"Tie bijām mēs"

Reizēm ir vēlme caur kādu stāstu mēģināt rast atbildes, ko darīt. Dzīvē vispār. Kā reaģēt. Uz aicinājumiem, satricinājumiem, citu emocijām, savām. Īsteni atbilžu nav. Katrā ziņā, ne tādu, kas reizi izpaustas, derētu ikvienam. Viens no iespējamajiem variantiem ir vienkārši ieklausīties. Un viss. Pamatā, jā. Uzzināt, pabūt blakus. Saprast, ka visu nesaprast, tikai daļu, bet akceptēt, ka stāstītājam ir sava balss, kuru nevar pieklusināt vai drusku pamainīt, lai ērtāk. Bet arī sevi nevajag pavisam iztērēt, tas ir ne mazāk svarīgi, jo tad vairs nebūs iespējams turpināt šo pašu reizēm ieklausīšanos. Tāpēc turēt rokās un lasīt šo bija liels baudījums un arī zināms izaicinājums. Skaistais ievākojums, pirmais pamanītais – tāds neuzkrītoši tumšzila auduma iesējums ar sudrabotiem koku zariem un gaišiem virsraksta burtiem. Savukārt izaicinājums, jo vietām, dažos emociju momentos atpazinu pazīstamas, ne svešas šaubu domas, kuras varbūt gribētos tā paklusām nobēdzināt, necilāt. Taču, tā vietā, dzīve nozīmē turpināšanu, kā "koki, kas aug cieši cits pie cita un notur gadalaikus".

Grāmatas "Tie bijām mēs" vēstītājas balss pieder sievietei – autore: Golnāza Hašemzāde Bunde, un arī dzimtas stāsta ietvaros darbojas vairākas sievietes. Taču sižeta sazarojumi nozīmē visas ģimenes kopumu. Vispirms cerības un pārdrošību jaunības prātos, tad bēgļu gaitas no Irānas uz Zviedriju, un attiecību sarežģījumus, visbeidzot slimību.

"Cilvēks cenšas. Cenšas uzbūvēt kaut ko skaistu, jo tas ir labāks par pretējo. Un cilvēks domā, ka to spēj, ka ir viņa spēkos radīt skaistumu. Un tad nekas nesanāk. Nesanāk tik skaisti, kā būtu varējis būt. Ne tik skaisti, kā bija iztēlots, kā bija cerēts. Es nezinu. Es joprojām pūlos saprast." (91.lpp.)

Un ir diezgan daudz "bet" visā šai padarīšanā, mozaīkas gabaliņu birumā, fragmentārumā. Jo arī ģimene nozīmē vairāk kā vienu cilvēku, dažādas nsokaņojumu un patiesību gammas. Tikko nodomā vienu, var gadīties, nāk kaut kas cits. Tad jau noskaņojies uz to citu, nāk vēl kaut kas pavisam savādāks. Un tajā esot, ne vienmēr iespējams izkāpt laukā. Un tieši neiespējamībā rodas kļūmes, nejauši iznākuši vārdi, spīta mudināti vai baiļu miglainumā. Cilvēks nav noraksturojams tikai vienā veidolā. Tur ir viss kopā, viss vienuviet, un vēl arī mainīgi gadu lokos.

"Man vienmēr tā šķitis, vienmēr esmu tā domājusi - ka esmu stiprāka, nekā citiem cilvēkiem liekas. Taču tagad es sāku just, ka ir pretēji. Ka cilvēki mani uzskata par tādu, kura vienmēr tiek galā, bet viņi kļūdās." (126.lpp.)

"Pareizi un nepareizi – to ir tik grūti izpriest tagad, kad pagājuši gadi un pagātne kļuvusi miglaina, un atmiņas ir sapiņķējušās. Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu." (178.lpp.)

Un tad nāca viena no atbildēm uz jautājumu, kuru ik pa laikam esmu dzīvē iekšēji taujājusi. Līdz šim man nebija izdevies saprast, ko gan var pasacīt atbildē uz vēlmi, par kuru zināms, ka nav kāda varā to saorganizēt, izpildīt, nokārtot. Šīs atbildes dēļ grāmatu labprāt kādreiz pārlasītu. Nezinu, vai patiešām pietiktu spēka dzīvē atbildēt tieši šādiem vārdiem, bet bija labi – izlasīt.

"Ļauj man braukt pašai uz savām mājām. Es gribu būt savās mājās."
Es pūlos runāt skaidri, un viņa saprot. Viņa saņem manu roku un noskūpsta mani uz pieres.
"Es zinu, ka tu to gribi, mammu. Es zinu. Es vēlos, kaut tas būtu iespējams."
(189.lpp., izcēlums mans)

Jo nereti tā notiek – ir zināms, ka otrs cilvēks kaut ko ļoti vēlas, vai arī pati vēlos kādu pavērsienu. Un ir patiesa vēlme, kaut tas būtu iespējams. Taču līdztekus ir arī dzīve, kāda ir. Un skatienos ik pa laikam nojaušams. Jo vēlmes pavisam noteikti ir svarīgas. Tikai tas nav arī gluži sarakstiņš, ko iesniegt, lai kāds otrs cilvēks, apkārtējie jebšu liktenis ņemtu un visu konkrētos termiņos izpildītu. Vēlmes nozīmē apdomāšanu, reizēm noskaidrošanos, citreiz kaprīzu mazābērna kājas pieciršanu, kopumā mēģinājumus godīgāk un atklātāk. Vienlaikus vēlmes neatceļ, ka jādzīvo tālāk, pēc iespējām, realitātē, ka arvien...

