Kurp ved šī, 2023. gada, pavasara ceļi? Pie kādām jaunām dabas vietām, ezeriem, pastaigu takām, laipām? Pie jaunatklājumiem kultūras, grāmatu, kino, mūzikas pasaulē? Pie sirdsmiera un iepriecinājuma, dzīves baudījuma un skaistuma?
Eseja: Katrīna Randela "Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri" saista jau ar savu nosaukumu vien, vai ne? Un tāds ir arī pats teksts. Viegli tverams, uzrunājošs, saistošs, cilvēcīgs. Nekā pārmēru daudz vai smagnēja, vienkārši par grāmatām, par lasīšanu, uztveri.
Savukārt dzejas jaunatklājums: Elīna Vendija Rībena "Kreveles" patiesi uzrunāja ar tādu kā nesteidzīgu maigumu, kas pat nav klusināts, bet balstās sirsnībā un vienlaikus tādā kā neuzbāzībā. Dzejas balsī jaušama tuvošanās, satikšanās, palikšana. Kaut kas cilvēcisks un ar to atpazīstams, saprotams. Kā arī, grāmatā iekļautas fotogrāfijas.
Un, kolīdz top siltāks, vai nav jauki doties pie dabas, pastaigās? Ne tikai, lai skaitītu soļus kādā viedajā aplikācijā, bet gluži tāpat vien, pabaudot smaržas, gaisotni, plaukšanu, vēlāk ziedēšanu, vēl vēlāk augļu ienākšanos, visu kopumā.
.jpg)
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru