Audiovizuālās piezīmes

Vēls rudens - laiks, lai lasītu, klausītos, skatītos, labprātāk uzturoties iekštelpās. Mēģināt rast vairāk iespēju būt siltumā, arī mierā, saglabātot iekšējos resursus. Pēc vasarīgajām pastaigām un braucieniem, pirms vēlāk gaidāmajiem ziemas svētkiem un līdz ar to arī aktivitātēm, tāda kā iepauzēšana. Tāpēc nesen ļāvos gan kinopriekam, gan jauniegādātu pastkartīšu skaistumam, gan arī noklausījos dažas audiopārraides skanējumā.

Skatītizvēlētais kinodarbs nāca kā rosinājums no manām radošo pārdomu domubiedrēm Ingas un Valērijas. Īpaši priecājos, jo dažus gadus senāk biju lasījusi grāmatu, kas ļoti patika, pēc kuras motīviem uzņemta filma, ko šoruden izrāda festivāla Riga IFF ietvaros. Tas ir rakstnieka Pēra Petersona (Norvēģija) stāsts par kādu vecāku vīru, kas devies uz nomaļu vietu, nosķirtībā un atmiņās vada dienas, poētiski skaistas, taču skarbas dabas ieskāvumā. Filmas nosaukums identisks grāmatai, "Prom ārā zirgus zagt" (Goodreads un IMDB), tās režisors Hanss Peters Molands. Literārais vēstījums atmiņās šķita maigāks, liriskāks, kino iepretim rakstītajam vairāk nopietnības un dramatisma, taču arī vizuālais baudījums - smilgas vējā, meži, koku galotnes, savvaļas zirgi, cilvēku vērīgi un niansēti portretējumi.

Otrs skatītprieks - pastkartītes, ko radījusi bloga https://gramatas.wordpress.com/ autore Mairita, kas iegādājamas iekš Etsy LetItBloomArt https://www.etsy.com/shop/LetItBloomArt (pieejamas arī atveramās kartītes un grāmatzīmes). Atzīšu, šis ir pirmais pirkums, ko veicu Etsy, taču viss noritēja viegli un raiti. Vēl jo lielāks prieks bija sūtījumu drīzumā, pēc dažām dienām, saņemot un atverot. Skaistums! Krāsas dzidras un pat faktūras sajūta papīram. Tas ir skaisti arī no tā aspekta, ka tiek īstenota radošā darbošanās, par ko bija sapņots, kas tika plānots, pārvarot mulsumu un risinot dažādus praktiskās dabas jautājumus. Lieliski, un lai izdodas!

Klausāmizvēlēs, dažreiz, kad ir noskaņojums, mēdzu vadīties no dažādām impulsīvām ierosmēm. Lielākoties sociālajos tīklos kāds padalās ar saiti uz interviju vai cita veida audio materiālu, citkārt pati virtuāli pastaigāju pa Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio portāla sadaļām, palūkojot, kas jauns radio (Naba, LR1, LR3 dažādas kultūras pārraides) raidījumu arhīvos.
https://www.lsm.lv/

Nesen noklausījos Spotify brīvpieejā I'mperfekt piektdiena sarunu ar dzejnieku un Satori pārstāvi Henriku Eliasu Zēgneru (turpat arī vairākas citas interesantas sarunas).
https://open.spotify.com/show/67q24UTMMmEIGpq6SF7Edd

Vietnē Patreon laika gaitā esmu noklausījusies vairākas audio pārraides ar dažādiem Džemmas Sudrabas podkāsta viesiem, precīzāk, viesēm.
https://www.patreon.com/dzemmas_podkasts

Pēc filmas noskatīšanās vienubrīd lūkoju arī, ko piedāvā Riga IFF vēl bez kinolentēm uz lielā ekrāna un uzgāju pārraidi viņu Youtube kanālā, kur runāts par kinokritiku (kritikas kopumā, plašākā izpratnē, nozīmi un jēgu, valodu un valodas izteiksmes līdzekļiem).
https://www.youtube.com/watch?v=Ki6l84LSa6s&t=1s 

Sarunu tonācijas

Par savu bērnību nevaru sūdzēties, viss bija kārtībā, dzirdu sakām
četrdesmit divus gadus vecu dēlu
septiņdesmit vienu gadu vecam tēvam. // 63.lpp.

