Visintīmākā – brīvība

"Krīt apmetums kā šaubas
sieviete taustās pēc gaismas slēdža (sevī)" // 8.lpp.

"Nonāksim pie atklāsmes, ka
sevi var izpirkt vien pats." // 13.lpp.

"Kokos redzēs pumpurus tikai tie,
kuriem pašiem būs plauktspēks." // 13.lpp.

Ingas Pizānes dzejas krājums "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm".

Pazīstu Ingu dzīvē un zinu, ka viņa ir brīnišķīgs cilvēks, brīnišķīgs domubiedrs. Un man vienmēr ir patikusi viņas dzeja. Inga pulcē ap sevi skaistus (plašā nozīmē), radošus, sirsnīgus cilvēkus, gan organizējot dzejas un rakstīšanas aktivitātes, gan pulcinot grāmatu lasītājus un rakstītājus. Inga ir par brīvību. Par satikšanos. Par sarunām, skatieniem, atklātību, uzdrīkstēšanos. Visiem nav jāpiekrīt un jāmāj ar galvu citam citu paustajam, un tieši tajā arī ir brīvība. Arī atšķirībās. Un reizēm kopīgajā. Un tieši tad var vēl vairāk novērtēt kopīgo un kopbrīžus, jo tie nav garantēti. Gribētos sacīt – ja meklējat poētisko, lasiet dzeju, tur nav garantiju, ka visiem patiks viens un tas pats, bet tur ir brīvība. Lasiet par izmisumu, un par prieku, par cilvēkiem, cilvēcību, un puķēm.

"Kad nav vārdu, mēs ejam jūras šalku virzienā.
Un mūsu virzienā krīt sniegs.
Kad vārdu nav, ir ceļš, un rokas fotografē
nepateikto vai nepasakāmo.
Kad nav asaru, ir ziema.
Un jūra neatbild, bet tā ir gana laba atbilde.
Kad jūra neatbild,
ir jāatbild sev pašam, un, lai sev atbildētu,
mēs ejam dzīves šalku virzienā,
un laiks ir dzīvākais no visiem." // 25.lpp.

Ingas dzejā "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" skaistums mijas ar skaudrumu, tieši kā tas mēdz būt dzīvē. Un, kā dzīvē, tas ir plašāk, ar niansēm, daudznozīmīgi, reizēm rotaļīgi un dauzonīgi, taču tad, apvērsti, skumji un caur sāpēm. Reizēm cerīgi, un tad savukārt atskāršot tumsu. Taču paliekot, joprojām turoties, un tveroties pie dzīves.

"Reizēm ir pilnīga dūmaka,
un neko vairāk arī nevajag." // 43.lpp.

Īsa bibliogrāfiska piebilde. Ingai Pizānei (informāciju apkopojot šobrīd, 2022.gadā) iznākušas četras dzejas grāmatas:

• "Tu neesi sniegs" (Jāņa Rozes apgāds, 2016.g.),
• "Having Never Met" ("A Midsummer Night's Press", tulkojis Džeids Vils, 2018),
• "Siena, ko nosiltināt" (Jāņa Rozes apgāds, 2019.g.,
  piešķirta Ojāra Vācieša prēmija 2020.gadā),
• "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" (Jāņa Rozes apgāds, 2022.g.).

Attēlos redzamās un citētās dzejas rindas no krājuma "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm"

Pavisam nesen, 2022.gada rudens pirmajās jausmās, Ingai bijušas sarunas, kas klausāmas:

• Dzejniece, kurai patīk mācīties un ieraudzīt lietu būtību (LR3, LSM)
• Sarunas par Mīlestību (Youtube) vai (Spotify)
  

Man mīļas arī sarunas ar Ingu raidierakstos:

• Piedzīvot lappuses ar Ingu Pizāni
• Pieturzīmes saruna ar dzejnieci Ingu Pizāni
  
  

Savukārt Ingas poētiskās fotogrāfijas un ikdzīves pārdomas baudāmas viņas Instagram un blogā.

Būšana ceļā

Ceļš kā dzīve. Un dzīve kā ceļš. Izvēlētie ceļi, kas var būt mainīgi un reizēm jo īpaši dzīves gaitā, atšķirīgos posmos, jaunībā, brieduma gados, vēlākajā laikā. Tādas manas asociācijas ar Benedikta Velsa grāmatu "Gandrīz ģeniāls". 

