svētdiena, 2022. gada 22. maijs

Aiz loga un iekšā pierimums

"piecas dienas nedēļā
mēs ceļamies piecos, dzeram kafiju un
ienirstam tumšzilā rītā
kāpjam auto, lai dotos uz pilsētu
blāvi austošas ainavas nomaina cita citu asfalta upes krastos"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.

Brīvdienu rītos mēdzu piecelties agri, ieslēgt kādu raidierakstu*, uzliet lielu krūzi kafijas, skatīties kā mainās gaisma aiz loga. Un dažreiz tieši brīvdienu rītos lasu dzeju. Ja ir izdots kaut kas jauns, tas tiek pietaupīts nesteidzībai. Šoreiz lasītā grāmata ir patiesi skaisti, ainaviski uzrakstīta. Ja arī tu ilgojies pēc kaut kā plūstoša, maiga, rimta, gadalaiku noskaņās, tad šī ir lieliska izvēle – Rūta Mežavilka "Tālāk", Dzeja 2010–2022

Rūtas Mežavilkas dzejā jaušama pieredze un tāda kā sadraudzēšanās ar dzīvi. Tas ir daudznozīmīgi, ne vienmēr viegli, jo nav idealizētās eksistences vīzija, kurā nevienas grūtības, kurā viss gludi. Un tomēr ir skaisti visos gadalaikos, visās sajūtās – vēl vēsajos pavasaros, tumstošajos rudeņos, dzestrajās ziemās (vasarās ir gaišāk un vieglāk tāpat). 

Ļoti iepriecināja arī tas, ka pastaigas laikā ieraudzīju ziedam mežābeles, pumpuri vēl grasās vērties, un sestdien mazliet līņāja, bet tomēr arī ziedi. Tas sasaucās ar dzejas noskaņām. Likās mazliet sirreāli vienubrīd – gāju, staigājāmies ar sunīti, vēroju pienenes, ābeles, ceriņus, gaismu, kokus, zālājus. Pateicīga par šādiem brīžiem, kuros ieelpot, būt lēnāk, vienkārši. 

"ir jūlijs. jasmīni, rozes un putekļains ceļš
vēl bezgalīgas dienas, un pļavā iemidzis teļš"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.




"lauki klusē, un ir viegli. drūp pirkstos
rudens saules izkaltētā augsne"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 37.lpp.

* Raidieraksts, ko klausījos "Mākslinieks pie mikrofona" [saite SPOTIFY]

svētdiena, 2022. gada 1. maijs

Vai eksistē karaļi

Kā tu šodien jūties?
Kā tu redzi mūsdienu pasauli?

Delfīnes de Vigānas grāmata "Bērni ir karaļi" tieši šobrīd uzrunā visspēcīgāk. Tas ir vēstījums par mūsdienu realitāti, par sociālajiem tīkliem, interneta ietekmi, instagram, youtube, un citu rīku laikmetu. Par to, kas pamudina pieaugušos pievērsties virtuālajai realitātei arvien vairāk, un kā jūtas bērni, kopš mazotnes ierauti foto, storiju, video virpulī. Kas notiek cilvēku apziņā, kā tas aizsākas, un kā pēc tam izvēršas. Kāpēc tas šķietami ir tik svarīgi, un kurp virzība slīd.

Melānija sākotnēji jutās nedroši. To viņa arvien redzēja piemītam citām sievietēm, cilvēkiem, sabiedrībai, pasaulei – drosmi, izteiksmīgumu, skaistumu, uzvaras. Bet viņa pelēka savā būtībā, mēģinājumi notēlot nestrādāja, tas vēl vairāk apkaunoja. Un kaut kur apziņā palika savāda trauksme, nebija zināms, kā iederēties, cerības maldinoši pacilāja un drīz pazuda eksistences slīkņā. Un tad nāca izšķirošs laikmeta brīdis, notika pārmaiņas. Melānija mainījās līdz ar pasauli, viņas dzīves iekārtojums piepeši ieguva apveidus. Pārsteidzošā kārtā viņa saņēma komplimentus, satika domubiedrus, sastapa interesi par sevi. Viņa rūpēja. Viņai izdevās. Dzīvot pārticīgi, gūt atzinību, būt skaistuma ieskautai. Un viss uzņēma apgriezienus. Arvien jauni sekotāji, tūkstošiem un miljoniem. Melānija vairs nebija parasta, viņa tagad bija īpaša, viņas ģimene bija īpaša, bērni viņas ģimenē bija galvenie, bērni bija karaļi. Un tad viss sabruka. Tikpat spēji, kā iesākās. Vienā dienā. Kad pazuda viņas meita Kimija.

Grāmata ir teju pravietiska. Par to, kas var notikt, ja nekas nemainīsies.


" – Es neko nenožēloju, zināt, es mīlu savus bērnus vairāk par visu. Taču reizēm nodomāju, ka nekas cits manā dzīvē vairs nevarēs notikt. Nezinu, kāpēc, bet tas mani skumdina. Kad jūtos nogurusi.
– Mīļā, ko tu runā! – Bruno iejaucās sarunā un piegāja pie sievas. – Vai nevēlies tēju?
Melānija neko neatbildēja un turpināja runāt ar Klāru.
– Vai arī jums tā mēdz gadīties, vai arī jūs pārņem sajūta, ka labākais jau ir aiz muguras un ka tas, kas atlicis, nav neko vērts?
Aizkustināts un satriekts Bruno lūkojās uz sievu.
– Mīļā, nerunā tādas lietas! Tu esi palikusi bez spēka.
Tagad Melānija uzlūkoja vīru. Viņa izskatījās kā piedzērusies.
– Bet tev, mīļais, gan viss ir kārtībā."
// 133.lpp.

"Klāra dodas mājup kājām. Viņa soļo vienmērīgā tempā, viņa nezina labāku veidu, kā tikt vaļā no stresa. Pamazām atslābst spiediens saules pinuma apvidū, izzūd nospiedošā sajūta. Viņa ievēro, ka valda klusums. Nedzirdēts klusums, pie kāda pilsēta nav pieradusi. (..)
Ķermeņa ritmiskajās šūpās domas seko cita citai, tās riņķo. Klārai šķiet, ka šādā kustīgā formātā ir vieglāk tām piekļūt, tās apšmaukt vai pat tās apiet. Tās paklausa tam pašam impulsam, kurš liek kustēties uz priekšu, un tieši šajā taktī tās vai nu pazūd, vai noskaidrojas."
// 292.lpp.

Es nezinu nākotnes prognozes. Šodien jūtos mazliet sagurusi.
Kas sekos pēc visa notiekošā?