Saiknes

Šis laiks mēdz turēt tādā kā tonusā, saspringumā reizēm. Daudz darāmā, kas jāpagūst. Bažas, neziņa, cerības vienlaikus. Ka būs labi. Varbūt. Vai arī mainīgi. Dažādi. Turpat līdzās sirsnīgi un gaiši brīži. Pavasaris krāšņumā, dažas siltas, gandrīz karstas dienas, plaukst un zied, daudz skaistuma, prieks. Vai tās ir saiknes ar dabu, ar jēgpilnām vērtībām, par ko sacīts grāmatā?

Džoans Hari "Zudušās saiknes
Depresijas īsto iemeslu un negaidīto risinājumu atklāšana"

Autors galvenokārt pēta depresijas un trauksmes izcelsmi, iesaka risinājumus, kas var nebūt visiem vienādi, bet kādam, iespējams, noderēs, kā arī piemin iepriekšminēto izjūtu saikni ar dažādiem kopumā sliktākas pašsajūtas veidiem. 

"Iemesli, kas dažiem liek iedzīvoties depresijā un spēcīgā trauksmē, vienlaikus padara vēl vairāk cilvēku nelaimīgus. Izrādās, starp nelaimīgumu un depresiju pastāv nepārtrauktība. Tās vēl aizvien pamatīgi atšķiras viena no otras (..). Tomēr tās ir saistītas." ~ 24.lpp.

Par grāmatas atklājumu esmu pateicīga Ingai, viņa arī burvīgā melnbaltā foto autore.

"Depresijai un trauksmei ir triju veidu iemesli: bioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais." ~ 76.lpp.

Veicināt un vēl vairāk paspilgtināt var "smags negatīvs atgadījums un ilgtermiņa stresa un nedrošības izjūtas avoti ikdienā". ~ 72.lpp.

Palīdz "katra laba drauga esamība vai atbalstošs un gādīgs partneris".  ~ 72.lpp.

Personiski mans iemesls, kādēļ ieinteresējos un nolēmu lasīt grāmatu, bija (es tā ceru) ne-ilgtermiņa sagurums darbos. Tiecos pēc kādas saturīgas informācijas, kas rosinātu pārdomām. Ieklausoties "iekšējā balsī" jūtu, ka kaut kur jāmēģina uztaustīt arī viduscēļš, kompromiss. Ir situācijas, kas prioritāras dažādu iemeslu dēļ un jārīkojas teju gribot, negribot, bet ne visu laiku taču, vai ne? Tad, kā sevi pasaudzēt? Ko uzsvērt domās, sacītajā reizēm? Varbūt, jo izteiktāka atbildības sajūta, jo vairāk nedrošības, nevis reālu draudu? Nezinu. Dažādi, protams. Mēdz būt mulsuma epizodes, vainas apziņa par to, kas nav paspēts vai kam nav bijis gluži vienkārši pietiekami daudz enerģijas. Un reizēm, atklāti sakot, nav enerģijas pārrunāt, izstāstīt. Argumenti ir, kamēr vēl neiestājas apsīkums vai izsīkums, pēc tam, kā kuram, mana balss pieklust, atliek mazāk aktivitāšu, mazāk arī vēlmju. Tāpēc aizdomājos. Tāpat pazīstama līdzijušana citiem cilvēkiem, kuriem nav viegli. Protams, gatavu un tūlītēju risinājumu nav. Ir dažādas dienas, reizēm pat pa stundām mainīgas. Dažādas situācijas dažādu cilvēku dzīvēs, nevienādi, atšķirīgi, un arī viena cilvēka dzīvē dažādos dzīves periodos mainīgi. Bet vairākas atziņas sev izrakstīju.

Džoans Hari vērš lasītāju uzmanību vairākām būtiskām saiknēm (ikviens var jautāt sev, kura/as no tām ievainotas, cieš vai būtiski mazinājušās viņa dzīvē). Uzskaitot vai aprauti citējot, tas izskatās fragmentārāk un varbūt mazāk ticami, bet saikņu pieeja man likās visnotaļ interesanta. Domās gan atzīmēju, ka autors (subjektīvi tā šķiet) izklausās pēc ekstraverta, samērā daudz piemin citu cilvēku lomu un bieži sniedz atsauces uz citu teikto. Nenoliedzami, saskarsme var būt ļoti bagātinoša un nepieciešama, un ekstraversija ir brīnisķīga, tai sava misija pasaulē. Tomēr cilvēki esam dažādi un savukārt par sevi zinu, ka, būdama introverts, laiku pa laikam atpūtu, atgūšanos gūstu vienatnē.
Bet nu pie grāmatā minētā — pie saiknēm, kas nozīmīgas.