Frānsiss dodas sevis meklējumos. Tam par iemeslu kāds būtisks apstāklis. Frānsisa ieņemšana noritējusi ne gluži klasiskā veidā, viņš ir mēģenes bērns, jo savulaik eksperimentāli tikusi veidota "ģēniju" banka, lai sniegtu nākotnes bērniem augsti attīstītu cilvēku gēnu mantojumu. Bet, kas un kā izvērtē, kuri ir un kuri nav ģēniji, kuru mantojums nododams tālāk? Un, vai tas tiešām ir iespējams? Vai gēni ietekmē teju visu dzīvē? Un kā ar individuālajām izvēlēm un rīcību? Par šiem un līdzīgiem jautājumiem grāmata rosina pārdomas un pat sniedz zināmus secinājumus. Ļoti uzrunāja tieši pašrefleksija, kas Frānsisam svarīga. Tas, kā viņš raugās dzīvē, meklējot virzienus. Un Frānsisa tiekšanās pēc draudzības, tuvības, cilvēciskā siltuma. Ir vai nav viņš "ģeniāls" vai arī "gandrīz ģeniāls", viņš tik un tā tiecas atrast sevi un piepildījumu dzīvē, uzņemties atbildību par savu rīcību, nebalstoties tikai uz gēnu mantojumu. Un tas ir spēcīgi izstāstīts. Var sajust dažu izšķirošo mirkļu noskaņu un svarīgumu. Izdarot izvēli, mainās daudz. Viens solis, divi, desmit soļi un tu esi citur, nonāc citos apstākļos. Tad vēlreiz, citas izvēles, citi soļi, un tas veido jau citas sekas, citu rezultātu.

Vēl man subjektīvi mazliet radās asociācijas ar Remarka "Trīs draugiem". Frānsiss dodas ceļā, piedzīvojumos kopā ar draugiem – Grūveru un Anni Meju, kuru viņš iemīļo un mēģina viņai tuvoties. Un katram no šiem jaunajiem cilvēkiem ir savi dzīves pavērsieni, eksistenciālie jautājumi, savi iemesli, kāpēc viņi ir uzsākuši šo ceļojumu, lai gan sākotnējais iegansts ir tieši Frānsisa vēlas atrast savu bioloģisko, izcelsmes tēvu. Ar mašīnu šķērsojot vairākus ASV štatus, draugi pieredz dažādus, gan izaicinošus, gan iepriecinošus vai skumdinošus brīžus. Viņi gan trakulīgi ļaujas, metas iekšā piedzīvojumos, gan arī atkāpjas kādu lielāku dzīves cerību vai neziņas priekšā. Ko iesāks pats Frānsiss, kad uzzinās atbildes uz viņu tirdošajiem jautājumiem? Ko izlems Grūvers, kuram jāpārdomā nedrošības un drosmes mijiedarbība? Ko patiesībā no dzīves vēlas Anne Meja, kuras vecāki viņu stingri iegrožojuši? Vai jaunībai visi ceļi vaļā? Un, ko vēl tālāk, vēl pēc tam?

"Ja nu viņš tomēr kaut kādā ziņā ir apdāvināts, tikai līdz šim saņēmis par maz atbalsta? No otras puses, doma, ka viss atkarīgs tikai no gēniem, viņu mulsināja. Tad jau nekas nav atkarīgs no viņa paša." // Benedikts Velss "Gandrīz ģeniāls", 126.lpp.

"Kas notiks ar visiem šiem mazajiem acumirkļiem, kad viņa vairs nebūs? (..) Kas gan notiks ar visiem šiem nenozīmīgajiem, bet viņam tik svarīgajiem acumirkļiem? (..) Neviens nezināja viņa domas un atmiņas. Kad viņš nomirs, tās noguls aizmirstībā, un, kad zeme pāris reižu apgriezīsies ap savu asi, būs tā, it kā to nekad nebūtu bijis. Viss izgaist un pazūd lidojumā cauri visumam." // turpat, 118.lpp.

"Vēlā pēcpusdienā viņi nogāja lejā pludmalē. Nolika kurpes un basām kājām bradāja pa ūdeni, katrs iegrimis sevī. Pēc ceļā pavadītajām dienām Frānsisam bija sajūta, ka jāatvelk elpa. Viņš apstājās, ierušināja kāju pirkstus smiltīs un dziļi ieelpoja. Pēc tam izpleta rokas. Kurš būtu domājis, ka viņš reiz stāvēs Klusā okeāna krastā? Aiz Zelta vārtu tilta mirdzēja saule, metot gaismu tieši sejā, uzvējoja viegla brīze. Viņš nojauta, ka šis ir laimīgs dzīves brīdis, un minūtēm ilgi vienkārši lūkojās okeāna tālēs." // Benedikts Velss "Gandrīz ģeniāls", 151.lpp.

Dāvināt stāstu veltes

Aizmirstības mežs, Neeksistējošā sala, Aizdeviņkalne, Parfīma meistari, Nerunīgie – tās ir tikai dažas vietas un šo vietu iemītnieki, ko savā gājienā sastop jauni ceļotāji Hanna un Tomeks. Viņi dodas pār kalniem un ielejām, mēro ūdeņus un tuksnešus, lai meklētu nemirstības ūdeni. Bet es aizprātojos, kā tas nākas, ka grāmatas mēdz uzrunāt, lai cik neticami dažkārt liktos to stāsti? Un, ka nav vecuma ierobežojuma, arī atpakaļskaitā – kā reizēm bērni lasa pieaugušo literatūru, tā ikviens var lasīt bērniem, jauniešiem domāto. Šādas asociācijas man raisījās par Žana Kloda Murlevā grāmatu "Upe, kas tek atpakaļ". 

Tā ir pasaka, vai arī varbūt – teiksma. Par uzdrīkstēšanos, par ikdienišķo un neticamo, mūžības un nāves jautājumiem. Saudzīgi un vieglām vedot lasītāju cauri piedzīvojumiem, vērojumiem un atskārsmēm. Sirsnīgi, labestības piepildīti. Stāsts, kas aizsākas pavisam parasti, kādā saimniecības preču bodītē ieklimst meitene Hanna, pajautā pēc karamelēm, pastāsta, ka dodas meklēt upi, kas tek atpakaļ. Un iemājo Tomeka, jaunā bodnieku zēna, sirdī. Meitene turpina savu ceļu. Taču piepeši Tomeks nolemj viņai sekot. Un, cik viegli būtu, ja šodienas dzīvē tā varētu, – nolemt un doties ceļā, sekot aicinājumam!? Taču tas ir piedzīvojumiem un izaicinājumiem pilns ceļš arī Hannai un Tomekam. Vai viņi atradīs meklēto? Ko tas nesīs, kādas pārmaiņas notiks? Vai svarīgākais ir lēmums, izvēle? Kas ir mūsdienu izvēles, ko varam šodien?

Nesmagnēji, taču filozofiski grāmatā bija daži jautājumi, kas lika mazliet ievilkt elpu, padomāt. Piemēram, epizode ar Nerunīgajiem, kuri Hannai dāvināja naudu, lai meitenei vieglāk turpināt viņas ceļojumu, bet Hanna tik ļoti vēlējās ar kaut ko atbildēt, dot arī no sevis, ka, lai gan nebūdama bagātu mantu ieskauta, atrada veidu – kā.

"Es tik ļoti vēlējos uzdāvināt viņiem kaut ko pretī, taču man nebija nekā, absolūti nekā. Te es atcerējos, ka ne reizi neesmu pieminējusi savu vārdu. Es metos viņiem nopakaļ: "Pagaidiet! Pagaidiet!" Viņi atskatījās. Es iztālēm nokliedzos: "Mani sauc Hanna!" un aizskrēju. Pirmoreiz mūžā es dāvāju kādam savu vārdu kā dāvanu..." // Žans Klods Murlevā "Upe, kas tek atpakaļ", 193.lpp.

Tā doma mani mazliet iekšēji satricināja, sašūpoja tādā ziņā, ka šī atskārsme nav sveša vai pilnīgi neizprotama, tā ir pat šķietami ļoti vienkārša un ļoti patiesa. Atbilde vai dāvana reizēm var būt jebkas, apskāviens, skatiens, kāds pateikts vārds. Un grāmatā tas iezīmējas vēl kādā vietā, kur Hanna dāvina Tomekam šo savu stāstu, bet mums, lasītājiem, autors dāvinājis grāmatu.