Daudzpunkte.

"Šo brūno stiebriņu izteikt vārdos"

Grāmata vairāk kā pieskārieni, bet ne smaga vilkme. Protams, ir ļoti nozīmīgi zināt. Bet es tiešām nedomāju, ka var zināt visu. Pat vienas jomas ietvaros nē. Pat vienas, vairāku sarunu ietvaros nē, nesanāk izrunāt bez atlikuma. Tikt totālā skaidrībā, tas nav iespējams.

Tāpēc viss kopumā (dzīve)  mijas, mainās, atklājas, aizklājas. Tā uz riņķi - atklājas, aizklājas. Griežamies karuseļos. Uzsit adrenalīnu, tad pierimst. Un atkal, un atkal.

Igauņu rakstnieces Vīvi Luikas sarunas ar Hedi Rosma, apkopotas izdevumā  
"Es esmu grāmata".

"Mūsu pazīšanās sākumā mani ļoti pārsteidza, ka arī tu laiku pa laikam pasaki ko tādu kā "man trūkst vārdu" un "to nemaz nevar vārdos izteikt". Vai ka arī tev ir dienas, kad tu "nemāki rakstīt". Man bija liels mierinājums un iedrošinājums to dzirdēt. Agrāk es visu laiku domāju, ka tādos brīžos runa ir par nemākulību, kurā drīkst atzīties vienīgi pats sev un ko vajag censties par katru cenu pārvarēt." 
/Hedi Rosma, 43.lpp./

"Tas, ko mēs saucam par daiļradi - tā ir laušanās cauri kādai sienai, akmens mūra dragāšana kailām rokām. Tas viss, kas cilvēkā ir neīsts, svešs, ārisķīgs - tas arī veido mūri, kam katru reizi no jauna jāizlaužas cauri. Ja neizdodas izlauzties, nav iespējams godīgi izteikt sevi."
/Vīvi Luika, 45.lpp./

"Kad es te par to runāju, tad var šķist, ka es zinu, kā tas viss notiek. Es nezinu."
/Vīvi Luika, 46.lpp./

"Rakstnieku par rakstnieku padara noslēpums, tas, kas paliek starp rindām, kas nemaz nav uzrakstīts."
/Vīvi Luika, 65.lpp./

Kādreiz sev jautāju, kurās norisēs tad būtu gatava būt godīga un, kad savukārt man bail. Fotogrāfijā dažkārt esmu godīgi likusi bildi iekšā tādu, kāda ir. Citreiz, protams, nobīstos. Regulāri. Un vienlaikus, diezgan skaidri saprotu, ka visu tāpat nevaru, visu ietvert, visu atainot nesanāk. Mirkli. Tad kādu citu reizi vēl mirkli. Un ik pa laikam. Ne tikai smuko. Bet arī ne tā, ka tikai skaudro.

Domāju, ka fotogrāfija savā ziņā ir inscinēšana. Mazliet negodīgi, nereāli. Tu nofokusējies uz to, ko gribi. Izdomā noteikumus. Lai gan dzīvē pastāv viss vienkopus. Aiz bērnu šūpolēm gruveši. Putniņš zaros, apkārt zampa. Lakatiņš uzklāts uz dīvāna, bet tapetes lobās nost. Taču arī autorežīmā vienādi asās bildes ir nekādas, par daudz, tāda trokšņainā ikdiena. Re, dzīve. Nu, reāla taču. Bet fokusēšanās, aparatūras iestatījumi, režīmi, pēcapstrāde jau vairs nav tik godīgi, kaut ko pārtaisa, vienu uzsver cita vietā.

Tomēr ir vēl kaut kas. Stāsts. Tā arī ir izvēle, fokusēšanās. Par kaut ko mēģināt pastāstīt mazliet vairāk, pie kaut kā pakavēties. Atzīt, kas tevi uzrunājis, atzīt, ka tev vispār ir sava balss ikdienības ietvaros. Fokusēties uz to, ko atzīsti, kas šķitis svarīgi, kaut vai epizodiski.