— Saikne ar jēgpilnu darbu
— Saikne ar citiem cilvēkiem
— Saikne ar jēpilnām vērtībām
— Saikne ar bērnības traumu
— Saikne ar statusu un cieņu
— Saikne ar dabu
— Saikne ar drošu nākotni

Reizēm neapmierinošu "darbu raksturo ne jau izvirzītās prasības, bet gan rīcības brīvības trūkums — neko nedrīkst izlemt." ~ 93.lpp.

"Lai izkļūtu no vientulības, ir nepieciešami citi cilvēki un arī sajūta, ka dalāties ar citu cilvēku vai cilvēku grupu tajā, kas ir nozīmīgs un vērtīgs abām pusēm. Ir svarīgi, lai šīs izjūtas jūs pieredzat kopā. Ja atrodaties Taimskvērā Ņujorkā, jūs neesat viens, taču jūtaties vientuļš, jo nevienam nav daļas gar jums un arī jums nav daļas gar svešiniekiem. Jūs nedalāties nedz savā priekš, nedz distresā. Apkārtējiem cilvēkiem jūs esat tukša vieta, un arī viņi jums ir vienaldzīgi.
Arī slimnīcas palātā jūs neesat viens, tomēr palīdzība plūst tikai vienā virzienā. Medmāsa atrodas blakus, lai palīdzētu, bet jūs nepalīdzat viņai — un, ja mēģināsiet, jums, visticamāk, palūgs to nedarīt.
Vienvirziena attiecības nespēj izdziedēt vientulību. To spēj vienīgi divvirzienu (vai vairāku virzienu) attiecības." ~ 111.lpp.

"Vai depresija vismaz daļēji varētu būt reakcija uz pazemojumu, kuram daudzus no mums pakļauj mūsdienu pasaule? Piemēram, televīzija augām dienām mums potē, ka vienīgie ievērības cienīgie cilvēki pasaulē ir slavenības un bagātnieki, un jūs jau zināt, ka iespējas pievienoties kādai no šīm grupām ir pielīdzināmas nullei. Pārskatiet instagram kontus vai pašķirstiet glancētos žurnālus, un jūsu normāli veidotais augums jums šķitīs pretīgs." ~ 158.lpp. 

"Taču cilvēkiem ir izvēle." ~ 161.lpp.

"Pozitīvas nākotnes apjausma cilvēku aizsargā. Ja dzīve ir nelāga šodien, var domāt: ir sāpīgi, tomēr vienmēr jau nesāpēs. Bet, kad šo apziņu atņem, var šķist, ka sāpes nezudīs nekad." ~ 180.lpp.

"No jautājuma "Kas jums kaiš?" uz jautājumu "Kas jums ir svarīgs?" Ja vēlaties rast risinājumu, ir nepieciešams ieklausīties, kā trūkst (..) un palīdzēt atrast ceļu pie tā." ~ 254.lpp.

Bija interesanti lasīt pieredzes stāstus un caur tiem gūtās atziņas. Arvien var izsvērt, kas katram tieši viņa dzīvē vairāk der, vairāk rod atbalsi un šķiet arī iespējamāk īstenošanai. Vietumis, it īpaši grāmatas noslēgumā, jūtama nosliece kāda uzskata virzienā, kas cilvēciski saprotami un arī dzīvē sastopami. Tomēr, ir aplūkoti vismaz daži ceļi uz labāku pašsajūtu, sniegti praktiski piemēri un ieteikumi. 

"Visiem nav jāiet pa šo ceļu, lai nokļūtu šeit. Ir iespējams daudzos veidos (..).Daži cilvēki to veic ar psihodēlisku vielu palīdzību, daži ar meditāciju, bet ir arī daudzi citi paņēmieni." ~ 306.lpp.

