sestdiena, 2020. gada 26. decembris

Dienas

Laiks. Ielas. Vērojumi. Dienas. Ziema. Tuvība. Brīvība. Izvēles.

Vārdi un sajūtas, kas atnāk, kad iedomājos par grāmatu, ko nesen, pavisam lēnīgi, nesteidzīgi lasīju, kamēr pienāca rudens izskaņa un nākamā gadalaika, - ziemas, ieskaņa. Atceros, man ļoti patika īstenības tāds kā atmosfērīgums, jo tā patiesi varētu notikt realitātē, kas nav ne melnbalta, ne pārraibināti vienmēr krāsaina, bet dažādībā mainīga, tad skarba, tad maiga, dažreiz nogurdinoša, reizēm pacilājoša, visāda. Un tādas arī Grigorija Služiteļa "Savēlija dienas".

Stāsta galvenajam varonim piemīts vērīgums. Savēlijs pasauli uzpazīst tās gaišumā un tumsā, kontrastos. Savēlijs iet un nāk, kad pats vēlas, biežāk iedams, kā tas nereti piedien klaidu dzīvniekam ar mednieka dabu, runcim no sētas, ceļiniekam, skrambas guvušajam, izdzīvojušajam, brīvajam. Cilvēciskoti, otras radniecīgas dvēseles meklējumos, atradumos, zaudējumos. 

Grāmata mazliet melanholiski filozofiska, iedziļinoties. Un arī lasot, neviļus iedziļinājos. Iegāju kaut kur kambaros, nostūros, pabiju vējos. Vietām iekšēji klusībā pasmaidīju, vietām apstājos, iepauzēju. 

Priecēja skaistās ilustrācijas, kas retums pieaugušo literatūrā. Burvīgs ievākojums. Izcils tulkojums.

"Katra diena mani valdzināja ar savu neatgriezeniskumu.
(..) Mani sajūsmināja, satrieca, biedēja šis noslēpumainais noteikums, nelokāmais likums: aiziet uz visiem laikiem, nekurienē. (..) Es ar ķepām soļoju uz priekšu, galvu pavērsis atpakaļ." // 32.lpp.

"- Par ko skumsti?
- Tāpat vien. Skatos, dzīve tevi kārtīgi sapluinījusi.
- Jā. Sapluinīja. Mani. Dzīve."
// 178.lpp.


Savēlijs sastop visdažādākos personāžus savā ceļā, visdažādākās dzīves radības kā parādības, komforta lutinātos, traģisku triecienu skartos, alkstošos, dusmīgos, bailīgos, nevērīgos, cietsirdīgos, mīlošos. Visa grāmata ir par mīlestības nepieciešamību, - dzīves mīlestības, tuvības nepieciešamību. Es vienkārši lasīju un jutu, atkal šķīru lappuses un atkal jutu. Savā ziņā, teksts asociējās ar visu šo laiku, ar visu šo tagadējo, ar ziemu, neziņu, mēģinājumiem pielāgoties, mēģinājumiem lāgiem rast prieku, jo eksistence, jo cilvēki, kaut vai domās, jo iespējas, kaut vai nākotnē, kā varbūtība, bez garantijām, arvien. Tāpēc par šo grāmatu esmu pateicīga. Neviennozīmīgi un nevienviegli. Bet, jā, vērtīgi, jā, sirsnīgi, sniega laika noskaņām, visiem tiem, kam patīk dzīvnieki, daba, arī pilsētas ritms.

"No augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslaēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi."
// 63.lpp.

"Nu ko, traucies uz priekšu, mans stāsts. Klūpi aiz pusķieģeļiem, lec pāri grāvjiem, izvairies, lido lejup pa nogāzi. Traucies augšup līdz egļu galotnēm, pieskaries vējrādītājiem, krīti ieplakās. Lido, lido." // 73.lpp.

Šeit savukārt Open Spotify "Piedzīvot" podkāsta jeb raidieraksta saruna ar izdevniecības “Jānis Roze” izpilddirektori Renāti Punku, kur klausāmas pārdomas, atziņas kopumā par grāmatu pasauli, izdevējdarbību, saistošas lasāmvielas ieteikumi, arī pieminētas "Savēlija dienas" (zemāk klikšķsaite).

"Piedzīvot lappuses. Kā izdot dižpārdokli?"


Un noslēgumā, autors - Grigorijs Služiteļs, harismātisks, pats par savu veikumu.
Youtube - Открытая книга. Григорий Служитель. "Дни Савелия"

svētdiena, 2020. gada 22. novembris

Novembra grāmatas

Sveiciens novembra noskaņās, sajūtās, gadalaiku mijā!