"Jautājums ir par PATIESĪBU - vienalga, vai mēs runājam par vārdiem, bildēm, skaņām vai pavisam ko citu."
/Hedi Rosma, 72.lpp., grāmatā vietām lietoti lielie burti/

"Rakstiet vienmēr par to, par ko jūs visvairāk kaunaties. Nesakiet, ka jūs ne par ko nekaunieties."
/Hedi Rosma, citējot kādu autoru, 93.lpp./

"Protams, cilvēkā ir arī daudz šausmīga un apkaunojoša. Manī un tevī tāpat kā citos. Bet nekad nevajag aizmirst, ka mūsos ir arī brīnumdarītājs spēks. (..) 
Tā kā cilvēks dzīvo, tad ir nenovēršami, ka viņš arī taisa mēslus, bet viņam nav pienākums savos mēslos vārtīties un ar mēsliem identificēties. (..) 
Drīzāk cilvēks ir kā koks, kura saknes ir dubļos un mēslos, bet galotne saulē."
/Vīvi Luika, 94.lpp., izcēlums mans/

"Jo vienmēr ir KAUT KAS VĒL. Kaut kas paliek aiz vārdiem, ir kaut kas, ko nav iespējams izteikt."
/Vīvi Luika, 113.lpp./

Par fotogrāfijām, bildēm, visiem snapšotiem, ir arī sajūta, ka par daudz. Ka aptrūkstas enerģija visu laiku reaģēt. Tāpēc atrodos procesā, vēl mācos, ne vienmēr sanāk, bet mēģinu - neizlikt par daudz. Un tai pat laikā dažreiz arī atklāties. Jo otra sajūta tāda, ka vairs nav vēlams padalīties ar kaut ko skaistu. It kā glītais automātiski būtu degradēšanās pazīme. Ko savukārt negribētos gluži. Jo par notrulināšanos atbildam paši, varam reizēm taču izvēlēties, cik daudz, neizslēdzot pavisam. Baudīt, bet neklaigāt. Priecāties, ir skaistie brīži, ir sirsnīgie, ir siltums, arī laimīgie momenti, mīļums un mīlestība nav atcelta, nenozīmē infantilumu, bet nav arī tikai un bez mitas vajadzīgs apliecinājums.

Kaut kur lavierējam, balansējam.

Pilsētas labirinti un dzeja. Inga Gaile "Migla"

Pilsētas un miglas motīvi. Sieviete, vīrietis, bērns. Dzeja, kas pārvietojas, apgūst, izzina ielu musturus, iesākumā jaunības gadu biedru kompānijās, vēlāk rimtākos sadzīves vērojumos, arī jautājumos par jēdzīgo. Dzeja, kas runā balsī, ne no tribīnes, bet tepat, kaimiņu kāpņu telpas logailā, līdzās netālu ejošajos cilvēkos, tu un es, mēs arī to varam saklausīt dažu rītu vai vakaru, vien dzejā tas trāpīgos, poētiskos vārdos. Vietvietām aizsākoties ar svelmi, turpinoties tumsas apjautā, tad nākotnes vīzijas redzējumā, nenoliedzot, spēcinoties.

"Miglas" lasīšana bija skaista pieredze, bagātina un padara labāku (dienu, mani). Par to arī vislielākais paldies! Jo dzīvē, ikdienas mērojumos ne katru reizi tas notverams, - izjūtu spēks, dažreiz samanāms, bet ne vienmēr, vai arī nepietiek laika, brīdis aiz brīža. Rakstīts vārds turpretī, ja uzrunā, ja saviļņo, spēj paveikt to jebkurā diennakts stundā, jebkurā vietā, transportā braucot vai mājās un mājas džemperī mizojot un vārot kartupeļus. Tāpēc lasot sajutu arī visu nelielo notikumu dzīves prieku. Laba un laimīga sirds jušana.

----------

30 jautājumi, kurus cilvēki neuzdod viens otram

Vai tev šodien ir tik daudz prieka, ka pietiktu arī man? (..)
Vai tu atnāksi vienkārši pasēdēt, paskatīties laukā pa logu? (..)
Ko tu paņemsi līdzi, kad aiziesi prom? (..)
Kam jānotiek, lai tu saņemtos darīt to, ko gribas?

----------

(..) Ir brīnums diena šī,
un kāda daļa, cik tā nogurusi, cik tai krunku, cik daudz šai dienā līst,
šis mūsu dzīves laiks, un elpo debesis,
un šis nav iespējams, un tas nav iespējams,
un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir un klusums, čuksti, glāsti
   un pēkšņa apjauta, tu esi dzīvs. (..)

Tā gaisma, kura nāk no stipras ticēšanas,
no lēnas piederēšanas un maigas pazemības,
šai dienā visus elektrības vadus bizē sapina,
un eņģeļi nu dzied: priekš kam mums elektrība.
Tā gaisma, kura nāk no maigas dzīvības un stipra spēka
dzīvi izturēt un debesīs vēl pamanīt -
iet putni prom,
bet drīz būs baltais sniegs,
tad svecītes,
tad salūts,
pavasara vēji.
Un atkal jauna elpa pret debess loku kliegs,
paldies tev, neiespējamais,
ka man tu noticēji. 

