gadījumos, kad zvanītājs pārraidē mēģina uzspiest savu viedokli (“Mihail, jums jānoklausās viss, ko es gribu pateikt!”, atbilde: “Raidījuma formāts paredz runāt īsi un konkrēti, tāpēc aicinu izteikties lakoniski un uzdot jautājumu”, kad nevedās, sasvienojums pārtraukts, jo, nē, nav pienākums klausīties izvirdumu). Vai arī, kad publiskas ķengas (“Jūs tikai neapvainojaties, bet, vai pats saprotat, ko tur gvelžat...”, atbilde: “Neapvainojos, bet arī turpināt klausīties negribu” un savienojums pārtraukts, jo arī šeit izverd). To attiecinu tāpat uz ikdienišķām situācijām, piemēram, kad kāds runā un runā, vai izsakās negatīvi un vēlreiz negatīvi, bet gluži vienkārši nevēlos turpināt - savienojumu var pārtraukt, nav obligāts pienākums pieskaņoties visam, tikai tāpēc, ka kāds izpaužas. Iz sērijas par darīšanu, ko ir vēlme, un nedarīšanu, ko nav vēlmes. Turklāt, tas attiecas arī uz tuvajiem, uz māti vai tēvu, māsu vai brāli, spurainu jaunieti, sievu vai vīru. Izņēmums, bērni līdz vēlīnam jaunieša vecumam. Saskarsme ar visiem citiem nav pienākums. Ja tas nomāc, uztrauc, nav obligāti gari un ilgi. Tuvajiem var pateikt: “Mammu (vai kāda cita uzruna), es tevi ļoti mīlu, bet par šo jautājumus (vai šādā veidā) runāt negribu, parunājam par kaut ko citu, pastāsti, kā tev patika teātra izrāde (vai jebkas cits), es pastāstīšu, kā gāja ceļojumā (u.tml.).” Protams, tas negarantē, ka visi vienmēr sapratīs un atsauksies. Tad savienojumus var pārtraukt līdz reizei, kad izdodas rast iespēju abpusēji pieņemamā veidā. Jā, var paiet kāds laika sprīdis. Jā, var sekot manipulatīvi izteikumi: “Nu bet saproti mani arī” vai “Kā tu vispār tā vari teikt, tev nav sirds”, atbilde “mammu, mīlu, bet par šo nē, par kaut ko citu, mammu, atā, skrienu, sazvanīsimies, kad varēsim mierīgi”. Piemērs. Variantu daudz un dažādi, situācijas dažādas.

Visai daudz pārraidēs arī par partnerattiecībām un mīlestību, kas īsti nav mīlestība. Par upura pozīciju pamatā. Saistībā ar to, ka - neatbildēt, kad neprasa. Nesākt gari un plaši paskaidrot kaut ko, nesākt attaisnoties. Neieslīgt upura pozīcijā - kāpēc viņš, viņa pret mani tā izturas, kāpēc man to nodara. Cilvēks nav lieta, ko ķengāt vai ierobežot. Piemēram, ko nozīmē “mani pameta”? Jūs šķīrāties. Pamest var upuri, šķirties var vienojoties. Protams, ir izņēmumi, nianses. Versiju daudz - mani piespieda, man neļāva, man bija jādara tas un tas, lai gan negribēju, bet nācās. Tā izskatās upuris. Bikstāms, apvainojams, dzenājams, nevarīgs, nezinošs (pa dzīvi tāds). Bet, ja pajautā, ko tu īsti gribi, kas būtu tas, ko tu - tieši tu - vēlies, nereti atbildē mulsums, neziņa. Kāpēc? Jo bērnībā nav bijis daudz iespēju veikt savas izvēles, kaut ko noteikt pašam (piemēram, kādas drēbes bērnam vilkt, saprāta un sezonas robežās, vēlāk, saņemt naudu un pašam nopirkt drēbes). Vai arī bērnībā kāds no vecākiem jeb cits tuvinieks izpaudies emocionāli vai fiziski vardarbīgi. Apzināti cilvēks nedomā, ka atradīs turpinājumu bērnības situācijai, kādu vardarbīgu vīrieti vai sievieti. Ar prātu to nedomā. Bet zemapziņa darbojas. Risinājumi un iespējas ir. Tikt galā ar sevi. Nevis gaidīt, ka kādu izdosies satikt, ka kāds palīdzēs, ka kāds atbildīs vēlmēm, bet vienmēr stāsts ir par sevi. “Mihail, kā jūs domājat, vai mans dzīvesbiedrs nav riktīgs vai arī problēmas ir man?”, atbilde: “Problēmas vienmēr ir jums”. Iz sērijas, skaidrojot attiecības, runāt par sevi - es jūtos, es vēlos. Tas nav egoisms, tie ir vārdi, par kuriem var uzņemties atbildību. Tāpat uzņemties atbildību (nevis vainu) par jebkurām savām izvēlēm.

Savā ziņā, diezgan daudz Labkovskis runā par un īsteno savienojuma pārtraukumus, iešanu prom, šķiršanos. Tas var liecināt par paša autora nosliecēm, jo arī tur iepretim būtībā ir tāds pats cilvēks cilvēciskais, ne ideālais. Tāpēc visam nav jāpievēršas vienbalsīgi, 6 noteikumi, manuprāt, nav obligāti. Domājam paši, tu, es. Ja kaut ko nezinām, varam pakonsultēties (klātienē, grāmatās, pārraidēs), bet lemjam paši.

Personiski man nostrādā neļaušanās ilgstošiem jebkā izvirdumiem, vienkārši pārtraukšana, tais gadījumos, kad gribas mazāk, bet nesaraujot pavisam saikni, vienkārši nespiežot un nevainojot sevi, ka pastāv robežas (pacietībai, iejūtībai, izturībai, enerģiskumam, pretimnākšanai, sapratnei, kompetencēm utt.), to pašu uztverot, saprotot arī attiecībā uz apkārtējo robežām.