Liekas, ka reizēm apmulstu un nezinu, ko sacīt par izlasīto. Ka reizēm - iekšā ir, ārā nenāk. Protams, to (mirkli) var pārvarēt, tāpat var (kādreiz) paklusēt, un var mēģināt pastāstīt izkliedēti. Novembris, atzīšos, ir mēnesis, ko mācos un palēnām radinos sasaistīt ar patikšanu. Novembris mani ar kaut ko stādina. Ar kailumu (varbūt). Vienlaikus, tajā savs skaistums. Kailajos koku zaros, aiz un caur kuriem var ieraudzīt, pamanīt vairāk. Varbūt (tā sevi labinu, tuvinu šim piemirkušajam, tumstošajam laikam). Un, lūk, šogad šķietami gaismas vairāk. Šogad kopumā ir savāds (viss).


Izlasīti divi dzejas veikumi:
Eduards Aivars "Dzejoļu remonts"
un Merike Eime "Neierāmēts vārds".

Eduardu Aivaru jeb Aivaru Eipuru lasu jau sen, patīk viņa atšķirīgums, viņa "Minimas" ļoti oriģināls žanrs, iepriecina smalkie ironijas pavedieni, kas dažreiz aizved līdz kādai atziņai, bet citreiz vienkārši ļauj pavīpsnāt, pazibsnī sadzīvisku mikroainiņu virpulī. Tāpēc šoreiz "Dzejoļu remontā" bija mazāk pārsteigumu, tradicionāli novērtēju sava veida Eipurisko šarmu, par ko autoram arvien paldies.


Merikes Eimes dzeja turpretī savaldzināja ārkārtīgi. Autore ievadā teic: "Dzejošana ir kā zibens uzzibsnījumā sajust esamību un apkārtni. Zibsnis, kas tevi nesatriec pīšļos, bet uz mirkli piepilda ar eksplodējošu gaismu, kurā dzimst vārdi."
Vai nav skaisti? Ir. Ievelku elpu. Jūtu. Mieru. Ejam pastaigās ar sunīti, nākam mājās, dzeru kakao, lobu mandarīnus, uz palodzes drusku notecējusi svece māla ķipītī.
Ievadvārdu turpinājumā Merika Eime: "Sevī vai ārpus sevis jātic vārdiem, sasniedzot miera un nemiera robežu, jo absolūts domas miers nepastāv, taču nemierā vārds nenoskaidrojas, tas kustas un cīnās. Nemiers izpleš savus taustekļus tavā garā un cenšas aizvietot jaunu ar jaunāko, nespēdams atgūt iepriekšējo. Tad, uz mirkli iedziļinoties nekurienē, jo nepietiek tikai ar domu, jācenšas to izdzīt plašumā, lai dzejai atbrīvotos telpa, tu negaidīti pieskaries miera robežai, negaidīti, it kā uzzibsnītu zibens. Piedzimst vārds, kuru tu nemācēji atrast, bet te tas ir. Kamēr ir."
Plašākā, vispārinātākā nozīmē uzrunāja. Sajūtu, cik kopumā laikmetam atbilstoši. Pieskarties miera robežai. Kad un kamēr, un kā vien katrs to varam. Mirkļus baudot, jo ne vienmēr (var).

Merikes Eimes krājums "Neierāmēts vārds" bija mans novembra dzejas laimīgums, prieks. Sievišķīgi, laikmetīgi, mirklīgi, mainīgi. 

"Pēkšņi ar švīkstoņu kaut kas
padrāzās garām pa labi no manis
Paskatījos
garām aizjoņoja Gads"
// 23.lpp.

"vajadzība pēc atgriešanās
atstāju durvis pusvirus"
// 28.lpp.

"Radīšana nozīmē
atbildēt
lai gan jautājumu vēl neesi dzirdējusi
(..)
Tad neraugoties ne uz ko
tu atbildi ņemot vērā visu"
// 35.lpp.


No prozas lasīts Viļa Kasima "Lizergīnblūzs".

Grāmata blūzīga. Nelieli stāstiņi, mainīgi, ieved noskaņās, izvadā pa sajūtām, intuitīviem un psiholoģiskiem apkārtējo cilvēku tvērumiem, ilustrējot sadzīvi. Uzrunāja. Vienlaikus, mazliet grūtāk dažbrīd tik ātri pārslēdzos no viena pieminētā, sastaptā cilvēka (noskaņas) uz jau citu un vēl citu. Turklāt, un teksts ar to tikai iegūst, jūtami augstvērtīgs liriski un mentāli sarežģītāks dzīves tvērums. Kā dzeja, tikai proza. Ja būtu vēl īsāk, asociatīvi (subjektīvi) liktos dzejproza. 


Turpinājumā padalīšos ar vairākām interesantām, iedvesmojošām (subjektīvi) norisēm audiovizuālajos notikumos. Nesen atklāju sev podkāstu (varbūt labskanīgāk - raidieraksts, aplāde) klausīšanos. Un tāpat nesen guvu savu pirmo pieredzi Zoom virtuālajā saziņā. Kopumā viss iedvesmojis ļauties (dažreiz). Meklējot iespējas, tās uzrodas, (varbūt pašas) "ieraugās", varbūt vienkārši ir kā cēloņsakarību aprite - tu, cilvēks, kaut ko padomā, nezini, kad un kur, un kā tas (kaut kas) varētu tapt iespējams. Un tad, re, jau notiek. Mēdzu gan sevi suģestēt (dažas reizes gadā vēlmju mazie sarakstiņi, pāris reizes dekādē lielāki dzīves vēlmju apraksti), gan arī paturēt prātā, ka ne visu gluži jaudāšu, spēšu paspēt un izdarīt, tāpēc dažreiz kaut kur arī neiesaistos vai kaut ko nobremzēju. Bet pamatā ticu. Vispār, vispārināti - iespējām, labajam. Un, lūk, pēc kārtas. Tātad, atklāju podkāstu klausītiesprieku. Ir daži podkāsti (raidieraksti, aplādes), kam pievēršos biežāk, labsajūtīgāk:

Sekojot "Piedzīvot" podkāsta instagram, kādā reizē pamanīju nelielu aptauju, vai būtu, kas vēlētos iesaistīties virtuālajā grāmatu klubiņā un, sākumā gan drusku piesardzīgi, nolēmu mēģināt. Pirmā video saziņa jau norisinājās - forši, daudz grāmatu, daudz interesantu cilvēku! Paldies! Ļoti smaidīgi. Pēc iespējām, ceru vēl piedalīties vai arī, vismaz, esmu jau guvusi pieredzi, iespaidus. Zoom grāmatu klubiņš sastopams arī instagram "Zoom lappuses" - https://www.instagram.com/zoom_lappuses/?hl=en

Iepriekšējā pieredze grāmatu kluba apmeklēšanā bija mājīgā, tīkamā vidē, ar sirsnīgiem, gaišiem, radošajiem domubiedriem kafejnīcā "Spiikiizi" (https://www.spiikiizi.com/), kas šobrīd, cerams, tikai uz laika posmu, ir klātienes klusuma pauzē. Ļoti patika, ka tur bijām sava veida brīvajā režīmā, nekādos noteikumos neietilpinoties, vienkārši, kas vēlējās, atnācām, tolaik apskāvāmies, paņēmām pa kafijai vai tējai, un katrs padalījāmies, ko nesen izlasījuši vai šobrīd lasām. Tik vienkārši un dzīves pilnestīgi, ka atsvabinoši un savureiz rosinoši plašākām aiz-sarunām. Bet viss (dzīvē) ir iespējams. Dažādība, mirkļi, sarunas, sastapšanās, prieks, smaids, jaunatklājumi, citi virzieni, ceļi, noskaņas, atgriešanās kādreiz, atsākšanās, vēl kaut kas cits.
Starp citu, "Spiikiizi" un Āra Birzes, kurš ir viens no kafejnīcas dibinātājiem un vadītājiem, koncepts nav tikai izklaide un radošie pasākumi, bet arī, līdzīgi podkāstiem un citām variācijām, saturīgas sarunas, informācijas apmaiņa -
https://www.youtube.com/user/arisbirze/videos


Savukārt, izskaņā, vēlreiz atgriežoties mazliet pie novembrīguma, iepriecinājuma vēloties, brīvdienā devos kādā rudenīgā fotopastaigā ar sirdij tuvām dzejas grāmatām un iemūžināju 18.11.2020. noskaņas. Latvija. Daba. Literatūra. Dzeja. Pastaigas. Sarkanbaltsarkano krāsu gammu koku zaros veido dzeja:
Daina Sirmā "Kailsals",
Inga Pizāne "Siena, ko nosiltināt"
,
Inga Gaile "Migla"
.
Ļoti skaistas grāmatas, dziļas, katra ar savu sievietes stāstu un poētisko dzīves, Latvijas redzējumu.