Baudīt prāta iztukšošanas sajūtu

Apgāda “Jumava” izdotā Uves Timma grāmata "Putnu vērotājs" radīja vēlmi lasīt nesteidzīgāk, pakavējoties aprakstītajās noskaņās, tieši to pakāpeniskajā ritmā. Stāstījuma centrā Ešenbahs, viņa paša vārdiem: vienkāršotājs, uzklausītājs (ar taujātāja dotībām), aprakstītājs, novērotājs. Viņš mazliet asociējas ar pagurušu vīru, kas pēc smaga darba, intelektuāla vai fiziska, atlaidies gūt atelpu, visbeidzot atvirzīdamies no steigas, burzmas, arī mūsdienu pasaulē tik populārā dinamiskuma, ka cilvēkam daudz jāvar un jāpaspēj. Tekstā pamazām atklājas apstākļu maiņas iemesli, došanās prom no pilsētas un patvēruma gūšana nomaļā, visai skarbā dabas ielokā, kad apkārt "vējš, smiltis un putnu klaigas". Jāatzīst, ne bez devas rūgtuma un smaguma dažos momentos, jo "eksistē laika trūkums. Tas savukārt noved pie tā, ka cilvēks kļūst rupjš". Tomēr, lasot, tas nelika vēlēties vieglāku izklāstu, jo rodas simpātijas attiecībā uz nosvērtības mēģinājumiem, ejot izraudzīto ceļu, kas varbūt neatbilst kādai šķietamajai normai, bet arī neuzliek nebeidzamības pienākumu un ļauj pietuvoties vairāk dabiskajam iekšējam stāvoklim.

"Putnu vērotāja" stāstīto var uzlūkot arī no tā skatījuma, cik dažādi iespējams reaģēt uz notiekošo. Satricinājumi, kāpumi, kritumi, saviļņojumi mēdz atgadīties ikvienam. Tālākais ir reakcijas, kas izvird vai arī sākotnēji tiek slāpētas, un vēlāk jau reakcijas uz reakcijām. Iesākumam atainota darbīgo, visnotaļ intelektuālo ļaužu sabiedrība: Ešenbahs kopā ar Zelmu, savukārt Anna kopā ar Ēvaldu. Pāru draudzība ērta komunikācijā, neviens neaizsvilstas, viss šķietami labvēlīgi mierpilni saplānots. Vakarēšanai uz galda vīns, bērni savās istabās. Neviena iemesla sānu skatienam. Un tomēr tas notiek, varbūt nostrādā kāds ķermeņa raidīts signāls, vai arī - varbūt iemesla nemaz nav, katrā ziņā, ne tāda viennozīmīga, kas definētu vispārēju sajūtu ķīmiju, cilvēks vienkārši "ir laimīgs, bet grib vēl vairāk".

Izpaužoties sekām, katrs no iesaistītajiem mēģina emocionāli glābties. Ēvalds, iepriekš raksturots kā plānotājs, atklājas jaunās izpausmēs. Anna un Zelma rīkojas piepeši negaidīti. Ešenbahs pieredz sabrukumu, - fizisku, garīgu, personisku, profesionālu. To, kas norisinās turpinājumā, nodaļu pēc nodaļas šķetina atmiņu un tagadnes apkopojums. Diezgan reālistiski izjūtams, ka ideālie personāži nepastāv. Arī Ešenbahs nav visā tikai cilvēcības iemiesojums. Viņš tāpat kaut ko nav jaudājis, tas nebūtu mākslīgi izdarāms, ja ietu pret iedabu. Atklājoties cilvēkam, gan spēcīgākajās izpausmēs, gan vājumā, reizēm var rasties kārdinājums iebilst, pamudināt. Vienlaikus, šīs grāmatā sakarā tas īsti nebūtu jēdzīgi. Jo poētiski atklātajā tekstā, reālais atveidodojums ir pārlieku dažāds un daudzpusīgs, gan patīkams, gan nē, gan saprotošs, gan noslēgts, gan klātesošs, gan nepieejams. Drīzāk grāmata ļāva viegli nojaust varbūtējās atbildes, bet neprasīja to viennozīmīgu tulkojumu, atstājot brīvu telpu nākotnes domām.

"Viņam vairs nebija nekādas vēlēšanās. Jā, tik vienkārša, tik nesamākslota bija atbilde. Trūka vēlēšanās. Ešenbaham bija zudusi patika vai arī, precīzāk izsakoties, viņš vairs nevarēja pateikt, kāpēc viņam būtu jāstrādā tāpat kā līdz šim." ( 165.lpp.)

"Ešenbahs izbaudīja šo prāta iztukšošanas sajūtu. Viņš pamatīgi pārdomāja šos vārdus: prāta iztukšošana. Tas varētu atvest sev līdzi kādu citu vārdu: meklēšana." (166.lpp.)

Nikola Jūna "Viss, itin viss"

Labestīgi, sirsnīgi, viegli lasāms, jauneklīgs stāsts! Varētu teikt, piemērots pusaudžu auditorijai, bet ne tikai. Ir skaisti lasīt par pirmo jūtu mošanos dzīvē, par bailēm ļauties, un tomēr ļaušanos. Kā arī, priecē smalki, melnbalti noskaņu zīmējumi, ko radījis grāmatas autores dzīvesbiedrs. Savukārt teksts mijas ar sižeta stātījumu un vietām saraksti e-pastā. Dažādota grāmata.