"Šis stāsts ir visskaistākais, ko es varu tev dot. Protams, ir tūkstošiem citu dāvanu, un daudzas ir brīnišķīgas. (..) Tomēr tev jāzina, ka neviena no šīm dāvanām nebūtu līdzvērtīga stāstam, ko grasos tev pavēstīt." // turpat, 147, 148.lpp.

*

Cik daudz ikdienā stāstām sev tuvajiem? Vai dāvinām savu stāstu dāvanas?

 *

Staigājāmies ar sunīti agra rīta gaismā, saule sākumā kā sārta horizonta līnija, un vēlāk viss vienā zeltā. Tas likās gandrīz neticami, gandrīz par daudz. Tomēr aiz pārpilnības pārņēma drīzāk prieks un vieglums. Vienkārši gājām un gājām. Laukā bija kluss, jo agrs. Sunīts te lēkšoja, te vienkārši raudzījās kaut kur tālumā. Un es līdzās. Tādi nesteidzīgi brīži nav katru dienu, taču, kad notiek, arī tā ir dzīves dāvanas sajūta. Par to un daudzām sajūtām paldies saku tuvajiem cilvēkiem, grāmatām, dabai, sunītim, dzīvei kopumā!

 *

"Lasīšana nav nodarbe, kuru drīkst sasteigt. Mēs taču nesteidzinām melodiju, kad to atskaņojam." // Žans Klods Murlevā "Upe, kas tek atpakaļ", 208.lpp.

"Tomek, vai esi novērojis, ka cilvēki reizēm mēdz skumt bez iemesla? Todien man bija pretēji. Pavisam viena nomaļā pludmalē un pilnīgā neziņā par visu – man būtu jābūt raižpilnai un nelaimīgai, vai ne? Tomēr, kad beidzot pagriezos un ieraudzīju dižskābaržu mežu, kas ņirbēja sarkanās, dzeltenās, okera un rūsganās nokrāsās, es sajutos tik laimīga, ka man aizsitās elpa. Es gribēju iekrist krāsās! "Tik skaista daba nevar būt bīstama", nodomāju." // turpat, 225.lpp.

"Vai tiešām ir vērts vēlēties nekad nenomirt? Varbūt dzīvība mums ir tik dārga tieši tāpēc, ka tā nav mūžīga? Vai mūžīgās dzīves varbūtība īstenībā nav baisāka par par pašu nāvi? Un, ja es nekad nemiršu, tad kā no jauna sastapšu tos, kurus mīlu, bet kuri jau ir aizsaulē?" // turpat, 133.lpp.

Aiz loga un iekšā pierimums

"piecas dienas nedēļā
mēs ceļamies piecos, dzeram kafiju un
ienirstam tumšzilā rītā
kāpjam auto, lai dotos uz pilsētu
blāvi austošas ainavas nomaina cita citu asfalta upes krastos"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.

Brīvdienu rītos mēdzu piecelties agri, ieslēgt kādu raidierakstu*, uzliet lielu krūzi kafijas, skatīties kā mainās gaisma aiz loga. Un dažreiz tieši brīvdienu rītos lasu dzeju. Ja ir izdots kaut kas jauns, tas tiek pietaupīts nesteidzībai. Šoreiz lasītā grāmata ir patiesi skaisti, ainaviski uzrakstīta. Ja arī tu ilgojies pēc kaut kā plūstoša, maiga, rimta, gadalaiku noskaņās, tad šī ir lieliska izvēle – Rūta Mežavilka "Tālāk", Dzeja 2010–2022. 

Rūtas Mežavilkas dzejā jaušama pieredze un tāda kā sadraudzēšanās ar dzīvi. Tas ir daudznozīmīgi, ne vienmēr viegli, jo nav idealizētās eksistences vīzija, kurā nevienas grūtības, kurā viss gludi. Un tomēr ir skaisti visos gadalaikos, visās sajūtās – vēl vēsajos pavasaros, tumstošajos rudeņos, dzestrajās ziemās (vasarās ir gaišāk un vieglāk tāpat). 

Ļoti iepriecināja arī tas, ka pastaigas laikā ieraudzīju ziedam mežābeles, pumpuri vēl grasās vērties, un sestdien mazliet līņāja, bet tomēr arī ziedi. Tas sasaucās ar dzejas noskaņām. Likās mazliet sirreāli vienubrīd – gāju, staigājāmies ar sunīti, vēroju pienenes, ābeles, ceriņus, gaismu, kokus, zālājus. Pateicīga par šādiem brīžiem, kuros ieelpot, būt lēnāk, vienkārši. 

"ir jūlijs. jasmīni, rozes un putekļains ceļš
vēl bezgalīgas dienas, un pļavā iemidzis teļš"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.

"lauki klusē, un ir viegli. drūp pirkstos
rudens saules izkaltētā augsne"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 37.lpp.

* Raidieraksts, ko klausījos "Mākslinieks pie mikrofona" [saite SPOTIFY]

Vai eksistē karaļi

Kā tu šodien jūties?
Kā tu redzi mūsdienu pasauli?

Delfīnes de Vigānas grāmata "Bērni ir karaļi" tieši šobrīd uzrunā visspēcīgāk. Tas ir vēstījums par mūsdienu realitāti, par sociālajiem tīkliem, interneta ietekmi, instagram, youtube, un citu rīku laikmetu. Par to, kas pamudina pieaugušos pievērsties virtuālajai realitātei arvien vairāk, un kā jūtas bērni, kopš mazotnes ierauti foto, storiju, video virpulī. Kas notiek cilvēku apziņā, kā tas aizsākas, un kā pēc tam izvēršas. Kāpēc tas šķietami ir tik svarīgi, un kurp virzība slīd.

Melānija sākotnēji jutās nedroši. To viņa arvien redzēja piemītam citām sievietēm, cilvēkiem, sabiedrībai, pasaulei – drosmi, izteiksmīgumu, skaistumu, uzvaras. Bet viņa pelēka savā būtībā, mēģinājumi notēlot nestrādāja, tas vēl vairāk apkaunoja. Un kaut kur apziņā palika savāda trauksme, nebija zināms, kā iederēties, cerības maldinoši pacilāja un drīz pazuda eksistences slīkņā. Un tad nāca izšķirošs laikmeta brīdis, notika pārmaiņas. Melānija mainījās līdz ar pasauli, viņas dzīves iekārtojums piepeši ieguva apveidus. Pārsteidzošā kārtā viņa saņēma komplimentus, satika domubiedrus, sastapa interesi par sevi. Viņa rūpēja. Viņai izdevās. Dzīvot pārticīgi, gūt atzinību, būt skaistuma ieskautai. Un viss uzņēma apgriezienus. Arvien jauni sekotāji, tūkstošiem un miljoniem. Melānija vairs nebija parasta, viņa tagad bija īpaša, viņas ģimene bija īpaša, bērni viņas ģimenē bija galvenie, bērni bija karaļi. Un tad viss sabruka. Tikpat spēji, kā iesākās. Vienā dienā. Kad pazuda viņas meita Kimija.

Grāmata ir teju pravietiska. Par to, kas var notikt, ja nekas nemainīsies.

" – Es neko nenožēloju, zināt, es mīlu savus bērnus vairāk par visu. Taču reizēm nodomāju, ka nekas cits manā dzīvē vairs nevarēs notikt. Nezinu, kāpēc, bet tas mani skumdina. Kad jūtos nogurusi.
– Mīļā, ko tu runā! – Bruno iejaucās sarunā un piegāja pie sievas. – Vai nevēlies tēju?
Melānija neko neatbildēja un turpināja runāt ar Klāru.
– Vai arī jums tā mēdz gadīties, vai arī jūs pārņem sajūta, ka labākais jau ir aiz muguras un ka tas, kas atlicis, nav neko vērts?
Aizkustināts un satriekts Bruno lūkojās uz sievu.
– Mīļā, nerunā tādas lietas! Tu esi palikusi bez spēka.
Tagad Melānija uzlūkoja vīru. Viņa izskatījās kā piedzērusies.
– Bet tev, mīļais, gan viss ir kārtībā."
// 133.lpp.