Lai veselība, dabas skaistums, dzīves labsajūta, cilvēcība!

svētdiena, 2020. gada 8. novembris

Suņa dzīvesstāsts

Izdevums, kas pie manis atnāca likumsakarīgi, caur uzreiz apjaustu vēlmi, lielu patikšanu un prieka sajūtām. Noteikti gribētos, lai vēl un vēl tiktu rakstīti šāda veida suņu, kaķu un citu radību (jo - visi mīļi, visi labi) dzīvesstāsti. Jo cilvēkam vajag. Sirsnību, smaidu. Paijas, uzticīgus acu skatus, pieglaušanos, dabiskumu, labo notikumu apliecinājumu. To var gūt dažādos veidos, ne tikai dzīvnieku un cilvēku sastapšanās stāstos, tomēr arī šādi. Un esmu laimīga, ka varēju baudīt. Patiesi. 

Sirsnīgs paldies grāmatas un portāla http://taksis.lv/
autorei Everitai Pānei par burvīgajiem "Skipera memuāriem"!

Everita Pāne "Skipera memuāri"

"Skipera memuāri" ir mīļuma pilni, ar humoru, sniedzot lasītājiem viegluma un sirsnības sajūtu. Stāstījumu papildina skaistas, suņa dzīvi atainojošas krāsainas fotogrāfijas. Teksts veidots gan no Skipera pašapzinīgā taksiskuma redzesloka, gan ar autores nelieliem komentāriem dažās vietās. Izstāstīts viss suņmūža ritējums, sākot no nebēdnīgajām agrīnas kucēnības dienām līdz pat skološanās soļiem, pirmajiem randiņiem, spēka gadu uzvarām dažādos konkursos, un izskaņā sacīti arī atvadu vārdi Sirds sunim.

"No takša atliek mācīties mērķtiecību un neatlaidību - viņš zina, ko grib un kā to panākt. Un neliksies mierā, kamēr savu nepanāks. Tas attiecināms uz pilnīgi visām dzīves situācijām."

"Ziemassvētku laiks

Pats par sevi saprotams - kas stāv uz grīdas, tas ir mans! Kamēr sanākušie viesi sēž pie vakariņu galda, dodos lūkot, vai arī šogad zem koka nav kaut kas garšīgs atrodams. Apgraužu vienas kastītes stūri, papluinīju maisiņu, atplēšu nākamo sainīti, pēc tam vēl vienu. Taču, sev par nožēlu, neatrodu nekā ēdama. Visur iekšā kaut kas nesaprotams. Kaut kādi krāmi! Esmu vīlies. Turpinu meklēt, līdz manu nodarbi pārtrauc durvīs stāvošie cilvēki. Saimniece skaļi iekliedzas, nosaucot mani vārdā, kāds cits iesmejas, vēl kāds vienkārši stāv kā zemē iemīts, roku mutei priekšā aizlicis."

Atgadījumam seko ne mazāk jestrs turpinājums par kādiem vēl citugad svinētiem Ziemassvētkiem, bet šo lasot, sēdēju vilcienā un no sirds vairākas minūtes klusītēm ķiķināju. Lieliski, nodomāju. Cik labi, ka uz pasaules ir kaut kas tāds kā takši (un visas citas radības), viņu izmanīgums, viņu triki. Nu, kā tu nesmiesies? Vienlaikus tas izglīto, savureiz izmāca (ja citādāk nesaprot) caur dažādām situācijām, ka kaut kur nudien var noderēt piesardzība, ka nav lielas jēgas ilgi stresot, ka vienkārši jāatrod piegājiens (arī dzīvei kopumā).

Un noslēgumā daži mūsmāju Betas dzīves emocijmirkļi.

Lai smaids!

Mūsmāju Betas dzīves dažādie emocijbrīži


sestdiena, 2020. gada 31. oktobris

Grāmata kā upe

Māju īssaruna ar dzīvesdraugu:
- Sabildēšu, uzrakstīšu teikumu un varēšu atdot bibliotēkai.
- Tas būtu labi, jau pieci lasītāji rindā.

Un tā. Jau otro nedēļu brīvdienās laukā aiz loga tik skaista, maiga rudens migla uzaust, uzkavējas rīta cēlienos. Tādos brīžos noskaņojums ir sestdienīgi vai svētdienīgi svētīgi dzīves pateicīgs. Tāpat. Par to, ka laukā skaistums, grāmatās skaistums, iespējās un pārdomu mirkļos. Dažādi. Viss nevar būt zaudēts, lai arī ne viss vienmēr ir tikai ātri un ērtībās iegūstams, paturams. Un ļoti priecājos. Laimīgi no vienkāršās pabūšanas laiku pa laikam. Kafija vai kakao krūzē. Hurmas augļu sezona. Drīz mandarīni. Sveces. Drīz rotājumi. Interesanti podkāsti un raidījumi, interesantas sarunas. Dienas, gadalaiki.

Bet grāmata - jā... Grāmata šoreiz kā upe.