Ja ir lasīti un ir patikuši tādi publicējumi kā Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vaina", Reinbovas Rouelas "Eleonora un Pārks", tad pastāv iespēja, ka patiks arī "Viss, itin viss". Varbūt šeit neatradīsies tik dziļš vēstījums, cik vienkārši sirsnīgi, dzīvi apliecinoši meklējumi.

"Tas, ka tu nespēj izbaudīt visu, nenozīmē, ka tev nav jāizbauda nekas." (86.lpp.)

"Tāpēc cilvēki viens otram pieskaras. Reizēm ar vārdiem nepietiek." (112.lpp.)

- Atnesīsi, lūdzu, papīru?

- Nu jau... Sākas?

- Jā.

- Tad uzreiz varēja pasūtīt grāmatu ar salvetēm.
     

Tā izskan mana dzīvesdrauga komentārs par apraudāšanos, ko mēdzu šad tad pabaudīt, ļaujoties, lasot kādas skumjas vietas grāmatās. Neanalizējot, nepamatojot. Tā vienkārši. Vai arī - iesmejoties, esot emocijās.


"Fotogrāfija ir tāda kā laika mašīna. Mana istaba izplēn, un es atrodos tajā pludmalē, kur mani ieskauj mīlestība, sāļais okeāna gaiss, gaistošais siltums un saulrieta izstieptās ēnas." (167.lpp.)

Bet tikmēr, pie mums, šī gada siltā novembra noslēgumā, laukā paspējis uzsnigt pirmais sniegs.

Inga Gaile "Piena ceļi"

Viņa. Sieviete. Bieži palikusi noliektu galvu. Tais brīžos viena. Asarām straumēs. Vārdi sāpīgi trāpījuši. Viņa. Tā, kas kādam nav. Pietiekami jauka, pietiekami slaida, skaista. Kurai nav "astoņpadsmit roku, lai pabarotu bērnus, aprūpētu mammu un vēl uzkoptu".

Viņa - vairāku stāstu liriskā varone - mēro ceļu no nedrošības uz savas izvēles apzinātu atzīšanu, sava dzīves ceļa uzsākšanu, pieņemtā lēmuma īstenošanu. Iesākumā jauna, vēl meitene, kurai iedvests, ka ne ar ko nav īpaša, ka nekā jēdzīga. Un pēc tam, pakāpeniski, jau ar pieredzi, viņa vairāk apgūst un atgūst sevi.

"Es stāvu gaismas šaltī.
Tātad viņiem ne vienmēr ir taisnība. Tātad es varbūt nemaz neesmu tik šausmīga. Tad varbūt es varu iet un grauzt savus zaļos kātus un sapņot aiz šķūņa. Tātad varbūt es varu skriet. Tātad varbūt es varu raudāt, kad viņa uzvelk savu plašķi un aiziet. Varbūt es varu."
/stāsts "Stāvu gaismas šaltī"/

Grāmatā ir garīgas nostājas skaistums.
Autore, kā vēsta populārs meklētājs tiešsaistes pārlūkā, ir skaista un arī gana enerģiska.
Ar savu redzējumu, savu vārdu, balsi.
Un viņa nevis "varbūt", bet jau ir ļoti daudz paveikusi, joprojām paveic, un viss vēl notiks.
Ne perfekcijās vai ideālismā, bet kā cilvēks, reāls arī ikdienas dzīvē. Kā cilvēks - radoša personība.
Viņa - māte, kuru sastopam "Piena ceļu" lappusēs.

 

Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Visa mirklīgi pazibošā līdzsvarošanās mēģinājumi.
Dienu riti abos virzienos, gan tuvojoties pieredzētajam, gan atlaižot, kad brīdis pienāk.

Grāmata, kā atmiņu plaiksnījumi, cits citam pārklājas, vietām atstāj sajūtu, ka atcerēšanās momenti nekad nav kontrolējami, tā ir kā pašsaprotamība, eksistences dāvana, un arī kaut kas nenotverams, - "mana papīra atmiņa" (96.lpp.).

Grāmata Modas balsī liegi vaicā...

Vai mēs tiešām zinām, kā par mums domā mūsu mātes, (kad pašas jau esam kļuvušas mātes), kā par mums domā mūsu tuvākie? Mātes (ikviens vistuvākais cilvēks), domā ar sirsnību, lai gan varbūt ne vienmēr visu spējušas dot, ir pieļāvušas reiz arī kļūdas, nav bijušas līdz galam ideāli, bet vienmēr kaut kur paliek gaišums, tas vienkārši nav perfekts, tas ir cilvēcisks, un cilvēks... Arī mēs. Jā, vai gan ir nepieciešams atgādinājums, ka cilvēks ne vienmēr visu paspēj, izdara, vārdos pasaka.
Tomēr jūt gan.

