"Tie bijām mēs"

Reizēm ir vēlme caur kādu stāstu mēģināt rast atbildes, ko darīt. Dzīvē vispār. Kā reaģēt. Uz aicinājumiem, satricinājumiem, citu emocijām, savām. Īsteni atbilžu nav. Katrā ziņā, ne tādu, kas reizi izpaustas, derētu ikvienam. Viens no iespējamajiem variantiem ir vienkārši ieklausīties. Un viss. Pamatā, jā. Uzzināt, pabūt blakus. Saprast, ka visu nesaprast, tikai daļu, bet akceptēt, ka stāstītājam ir sava balss, kuru nevar pieklusināt vai drusku pamainīt, lai ērtāk. Bet arī sevi nevajag pavisam iztērēt, tas ir ne mazāk svarīgi, jo tad vairs nebūs iespējams turpināt šo pašu reizēm ieklausīšanos. Tāpēc turēt rokās un lasīt šo bija liels baudījums un arī zināms izaicinājums. Skaistais ievākojums, pirmais pamanītais – tāds neuzkrītoši tumšzila auduma iesējums ar sudrabotiem koku zariem un gaišiem virsraksta burtiem. Savukārt izaicinājums, jo vietām, dažos emociju momentos atpazinu pazīstamas, ne svešas šaubu domas, kuras varbūt gribētos tā paklusām nobēdzināt, necilāt. Taču, tā vietā, dzīve nozīmē turpināšanu, kā "koki, kas aug cieši cits pie cita un notur gadalaikus".

Grāmatas "Tie bijām mēs" vēstītājas balss pieder sievietei – autore: Golnāza Hašemzāde Bunde, un arī dzimtas stāsta ietvaros darbojas vairākas sievietes. Taču sižeta sazarojumi nozīmē visas ģimenes kopumu. Vispirms cerības un pārdrošību jaunības prātos, tad bēgļu gaitas no Irānas uz Zviedriju, un attiecību sarežģījumus, visbeidzot slimību.

"Cilvēks cenšas. Cenšas uzbūvēt kaut ko skaistu, jo tas ir labāks par pretējo. Un cilvēks domā, ka to spēj, ka ir viņa spēkos radīt skaistumu. Un tad nekas nesanāk. Nesanāk tik skaisti, kā būtu varējis būt. Ne tik skaisti, kā bija iztēlots, kā bija cerēts. Es nezinu. Es joprojām pūlos saprast." (91.lpp.)

Un ir diezgan daudz "bet" visā šai padarīšanā, mozaīkas gabaliņu birumā, fragmentārumā. Jo arī ģimene nozīmē vairāk kā vienu cilvēku, dažādas nsokaņojumu un patiesību gammas. Tikko nodomā vienu, var gadīties, nāk kaut kas cits. Tad jau noskaņojies uz to citu, nāk vēl kaut kas pavisam savādāks. Un tajā esot, ne vienmēr iespējams izkāpt laukā. Un tieši neiespējamībā rodas kļūmes, nejauši iznākuši vārdi, spīta mudināti vai baiļu miglainumā. Cilvēks nav noraksturojams tikai vienā veidolā. Tur ir viss kopā, viss vienuviet, un vēl arī mainīgi gadu lokos.

"Man vienmēr tā šķitis, vienmēr esmu tā domājusi - ka esmu stiprāka, nekā citiem cilvēkiem liekas. Taču tagad es sāku just, ka ir pretēji. Ka cilvēki mani uzskata par tādu, kura vienmēr tiek galā, bet viņi kļūdās." (126.lpp.)

"Pareizi un nepareizi – to ir tik grūti izpriest tagad, kad pagājuši gadi un pagātne kļuvusi miglaina, un atmiņas ir sapiņķējušās. Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu." (178.lpp.)

