Drīkst nesaprast, kas te notiek

Nesenizdotais, nelielais īsprozas krājums "Kas te notiek", tā autors Rvīns Varde pašlaik man asociējas ar trim norisēm:

~ interviju radio "Naba" raidījumā Bronhīts, kas uzrunāja (klikšķsaite zemāk),
~ tad atvēršanas svētku reizi Žaņa Lipkes memoriālā,
~ un noslēdzoši - pašu grāmatu.

Radio autors runāja par dažādām radošajām lietām, tostarp absurda pratību, sacīdams, aptuveni citējot: "Jo neviens jau nesaprot, kas te notiek. Vai tu saproti, kas te notiek?". Tā, savā ziņā, nesaprašanu, kas īsti notiek, var visnotaļ legalizēt un sasaistīt ar 120 nelielajiem, puslapas vai lapas garuma grāmatā izdotajiem stāstiem iz ikdienas, notvertiem, piemēram, tirgū, kafejnīcās vai sabiedriskajā transportā. Intervija kopumā mani saausināja, jo patika sacītais arī par to, ka "atelpa ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai vispār varētu radoši izpausties", ko runātājs attiecināja uz savu būšanu kā dabas entuziastam un putnu fotografēšanu, kā arī fotografēšanu kopumā, domāju. Tāpat piekrītoši sajutos, kad tika stāstīts, ka literatūrā meklē vieglumu, piesaistījumu, to, kas aizķer, ievelk, jo atpazīsti emocijas.
Raidījums klausāms iekš Naba LSM (klik uz ieslēptās saites).

Žaņa Lipkes memoriāls (klik) atrodas apkārtnes skaistuma ieskāvumā - Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 9, un kopumā sniedz sajūtas par kaut ko vienlaikus senu, bet novatorisku un aktuālu arī šodien. Pārsteidza telpu iekārtojums un muzeja risinājums informācijas apkopošanā, kas vislabāk jāpieredz pašu acīm. Grāmatas "Kas te notiek" saistībā varēja pabaudīt gan muzikālu pavadījumu, gan fragmentu lasījumus. Savukārt fotogrāfiski baudīju atmosfēru un cilvēkus, brīdim īpaša likās aina - kāda pirmajā rindā sēdoša lasītāja smaidīja, pāršķirot lappuses, kā arī kopumā - smaidīgums auditorijā.

Turpretī kā lasītāja varu nu atzīties, ka arī ne vienmēr sapratu, kas notiek. Varbūt šāda iecere ir bijusi viens no pamata momentiem grāmatai. Tad paliek jautājums par uztveri, par to, kas tiek sagaidīts no konkrētā izdevuma. Jo ir skaidrāk, ja kādreiz tiek izvēlēta konkretizēta lasāmviela - detektīvromāns vai tā dēvētais dāmu romāns, galu galā, pat eseju vai akadēmiskas ievirzes rakstu krājuma gadījumā var vismaz aptuveni nojaust, kas sagaida. Īsprozas situācijā tas ir mazliet kā ar minimām (dzejas žanrā minimas praktizē Aivars Eipurs) vai arī tādām kā Čehova sadzīves ainām, kur klātesošs gan humors (amizējoties ar sadzīves mazajiem, neveiklajiem momentiem), gan kaut kur viegli jaušams filozofisks pavediens, ko varbūt varētu mazliet asociēt ar Danielu Harmsu, bet šai reizē arī tāds kā haotiskāks pasniegšanas veids.

Par pēdējo kritiskāk. Iespējams, īsstāsti iegūtu vairāk sapratnes un patikšanas, ja daži no tiem būtu pat vēl īsāki, bet viengabalaināki, neizšķīstot jau miniatūrajā puslapas tekstā vēl divos vai vairākos apakšdomu un apakšapakš domu teikumos. Nelielie gabaliņi būtu ieguvēji, nebūdami vietām saraustīti, bet viena aplūkotā gadījuma ietvaros pietiktu arī ar vienu autora paša domu vai vienu paspilgtinājumu, nevis vairākiem, pat nesaistītiem, akcentiem.

Kā arī, būtu gribējies, lai krājumā tiktu iekļauti viens vai daži garāki stāsti. Varbūt tas mazliet nesaskanētu ar konceptu - īsprozas skices, taču ir sastopami dažādi risinājumi (piemēram, proza un dzeja vienuviet, vienas grāmatas ietvaros, kas nebūt netraucē), kas uzrunā lasītājus (mērķis grāmatas izdošanai tās lasīšana/lasītāji).