Iesākumā skatījos bibliotēkas plauktā pēc kaut kā savādāka (un tiesa - nudien, kaut kas savādāks šī grāmata ir). Paņēmu lasīšanai ar domu, pamēģināšu, ja aizies, tad aizies, ja nē, nu, dzīve tāda (esmu no tiem, kas neizlasa līdz galam, ja nelasās, žēl tērēties, kam nav sakara ar grāmatas labumu, vienkārši ar neīsto brīdi vai nenoskaņošanos konkrētajam vēstījumam). Atnācu mājās, iesāku mazliet lasīt, vilcienā uz darbu turpināju, un kaut kādā brīdī, nemanot, esmu jau vairāk kā pusē.

Ievelk. Lai gan tur varbūt nav nekā tāda, bet nemanot.
Tādas ievelkošas būšanas.

Emils Hakls "Par vecākiem un bērniem"

Mazliet spridzīgais čehu humors, nelielāki atgadījumu atstāsti iekš viena pamata stāsta -
kā tēvs un dēls kādudien apmeklē kafejnīcas, ieēd, iedzer, un tērzē. 
Dēls drusku mulst, kad kāds paziņa viņus ierauga, sak, tu tiešām runājies tāpat vien ar savu veco, nu gan. Bet, jā, to viņi lūko pieveikt - apspriest šo to, par lietām, biedriski, kāpēc ne.
Dēlam drusku kremt tēva kaut kāda reizumis ieciklēšanās, atkārtošanās, bet viņš arī piefiksē, vai tik nav tā, ka turpat pašam mēdz samisēties šai lietā.
Tēvs drusku aizsvilstas.
Dēls drusku aizrunājas.
Tā viņi cilā glāzes, maina lokācijas, paietas, atkal piesēž.

Samērā nelielā (140.lpp.) grāmata sastāv tikai no sarunām un tonācijām. Lasītājs jau uzreiz var noģiest, ka ne viss ir, kā ieraugās. Bet lasītājs arī jauš, ka savā ziņā, viss tomēr tieši tā ir. Jo, kas tad esam, cik daudz varam atreferēt un nodod vispār otram cilvēkam, nu tā, ņemt un izstāstīt, kur nu vēl - izskaidrot. Tāpēc šim - izskaidrošanas - (kaut vai intuitīvi) nolūkam man patika, ka sarunas un grāmata ir samērā nelielās devās, ka nav par daudz, ka, jā, viss nav pateikts, bet sajūtas dažbrīd ierosinātas, ejam tālāk, nākamās mazliet notveramās notis, kas, ieskicējot, ļauj kaut kur noticēt un padomāt, tā nu tas viss reizēm bīdās. Ne pārlieku nopietni, ne arī pavisam nenopietni. Ar saviem zemūdes akmeņiem. Visai noticami, ja gadījies dzirdēt dažādu paaudžu vīrus aprunājamies, it kā starp citu, - par dzīvi.

"Un ko tu, jau atkal kaut kur steidzies?"
"Nē, esmu drīzāk nedaudz noguris."
"No kā, lūdzams?"
"No rīta līdz vakaram neesmu apstājies!"
"Un ko tu dari?"
"Cenšos apmierināt prasības, kuras tiek izvirzītas pieaugušam indivīdam."
"Tikai tava vislielākā problēma no senseniem laikiem ir, ka tu vienkārši negribi būt pieaudzis," sacīja septiņdesmit viengadīgais četrdesmit divgadīgajam." // 101.lpp.

Atrudens. "Trotuārs"

Līdzīgi, kā mēdz teikt par atvasaru, tā šogad, lietavu vidū, iesilst, iesauļojas - atrudens.
Lasu kādu skaisti iesietu grāmatu, ar baudu veros lappusēs, aplūkoju fotogrāfijas.

Montas Kromas dzejas izlase "Trotuārs" - laikietilpīgs un pilnestīgi veidots darbs, priekšvārdā sniedzot ieskatu autores dzīves un darba gaitās, turpmākajās lappusēs atklājot poētikas mainīgumu dažādajos rakstības veidolos.