Un tad nāca viena no atbildēm uz jautājumu, kuru ik pa laikam esmu dzīvē iekšēji taujājusi. Līdz šim man nebija izdevies saprast, ko gan var pasacīt atbildē uz vēlmi, par kuru zināms, ka nav kāda varā to saorganizēt, izpildīt, nokārtot. Šīs atbildes dēļ grāmatu labprāt kādreiz pārlasītu. Nezinu, vai patiešām pietiktu spēka dzīvē atbildēt tieši šādiem vārdiem, bet bija labi – izlasīt.

"Ļauj man braukt pašai uz savām mājām. Es gribu būt savās mājās."
Es pūlos runāt skaidri, un viņa saprot. Viņa saņem manu roku un noskūpsta mani uz pieres.
"Es zinu, ka tu to gribi, mammu. Es zinu. Es vēlos, kaut tas būtu iespējams."
(189.lpp., izcēlums mans)

Jo nereti tā notiek – ir zināms, ka otrs cilvēks kaut ko ļoti vēlas, vai arī pati vēlos kādu pavērsienu. Un ir patiesa vēlme, kaut tas būtu iespējams. Taču līdztekus ir arī dzīve, kāda ir. Un skatienos ik pa laikam nojaušams. Jo vēlmes pavisam noteikti ir svarīgas. Tikai tas nav arī gluži sarakstiņš, ko iesniegt, lai kāds otrs cilvēks, apkārtējie jebšu liktenis ņemtu un visu konkrētos termiņos izpildītu. Vēlmes nozīmē apdomāšanu, reizēm noskaidrošanos, citreiz kaprīzu mazābērna kājas pieciršanu, kopumā mēģinājumus godīgāk un atklātāk. Vienlaikus vēlmes neatceļ, ka jādzīvo tālāk, pēc iespējām, realitātē, ka arvien...

Daudzpunkte.

"Šo brūno stiebriņu izteikt vārdos"

Grāmata vairāk kā pieskārieni, bet ne smaga vilkme. Protams, ir ļoti nozīmīgi zināt. Bet es tiešām nedomāju, ka var zināt visu. Pat vienas jomas ietvaros nē. Pat vienas, vairāku sarunu ietvaros nē, nesanāk izrunāt bez atlikuma. Tikt totālā skaidrībā, tas nav iespējams.

Tāpēc viss kopumā (dzīve)  mijas, mainās, atklājas, aizklājas. Tā uz riņķi - atklājas, aizklājas. Griežamies karuseļos. Uzsit adrenalīnu, tad pierimst. Un atkal, un atkal.

Igauņu rakstnieces Vīvi Luikas sarunas ar Hedi Rosma, apkopotas izdevumā  
"Es esmu grāmata".

"Mūsu pazīšanās sākumā mani ļoti pārsteidza, ka arī tu laiku pa laikam pasaki ko tādu kā "man trūkst vārdu" un "to nemaz nevar vārdos izteikt". Vai ka arī tev ir dienas, kad tu "nemāki rakstīt". Man bija liels mierinājums un iedrošinājums to dzirdēt. Agrāk es visu laiku domāju, ka tādos brīžos runa ir par nemākulību, kurā drīkst atzīties vienīgi pats sev un ko vajag censties par katru cenu pārvarēt." 
/Hedi Rosma, 43.lpp./

"Tas, ko mēs saucam par daiļradi - tā ir laušanās cauri kādai sienai, akmens mūra dragāšana kailām rokām. Tas viss, kas cilvēkā ir neīsts, svešs, ārisķīgs - tas arī veido mūri, kam katru reizi no jauna jāizlaužas cauri. Ja neizdodas izlauzties, nav iespējams godīgi izteikt sevi."
/Vīvi Luika, 45.lpp./

"Kad es te par to runāju, tad var šķist, ka es zinu, kā tas viss notiek. Es nezinu."
/Vīvi Luika, 46.lpp./

"Rakstnieku par rakstnieku padara noslēpums, tas, kas paliek starp rindām, kas nemaz nav uzrakstīts."
/Vīvi Luika, 65.lpp./

Kādreiz sev jautāju, kurās norisēs tad būtu gatava būt godīga un, kad savukārt man bail. Fotogrāfijā dažkārt esmu godīgi likusi bildi iekšā tādu, kāda ir. Citreiz, protams, nobīstos. Regulāri. Un vienlaikus, diezgan skaidri saprotu, ka visu tāpat nevaru, visu ietvert, visu atainot nesanāk. Mirkli. Tad kādu citu reizi vēl mirkli. Un ik pa laikam. Ne tikai smuko. Bet arī ne tā, ka tikai skaudro.

Domāju, ka fotogrāfija savā ziņā ir inscinēšana. Mazliet negodīgi, nereāli. Tu nofokusējies uz to, ko gribi. Izdomā noteikumus. Lai gan dzīvē pastāv viss vienkopus. Aiz bērnu šūpolēm gruveši. Putniņš zaros, apkārt zampa. Lakatiņš uzklāts uz dīvāna, bet tapetes lobās nost. Taču arī autorežīmā vienādi asās bildes ir nekādas, par daudz, tāda trokšņainā ikdiena. Re, dzīve. Nu, reāla taču. Bet fokusēšanās, aparatūras iestatījumi, režīmi, pēcapstrāde jau vairs nav tik godīgi, kaut ko pārtaisa, vienu uzsver cita vietā.

Tomēr ir vēl kaut kas. Stāsts. Tā arī ir izvēle, fokusēšanās. Par kaut ko mēģināt pastāstīt mazliet vairāk, pie kaut kā pakavēties. Atzīt, kas tevi uzrunājis, atzīt, ka tev vispār ir sava balss ikdienības ietvaros. Fokusēties uz to, ko atzīsti, kas šķitis svarīgi, kaut vai epizodiski.

"Jautājums ir par PATIESĪBU - vienalga, vai mēs runājam par vārdiem, bildēm, skaņām vai pavisam ko citu."
/Hedi Rosma, 72.lpp., grāmatā vietām lietoti lielie burti/

"Rakstiet vienmēr par to, par ko jūs visvairāk kaunaties. Nesakiet, ka jūs ne par ko nekaunieties."
/Hedi Rosma, citējot kādu autoru, 93.lpp./

"Protams, cilvēkā ir arī daudz šausmīga un apkaunojoša. Manī un tevī tāpat kā citos. Bet nekad nevajag aizmirst, ka mūsos ir arī brīnumdarītājs spēks. (..) 
Tā kā cilvēks dzīvo, tad ir nenovēršami, ka viņš arī taisa mēslus, bet viņam nav pienākums savos mēslos vārtīties un ar mēsliem identificēties. (..) 
Drīzāk cilvēks ir kā koks, kura saknes ir dubļos un mēslos, bet galotne saulē."
/Vīvi Luika, 94.lpp., izcēlums mans/

"Jo vienmēr ir KAUT KAS VĒL. Kaut kas paliek aiz vārdiem, ir kaut kas, ko nav iespējams izteikt."
/Vīvi Luika, 113.lpp./

Par fotogrāfijām, bildēm, visiem snapšotiem, ir arī sajūta, ka par daudz. Ka aptrūkstas enerģija visu laiku reaģēt. Tāpēc atrodos procesā, vēl mācos, ne vienmēr sanāk, bet mēģinu - neizlikt par daudz. Un tai pat laikā dažreiz arī atklāties. Jo otra sajūta tāda, ka vairs nav vēlams padalīties ar kaut ko skaistu. It kā glītais automātiski būtu degradēšanās pazīme. Ko savukārt negribētos gluži. Jo par notrulināšanos atbildam paši, varam reizēm taču izvēlēties, cik daudz, neizslēdzot pavisam. Baudīt, bet neklaigāt. Priecāties, ir skaistie brīži, ir sirsnīgie, ir siltums, arī laimīgie momenti, mīļums un mīlestība nav atcelta, nenozīmē infantilumu, bet nav arī tikai un bez mitas vajadzīgs apliecinājums.

Kaut kur lavierējam, balansējam.

Pilsētas labirinti un dzeja. Inga Gaile "Migla"

Pilsētas un miglas motīvi. Sieviete, vīrietis, bērns. Dzeja, kas pārvietojas, apgūst, izzina ielu musturus, iesākumā jaunības gadu biedru kompānijās, vēlāk rimtākos sadzīves vērojumos, arī jautājumos par jēdzīgo. Dzeja, kas runā balsī, ne no tribīnes, bet tepat, kaimiņu kāpņu telpas logailā, līdzās netālu ejošajos cilvēkos, tu un es, mēs arī to varam saklausīt dažu rītu vai vakaru, vien dzejā tas trāpīgos, poētiskos vārdos. Vietvietām aizsākoties ar svelmi, turpinoties tumsas apjautā, tad nākotnes vīzijas redzējumā, nenoliedzot, spēcinoties.

"Miglas" lasīšana bija skaista pieredze, bagātina un padara labāku (dienu, mani). Par to arī vislielākais paldies! Jo dzīvē, ikdienas mērojumos ne katru reizi tas notverams, - izjūtu spēks, dažreiz samanāms, bet ne vienmēr, vai arī nepietiek laika, brīdis aiz brīža. Rakstīts vārds turpretī, ja uzrunā, ja saviļņo, spēj paveikt to jebkurā diennakts stundā, jebkurā vietā, transportā braucot vai mājās un mājas džemperī mizojot un vārot kartupeļus. Tāpēc lasot sajutu arī visu nelielo notikumu dzīves prieku. Laba un laimīga sirds jušana.

----------

30 jautājumi, kurus cilvēki neuzdod viens otram

Vai tev šodien ir tik daudz prieka, ka pietiktu arī man? (..)
Vai tu atnāksi vienkārši pasēdēt, paskatīties laukā pa logu? (..)
Ko tu paņemsi līdzi, kad aiziesi prom? (..)
Kam jānotiek, lai tu saņemtos darīt to, ko gribas?

----------

(..) Ir brīnums diena šī,
un kāda daļa, cik tā nogurusi, cik tai krunku, cik daudz šai dienā līst,
šis mūsu dzīves laiks, un elpo debesis,
un šis nav iespējams, un tas nav iespējams,
un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir un klusums, čuksti, glāsti
   un pēkšņa apjauta, tu esi dzīvs. (..)

Tā gaisma, kura nāk no stipras ticēšanas,
no lēnas piederēšanas un maigas pazemības,
šai dienā visus elektrības vadus bizē sapina,
un eņģeļi nu dzied: priekš kam mums elektrība.
Tā gaisma, kura nāk no maigas dzīvības un stipra spēka
dzīvi izturēt un debesīs vēl pamanīt -
iet putni prom,
bet drīz būs baltais sniegs,
tad svecītes,
tad salūts,
pavasara vēji.
Un atkal jauna elpa pret debess loku kliegs,
paldies tev, neiespējamais,
ka man tu noticēji. 

Baudīt prāta iztukšošanas sajūtu

Apgāda “Jumava” izdotā Uves Timma grāmata "Putnu vērotājs" radīja vēlmi lasīt nesteidzīgāk, pakavējoties aprakstītajās noskaņās, tieši to pakāpeniskajā ritmā. Stāstījuma centrā Ešenbahs, viņa paša vārdiem: vienkāršotājs, uzklausītājs (ar taujātāja dotībām), aprakstītājs, novērotājs. Viņš mazliet asociējas ar pagurušu vīru, kas pēc smaga darba, intelektuāla vai fiziska, atlaidies gūt atelpu, visbeidzot atvirzīdamies no steigas, burzmas, arī mūsdienu pasaulē tik populārā dinamiskuma, ka cilvēkam daudz jāvar un jāpaspēj. Tekstā pamazām atklājas apstākļu maiņas iemesli, došanās prom no pilsētas un patvēruma gūšana nomaļā, visai skarbā dabas ielokā, kad apkārt "vējš, smiltis un putnu klaigas". Jāatzīst, ne bez devas rūgtuma un smaguma dažos momentos, jo "eksistē laika trūkums. Tas savukārt noved pie tā, ka cilvēks kļūst rupjš". Tomēr, lasot, tas nelika vēlēties vieglāku izklāstu, jo rodas simpātijas attiecībā uz nosvērtības mēģinājumiem, ejot izraudzīto ceļu, kas varbūt neatbilst kādai šķietamajai normai, bet arī neuzliek nebeidzamības pienākumu un ļauj pietuvoties vairāk dabiskajam iekšējam stāvoklim.

"Putnu vērotāja" stāstīto var uzlūkot arī no tā skatījuma, cik dažādi iespējams reaģēt uz notiekošo. Satricinājumi, kāpumi, kritumi, saviļņojumi mēdz atgadīties ikvienam. Tālākais ir reakcijas, kas izvird vai arī sākotnēji tiek slāpētas, un vēlāk jau reakcijas uz reakcijām. Iesākumam atainota darbīgo, visnotaļ intelektuālo ļaužu sabiedrība: Ešenbahs kopā ar Zelmu, savukārt Anna kopā ar Ēvaldu. Pāru draudzība ērta komunikācijā, neviens neaizsvilstas, viss šķietami labvēlīgi mierpilni saplānots. Vakarēšanai uz galda vīns, bērni savās istabās. Neviena iemesla sānu skatienam. Un tomēr tas notiek, varbūt nostrādā kāds ķermeņa raidīts signāls, vai arī - varbūt iemesla nemaz nav, katrā ziņā, ne tāda viennozīmīga, kas definētu vispārēju sajūtu ķīmiju, cilvēks vienkārši "ir laimīgs, bet grib vēl vairāk".

Izpaužoties sekām, katrs no iesaistītajiem mēģina emocionāli glābties. Ēvalds, iepriekš raksturots kā plānotājs, atklājas jaunās izpausmēs. Anna un Zelma rīkojas piepeši negaidīti. Ešenbahs pieredz sabrukumu, - fizisku, garīgu, personisku, profesionālu. To, kas norisinās turpinājumā, nodaļu pēc nodaļas šķetina atmiņu un tagadnes apkopojums. Diezgan reālistiski izjūtams, ka ideālie personāži nepastāv. Arī Ešenbahs nav visā tikai cilvēcības iemiesojums. Viņš tāpat kaut ko nav jaudājis, tas nebūtu mākslīgi izdarāms, ja ietu pret iedabu. Atklājoties cilvēkam, gan spēcīgākajās izpausmēs, gan vājumā, reizēm var rasties kārdinājums iebilst, pamudināt. Vienlaikus, šīs grāmatā sakarā tas īsti nebūtu jēdzīgi. Jo poētiski atklātajā tekstā, reālais atveidodojums ir pārlieku dažāds un daudzpusīgs, gan patīkams, gan nē, gan saprotošs, gan noslēgts, gan klātesošs, gan nepieejams. Drīzāk grāmata ļāva viegli nojaust varbūtējās atbildes, bet neprasīja to viennozīmīgu tulkojumu, atstājot brīvu telpu nākotnes domām.

"Viņam vairs nebija nekādas vēlēšanās. Jā, tik vienkārša, tik nesamākslota bija atbilde. Trūka vēlēšanās. Ešenbaham bija zudusi patika vai arī, precīzāk izsakoties, viņš vairs nevarēja pateikt, kāpēc viņam būtu jāstrādā tāpat kā līdz šim." ( 165.lpp.)

"Ešenbahs izbaudīja šo prāta iztukšošanas sajūtu. Viņš pamatīgi pārdomāja šos vārdus: prāta iztukšošana. Tas varētu atvest sev līdzi kādu citu vārdu: meklēšana." (166.lpp.)