Un svešvārdi. Vietām to lietojums šķita nekontrolētāks, pārlecot no tēmas uz tēmu, par daudz, nerodoties sajūtai, ka piešķirta papildu vērte (piemēram, 124.lpp., ko esmu kūtra citēt). Lai gan, ir arī iederīgāki momenti, kur svešvārdi, nezinātājam tiešām neko neizsakoši (Epischura baicalensis), vismaz tiek paskaidroti un iederas stāstā (134.lpp.).

Kopumā skices uzrunāja ar tām piemītošo viegluma šarmu, kas reizēm tikai ārēji viegls, mazliet mānīgs, jo iekšpusvērstākās domas ik pa laikam ieskanas un rosina pareflektēt par ikdienas un sadzīves pieredzi, jēgu. Daudzviet piekrītoši pamāju, citviet pasmaidīju. Un tas - pasmaidīšana - liekas īpaši vērtīgi. Tāpēc, domājams, vēlāk atkārtoti pārlasīšu dažus gadījumus, vienkārši pasmaidīšanas nolūkā, tā dēļ, ka, protams, ir daudzums nopietnu situāciju kopumā dzīvē, un sociālo aktivitāšu ietvaros sabiedrība tiek rosināta neaizmirst domāt, bet blakus analizēšanai paliek cilvēciskums (cilvēciskais faktors - gribas arī vieglāk reizēm). Tāpēc atpazīstamas bija emocijas par sadzīves situācijām, turklāt ne tikai pavēršot pret abstraktajiem kādiem citiem cilvēkiem, bet attiecinot arī uz pašas izpausmēm (vēlāk sekos citējums manam visiecienītākajam grāmatas īsstāstam, kuru varu iztēloties apspēlējamu kādā humora raidījumā *).

"Meitene uz ielas nožāvājās tā, ka viņas mutē varētu ievietoties atomzemūdene, bērnudārza olu kultenis, dūmu izpūšana, pirms iekāpt autobusā, cimda pazaudēšana, tautas deju kolektīvs, folijā ielikta cepta vista, kas smaržo pēc sevis, skaidu briketes, darva, pelēks foto albums, kurā bildes neturas pie lapām, bet sabirst, spītējot pienaglošanai un taisot tiltiņus, servīze, ko nedrīkst lietot, tikai vērot, aizsvīdušas brilles (..). Un meitene pati, kā arī es, kurš to redzēja." (128.lpp.)

* "Manā mājā dzīvo klusi ļaudis. Tikai vienreiz nācās iet un teikt, lai nogriež klusāk dārdoņu, ko uzskata par mūziku. Katrā stāvā dzīvo arī dažādu ēdienu gars. Trešajā ir karbonāde. Šķiet, var pat dzirdēt, kā to neatlaidīgi un ar lielu entuziasmu klapē. Tad tā ieveļas eļļas pannā un čurkst. Otrajā stāvā ir adžikas un paprikas duets, kaut kas līdzīgs lečo. Tad vēl ir austrumu kakts, tur var sastapt kariju, bet lētu kariju. Reizēm smaržkociņus, tādus melnus, ziniet. Gan jau tie ir iesprausti koka zilonītī par diviem eiro. Kad man bija iesnas, staigāju te kā akls, nāsīs bija pemestība un karbonādes simfonija apklusa, lai pēc tam uzplauktu ar jaunu sparu. Bet ventilācijas sitēma mums ir vienota, to vislabāk var just tualetē. Es atmuguriski ielienu tai mazajā kambarītī un sastopu kotletes. Nepārprotamas, apaļas, omulīgas, pufīgas, ar rīvmaizi..." (67.lpp.)

"Tad es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav. Padzer tēju, pēc tam nesavtīgi ļauj tai sevi pamest. Un atkal. Arī graņonkā zem sīpola ūdens iekrāsojas dzeltens, bet tas netraucē viņam lēni un neatlaidīgi zaļot. Bez steigas." (126.lpp.)

"Kāda starpība apgalvot, ka tieši Čehova stāsti ir labāki, dzert tēju no mīļākās krūzes, salīgt mieru, skaidrot, kā saules baterijas ražo enerģiju, vai vienkārši mazgāties? Muša, kas šodien ielidojusi pa logu, ir no tām mušām, ko nevar redzēt, kamēr tā nesēžas virsū. To viņa neizbēgami darīs, lūgšanām un draudiem par spīti. Varbūt arī mušai jāsāk mazgāties, lai ir kaut kāda jēga un kārtība uz šīs pasaules. Varu iedot mazu ziepju gabaliņu, bet tā jau neklausīs." (138.lpp.)