Montas Kromas (dzimusi Apse, 1919.gada 27.februāris - 1994.gada 24.jūlijs) daiļradei var piedēvēt tam laikam neierastāku, jauna veida dzejas izkārtojumu, izskatu (vietām garu un īsu rindu mija, biežs iekavu vai punktu katras rindas galā lietojums). Valoda šķetinājusies kā divos piegājienos, atšķirīgos vēstures posmos - iesākumā socreālismā un vēlāk modernismā.
Dzejnieces iedzīvināts, burtiski maņām un mielēm jūtams, pilsētas dunošais ritms, ko teicēja nebūt nenodala no lauku dzīves noskaņām, bet sasaista vienkop, apvienojot zemes smaržu un neona ņirboņu. Gadalaiki jau arī norit visur, ik nostūrī, tāpat cilvēki jūt prieku vai skumjas ikviet, sieviete, vīrietis jūt, neatkarīgi no vides un politiskā režīma, jūt vienmēr, visos laikos.

Kopskatā visvairāk uzrunāja autores vēlāko dzīves gadu veikums un dzeja, kas grafiski tomēr vienkāršāka, līdz ar to man šķita mierīgāka, domīgāka, niansētāka, no kā iepriekš vizuālie eksperimenti mazliet novērsa uzmanību. Taču tieši lakonismā, vienkāršībā visvairāk jautu balsi, kas piederējusi spēcīgam cilvēkam, meklētājai, domātājai.

Dega mežs.
Liesmains līdz galotnēm. Dega mežs.
Cilvēkā.
Dega mežs.
Nodega.
Tagad ir izdedze.
Pārogļojušies kropli stumbri.
Cilvēkā.
Tagad ir izdedze.
Briesmīgi būs tur ieiet.
Visbriesmīgāk būs tur ieiet sievietei, kas mīl.
Izdedzē.
Cilvēkā. 

     // No krājuma "Lūpas. Tu. Lūpas. Es" (1970), 66.lpp.



Trotuārs ir mans draugs, jo tas ir ceļš, tādēļ
neredzu viņu pelēku.

     // No krājuma "Stāvā jūrā" (1982), 136.lpp.



Pilsēta ļoti līdzīga mežam.
Cilvēki - stumbri un stumbri.
Pilsēta ļoti līdzīga jūrai.
Šalc un šalc. 
     // No krājuma "Monta" (1985), 152.lpp.

Savukārt mans ikrīta trotuārs, ceļā uz darbu, ved gar Torņakalna staciju, gar Arkādijas parka vijumiem un tālāk Māras dīķa virzienā, raugot ūdens vizēšanu laternu atspulgos vai pēcpusdienas saulē. 

Gadās arī miglas rīti, nupat arvien tumstošāki, vēlāk mazpamazām skaidrojas, aust.

Pret oktobra oranžkoku galotnēm zilgme un mazs mēness sirpis. 

Ļaudis lielākoties visai miegaini agrajā vilcienā, izkāpj, dodas, ja kompānijās, tad darbadiena, skaiti, jau iesākusies, runājas neitrāli pozitīvismā, vai steidz vienatnes solī kur kurais.

Turpat arī pretīm nāk suņvīrs ar burvīgo takšu šķirnes bumbulīti, kādus itin labi mūsģimenē zinām, atpazīstam spītnieku raksturus un gardēžu omulīgumu. 

Citreiz pīles dzenājas, nebūdamas nemaz tik miermīlīgas. Šoruden arī gulbju pārim, šķiet, ģimenes vai vienkārši biedru pieaugums, jaunuļi vai vienkārši spējākie vēzē baltmirdzošos spārnus, vecākie vai vienkārši rimtākie nosvērtāk peld, reizēm pietuvojoties krastam. 

Siltajās novakarēs gribējās smaidīt, vērojot grāmatu lasītājus, vairāk gan lasītājas sievietes, piesēdot uz soliņiem, atvērtām grāmatu lappusēm un matu viļņiem vējā plīvojot. 

Skaistums. Tādos brīžos labi. Un, lai kas reizēm gadās, visādi epizodiskie sagurumi, sasirgšanas, ir arī šie momenti, kas īpaši, paliek kaut kur sajūtu atmiņās.