Vai ir iespējams patiesi iejusties cita dzīvē?

 "Smejos, esmu laimīga, vēl pavisam apdullusi no miega, un ja nu tieši tāda ir laime —
ne sapnis, ne solījums, vienkārši šis brīdis."
~ Delfīne de Vigāna "No un es"

Kāda ir tava laime? Kāds bija tavs nesenākais laimes brīdis, ko atceries?

Man — piemēram, šī citāta lasīšanas brīdis, vilcienā, paskatīšanās laukā pa logu, apdomāšanās. Pastaigas, saules atspulgi ūdenī, māju logos, peļķēs, pat mašīnu logos uz ielām, tāda kā ikdienas sadzīviskā spozme, kas mazliet iekrāso lietavas vai parasto dzīves ritējumu. Pavasaris. Pauzes, ik pa laikam, kafijas, kakao, silts mājas džemperis, miers.

Bet kopumā Delfīnes de Vigānas grāmatas (iepriekš tulkojumu latviešu valodā pieredzēja "Lojalitātes", šoreiz "No un es", izdevis Jāņa Rozes apgāds, abus darbus no franču valodas tulkojusi Inta Šmite) nav viegluma piepildītas. Gluži otrādi, skarti eksistenciāli jautājumi, pēc kuriem paliec mazliet domīgs, jo, cik daudz ir iespējams kaut ko paveikt citu labā, sevis labā, ja viss dzīvē nav viennozīmīgi? Vai ir jēga vainot citus, sevi? Vai vienmēr vajag atrast grēkāzi? Bet kur paliek jebkāda izeja, varianti?

"No un es" ir stāsts par draudzību un cerību, pieaugšanu un dzīves visbeidzot atlaišanu no pareizībām vaļīgāk. Par to, ka notikumiem nav vienas absolūtās patiesības. Reizēm tik ļoti gribētos noticēt kaut kam, un arī tā ir vērtīga pieredze ar visu alošanās mirkli, kam acīmredzot cilvēkam domās jāļauj citiem vai sev iziet cauri. Un tā, Lū, kuras dzīve rit ārēji šķietami labvēlīgi — pusaugu meitene mācās labā skolā, ir apdāvināta, bet zina arī, ko nozīmē zaudējuma sāpes ģimenes traģēdijā, iepazīstas ar citu meiteni No, kurai savukārt nav noteiktas dzīvesvietas, nav tuvu cilvēku un darba. Lū vēlas palīdzēt No, vēlas būt šis tuvais cilvēks, pārliecina vecākus uz laiku pieņemt No viņu mājās, gaida pārmaiņas.

Bet, vai var, patiesi, līdz dziļumiem, iejusties cita cilvēka dzīvē? Vai arī, pajautājot apvērsti...

"Sākot ar kuru brīdi ir par vēlu? Kopš kura laika ir par vēlu?"

*
"— Kā tu domā, vai ir tādi vecāki, kas nemīl savus bērnus?

Ne sevišķi smalkjūtīgs jautājums, ņēmot vērā, ka viņa tēvs dzīvo otrā pasaules malā, bet māte ir netverama kā vēja pūsma. Bieži vien nožēloju, ka vārdus nevar izdzēst gaisā kā uz papīra, ka nav tādas pildspalvas, ko varētu pavicināt virs galvas, un visi neveiklie vārdi tiktu izsvītroti, pirms tie kļuvuši dzirdami.

Lukass aizkūpināja cigareti un skatījās laukā pa logu tālumā. Pēc tam pasmaidīja.

— Nezinu, Drostaliņ. Diez vai. Manuprāt, parasti viss ir daudz sarežģītāk."

Par to arī ir grāmata, par to stāsts, ka viss ir... Un šeit ikviens var ievietot sev tuvāko domvārdu.

Mani ļoti uzrunāja, kā uzrunā stāstītais, kur nav vienas patiesības, viena pielīdzinājuma visiem, tad ir atvērta ceļa sajūta, kur izvēles reizēm pašu rokās, reizēm kaut ko neiespējam, jā, arī, bet, kamēr ir pasaule, ir dzīve, tikmēr arī jaunas pieredzes, un varbūt jaunas cerības, jaunas dienas...