svētdiena, 2019. gada 22. decembris

Dzeja siltina

Ingas Pizānes, silta un sirsnīga cilvēka, dzeja mani saviļņo un uzrunā, sakustina, rosina, un arī siltina, tādēļ decembri veltu, palēnām lapojot, baudot, krājuma "Siena, ko nosiltināt" lasīšanai. Izvēlos pavisam nesteidzīgu būšanu dzejā, vārdos, teikumos. Mazliet palasu, paņemu pauzi, palasu vēl, atrodu sajūtas, domas, sevi, iegrimstu, mazliet pazaudējos, atkal atrodos, mācos just, arvien, apzināties, varbūt, dažreiz, mazliet vairāk, varbūt arī atzīt, un atzīties. Tā - lasu, un esmu mazliet dzejas balss agrajos rītos vilcienā, vakaros mājās, brīvdienu pastaigās mežā, gaidāmajā gada izskaņā, gaismas mainīgumā, citādīgumā, cerībās, atmiņās, nojausmās. Mazliet samulsusi lasu par slēpti un vienlaikus atklāti skaudrajām, arī skumjamām dzīves lietām, sarodu ar tām arī sevī, sabalsojos, sakļaujos domās, paņemu pauzi, paturpinu. Šī - dzīve. Šeit - cilvēks. Dzīvs. Mēs. Tu, es. Silti.

Inga, paldies!
Ļoti!
Arī skaisti. Ieraudzītais un ietvertais vārdos. Nodomātais un nodomi. Sajustais un sadziedētais.

"Mācos pilsētu, 
meklēju adreses un sevi." // 26.lpp.

"Vārdu piedod
es mācos katru dienu." // 38.lpp.


"Kur paliek glāsts, kad beidzas?
Vai ceļi beidzas
tikai strupceļos?

(..) Mums ir ideāli, bet tie nesaskan
ar dzīvi.
Ar dzīvi
nesaskan nekas." // 52.lpp.

"Vējš
tik mierinošs.
Saule rudenī.
Klusums ir vaļā. Klusums ir pieņemošs,
īpaši rudenī,
dominē fantāzija, dominē vējš.
Manām domām par tevi nav pašcenzūras.
datu aizsardzības likums ļauj tevi fotografēt ar acīm
un publicēt bildes savās atmiņās,
nesaskaņojot tās ne ar vienu.
Vējš
tik mierinošs." // 54.lpp.

Man subjektīvi šķiet, ka Ingas dzeja drusku vietām asociējas ar psiholoģiskām franču filmām, kino, kas plaiksnī skatienos, elpās, cilvēkiem tiecoties, satiekoties, šķiroties, sakļaujoties un atraujoties, ejot katram uz savu pusi, tomēr atskatoties, paraugoties vispār vērīgāk, turpinot ticēt un nodomāt - tuvība ir iespējama, patiesi, reizēm tā neatbilst pieņēmumiem, neiederas standartos, nav nosakāma un ievirzāma, nav pavēlama vai atvēlama aiz laipnības vai iejūtības, bet tāpēc vien tuvība nekļūst neiespējama. Un es noticu. Un zinu, ir glāsts cilvēkos. Ikvienā. Gadās visādi, kā mēdzu vērot, gadās vēsāks gadalaiks, notiek nokrišņi. Vienlaicībā, turpat līdzās, pēc iespējām, pēc visa, kaut vai domās, un reizēm uz āru, ir. Katram savs stāsts. Pieskārieni. Mīlestība. Plašākā nozīmē. Dzīves nozīmē - mīlestība.

Ja mazliet mēģinātu salīdzināt iepriekšējo latviski izdoto Ingas dzejas krājumu - "Tu neesi sniegs" un šo, nupat dienasgaismu raudzījušo, "Siena, ko nosiltināt", tad samanu līdzības, dzejnieces balsī, domu virzībā, arī rakstības veidolā tomēr līdzības. Vienlaicībā, notiek tāpat (pieminētā) mācīšanās (dzīves), meklēšana, atradumi, turpinājumi, kaut kas jauns (dzīvē, dzejā - jauni gadalaiki, jaunas dienas...), tāpēc ir arī citādākais (notikumos, atskārsmēs).

Un sienu taču var nosiltināt. Vjadzības gadījumā. Tāda iespēja pastāv.
Ne vienmēr uzreiz viegli. Taču var.

Cilvēku?

Kā Tu domā, cilvēku var? (Sasiltināt?)

Es uz to ceru, laiku pa laikam siltinos pati, - domās, siltinu tuvos, - domās,
dažreiz klātienē, pēc iespējām.

"Es vēlos izmirkt līdz ādai, līdz zemādai,
bet prāts mani turpina ārdīt,
līdz atārda vaļā visu,
kas manī gadiem ir krājies,

un, bļāviens, 
es nezinu,
ko ar to iesākt." // 27.lpp.


"Es esmu mūžīgs bēgums,
no tevis skrejošs
pie tevis." // 45.lpp.







Nav komentāru:

Komentāra publicēšana