Janvāra piezīmes

Gads iesācies ar lasītprieka uznācienu, kas sen nebija noticis, tāpēc pārsteidza un uzreiz ar pilnu jaudu ļāvos, ķēros, tvēros. Laukā sniegs, kas patīk daudz labāk par tumšielu kailumu. Praktiski, - vieglāk rītu agrumos staidzināt suni, jo sniega baltumā viss redzamāks. Noskaņas citas. Patīkamākas. Ziemīgākas. Jā, atkusnis var nest zināmas neērtības, tomēr, skaistāk. Un palēnām kļūst gaišāks. Gaidu pavasari, vasaru. Ceru uz atvieglojumiem. Neziņa, tomēr gribētos domāt daudzējādāk, ka viss nav tikai melns vai, protams, tikai balts. 

Silvijas Brices "Baigās piezīmes" (dienasgrāmatas veida nelieli, dažādi ieraksti un apraksti) uzdāvināju sev uz Ziemassvētkiem, decembra mēneša sākumā iegādājos, atliku, svētku brīvdienās sāku lasīt, iepauzēju, turpināju janvārī, nupat noslēdzu. Kas ļoti patika? Valoda. Viennozīmīgi, valoda. Sajūtams, cik svarīga ir tulkotāja meistarība. Ne tikai prasmes, arods, bet smalkjutība. Bez tās teksts ir rindkopu virkne, reizēm var ķerties vai nelasīties, reizēm vienkārši būt un viss. Bet jutība to vērš citādu, gandrīz poētisku jebkurā situācijā. Un labestība, kas nāca no grāmatas pāri malu malām, saviļņojoši, (sa/no)mierinoši iedarbojās arī uz šā brīža situatīvo dzīves uztveri. Sirsnīgi iesaku tieši valodas niansētībai, valodpriekam.
Raidījumā "Radio mazā lasītava" 17.01.2021. Silvija Brice pastāsta, ka nosaukums "Baigās piezīmes" nāk ar zināmu ironijas devu - sak', baigā rakstniece, baigās pārdomas. Tomēr autores un aktiera Gundara Āboliņa balsis skan lasītmīļuprāt.

"Latvija ir neizsakāmi, neizstāstāmi skaista. Sakopta. Ziedoša. Mājas kā kannas, govis kā lāči." // S. Brice "Baigās piezīmes", 76.lpp.

"Saule lec šķelmīgi, caur plīvuriem, līdz beidzot iezvērojas visā varenībā." // turpat, 126.lpp.

"Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev. Ja esam pabijuši kopā šo īso brīdi - paldies par to." // turpat, 158.lpp.

Lotes Vilmas Vītiņas dzejas izdevumu "Meitene" saņēmu dāvanā (Inga, mīļš paldies, ļoti!). Izmēra ziņā grāmata mazmazītiņa, neliela, aptuveni A6, mazāka, kā fotogrāfija. Dzejas valoda cilvēciski sirsnīga, mīļa, gaiša. Uzrunāja tieši tas nepārspīlējums (ne akadēmiskā gudrība mani kā lasītāju saista dzejai, bet tieši cilvēks, stāsts par dzīvi, attiecībām, kas arī nav tūlītēji kā izklaide, nebūt). Saviļņoja tas, ka Meitene arī ir cilvēks, dzīvs.
Patika arī Bron-Hīta 09.01.2021. raidīdums ar autori, paldies par iespēju sadzirdēt jauna, radoša cilvēka dzejas un mākslas at-balsi.

"ezers kurš saplīst
kad tam iemet ar akmeni" // L. V. Vītiņa "Meitene", 20.lpp.

"es esmu suns
es ilgojos
lai mani
noglaudi

šobrīd tu esi
aizvēris durvis
kaut arī apgalvo
nē
tās ir vaļā
nāc
bet es taču redzu
durvis ir aizvērtas // turpat, 41.lpp.

"es ilgojos
bet attālinos" // turpat, 46.lpp.

"dīvaini ka priekšmeti
sāk izstarot
sava veida
gaismu" // turpat, 72.lpp.