"Viņa tur manu roku, taču necenšas notvert manu skatienu kādā no lifta spoguļu sienām. Viņa uz mani ir pārskaitusies. Šādi aizblandīdamās, es esmu viņu uztraukusi. Savādi, kā viss apgriežas ačgārni. Kad Helēna bija maza, viņa vienmēr bēga prom. Reizēm atradu viņa skolas somu līdz pusei pilnu ar džemperiem, apdauzītiem āboliem un mīļākajiem gliemežvākiem, bet, ja nu šādas pazīmes biju palaidusi garām nepamanītas, man nācās viņu meklēt tīrelī." (47.lpp.)

"Apstājos un nopētu viņas seju. Jā, es viņu pazīstu. Protams. Taču, ja neņem vērā to pīrsingu lūpā, viņa nudien varētu būt Helēna pirms daudziem gadiem, tās pašas blondās cirtas. Tikai viņa izskatās laimīgāka. Mana meita laikam ir laba mamma, tā izskatās." (223.lpp.)

Vai draudzība katrā vecuma gadalaikā ir vienādi spēcīga, nepārtraukti nozīmīga?

Jo Moda ik grāmatas nodaļā mēģina atcerēties sev pazīstamus cilvēkus, kurus laiku nav sastapusi, vēlas piedomāt par viņiem, paglabāt cerību, zināt, ka viņi bijuši ļoti svarīgi, joprojām ir, ka varbūt viss būs labi.

"Grīļodamās pieceļos, dārzs ap mani palsi mirguļo, nemetot ēnas, un piepeši tālumā pār kokiem iedzirkstas bāli zeltainas gaismas mēlītes. Rītausma uzplaiksnī kā izšauta lode. Ar pēdas iekšamlu iebīdu izkašņāto zemes kaudzi iekšā bedrē un piemīdu, lai svaigie rakumi atkal ir gludi un plakani. Austs rīts, un es esmu dārzā. Cik jauki, nudien. Cik skaisti. Ieelpot drusku svaiga gaisa un skatīties, kā lec saule." (68.-69.lpp.)

Laura Vinogradova "Izelpas"

Neliels izelpu krājums par to, ka dzīve... Ļoti dzīvojama. Vienlaikus ar to, ka jūtama, sāpāma, skumjama, kliedzama, sitama, smejama, mīlama, smaidāma, gaidāma, cerama. Dzīve - pagātnē, un tagadnē pieredzama, un nākotnē iespējama. Jo mēs vienā un tajā pašā laikā kaut ko zinām, bet kaut ko citu tikai minam un nezinām. Tam visam daudzkārt līdzāspastāvot. Cilvēkiem, notikumiem, bērnībai, pieaugušo izvēlēm, kļūdām, atkal citām izvēlēm, centieniem, gājumiem, ritējumiem. Sievietēm un vīriešiem, ar viņu katra vēlmēm, redzējumiem, iedabu.

"Es priecājos tik ļoti, ka viendien parkā uzlienu vītola zarā, kas noliecies pāri dīķim, un vēroju sevi ledus spogulī. Norauju cepuri un ar savu vēl pliko galvu laimīga sēžu kokā. Cilvēki, iedami garām, nekautrīgi mani pēta. Varbūt nav redzējuši daudz pieaugušo, kuri ziemas salā pliku galvu sēž kokā. Un man gribas viņiem saukt, ka es priecājos un lai priecājas arī viņi. Ir jādzīvo!"
/stāsts "Pļauka"/

Tuvojas ziema, spelgonis, aukstums, lietus, tumsa. Pirmais, zināma nepatika pret dabas stihijām, dienu iedalījumiem. Ātrāk Ziemassvētkus, pēc tam ātrāk pavasari. Šo visu nē. Kāpēc, priekš kam. Gribas baudījumu un patīkamo. Bet ir taču iespējams un gadiem to arī darām, izdzīvot gadalaikus. Katram mēnesim savs. Nedēļai. Notikumam. Protams, nav bez mitas tīkamais. Un tomēr, arī ir. Ik pa laikam. Smaids. Uzrunājoša grāmata. Spēcīgs vārds. Tuvs cilvēks. Sarunbiedrs. Filma. Pastaiga. Elpot dabu. Ainavas. Miera brīdis. Turpinājumi.

"Vai mana dzīve mainīsies, ja zināšu? Vai, saņemot atbildes, es atgūšu redzi? Vai būšu laimīgāks? Vai zināšana cilvēku dara laimīgu?"
/stāsts "Kailie koki"/

Tāpat, vai amats, vai ienākumi, vai māja, respekts un citi tie momenti dara? Ja dara laimīgu, labi. Jo ne sodīt. Bet, ja nedara, tātad kaut kas cits dara, - kas, kur, kad - Tevi Laimīgu?