Cilvēks - dzejolis*

Atceros, šķiet, vēl pirms vienpadsmit gadiem, kad tikko iepazināmies ar dzīvesbiedru, Dzejas dienās, pie Raiņa pieminekļa, toreiz Kārlis Vērdiņš mīlīgi uzdejoja ar vecāku kundzīti, savukārt Andra Manfelde ļoti samulsusi lasīja dzeju. Un tā mani iespaidi arvien papildinās. Dzejnieki, rakstnieki, radošās personības kā līdzcilvēki, kā tādi paši cilvēciskajā ziņā, kā ikviens mēs, tu, es. Ar dažu ir priecīgāk sastapties realitātē, ar citu mazliet par nopietnu reizēm, atrodoties auditorijā un ieklausoties stāstītajā. Taču, ienāca domās, cik daudz arī tas nozīmējis, - aiziet un pa-klātbūt, pēc iespējām, ja tīkami, ja interesanti, ja uzrunā.

Tāpēc mazliet atskats - Dzejas dienas 2019.

Visu vai daudz apmeklēt nepagūstu, nejaudāju. Tomēr ik gadu, rudens iesākumā, septembrī, ir kaut kas, kur sanāk pabūt tuvāk dzejai. Par to prieks. Šai gadā - divi pasākumi.

Otrdienas, 10.septembra, rītā ausa dzeltenisārta saule. Braucu ar agro vilcienu uz darbu. Fotoaparāts somā. Noskaņas tvērumi varēja sākties.

Vakarā devos uz Ojāra Vācieša muzeju, kur iekš "Atvērt nevar aizvērt" uzrunāja Ronalds Briedis, 8 dzejnieki un 1 dzejniece (Dainis Deigelis, Aivars Madris, Artūrs Punte, Ilona Ķepale, Māris Salējs, Semjons Haņins, Jānis Vādons, Arvis Viguls, Reinis Sirmābols ar līdzbiedriem - lasījumu secībā), pirmajam pasākumu vadot, visiem nākamajiem runājot savu pērn vai nule dzejas grāmatās izdoto dzeju. Bija arī neparedzamības moments, kas piešķīra savu devu sirsnības, savdabības, atvērtības, jo muzeja telpās nez no kurienes ieklīda divi četrkājaiņi astaiņi, viens pat naski apsēda krēslā, cilvēka draugs būdams, pats gluži cilvēcisks.
Bet komentējot dzejnieku veikumu, piesakot šī gada Dzejas dienu balvas nominantu Arvi Vigulu, Ronalds Briedis sacīja aptuvenā citējumā: "Cilvēks - grāmata, kam iznākusi dzejas grāmata ar nosaukumu Grāmata" un es iešņāpu bloknotā, ka cilvēks - dzejolis*.

Kā arī, mājīgā, gaišā muzeja telpu kopnoskaņa.

Pa tam vidam bija sarunāta vēl kāda personiskāka fotosesija, kuras vārdā atkal pabraukājos ar fotokameru somā un ķēru arī dažu lietus noskaņu.

Taču sestdiena, 14.septembris, lai gan prognozes šaubīgas, izrādījās saulaina un ļoti varēja baudīt pastaigu ar dzejniekiem pa Ziepniekkalna apārtni. Jau 16.gadu Dzejas dienu ietvaros dzejniece Ērika Bērziņa organizē šādus gājienus pa dažādiem Rīgas mikrorajoniem. Dažreiz drošāk pārvietoties izlīdz kāds no dalībniekiem, kurš pats dzīvo konkrētajā vietā, šoreiz - Semjons Haniņs. Savukārt dzeju lasīja Eduards Aivars, Inga Pizāne, Inga Gaile, Krišjānis Zeļģis, Semjons Haņins, Henriks Eliass Zēgners, Toms Treibergs, Arvis Viguls, Marija Luīze Meļķe, Pēteris Draguns.

Un kultūras cilvēki, radošie līdzcilvēki liekas skaisti.

Noslēgumā pavisam jauns dzejas izdevums, ko iegādājos, iedvesmojoties no dzirdētā, patikušā autores - Ilonas Ķepales - lasījuma muzejā.

"Iegrimšana, kas raksturīga cilvēkam ar grāmatu"

Brīžos, kad nodomāju, ka laiks jaunas lasāmvielas izvēlei, viens no iecienītākajiem veidiem ir pašķirstīt un paskatīties uz teksta kopumu, palasīt vietām pa teikumam, pa-sajust grāmatas noskaņu, intonāciju, padomāt pie sevis, kā sasaistos vai arī sašaubos, minstinos. Tādā veidā samazinu pirkšanu un piekrišanu dažkārt jebkam, arī lasīšanai un grāmatu apjomam.