Leonīda Dobičina grāmatu "Enpils" kopā ar vēl dažām iegādājos tiešsaistē http://www.talka.lv/. Ļoti patika, ka mājaslapā pieejamas arī lappušu ilustrācijas, piemēri teksta stilistikai, kas ļauj labāk saprast, ko tieši vēlos lasīt, bez iespējas klātienē aplūkot un pašķirstīt. Piegāde uz Pierīgas adresi (pieejama caur Latvijas pastu vai DPD) norisinājās aptuveni vienas nedēļas ievaros, klāt bija pielikta pastkartīte ar "Paldies", kas mani arī iepriecēja - lietoju to par grāmatzīmi.
Grāmata - nominācijā (ja tādas dēvētu) "gada literārais pārsteigums"!
Tādu valodas lietojumu iepriekš, šķiet, nebiju lasījusi. Kaut kas mazliet prātam neaptverams. Tā, it kā notiekošajam nebūtu liela svara, katrā rindkopā kāds notikums, visa proza notikumvirkne. Savdabīgi vārdi: "sajūtinājās", "es aizkustinājos", "dūkulītis", "uzvedīga", "lakstojās", "pajuta viņai līdzi", "papriecājās". Bet visa dziļums autoru itin kā neskar. Un šāda stilistika vēl nebija iepriekš man patrāpījusies. Tā kā lappuses mazliet pāri simtam un valoda viegla, izlasīju divos piegājienos, divos vakaros. Sākums pārsteidzošāks, noslēgumā jau ierastāk. Bet savdabīgi, tas gan, pavisam noteikti. Netradicionāli, oriģināli. Tulkojums izcils. Palūkojos internetā, kā izskatās autora teksts krievu valodā, oriģinālā - jā, tā arī viņš raksta, nav pielikts klāt nekas neesošs, bet tulkotāja Māra Poļakova dievīgi piemeklējusi sinonīmus, epitetus.
Radio raidījumā "Etīdes par literatūru" 13.01.2020. Toms Treibergs un Svens Kuzmins sajūsmīgi stāstīja iespaidus un lasīja fragmentus.
Iesaku, iesaku, iesaku, dikti!

"- Ar ko aizraudamies? - man pajautāja maman. Viņa vienmēr tā teica "ko lasāt" vietā." // L. Dobičins "Enpils", 10.lpp.

"Svinēt Jaungadu viņu aicināja pie Beluginiem. Sacirtota un neparasti sasukāta, viņa taisni stāvēja pie spoguļa. Sivas sveces viņu apgaismoja. Uzkāpis uz krēsla , es viņai ai muguras aimetināju kleitas āķīšus. Tēvs jau bija svārkā. Viņš mūs apslacināja ar smaržām no pulverizatora.
- Kāds gaišums dvēselē, - pie viņa piegāja un, saņemdama aiz rokas, teica maman." // turpat, 14.lpp.

"Diena bija pelēcīga. Zvani skanēja. Uzcirtušās vācietes zem rokas ar vīriem steidzās uz lutera baznīcu, un viņām padusē dziesmu grāmatu zeltītie griezumi spīguļoja." // turpat, 24.lpp.

Pārmijus lojalitātes

Retoriski: Kas īsti ir lojalitāte? Cik lojāls cilvēks ikdienā tu reizēm jūties, kad kāds stāsta par viņa pieredzēto, vai, kad no malas vēro notiekošo, kur iesaistītas vairākas puses? Vai lasot grāmatu par lojalitātēm, sajūti sevī lojālumu? Vai vēlies no citiem saņemt lojalitāti? Kā nošķirt robežas? Ko darīt, ja nezini, kā īsti rīkoties?

Delfīnes de Vigānas "Lojalitātes" mani savaldzināja un samulsināja, sasaistīja un aizrāva, darīja domīgu, ļāva atzīt, ka arī nezinu, ka arī nevarētu visu vienmēr skaidri un ātri, veikli un veiksmīgi, pareizi un perfekti atrisināt. Sajutu kaunīgumu par to, ka sajūtos lojāla pārmijus teju ikvienam stāstā iesaistītajam. 

Grāmatas virsraksts precīzi vēstī atslēgvārdu - daudzskaitlī, tās ir lojalitātes, kopumā daudzbalsība. Kaut kas notiek. Šķietami rāmā ikdienā ienāk notikums, viens, otrs, vēl, notikumi, virknējas. Sākumā kaut kas it kā nemanāms. Tad tas jau ir noticis. Pēc tam vajadzīgs laiks, lai apdomātos. Tad vienas emocijas svārstīgi, epizodiski nomaina citas, vēl citas, un vēl. Jo realitāte, ikdiena, sadzīve, darbs un mājas rūpes, nojautas un neziņa, bailes un reakcijas, emocijas, apsvērumi, šaubas.

