Dāvināt stāstu veltes

Aizmirstības mežs, Neeksistējošā sala, Aizdeviņkalne, Parfīma meistari, Nerunīgie – tās ir tikai dažas vietas un šo vietu iemītnieki, ko savā gājienā sastop jauni ceļotāji Hanna un Tomeks. Viņi dodas pār kalniem un ielejām, mēro ūdeņus un tuksnešus, lai meklētu nemirstības ūdeni. Bet es aizprātojos, kā tas nākas, ka grāmatas mēdz uzrunāt, lai cik neticami dažkārt liktos to stāsti? Un, ka nav vecuma ierobežojuma, arī atpakaļskaitā – kā reizēm bērni lasa pieaugušo literatūru, tā ikviens var lasīt bērniem, jauniešiem domāto. Šādas asociācijas man raisījās par Žana Kloda Murlevā grāmatu "Upe, kas tek atpakaļ". 

Tā ir pasaka, vai arī varbūt – teiksma. Par uzdrīkstēšanos, par ikdienišķo un neticamo, mūžības un nāves jautājumiem. Saudzīgi un vieglām vedot lasītāju cauri piedzīvojumiem, vērojumiem un atskārsmēm. Sirsnīgi, labestības piepildīti. Stāsts, kas aizsākas pavisam parasti, kādā saimniecības preču bodītē ieklimst meitene Hanna, pajautā pēc karamelēm, pastāsta, ka dodas meklēt upi, kas tek atpakaļ. Un iemājo Tomeka, jaunā bodnieku zēna, sirdī. Meitene turpina savu ceļu. Taču piepeši Tomeks nolemj viņai sekot. Un, cik viegli būtu, ja šodienas dzīvē tā varētu, – nolemt un doties ceļā, sekot aicinājumam!? Taču tas ir piedzīvojumiem un izaicinājumiem pilns ceļš arī Hannai un Tomekam. Vai viņi atradīs meklēto? Ko tas nesīs, kādas pārmaiņas notiks? Vai svarīgākais ir lēmums, izvēle? Kas ir mūsdienu izvēles, ko varam šodien?

Nesmagnēji, taču filozofiski grāmatā bija daži jautājumi, kas lika mazliet ievilkt elpu, padomāt. Piemēram, epizode ar Nerunīgajiem, kuri Hannai dāvināja naudu, lai meitenei vieglāk turpināt viņas ceļojumu, bet Hanna tik ļoti vēlējās ar kaut ko atbildēt, dot arī no sevis, ka, lai gan nebūdama bagātu mantu ieskauta, atrada veidu – kā.

"Es tik ļoti vēlējos uzdāvināt viņiem kaut ko pretī, taču man nebija nekā, absolūti nekā. Te es atcerējos, ka ne reizi neesmu pieminējusi savu vārdu. Es metos viņiem nopakaļ: "Pagaidiet! Pagaidiet!" Viņi atskatījās. Es iztālēm nokliedzos: "Mani sauc Hanna!" un aizskrēju. Pirmoreiz mūžā es dāvāju kādam savu vārdu kā dāvanu..." // Žans Klods Murlevā "Upe, kas tek atpakaļ", 193.lpp.

Tā doma mani mazliet iekšēji satricināja, sašūpoja tādā ziņā, ka šī atskārsme nav sveša vai pilnīgi neizprotama, tā ir pat šķietami ļoti vienkārša un ļoti patiesa. Atbilde vai dāvana reizēm var būt jebkas, apskāviens, skatiens, kāds pateikts vārds. Un grāmatā tas iezīmējas vēl kādā vietā, kur Hanna dāvina Tomekam šo savu stāstu, bet mums, lasītājiem, autors dāvinājis grāmatu.

"Šis stāsts ir visskaistākais, ko es varu tev dot. Protams, ir tūkstošiem citu dāvanu, un daudzas ir brīnišķīgas. (..) Tomēr tev jāzina, ka neviena no šīm dāvanām nebūtu līdzvērtīga stāstam, ko grasos tev pavēstīt." // turpat, 147, 148.lpp.

*

Cik daudz ikdienā stāstām sev tuvajiem? Vai dāvinām savu stāstu dāvanas?

 *

Staigājāmies ar sunīti agra rīta gaismā, saule sākumā kā sārta horizonta līnija, un vēlāk viss vienā zeltā. Tas likās gandrīz neticami, gandrīz par daudz. Tomēr aiz pārpilnības pārņēma drīzāk prieks un vieglums. Vienkārši gājām un gājām. Laukā bija kluss, jo agrs. Sunīts te lēkšoja, te vienkārši raudzījās kaut kur tālumā. Un es līdzās. Tādi nesteidzīgi brīži nav katru dienu, taču, kad notiek, arī tā ir dzīves dāvanas sajūta. Par to un daudzām sajūtām paldies saku tuvajiem cilvēkiem, grāmatām, dabai, sunītim, dzīvei kopumā!

 *

"Lasīšana nav nodarbe, kuru drīkst sasteigt. Mēs taču nesteidzinām melodiju, kad to atskaņojam." // Žans Klods Murlevā "Upe, kas tek atpakaļ", 208.lpp.

"Tomek, vai esi novērojis, ka cilvēki reizēm mēdz skumt bez iemesla? Todien man bija pretēji. Pavisam viena nomaļā pludmalē un pilnīgā neziņā par visu – man būtu jābūt raižpilnai un nelaimīgai, vai ne? Tomēr, kad beidzot pagriezos un ieraudzīju dižskābaržu mežu, kas ņirbēja sarkanās, dzeltenās, okera un rūsganās nokrāsās, es sajutos tik laimīga, ka man aizsitās elpa. Es gribēju iekrist krāsās! "Tik skaista daba nevar būt bīstama", nodomāju." // turpat, 225.lpp.

"Vai tiešām ir vērts vēlēties nekad nenomirt? Varbūt dzīvība mums ir tik dārga tieši tāpēc, ka tā nav mūžīga? Vai mūžīgās dzīves varbūtība īstenībā nav baisāka par par pašu nāvi? Un, ja es nekad nemiršu, tad kā no jauna sastapšu tos, kurus mīlu, bet kuri jau ir aizsaulē?" // turpat, 133.lpp.