Pavasara piezīmes

Šogad, šopavasar, ik pa laikam rodas piebilstvēlme - laimīga!
Tāpat vien, vienkārši.

Un grāmatas.
Tām paliek mazliet mazāk laika. Ne tāpēc, ka nav tādā pulksteņa laika ritējuma izpratnē, bet ir momenti, kuros diena gājusi, kopumā labi, tomēr savu (dienas) gaitu ritot, un vakarā vairs nav daudz emocionālā spēka uztvert jaunu, apdomājamu informāciju, piemēram, no tekstizdevuma lappusēm.

Tomēr, grāmatas arvien.

Vienmēr zināju - grāmatas. Senāk apguvu arodu - grāmatu labotājs, tad koledžā amatu, kas saistīts ar grāmatām. Pastrādājusi tipogrāfijā, kur ražošana. Vairākus gadus bijusi bibliotēkas kolektīva sastāvā. Vienlaikus iekšēji vairāk jūtoties vienkāršs cilvēks. Lai gan, par pieredzi ļoti paldies. Bet šobrīd daru atkal vienkāršāku darbu. Vēlējos, piepildījās, apmierināta. Un grāmatas. Arvien dažos foto iemirkļojumos. Reizēm nesanāk, reizēm sanāk, bet kaifīgi tāpat vien, doties pastaigās ar mūsmāju ķepaini, suņmeiteni un grāmatu maišeli plecā vai kād' maz' grāmatiņ kabatā. Pasapņojot, man gribētos kādreiz kādu apkopojumu grāmatu fotogrāfijām, bet tas nav uzstādījums vai prasība īstenojumam.

Šeit savukārt tuvējās grāmatas, no kurām vienu nesenlasīju, pāris lasu, dažas lasīšu.

Un mazliet par izlasīto.
"Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta? Sarunas". 
Padalīšos ar citātu, kas patika, uzrunāja, domājot un sajūtot līdzīgi. Grāmata vērtīga, noteikti iesaku izlasīt, ja patīk sarunas, un sarunas ar rakstniekiem, radošām personībām. Forši, ka dažviet ir saglabāts runas veids tā dabiskajā izpausmē, nenogludinot drukātā tekstā. Ar dažiem rakstošajiem sarunas var uzrunāt vairāk, ar citiem mazliet mazāk, bet priecājos lasīt tā godīgi pastāstīto, kā notiek "lietas", kā dažreiz ieskata, redz tie, kas uzraksta to, ko pēc tam daudzums lasītāju bauda.

Citāts ir Jāņa Rokpeļņa sacītais par dzeju:

"Jāteic, ka tā saucamā dzejas saprotamība, par ko citi cīnās desmitiem gadu -  skolotāji, kritiķi, literatūrzinātnieki -, man nekad nav bijusi svarīga. Man ir ļoti minimālas prasības pret dzejoli, vai ir saprotams, vai es varu kaut kādos jēdzienos izskaidrot. Tas mani pilnīgi neinteresē! Es to varu izdarīt, jā, es varu - ar attiecīgu poētikas instrumentāciju, bet man tas ir absolūti nebūtiski. Un man ļoti patika, ka tādam bieži vien ļoti racionālam dzejniekam kā... Kā viņu sauca? Ziedonis. Ziedonim bija tāda pati attieksme. Viņš teica, ka viņam ir tikai emocionālā atmiņa literatūrā. Viņš izlasa dzejoli, viņš neatceras, par ko tas bija, bet viņš jūt emocionālo telpu, kurā ir iegājis."

(45.-46.lpp., izcēlums mans)

Dzīves filmlente izritinās cauri apziņai

Vispirms, nejauši, darbā radio izdzirdēju un patika intervija ar dzejnieku Aivaru Madri - šeit.  Arī grāmatas "Zonas" (dzīves un literārās zonas) vizuālais noformējums ir ļoti skaists, brīnišķīgs. Viens ievākojums apakšējā slānī ieslēpj otru, sākumā spraudziņā redzamo vāku, kas atklājas nevilšus, šķirstot, pamanot un tad uz brīdi taustē apstājoties, vienkārši tverot.

Kā arī, nozīmīga muzikāla piebilde - grāmatai ir savs, unikāls, autora sarūpēts un virtuālas saišu saīsnes veidolā pieejams skaņu celiņš, ko var baudīt  Spotify vietnē.

Dzeja uzrunāja cilvēciski vispārsaprotamā veidā. Vēstītā, jaustā ietvaros tie daškārt vienlīdz labi varam būt arī mēs, tu, es, kas notveram dažas ikdienas gaitas mazliet mirklīgos uzplaiksnījumos uz lielākā, kopējā fona. Dzejā autors pastāsta mirkļiem sajusto viņa bērnībā, dažos atmiņu fragmentos no padomju gadiem, kas vietām pazib ar teju vaicājumu, vai tiešām tā varēja būt, kā arī par jaunības gaitās daudz caur sevi izlaisto, attiecību pieredzē gūtajām mulstošākajām, maigākajām atskārsmēm.