Svena Birkerta "Esejas" ieraudzīju grāmatmīļotāju tikšanās reizē, pievērsos, cik minimālistiski skaisti iesieta ar kādu bērnības fotogrāfiju uz vāka, un, kas ne mazsvarīgi, arī tekstā esejas ievada pa nelielai fotogrāfijai. Pašķirstīju, un tieši uztrāpīju uz divām eseju tēmām, kas tuvas - grāmatas un fotogrāfija. Pagāja nedēļas. Sarunāju, aizņēmos lasīšanai.

Iesākumā gāja grūtāk. Pēc tam uzplaiksnīja patikšanas vilnis. Un vēl pēc tam atkal gāja grūtāk. Līdz ar to, nebūt ne viennozīmīgas arī domas, vērtēšana, spēja noskaņoties un pievērsties. Kādā sarunā ar domubiedri minējām, varbūt eseju žanrs mazliet ne tik ātri un viegli lasāms, kā, piemēram, daiļliteratūra. Bet varbūt man jāatzīstas, ka, lai gan vērtība nenoliedzama, tomēr ikdienā nelasu lieldarbus, mājas plauktiem nav iegādāti Umberto Eko, Salmans Rušdi u.tml. Un kopumā kaut kas nedaudzāks, nelielāks ir tuvāks, sajūtās piemērotāks. Daudzās nozīmēs minimālistiskāk, arī drusku tāds kā tekstu zero waste. Mazāk ir un patīk vairāk. Tāpat dzejas žanrā nelielas pazibēšanas, nojausmas. Bet Birkerta “Esejās” dažviet šķita par daudz sarakstītā ikreiz vienkop, pārdomātā uzreiz vienlaikus. Lai gan, varbūt ietekmēja, ka lasīju vilcienbraucienos uz/no darba, kur kliedētāka koncentrēties spēja. Vairāki faktori. Bet, līdz ar to, priecājos, ka lasīšana noslēgta. Būs jau labi, tā sadzīves valodā var sacīt. Esmu kopumā labās domās par grāmatu, iespēju to lasīt, dažās teksta skaisti poētiskajās vietās baudīt autora atskārsmes par jaunradi. Bet turpmākajos citējumos varbūt arī būs samanāms domu vienuviet daudzums, apjoms, komplicētība.

“Man patīk redzēt savus lektorus, tuvumā pētīt viņu sīkos žestus un kustību paradumus, it kā tie varētu palīdzēt atbildēt uz kādiem maniem jautājumiem. Nav jau tā, ka āriene atklātu dziļākos noslēpumus. Taču tā nav arī pavisam nesvarīga. Dzejnieka seja - kā gan tā varētu nebūt interesantākā lieta pasaulē? Acis, mute. Acis un mute kopā. Izteiksmju repertuārs, un Zagajevskim* tas šķita īpaši bagāts. Viņā – tas uzreiz bija skaidrs - ironijas strāva plūst bez pārrāvumiem. Gandrīz viss, ko viņš sacīja, kad nelasīja dzejoļus, bet teica ievadvārdus un vēlāk atbildēja uz klausītāju jautājumiem, bija jālasa pret šo apvārsni, ar izmainītu nozīmi. Ne obligāti otrādi apgrieztu - ironija nav tik vienkārša -, bet tādu, kas izrādās daudzslāņaina, niansēta. Šeit iespējamas ļoti daudzas izteiksmes gradācijas, un esmu pārliecināts, ka poļi šai ziņā ir speciālisti. Patiesībā pat tik ļoti, ka brīnos, kā viņi pa pusei nesajūk prātā starp mums, tik burtiskajiem amerikāņiem. Varbūt tāpēc dažādu kultūru un tautību pārstāvji turas savrup - ne tik daudz baiļu vai šovinisma dēļ, bet tāpēc, lai varētu runāt pilnā reģsitrā, savā īstajā balsī.” (73.lpp.)
* Ādams Zagajevskis

“Gadiem ilgi nebija nevienas dienas, ko nepavadītu apzināti izvēlēts skaņu celiņš. Tagad es brīnos, ka ar manu nelielo albumu krājumu - beigās to bija varbūt ap simtu - pietika, ka tas ļāva manu noskaņojumu pavadīt ar mūziku, radīt pietiekamu dažādību. Bet es arī brīnos, kā pacietu, varbūt pat alku pēc atkārtojumiem, atskaņodams vienus un tos pašu albumus pazīstamajā secībā dziesmu pēc dziesmas, un tā gadiem ilgi...” (118.lpp.)

“Fotogrāfija ir māksla, kas pievēršas ārienei, turpretī lasīšana, vismaz klusā, ir tīri iekšēja norise.” (149.lpp.)

“Mērķis ir notvert to spriegumu un iegrimšanu, kas raksturīga cilvēkam ar grāmatu.” (151.lpp.)