"Klāra dodas mājup kājām. Viņa soļo vienmērīgā tempā, viņa nezina labāku veidu, kā tikt vaļā no stresa. Pamazām atslābst spiediens saules pinuma apvidū, izzūd nospiedošā sajūta. Viņa ievēro, ka valda klusums. Nedzirdēts klusums, pie kāda pilsēta nav pieradusi. (..)
Ķermeņa ritmiskajās šūpās domas seko cita citai, tās riņķo. Klārai šķiet, ka šādā kustīgā formātā ir vieglāk tām piekļūt, tās apšmaukt vai pat tās apiet. Tās paklausa tam pašam impulsam, kurš liek kustēties uz priekšu, un tieši šajā taktī tās vai nu pazūd, vai noskaidrojas."
// 292.lpp.

Es nezinu nākotnes prognozes. Šodien jūtos mazliet sagurusi.
Kas sekos pēc visa notiekošā?

Pavasara grāmata

"Ziema beidzās briesmīgi ātri. Mamma teica, ka tas esot retums un mums paveicies: parasti viss ir otrādi – ziema nokož pavasarim milzīgu kumosu un pāri paliek vien tīrais nieks. Nepaspēj vien attapties, un vasara jau klāt." / 105.lpp.

Annas Krasiļščikas grāmata bērniem, pusaudžiem "Klau, aizbrauksim uz Unalašku" uzrunās ikvienu, kurš ilgojas gaišuma, sirsnības, vēlas noticēt dzīvei, sapņo aizbraukt uz savu "Unalašku". Grāmatā arīdzan ļoti skaistas Kasjas Denisevičas ilustrācijas. Tas ir mūsdienīgs stāsts par zēnu Marku, viņa mammu Mariku, vecmāmiņu Martu un vectēva meklējumiem. Marks dzīvo divatā ar mammu, tētim ir jauna draudzene, saukta par Meiču, bet vectēva nav, un vecmāmiņa negrib runāt par pagātni, neviens nestāsta zēnam, kas noticis, vienīgā liecība par vectēvu ir kāda sena fotogrāfija. Tad Marks sāk iet skolā, piesakās fotopulciņā un nolemj sameklēt vectēvu. Mūsdienīguma aspekts vīd ikdienas atainojumā, mamma Markaprāt reizēm neīsti smaida telefona kamerai, lai ieliktu bildes sociālajos tīklos, taču daudz jaukāks ir viņas dabiskais smaids, dabiskā būtība. Marks vectēvu meklē Googlē un raksta E-pastus. Stāsts par ģimeniskām vērtībām, par to, cik svarīgi ir izrunāties ar bērnu, nenoliegt pagātni, pastāstīt atklāti. 

Man jāatzīst, pēdējā laikā esmu atklājusi tieši bērnu grāmatas. Tās palīdz reizēm dzīvi uztvert saudzīgāk, izturēt, paskatīties no vieglākas puses uz ikdienu, notikumiem, kas satricina pasauli un nāk cits aiz cita kā pārbaudījumi. Bērnu grāmatu valoda nebūt nenozīmē vienmēr vienkāršošanu, tā var būt poētiska, bagātīga, tikpat dziļdomīga kā pieaugušajiem adresētā literatūra. Vienlaikus bērnu grāmatās ir kaut kas savādāks, cerīgāks varbūt. Lasīt ir vieglāk, mazāk smaguma. Šobrīd tas ir tāds kā pašsaglabāšanās režīms, kad smagnējības ir gana daudz, lai to vēl nepaspilgtinātu. Tas nenozīmē, ka lasu tikai bērnu grāmatas, drīzāk tā ir atslodze, kā atelpas brīži.

"Klau, aizbrauksim uz Unalašku" ir stāsts par cerībām, par vēlmi pietuvoties saknēm, par sirsnību, kas tomēr jaušama aiz visām ārišķībām, par cilvēku apvienošanos, atkalsatikšanos. Tas ir tas, ko var tikai vēlēties arī mūsdienās, – pietuvoties dziļumam, satikt citus cilvēkus patiesā sirsnībā, saglabāt cilvēcību, atklāti paust sajūtas un emocijas, tiekties un noticēt.