"šīs atmiņas ir birstošie cigaretes pelni,
ko tēta pirksts aiztrauc pa atvērto logu" (12.lpp.)

"mēs veidosim jaunas rītdienas, kas kārtosies bezgalīgā starā, izrietot no šī brīža
dūmakainajām priekšnojautām.
mēs metīsim tagadnē loku pēc loka" (24.lpp.)

Brīžiem dzeja kā nelieli īsstāsti vai dažas īsfilmas - reāli, vizuāli iztēlojami, noticami. Ar skaistuma pieskārienu. Kā dzejas veidolu pieņēmusi īsproza vai kinolentes fragmentārums. Lasot noprotams, ka tā arī viss bijis. Un varbūt vēl dažiem cilvēkiem savā veidā ir līdzīgas atmiņas par padomju bērnības laiku - košu, reizēm krāsainu, dažreiz bērnu spiedzienos, bet ar neskaidrām kaut kurienes jausmām, ka... Un turpinājums nevis sniedz viennozīmīgas atbildes, bet vienkārši notiek, turpinājums seko. Zēns izaug, iedzer, studē, dejo, iemīl meiteni...

"Rudenīga pastorāle

Pie Tavām kājām rudens tumsu klās
Un noskalos Tev plecus atvadoties
H. M. Majevskis

uz tevi es īpaši iekarstu rudens sākumā, ap kartupeļu laiku.
viss kā parasti - rīta migla, valgme uz ādas, pīti grozi un palīgos kaimiņu bērni.
traktors kā ložmetējs ripo pa vagām, izšaudams aiz sevis tupeņu kārtas.
cenšos notvert tevi savā skatu laukā, iemūžināt apziņā tavu gurnu šūpas,
krūšu nodevīgo viļņošanos zem dubļainā krekliņa, slaidos pirkstus, kas
maigi noglāsta katra uzlasītā kartupeļa aplipušo ķermeni.

tīra skaudība iedzeļ sirdī - kaut manus asnus pēcāk lauztu tavas rokas un
nomizotu kailu pirms ielikšanas katlā,
tad šķīvī garnētu ar svaigām salātlapām -
šādi es iekļūtu tevī līdz dzīlēm.
nekas lai nestājas starp mums!

skurbinošās domas prāts ātri prom dzen.
jau vīri, klusi spļaujot, ceļ pietūkušos maisus gazikā.
rēns vējiņš miglu izgaiņā, dzeļ nīka saule pakausī.
tevis šeit vairs nav, dienvidū kūp lauks.
smagi kā grēks pievildzis gaiss.
starp pirkstiem drūp melnzeme, karsta kā liesma." (66.lpp.)

Turpinājuma turpinājums ir iekšupvērstāks, ar mazāk pārliecībām par taisnībām, vairāk ar brīžu pārdomām - varbūt pasaudzēt otru cilvēku mēģinājumiem. Attiecību iesākums, taustīšanās, mulsās pieredzes, vidusceļi, dzeja iepretim realitātei, sasaucoties, pārklājoties.

"jūtos tik nedrošs
satverot tavu roku
vedot tevi uz deju placi
mūzikai apklustot
tavu acu skatiens
atgādina nodzisušu kinoekrānu" (73.lpp.)

"esmu gana noziedzies
es būšu tas, kurš tevi mīlēs
līdz viss šai pasaulē būs beidzies" (74.lpp.)

Kopumā man gribētos bilst, ka dzeja... Tas ir kaut kas, ko lasu laiku pa laikam. Nesacītu, ka ļoti bieži un daudz, ne arī katru dienu. Tomēr. Dzeja ir viens no svarīgajiem momentiem. Tāpēc, ka ir vairākas radošās izpausmes, kas nav vienā gabalā, bet ir epizodiskas, skaistas, iedvesmojošas parādības - dzeja, fotogrāfija, dziesmas, video klipi vai īsfilmas, raidījumi, intervijas. Tas nav gluži romāns, tā nav vesala kinofilma - viena, noteikta, konkrēta, pabeigta. Tie ir tādi kā gabaliņi. Un tas notiek arī ikdienā. Pagalmā žūst veļa, zied aličas un vienlaikus uzsnieg sniegs, riteņbaucējs vakara saulē ar gaismas oreolu, transportlīdzekļu logos pret lietuslāsēm dīvaini cilvēku portreti sazīmējas, bērna rokās gliemezis, trotuārs lietū samircis, pilsēta kūp, rīta kafijas krūze uz palodzes dzaudzīvokļu nama telpā. Dažādi. Un dzeja ir viens no šo atmiņu, pēdu, simbolu reģistratoriem. Bet arī dzeja ir dažāda. Patikt var tas, kas uzrunā, nevis tas, ko vajag, pieklātos zināt. Taču, ja patikšana reiz ir sajusta, tā saglabājas sajūtās un var tikt piedzīvota atkal un atkal, laiku pa laikam.