Savukārt lasošo, skatošo, klausošo mani valdzina pārdomu rosinātāji, kas ļauj arī laiku pie sevis tā mierīgi nodabā. Jo ne uz visu ir atbildes. Bet sajūtas ir. Gandrīz uz visu. Uz šo stāstu krājumu, uz Lauras rakstīto sajūtas ir. Dažādas, jo arī stāsti dažādi, - skaudri, spēcīgi, dzīvot tiecīgi. Cerīgas kopumā sajūtas. Un prieks par iespēju. Jo lasīt interesanti, teksta ritējuma ziņā viegli, cilvēciski saprotami, dažu atskārsmju piepildījoši.

"Man vajadzēja tikai mierinājumu, kādu, ar kuru parunāt." 
/stāsts "Kaķis"/

Tāpēc par grāmatu autorei sirsnīgs paldies! Tiku sakustināta, domāta, justa, un parunājos ar šiem esības fragmentiem, izstāstītajiem momentiem, arī kliedzieniem un nesapratnēm, mēģinājumiem tālāk uz priekšu dzīvē, katram pēc iespējām un pēc viņa paša. Laimes.

"Aiz loga snieg. Jākobam nav aizkaru, kailie koki pa logu skatās uz mums. Melna nakts un lēns sniegs."
/stāsts "Kailie koki"/

Un mana rudens loga fotosajūta oktobra izelpā.

 

"Grāmata, kuras nav"

Nesen izlasīju kādu nelielu, viegli tveramu "Grāmatu, kuras nav. Kā izkļūt no vāveres riteņa un nopurināt putekļus no sava sapņa", autors - Alekss Novaks.

Rezumējoši: grāmata - motivators. Rosina, atgādina noticēt sev un vairāk darīt to, uz ko iekšēji ir vēlme virzīties (profesionāli, personiskajā dzīvē).

Bija vietas, kur ieteikumiem mazāk piekritu, bet kopumā - guvu šobrīd vajadzīgo motivāciju. Tāpat bija samanāmi izteikumi, kas tulkojumā latviešu valodā neskanēja īsti dabiski (oriģināls krievu valodā). Savukārt patika, ka autors piedāvā konkrētus ierosinājumus, tiesa, dažus no tiem kaut kur jau esmu lasījusi, bet šobrīd atsvaidzināju zināšanai.

Un pieturas punkti, kurus piefiksēju:

• nenoteikt termiņus personiskajām vēlmēm
  (zinu, ko vēlos, bet to, kad tieši, atstāju dzīvei - šoruden, nākamgad, vai arī - īstenosies kaut kas cits un citā laikā)
• iziet no pretējā un noteikt nevis maksimālo, bet gan - minimālo latiņu
  (nevis spēt vislabāk, un uztraukties, ja nesanāk, bet paveikt būtiskāko pašlaik)
• ja ir reizes, kad pozitīvisms neveidojas un mākslīgi to nevar radīt, tad vismaz būt neitrālāk
• trenēt spēju ļauties jaunajam, mazināt bailes no nezināmā
  (iet uz veikalu pa citu ceļu, aizbraukt ekskursijā uz vietu, kur nav būts, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no tās sfēras, kas interesē)

Dzīve. Dzeja

Svētdiena. Dzejas dienu 2018 noslēgums.

Diena saulaina. Bijām lēnā pastaigā ar suņmeiteni. Parkā uz soliņa sauļojās pusizmeties vīrs, zālītē apsēdusi kāda jauna sieviete ar viņas suņbiedru. Caur koku galotnēm, kā vienmēr, saule, un, kā vienmēr, tas šķiet poētiski, lai gan pieredzēts bieži, sižets atražojas, bet tik un tā, patīk. Telefonā, austiņās skan audiogrāmata angļu valodā, ko kādreiz esmu lasījusi latviski, zinu par ko tā ir, bet lielāko tiesu skanējuma nesaprotu, tomēr ieklausos, mēģinu atsvaidzināt svešvalodu.

Tā staigājoties, ienāk prātā kaut ko uzrakstīt par dzeju. Ne daudz. Kaut ko. Padalīties ar dažiem šī gada dzejas rindu atradumiem, kas kaut kad pierakstīti zilajā kladē, ko saņēmu dāvanā no tagad Anglijā dzīvojošās draudzenes, vai arī tikuši saglabāti datora grāmatzīmēs. Un pievienot pērnā rudens foto. Jo šoruden fotografēts mazāk. Ne tāpēc, ka iedvesmas mazāk vai negribas, bet ir kaut kā mierīgāk, vienkāršāk.

----------
update
me
you have access
to my
old version

search in the settings
and update manually

use me more
update me regularly

          Inga Pizāne, Having Never Met


----------
atklāsmes brīdī iesāpas krūtis
aug
kreisā lielāka
tai ir sirds

          Madara Gruntmane, Dzērājmeitiņa


----------
Nāk mazās lietas līdzsvarot,
viss lielais mēmi stāv aiz tām.

