Nosarkt grāmatas dēļ

"Vilciens klandēja" / 123.lpp.

Šo grāmatu nolēmu, un tā arī darīju, lasīt tikai braucot vilcienos. No rītiem, ceļā uz darbu, pēcpusdienās, atpakaļceļā. Dažreiz, pēc noskaņojumiem. Kāpēc? Jo ieilgušais mazāklasīšanas posms neatlaidās. Vienreiz iegādājos grāmatu, kur nebiju uztrāpījusi tomēr uz savu gaumi, izlasīju, bet nebija gluži tas, nebija īstās patikšanas. Un tad, ar šo pirkumu, liekas, izdevās, beidzot, vismaz uz brīdi, sajaušama teikumu burvība, valdzinājums. Gribējās pabaudīt ilgāk, jo lappušu skaita grāmata ziņā nav lielizmēra, kas arī patīk, nav smagnēja nešana. Tā nolēmu nesteigties. Lasīt vilcienbraucienos. Un vilcienlasīšanai piemīt zināma, nē, nezināma (koķeti mazliet), jo īsti jau nezinu, elegance vai kaut kas tāds - kā poētiskums. Un bija savā ziņā skaisti, tik tiešām.

Gadījās arī tas, ko autors piemin...

"Nosarkt grāmatas dēļ" / 97.lpp.

Un kopumā šai stāstā vairākviet aprakstīts intīmais, vairākizpausmju intīmais, dažādi dzīvē iespējamais - piemēram, grāmatas, to lasīšana, slepus lasīšana, vai nelasīšana (intīmas izvēles), nāves klātbūtne (ļoti intīma), rakstīšana (ārkārtēji intīma, notiek rakstītāja galvā un sajūtās, atmiņās un citās maņās - šai grāmatā it īpaši, jo vietām pēkšņi, it kā neloģiski, mainās vēstītājs, ir dažādas pirmās personas, kas stāsta dažādās sāta sajūtās), ķermeņu intimitāte (bez šaubām, arī intīma).

Alesandro Bariko "Jaunā līgava".
Bariko ir viens no autoriem, kuriem uzticos. Jā, protams, ikviens, arī autors, var mazliet pasvārstīgi pamainīties laika gaitā, bet kaut kas pazīstams, kā vērtība, tajā visā paliek, pastāv. Nozīmīga vērtība - rakstnieks, kura darbi lielākoties, vairumā gadījumu, saista, uzrunā, gandarī (domu līmenī kaut ko iedod, ierosina, aizrauj - pasniedz tekstu, grāmatu kā dzīves dāvanu). Bariko es jūtu kā vārdu meistaru, mazliet burvi. Rakstnieka balss psiholoģiski cilvēkus, sabiedrību, laikmetus izzinoša, vietām saudzīgi, vietām tieši un neizskaistināti atklājoša, vienlaikus, pa brīdim, pa epizodei poētiski (uzplaiksnī skaistuma atspulgi, paņirb - tas arī ir īpaši, ka nevis pārsvarā dragā pāri, bet pazibsnī, un tu nodomā, reizēm, bija vai nebija tur kaut kas, laikam jau bija, kā nu ne, bija tak).

"Jaunā līgava" vienlaikus jaunavīga un kaut kur senatnīga. Līgava un Dēls (personvārdu viņiem nav), jauni, vienlaikus dzimta un tās paradumi senatnīgi. Jā, jaunie. Bet turpat arī viņu vecāku, vecvecāku pieredzes, bažas, noslēpumi, paradumi, rituāli, sniegumi. Lasot nodomāju - kā tad tajā visā dzīvot? Kā jaunajai Līgavai un Dēlam dzīvot pašiem savas dzīves? Vai viņi varēs, galu galā, iet paši savus ceļus? Turpinot lasīt, pakāpeniski daudz atklājās. Šī nepavisam nav bezatbilžu, šī ir atbilžu grāmata, lai gan, reizēm iebelž, pazib belzumi.

"Dzīve džinkst pret laika marmora galdu kā pērlītes, 
kam ļauts brīvi krist." / 20.lpp.

"Mēs visi bijām traki,
un tas bija laimīgs trakums." / 102.lpp.

Noslēgumā - pierakstu, citātu klades foto. Tās divas vilcienbraucienos arvien pavadošas -
grāmata un klade. Uzplaiksnījoša rakstāmo ņirboņa. Ielasos, ierakstos - tāda ritmika mēdz pavīdēt. Paizspūris matu mezgls, bet dažreiz, ja iedvesma, savāktāks. Šalle pleciem vai ceļgaliem, dzestrākā laikā. Dienasgrāmatveidīgi, citātveidīgi.