 

"– Vai tu interesējies par fotogrāfiju?
– Drīzāk tā interesējas par mani.
– Kā tā?
– Mamma un vecmāmiņa ir kā trakas uz fotografēšanu: augām dienām to vien dzirdi kā "sastingsti", "nekusties", "pagriezies", "smaidi". Un pēc tam viena otrai sūta šausmīgas fočenes, kurās es izskatos pēc idiota." / 46.lpp.

"Pēc brokastīm mamma sev trešo reizi uzvārīja kafiju un iekārās telefonā, bet es atcerējos uzdevumu, ko mums bija devis Makss, un devos uz savu istabu pēc ziepjutrauka. Atgriezies paziņoju, ka mums ir jāuzņem mīļotā cilvēka portrets.
– Un mans mīļotais cilvēks esi tu.
– Tikai ne tagad. Es slikti izskatos. Sarunāsim vēlāk, kad es būšu ieguvusi cilvēcisku veidolu.
– Makss teica, ka vislabāk uzņemt brīdī, kad cilvēks tevi neredz.
– Bet es tevi ļoti labi redzu.
– Es izmantošu mirkli un nofotografēšu tevi nemanot.
– Vai drīkst, es vismaz novilkšu to briesmīgo halātu?
– Makss teica, ka vislabāk cilvēku uzņemt mājas apstākļos, kad viņš ir atslābis.
– Vairāk viņš neko neteica?
– Un vēl viņš teica... – Un te es izmantoju mirkli un noknipsēju.
Mamma uzreiz saīga un atglauda matus.
– Tu esi skaista, arī neķemmējusies. Vispār tu esi visskaistākā pasaulē." / 80.lpp.

"Šādos brīžos man ir sajūta, ka mīlu mammu tik ļoti, ka šī mīlestība plūst pāri malām. Kā no mucas. Vai līdz mēnesim un atpakaļ – kā grāmatiņā par zaķiem, kuru mēs lasījām, kad biju mazs." / 81.lpp.

Dzīvot tālāk

Līdzīgi kā dabā šobrīd sabalsojas atšķirīgais, tas noticis arī lasītajā vilcienrītu grāmatā. Mijoties, kā lietus, sniegs, ledus, saule, pirmie sniegpulkstenīši, pavasara ilgas, bet vēl ziemas turpinājums, cerības, skumjas, sāpes, prieks, pagātne, nākotne. Rīti paliek arvien gaišāki, bet vēl nav gana silts, pakāpeniski mainās kopnoskaņa, skaņas, smaržas, atlido gājputni.

"Visi nes sevī mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur un cauri un kas sniedz viņiem drošību. Un tas, ka tev pieder savs mežs, ir skaistākais, kas var būt. Ja vien šajā mežā ej gana daudz, drīz tu tajā pazīsti katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Un tad mežs ir tavs, tas pieder tev." // 48.lpp.

Aleksa Šulmana "Izdzīvojušie" reflektē par apslēpto, nepilnīgo cilvēkos, pakāpeniski atklājot to, kas skaudri laužas uz āru caur atmiņu un sarunu skaldņiem. Ģimene un tās noslēpumi. Trīs brāļi, Nilss, Benjamins un Pjērs. Vecāku un brāļu destrukcija, izpausmes. Taču lasot nepamet sajūta, ka notiekošajam ir dziļāks iemesls. Un tas atklāsies. Bet pirms tam jāiziet cauri stāsta pieredzei. Un interesanta ir pati vētījuma struktūra – tagadne un atmiņas izvada cauri katrai nodaļai. Tu lasi un domā, bet kas aiz tā slēpjas, un tu to uzzināsi, bet vienlaikus arī redzi visu šo samudžinājumu, musturi, kas ietver – sadzīvi, bailes, kliedzienus, alkoholismu, kautiņus, kaunu, noslēgšanos, neprasmi atklāti paust emocijas, bailes jautāt un saņemt atbildes, tomēr stipru vēlmi atšķetināt. Katrs no brāļiem nes sevī traumas, un viņu vecāki vienlīdz. Tas nav nekā vērtējams, drīzāk izjūtams sekās, caur emocijām, mēģinājumiem dzīvot tālāk. Izdzīvošana ir gan fiziska, gan garīga, kā dzīves mācīšanās, jaunatklāšanās, palikšana un turpināšanās.

Kad vecāku vairs nav, brāļi satiekas un saprot, ka viņi nemaz nemāk īsteni satikt viens otru. Un varbūt ir pienācis laiks. Varbūt kaut kam ir jānotiek, lai īstenotos vēl un vēl nākamās lietas. Kamēr lasīju, nesteidzīgi, saradojos ar šo stāstu, un pat nepētot, cik tas ir reāli, cik autobiogrāfiski vai arī tikai literāri, vienkārši gribētu cerēt, ka iespējas ir, ka viss nav norakstāms, ka var izdzīvot notikušo, pārdzīvot, bet ne tikai, arī – dzīvot tālāk.

Un. Kā mēs dzīvosim tālāk? Pēc visa šī, kas noticis pēdējos divos, divarpus gados, pēc visām ziņu vēstīm, pēc politiskajiem apvērsumiem. Pēc katra cilvēka personiskajiem pārdzīvojumiem, notikumiem, grūtībām, priekiem, cerībām. Kāds būs turpinājums? Cik stipri būsim, kā izdzīvosim, kā dzīvosim?

Kopumā baudīju šo lasīšanas pieredzi. Saprotu, ka tas ir kaut kas tāds mani saistošs. Cilvēciskotība. Kļūdas, pārdzīvojumi, bet arī virzība uz priekšu, uz nākotni. Baudīju dabas aprakstus, kas nebija pārlieku daudz, tomēr satvaram, papildinoši. Mežs kā bērnības iespaidi, kas vēlākajos gados rādās savādāki, mežs  un koki kā pagātnes ēnas un vienlaikus nākotnē izmērojamie ceļi.

"Kamēr Benjamins vērīgi ieklausījās ģimenes skaņās, Nilss tās atslēdza. Benjamins visu laiku riņķoja ap vecākiem, Nilss turējās pa gabalu. Viņš izvēlējās citu telpu, nepiedalījās. Kad brāļi vakaros likās gulēt, reizēm viņi caur plāno saplākšņa sienu dzirdēja vecākus strīdamies. Benjamins reģistrēja katru vārdu, izvērtēja sarunu, mēģinādams saprast, cik liels būs tās nodarītais posts. Reizēm viņi viens otram sakliedza neaptveramas riebeklības, sarunāja tik smagus vārdus, ka likās – te vairs nekas nav labojams. Benjamins stundām gulēja nomodā un prātā vēlreiz atskaņoja dzirdēto strīdu. Taču Nilss likās neviltoti vienaldzīgs. "Trakonams", viņš nomurmināja, kad plēšanās pieņēmās spēkā, tad pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga. Viņš ne par ko nelikās zinis, pa dienu turējās savrup un bija visai kluss, ja neskaita pēkšņos niknuma izvirdumus, kas uzplaiksnīja un noplaka. "Velns!" varēja atskanēt no šūpuļtīkla, un Nilss sasvērās un histēriski vicinājās ar rokām, lai aizgaiņātu uzmācīgu lapseni. "Nenormālās sūda idiotes," viņš nobrēcās un pāris reižu iesita tukšam gaisam. Pēc tam atkal iestājās miers." // 13.lpp.

"Ezers ir rāms, un Benjamins redz, kā mežs tajā ir apgriezies kājām gaisā, un viņš redz divas debesis, tās abas mirdz sārtas un zeltainas. Tālumā saule gimst aiz milzu eglēm."
// 37.lpp.

"Šis ir Benjamina mežs.
Tas ir viņā, viņš to ir nesis sev līdzi visus šos gadus. Viņš tajā pazīst katru akmeni, katru grūtāko taku, katru nolauzto bērzu. Attālumi, salīdzinot ar atmiņās glabātajiem, ir mazāki, dūksnājs, kas agrāk bija spokains un bezgalīgs, tagad ir pārvarams ar dažiem soļiem. Noslēpumainie laukakmeņi tagad liekas pilnīgi parasti. Bet egles joprojām ir neaptveramas. Paskatījies augšup uz galotnēm, viņš sareibst, liekas, ka viņš uz galvas izkritīs tām cauri."
// 103.lpp.

Bet tev? Vai tev ir tavs mežs? Varbūt tava pļava vai tavs ezera, jūras krasts? Tava izdzīvošana?