Laura Vinogradova "Upe"
Vitālija Vinogradova ilustrācijas - melnbalti zīmējumi.

Stāsts mazliet skaudrs, mazliet poētisks, lakonisks. Par ne vienmēr izskaidrojamo un paredzamo, par sievieti, par vīrieti, par bērnu. Par tuvošanos un bēgšanu, un atkal tuvošanos. Sāpīgs un ilgu caurvīts stāsts, kā upe caurvij, izvij sev ceļu meža un ciemu ielokā. Par introversiju, aizbēgot no pilsētas, bīstoties cilvēku, varbūtību. Par mīļumu un atlaišanu, kas tomēr iespējama. Dažreiz. Par sapņiem un cerībām, arī neziņu un kaut kā nevarēšanu, bet reizē mēģināšanu. Par vienlaicību, kā upē var vienlaikus vīties, stagnēt zāļu stīgas un būt dzidrums, veldze, spēcinājums. 

Radio Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti", 14.10.2020. Laura pastāsta, ka "Upe" ir piemineklis attiecībām. Arī sevis meklējumi, bet tomēr vairāk attiecību stāsts. Par sevis sapratni caur otru cilvēku, ģimenē, tuvībā. Grāmata rakstīta laikā, kad atstāts darbs un bijusi pauze, pirms kā jauna uzsākšanas, - vīrs uz darbu, bērns bērnudāzā, - un laiks rakstīšanai, gandrīz kā sapnis, jo arī tas negadās tik bieži, laika mēdz pietrūkt.

"Rute negrib cilvēkus. No cilvēkiem jau viņa aizgāja. Ko tad tagad meklēs pati?
Viņa aizgāja no cilvēkiem. No satīna palagiem. No siltā un aukstā ūdens krānā. No melna tualetes poda. No elektriskās plīts ar keramisko virsmu. No kosmetologa reizi mēnesī. No friziera. No apsildāmās grīdas, pa kuru cauru gadu var dzīvoties basām kājām. No uzlakotiem kāju nagiem arī viņa aizgāja prom, jā." // 30.lpp.

"Rute neatceras, kad pēdējo reizi ir runājusi. Pirms nedēļas? Viņa satrūkstas pati no savas balss, tik sveša tā šķiet." // 31.lpp.

"Abi klusē un skatās upē. Saule piesilda dzīvi vieglu. Rute jūtas tik labi, kad viņš ir blakus. Tik droši.
- Kā tevi sauc? - Stefans jautā, un Rute pasmaida.
- Rute. - Viņa atpazīst spēli, viņa to spēlēs.
- Ko tu te dari?
- Skatos upē." // 102.lpp.

piektdiena, 2020. gada 16. oktobris

Grāmatu gadalaiki - rudens

Rudens arvien šķitis viens no visfotogēniskākajiem gadalaikiem, otrs - plaukstošais pavasaris. Jo tas ir mainīgums, krāsu pārejas. Var iet un just. Iet un elpot - smaržas, tikko jaušamo, tad vairāk un vairāk jūtamo. Iet mežā, iet pie jūras, ielās, parkos. Iet klusumā, vienatnē. Jo miera nekad neatdzeros. Tā paiet dienas, nedēļas, šķietami nekas, nekā. Bet ir tik laimīgi - tāda mierlaime. Un par to pateicīga, un klusināti priecīga. Jo dzīve turpina būt, pa laikam kāds ārsta apmeklējums, pēc atvaļinājuma atkal darbs, ģimene, reizēm neziņa, reizēm bažas, kā daudziem, vairāk vai mazāk, vienlaikus, reizēm skaistās gadalaiku plūsmas, baudījums.

Grāmatas. Līdzi. Daudzviet. Mēteļa kabatā, pastaigā ar sunīti, lai taptu kāds foto. Vilcienā, lasīšana ceļā kā dubults laika derīgais lietojums. Mājās, malu malās, istabā, virtuvē, uz krēsla, skapjos, plauktos. Domās, pierakstos, citējumos, lasītiecerēs, arī nelasīšanās. Faktiski, nelasīšanas vai, precīzāk, mazlasīšanas posmi ar laiku atgadās arvien biežāk. Tāda dzīve. Vienlaikus, notiek arī sastapšanās - ar valodskaistumu, ar teikumu burvestībām (tā gribas teikt, kad savaldzina pateiktais, tik skaisti, tik patiesi, mainīgi, dzīvi). 

Inga Ābele "Balta kleita" 

Deviņi stāsti, nodēvēti sieviešu vārdos, sarakstīti dažādu gadu Prozas lasījumiem. Grāmatas titullapā veltījums Andrai (Neiburgai - piebilde, atsaucoties uz žurnāla Ir, Nr. 38, 24.-30.10.2020. Ingas Ābeles intervijā sacīto). Ļoti uzrunāja arī LR1 Kultūras Rondo, 23.09.2020. intervija ar rakstnieci - ŠEIT, kur pieminētas radošā darba norises un ieceres - dažu stundu atvēlēšana rakstīšanai, ikdienas dzīve, došanās pastaigās, laiks un paraudzīšanās no malas, distance, reizē ceļš un mērķis, reizē daudz darbu un miers kā atalgojums, bet stāstos - ainavas ar sievietēm, gandrīz maģiska sieviešu klusēšana. 

Tāda man liekas visa Ingas Ābeles daiļrade, cik to esmu tvērusi - magnētiska, pārpasaulīga un vielaikus pasaulīga. Un valoda. Tas ir iemesls, kāpēc lasu - valodas dēļ. Tās dēļ man ir iecienītie autori, kuru jaunākos darbus pārsvarā "ķeru" un lietoju, kā valodu lieto, kā skaistumu lieto, ar pietāti, ar izbrīnu, ar maz pretenzijām, jo aizgrābj, gandrīz neizskaidrojami. Protams, pastāv dažādas gaumes, ir cilvēki, kurus neuzrunā vai mazāk saista, tas piederas realitātei, uzskatu un vērtību, vēlmju atšķirības. Mani valdzina - valodas laimes mirkļi. 

"Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz. Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme."
// Inga Ābele "Balta kleita", stāsts Margarēta

"Visapkārt zemes krāsa - māla sārtā, bronzā vizošā."
// Inga Ābele "Balta kleita", stāsts Malda

 "Ceļš ir stiprāks par putnu. To, kurš viens paliek klusuma lejā, to citi, ceļa apburti, nepamana." // I. Ābele, turpat, stāsts Linda

"Viņai klēpī klade, liela un bieza, ar baltām lapām. Atbalstījusi kladi pret mazo galdiņu, meitene raksta tajā ar pildspalvu, raksta brīvi plūstošiem viļņiem, apaļiem, stāviem burtiem, kas kā paisums pamazām apklāj lapu pēc lapas. Viņa paceļ acis un lūkojas logā, bet skatiens tāls un neko neredzošs, vēl iepalicis aiz ainavas, vēl koku, tiltu un torņu ēnas slauka viņas pieri ar zilām ēnām. Viņa spēcīgi sakož pildspalvu, tad pieraksta pēdējo domu. Tā lielā laime - rakstīt, skaudīgi nodomā Klinta."
// I. Ābele, turpat, stāsts Klinta

Vineta Trimalniece "Piepildīts"
Piecpadsmit īsi stāsti pavisam nelielā (78.lpp.) grāmatiņā, daži nodēvēti, numurējot istabiņas (piemēram, "214.istabiņa. Kurpju kaste"), vēstī par veco ļaužu pansionāta iemītniekiem. Grāmata nepretendē uz dokumentalitāti, stāstījumos savijas dzirdētais un nojaustais, redzētais un iztēlotais. Sižeta saistošuma dēļ iegādājos un lasīt bija patiesi interesanti, viegli. Saudzīgi pieskaroties likteņiem, ar maigumu, sapratni. Cieņa par uzdrīkstēšanos un laba vēlējumi turpmākajās rakstīšanas gaitās autorei. Tomēr kvalitātes ziņā šis darbs "nepaceļas" līdz tematiskā loka aptvērumam. Pietrūkst savdabības valodā, jo, pat ja nebūtu vēlme tekstu izvērst plašumā, kas nav obligāti, tas varētu spēcīgāk ieiet kaut mirklīgos dziļumos, kaut epizodiski spilgtāk skart lasītāju kādās atskārsmēs vai dažās padziļinātākās ainās. Tam visam ir iespēja vēl notikt, ja literārā balss turpinās pastāvēt. Bet šobrīd bija mazliet par maz, par nekādīgu. Lai gan prieks, ka rakstīts par pansionātu, par vecumu, neizskaistināti, cieņpilni.