Saudzīgums. Dzeja

Tas bija impulsīvs pirkums, kādudien vienkārši ieejot grāmatnīcā, pievirzoties tuvāk dzejas plauktam, mirkli padomājot - vēlos kaut ko... noskaņu sajūtām. Pašķirstīju dažas grāmatas un acis pakavējās pie maigākiem teikumiem, kas dzīves mierinoši uzrunāja, un tad savukārt jau attapos pie kases samaksājam un tālāk dodamies uz vilcienu mājupbraukšanai. Turpmākajās dažās nedēļās laiku pa laikam atvēru un palasīju, un pafotografēju. Nojautas izrādījās īstas, patiesi gribējās lasīt maigākus, saudzīgākus teikumus, un baudīju šo iespēju. Varbūt uz to nevaru atskatīties plašāk paskaidrojošāk, kas tieši patika, par ko ir rakstīts, kā rakstīts, bet pacitēšu dažas rindas un padalīšos fotogrāfijām.  
Ilonas Ķepales dzejas grāmata "Saliniece un putnu pārdevējs".

Vien piebilde.

Saudzīgums. 

To, saudzīgumu, reizēm vēlos, dzīvē, cilvēkos, arī sevī, apzinātāk, mēģināt, mācīties.
Nesen bija kāda saruna ar kolēģi, kura man simpatizē, bet ar kuru mēdzam savureiz parisināt vārdu maiņas, un viņa sacīja kādu domu - reizēm viegli ievainojamie cilvēki arī paši itin viegli ievaino citus. Tiesa. Dažreiz tas vērojams.
Un dzejā var būt sastopams (pietrūkstošais) maigums. Jāatzīst, to meklēju (dažreiz). Tam nav jābūt obligāti kaut kam pavieglajam, banālajam, no kā, iespējams, rakstošie bīstas - no banalitātēm, bet dzejai, manuprāt, ir šī iespēja (kā iespējamība) mazliet pasaudzēt, ne obligāti "bliezt" ar skarbumu un gudrību, mazliet ļaut pakavēties dienu noskaņās, cilvēku sajūtās un pēcsajūtās, arī saudzīgāk.

Putni lido pār jūru
un es nogriežu skaņu
lai dzirdētu spārnu vēdas un balsis
kas izdziest virs ūdens
es nogriežu skaņu
lai saprastu domas
(..) un tas atgādina spēli ar maldināšanu
līdz kļūst skaidrs
ka atspulgs ir īstenība
un nevis lietas
kuras atspoguļojas ūdenī  // 7.lpp.

(..) un tu vēlies saprast

kā pieradināt šo vietu

kur pat vīnam ir smilšu garša

un kuģi izrādās neveiklas jūrasgovis // 14.lpp. 

Pie mums piestātnē
rīts vienmēr dūdo baložu balsī
tikai dažbrīd kaiju uzlidojums
brīdina par dienas tuvumu
(..) un tu brīnies
ka rīts turpinās
kaut arī zvaigznes pabijušas tik tuvu // 13.lpp.

Vēlāk iesāka līt
lietusvīrs sparīgi slauca mākoņu govis
visi pārsteigti bēga no piestātnes
putni slēpās spalvās
mājas pagrieza muguras
logi sakļāva spārnus
suņi jaunkundzes klaigas aizskrēja vējam līdz
kņada saucieni steiga nemiers durstīja dienas deķi
līdz tas izira uz vakara tumsnējā skausta // 21.lpp.

Stacijas pulkstenis bija pirms sešiem

uz perona stāvēja

kungs rūtainās angļu biksēs

un dāma ar frizūru kā taurenīts koša

vēl kāda liesa jaunava smalkvilnas kleitā

un klibs vīrs

kurš savu vainu ieguvis hamburgas lokālā

nostāk

biļešu pārdevējs galifē biksēs

un pestīšanas armijas korpusa virsniece ar ziedojumu

vāceli

gaidīja vilcienu (..)

// 27.lpp.

Sena vasaras diena pār plecu atskatās

kā silts pusdienas vējš dzirdina zirgus

zīžaini purni dzer smilgu jūru (..)

// 35.lpp.

Ka zvaigznes izkāpj no nakts

un pārvēršas skaistos nieciņos zem vitrīnas stikla 

(..)

nākamais mirklis jau veļas no nogāzes

un vientuļā stacijā paliek putns

kas uzlasa drupačas

// 41.lpp. 

Pie dzelzceļa pārbrauktuves

gar uzbērumu

māla plaisās

pirmā pavasara diena nopilējusi

dzeltena (..)

// 43.lpp. 

Gaismēnu koks
izlaiž saknes
bēniņu pustumsā
kur novalkāts vamzis (..)
// 51.lpp.

Miglas sieva 

sparucas caur kokiem

vecmammas māja paliek atstatu (..)

// 55.lpp.