Kādā pilsētā, kādā ielā dzīvo kāda ģimene, māte un dēls. Padsmitgadnieks apmeklē skolu, reizēm dzīvojas pie tēva, kuru māte pēc šķiršanās nelabprāt ieredz, tāpēc arī neuzzina, ar ko tieši zēnam nākas saskarties tēva mājās. Māte – cilvēks, dzīvs, sieviete, dažreiz nogurusi, dažreiz kaut ko vēlas un pēc kaut kā ilgojas, nāk emociju uzplūdi un atplūdi, skaidrības uzplaiksnījumi, bet daudz arī neskaidrību. Skolā zēnu ievēro kāda skolotāja, kuras dzīve, domas un sajūtas tāpat nav tikai amata nosaukums. Vēl zēns saietas ar kādu citu klasesbiedru. Ikviens vēlas (kaut ko), vēlas justies (labāk, saprasts, atbalstīts, nenosodīts, mīlēts, vai arī, vismaz, aizmirsties). Kaut kas tūlīt, tūlīt draud atklāties. Nav īsti labi. Bet, kas tieši? Kā to nodefinēt, kādiem vārdiem aprakstīt, kā pierādīt, kā izskaidrot aizdomas uz sajūtu un šķietamu nojausmu pamata, un galvenais, ar ko aprunāties un, galu galā, ko darīt? Kāpēc reizēm ir bail runāt? Zēnam, pieaugušajiem. Ikvienam reizēm. 

Lasot atcerējos, atpazinu to sajūtu, ka mēdz pielavīties piesardzība, ka arī par pavisam vienkāršām, ikdienišķām mazajām lietām kādreiz bailīgi kādam, pat un varbūt jo īpaši draudzīgi noskaņotam cilvēkam, pastāstīt, atzīties. Piemēram, pateikt, – zini, man īstenībā negaršo zaļā tēja. Mazliet smieklīgi, sīkumaini. Jo otrs var izsaukties, – bet kā, man gan garšo, un tā taču veselīga, skaitās laba, varbūt vienkārši neesi atradis īsto zorti. Nē, tieši un konkrēti, nu, negaršo zaļā tēja. Vai melnā. Cepumi, ko servē un pasniedz pie minētā dzēriena. Jebkas. Līdzīgi par nopietnām lietām. Atzīties, godīgi, patiesi. Un par to, ka sajūtas, domas reizēm vēl formējas, ir ne līdz galam skaidras, bet jau pastāv. Un arī neziņa, ko iesākt, ko drīkst atļauties teikt, darīt, lai neaizvainotu, nepārkāptu robežu, nedarītu pāri, bet varbūt palīdzētu vai meklētu palīdzību, vai pārrunātu, nosauktu vārdos, atskaņotu, ieminētos, piebilstu, apjautātos. Piemēram, ja kādam ir depresija vai cita veida saslimšana. Alkoholisms. Internetā vai realitātē izpausta agresija. Kā to ietērpt vārdos, kurā brīdī pieminēt, kā pamatot sarunas uzsākšanu, vajadzību, kurp virzīt, cik daudz, kurā momentā vairs nevar nelikties ne zinis? Varbūt apvainosies. Aizstāvēsies ar pretuzbrukumiem. Bēgs, vairīsies. Varbūt tā nemaz nav, tikai likās, ir tikai daļēji. Bet kādiem vārdiem? Un, ja nu patiesi, ko tālāk? Un, ja nu cilvēks neatzīst, nevēlas? Kā būt? Cik lojālam? Varbūt noziedzīgas jau šīs sākotnējās šaubas, minstināšanās, prātošana, kamēr būtu vajadzējis drošsirdīgi iet un rīkoties, uzreiz, ātri, pārliecināti, varbūt kareivīgi? Bet ne visi spēj visu. Daži ir kareivīgi, citi vienkārši no dabas tādi nav. Visdažādākie iespējamie scenāriji. Ko iesākt, kā?

Grāmatai skaists ievākojums. Valoda burvīga. Plūstoša. Maiga. Viegli lasāma. Ar retorisku jautājumu noskaņām, ko nedaudz aizņēmos. Grāmatas jautājumi neviengabalaini, daudzskaitlīgi, daudzbalsīgi, bet atbildes nesniedz, tāpēc lieti noderētu, piemēram, medijos kāds saudzīgs, vienlaikus palīdzošs speciālista komentārs, ieteikumi, piemēri. Jo, protams, nav viena risinājuma, nav universālu atbilžu. Bet tomēr, ir stāsti par dzīviem cilvēkiem, reizēm šādi, citkārt citādāki. "Lojalitātes". Bērni un pieaugušie, dažādi raksturi, temperamenti, spējas vai kaut kā nespējas, sistēma, iekļaušanās, personiskā brīvība, apspiešana vai pazemošana, vienlaikus likumi, kas jāievēro nevardarbīgai līdzāspastāvēsanai, pieklājība un tai pat laikā drīkstēšana būt raksturā ar kaut ko atšķirīgam, mainīgums, nianses, dažādi. 

Laimīgu, mainīgi skaistu, kā dabas ainavas, šo cerību un iesākumā neziņas gadu!
Iekšēji, pēc iespējām, piepildītu, priecīgu, pārticīgu, sirsnīgu
ziemas un vēlāk pavasara miju!