Liepa Rūce "Atspulga balss"

Dzeja. Laiks un rētas, ik pa laikam vīd pieminēti. Pilsēta, steiga, ātrums, bēgšana, gaidīšana, gaistošums, stāšanās, atzīšanās. Motīvi. Noskaņas. Visnotaļ dažādu laiku un dažādu sajūtu. Intervijā Radio Naba, raidījumā Bron-Hīts, 12.09.2020. ŠEIT Liepa Rūce stāsta par vārda maiņu, pārtopot no Lienes par Liepu, par mazrakstīšanu gadu gaitā, par šobrīd būšanu laimīgai. Un to savā ziņā krājumā sataustīju - zināmu neviendabību, trauksmainumu, pārmainīgumu. Tam piemīt savs skaistums, tas uzrunā, savuviet ir spēcīgi. Tiesa, mazliet grūtāk "ieieties", jo brīžiem nesajutu, kāds īsti ir stāsts, kur būtu sastopams cilvēks, tāds kāds ir, dzejas pamata līnija, siluets. Dažbrīd rakstīts īsākos, skopākos vārdos, citkārt plašākām un garākām izteiksmēm, neviennozīmīgi, bet varbūt tieši - daudznozīmīgi. Un kopumā valoda priecēja. 

"Balta papīra cilvēks
iziet putenī"
// Liepa Rūce "Atspulga balss", 55.lpp.

"Kārtu kārtām apaudzis ar ķērpjiem,
koks lēnām aizmirst
sen mizā iegrieztās atzīšanās.
Bet šis ir tāds koks,
kurš, vienreiz nostājies pa vidu,
tur paliek mūžam.
Vēlāk mīļotie lūkojas viens otrā,
un tā vienmēr ir tikai
melna miza pret melnu mizu."
// L. Rūce, turpat, 41.lpp.

"Mēģinot aizbēgt un paslēpties no ieraduma bēgt un slēpties -
steidzos prom, līdz aizelsusies apstājos ievilkt elpu.
Tālumā pamanu savas mājas
un pēkšņi atceros, ka tur mani gaida."
// L. Rūce, turpat, 32.lpp.

Mariana Lekija "Ko var redzēt no šejienes"

"Samierināšana ar dzīvi. Atvieglojums. (..) Katarse.", tā grāmatas tulkotāja Inga Karlsberga radio Klasika, raidījumā Grāmatu stāsti, 02.09.2020. ŠEIT par Marianas Lekijas grāmatu "Ko var redzēt no šejienes". Turpat arī par to, ka tas ir, savā ziņā, stāsts par redzēšanu no distances, no attāluma, kopumā - notikumus saliekot kā dzīves mozaīkā, paraugoties uz kāda ciematiņa iedzīvotāju dzīvi, gaitām. Vienkārši, bet ne vienkāršoti. Un, man liekas, tiešām, stāstījuma veids ir interesants tieši ar tādu kā mozaīkas gabaliņu kopnoskaņu, kur viss sabalsojas, bet neiestieg. Vienlaikus, secinu, ir pieredzes, kas ilustrē, parāda man, cilvēkam-lasītājam, ko tad īsti vēlos, kas visvairāk uzrunā, ievelk, aizrauj. Jo šeit piedzīvoju aizķeršanos, grāmatu tā arī vēl neesmu izlasījusi, palicis pavisam nedaudz, ceru izlasīt, bet nezinu, kā būs. Pietrūka viena vai pāris galveno tēlu grāmatā, par kuriem būtu pastāstīts vairāk un dziļāk, izjustāk. Secinu, kas tas mani saista kultūras izpausmēs - gleznās, fotogrāfijās, grāmatās, filmās. Cilvēkstāsts vai portretējums. Tie var būt arī vairāki portreti, bet zināma portretējuma, atainojuma sajūta. Šeit ir vairāk darbības, lai gan plūdums nesteidzas, vairāk personu, un notiek savi momenti, kas "pieķer", bet tad nāk jau nākamie un nākamie (cilvēki, notikumi), kamēr būtu vēlējusies drusku, mazliet pakavēties, iejusties vienā vai dažos spilgtākajos. Katrā ziņā, interesants piedzīvojums, pieredze.

 
Vēl, noslēgumā, kāda aizraušanās, ko mēdzu atļauties, ir klausīšanās - audiogrāmatas, raidījumi, youtube uzliekot fonā tikai skaņai. Tas var būt kā radio, kamēr paralēli tiek darīts kaut kas cits. No rīta, piemēram, dažreiz arī pa dienu, vakaros. Datorā vai telefonā.

Tāpēc turpinājumā dažas (ko šobrīd atceros) klausāmlietas:

  • Ugunsskola - Cilvēkjauda: intervijas ar dažādām personībām (Induli Paiču, Artūru Miksonu u.c.) par dažādiem personiskās izaugsmes, psiholoģisko iespēju jautājumiem - YOUTUBE 
  • Piedzīvot lappuses podkāsts kopumā un nesen noklausījos, ļoti patika, atklāts un godīgs stāstījums par nelasīšanu (ja neatver, tad Spotify meklētājā raidījums "Ko darīt, kad lasīt negribas?") - OPEN SPOTIFY
  • Jura Baltača veidots saturs Svarīgas detaļas (mājaslapā, yotube, spotify) - MĀJASLAPA
 
Lai krāsām, gaismas bagāti! Saudzējam sevi, esam veseli!

svētdiena, 2020. gada 20. septembris

"Vietām cilvēki un vietām vientulība"

Agnese Rutkēviča "Vietām cilvēki"

Nelielā pēcvārdā redaktors Edvīns Raups saka: "Nav nekā apbrīnojamāka par dzīva cilvēka elpu, un tā ir pirmā liecība. Bet Dievs nespēj reģistrēt miesu, tāda mums te kārtība, un talkā nāk dzejnieks." Tas bija pirmais lasītais, jo iesāku šoreiz ar lapošanu un acu priecējumu - dzejas atskārsmes, mākslinieces Evelīnas Andžānes grafikās radītais un Jāņa Rozes apgāda ievākotais grāmatas noskaņojums mierīgi skaists, tēlaini sabalsojas meditācijās.

Vietām ļoti skaisti. Vietām skumji. Vietām cilvēks dzejniece un cilvēks lasītāja mēs sapratāmies teju no pusvārda, vismaz šķietami, jo garantētības visa precīzai izpratnei, pratībai vispār, nedz dzīvē, nedz tekstos nav, bet sajūtās reizēm kādumirkl' tā šķiet. 

Patiesi, "vietām cilvēki un vietām vientulība" (61.lpp.). Tāpat vietām tuvošanās un vietām attālināšanās (60.lpp., 68.lpp.), jo 'tā jādara' tuvību ilgstoši uzturēt reti iespējams. Tas iesāpina un iesajūto ikvienu iesaistīto, tas nav speciāli, tāda dzīve. To pieredzu arī tiešā veidā, prozaiski, ikdienā, sadzīvē, realitātē. Var ilgoties tuvības, cerīgi priecāties vai skumt un tomēr reizēm attapties mirklī, vietā, secināt, ka notikusi attālināšanās, un kas zina, vai tas noslēgums vai citu iespēju kādreiz rašana. Arī tuvās attiecības transformējās jaunos veidos, jaunās sapratnēs, citos līmeņos. Var notikt dažādi, sajūtas mainīgas, tāpat reizēm cilvēki, dzīve. To samanīju dzejā. Iespējams, kaut ko pieliku arī šobrīdējās domās no sevis, minējumos.

Dzejas sajūtas, ko stāsta Agnese Rutkēviča ir vispirms cilvēciskuma caurdvestas, ticīgi cerīgi ilgojoties un smeldzīgi skumjās reizēm esot. Vārdi un teikumi kā veltījums cilvēku skaistumam un dzīves reizēm teju pārpasaulīgajam baudījumam. Dabas norises un gadalaiku maiņas, mežs, koki, pilsētas, acu aizvēršana, skropstas, klusums, tuvums, attālums, daudzbalsīgums.

Nolasījās arī valodas, vārdu saspēles. Piemēram, radoši dažādi izgaismojot vārdus. "Izturēt" (grāmatā 19.lpp., šeit zemāk, citējumā zem foto) - cilvēka cerības izturēt, ja būs lemts, bet balss, to sakot, aizlūzt, balss neiztur. Vai atvadas, kas plosa kādu, kurš neatvadās (30.lpp. un citējums zemāk). Nenākšana tuvāk, nemaz nemācēšana, neprasme būt tuvāk (73.lpp., noslēdzošais citējums). Kā arī, vadmotīvs - "vietām cilvēki un vietām vientulība". Arī citviet saspēles. Tas piešķīra sajūtu tekstam papildu vērtību, - valodas skaistumu. Jo šī ir. Skaista. Grāmata. Dzeja. Iesaku rudenī, gaidāmajā ziemā!

 "skrosptās siro
salnas
" // 14.lpp.

"ja mēs to visu izturēsim
kāds iesāk un nepabeidz
balss neiztur" // 19.lpp.


 "migla pieelpo tukšumu krastā,
kurā viņa ieradusies uz laiku,
uz neziņu, uz īsu brīdi" // 29.lpp.

"vējš plosa mežu
kā atvadas plosa kādu
kurš neatvadās" // 30.lpp.


 "Gājēju virtenes tik spožām acīm kā cerība. Tuvojas. Attālinās" // 60.lpp.

"kā daudzbalsīgs koris nolīst
lietus debesu acu pilieni
apklust koki un ieritinās savās mizās" // 62.lpp.

 "- Nenāciet tuvāk! - kliedz putni
- Nemākam tuvāk! - kliedz divas ēnas,

mirušas galotnē, dzīvas saknē." // 73.lpp.