          Elīna Līce, Redzu

----------
sieviete stiepa pavasari
pa Tērbatas ielu līdz tirgum -
mazliet baltvīna,
dzelteni ziedi un
savāda aprīļa smeldze

katru reizi tevi satikt
ir kā nepārtraukti atvadīties -
āda fotogrāfiski konstatē
tava attēla izdzišanu
atmiņu vien skartajā
teritorijā

          Iveta Ratinīka, tikko & tikai

----------
Postkomunikācija

Visi operatori ir aizņemti.
Vai tas nozīmē, ka jau nākamajā brīdī -
viņi būs brīvi un laimīgi?
Bagāti un veiksmīgi?
Neatkarīgi un mierīgi?

          Sergejs Timofejevs, Реплика / Replika

----------
Viss ir labi

Viss ir labi.
Kokiem no rīta
pret bālām debesīm tīri
ierakstījies ik zars, sniegā
spēlējas vāveres, istabā vaļā
grāmata uz galda,
blakām logam. Viss
ir labi.

          Valda Dreimane, Kad dzīvošu otru reizi

----------
un pat nav laika atskatīties
klapatas klapatas
skrien uz apli
ne apstāties
ne apsēsties
ne parunāt ar draugu
sak kā tad tev klājas
pat neiespēj
uzpīpēt skriedams
sākas jauns aplis
arvien ātrāk un ātrāk
bet bērni stāv blakus
līksmi sauc
skatieties skatieties
kāds skaists zirdziņš

             Aleksandrs Makarovs-Krotkovs,
http://www.punctummagazine.lv/2018/07/27/neka-lieka/

Paolo Konjeti "Astoņi kalni"

"- Ja kāds nolemj dzīvot kalnos, tas nozīmē, ka lejā viņam neliek mieru.
- Un kas ir lejā?
- Saimnieki. Armijas. Priesteri. Priekšnieki. Kā nu kurā gadījumā." (40.lpp.)

Grāmata - Paolo Konjeti "Astoņi kalni", kas jau ar pirmajiem iespaidiem vedināja domāt par nesteidzīgu, meditatīvu, mierīgu, iekšupvērstu stāstu par bērnību, attiecībām ar vecākiem, pieaugšanu, draudzības līkločiem. 

"Mēs satikāmies it kā eksistenciālā pauzē, kad kaut kas ir beidzies, bet nekas jauns vēl nav sācies, lai gan to abi sapratām tikai krietni vēlāk." (152.lpp.)

Tomēr, kā izrādījās, stāsta iesākums man nebūt nevedās tik viegli lasāms. Patika psiholoģiskie, pārlieku neuzsvērtie, tikko jaušamie ļaužu un apkārtējās vides, dabas apraksti. Lai gan, sākumā pietrūka mazliet lielākas ticamības, konkrētāku detaļu, vairāk atklājošu iemeslu notiekošajam, kāpēc kaut kas norisinās tieši tādā veidā. Likās paskumjš pamatos vēstījums, kas šķietami tālu neved. Iespējams, nav arī vienmēr noteikti jābūt skaidram galamērķim, var būt dzīve pašas dzīves dēļ, process, bet visvairāk sāka aizraut tieši posms tekstā, par jau pieaugušo dzīvi, kurā atklājās detaļas. Secinājumi, pieļāvumi. 

Detaļas ir tas, kas saista daiļliteratūrā. Ne tikai stāsts par to, kā kaut kas paveikts vai, kā, iespējams, nevajadzētu, jo pēc tam atklājas sekas, bet tieši nelielie sīkumi, pārdomu brīži, žesti, viedokļu maiņas, kad izrādās... Un tālāk seko tas, kas atklājas. Var būt arī ne līdz galam pateiktais, tomēr no aizklātāka top vairāk sajūtams, secināms. Tādā ziņā, grāmatas noslēgumā palika spēcīga pēcsajūta, kā dēļ es priecājos, ka izlasīju šo darbu, un vēl mazliet atstāju sev telpu paturpināt pārdomas iekšēji.
 

" - Zini, nav svarīgi, cik ilgs laiks būs vajadzīgs. Šai darbā nevajag par to pārāk domāt, citādi var saiet sviestā, - viņš teica.
- Tad par ko gan vajag domāt?
- Par šodienu. Paskaties, cik skaista diena!" (120.lpp.)

"Tā nu es sāku raudzīties uz visu šo avantūru mazliet citām acīm. Līdz šim biju domājis, ka atrodos šeit tikai sava tēva dēļ, lai paklausītu viņa gribai, lai izpirktu savu vainu. Taču brīdī, kad redzēju Bruno iztēlojam gaisā izkapti, saņemtais mantojums man likās drīzāk tikai kā atlīdzinājums, kā vēl viena iespēja atjaunot pārrautās draudzības saites." (121.lpp.)

"- Kas tur uz auduma rakstīts? Viņš pavaicāja.
- Lūgšanas par veiksmi, - es atbildēju. - Lūgšanas par pārticību. Mieru. Harmoniju.
- Un tu tam tici?
- Kam? Harmonijai?
- Nē, lūgšanu spēkam.
- Nezinu, tomēr tas uzlabo man omu. Tas jau nav maz, vai ne?
- Nav gan, tev taisnība." (205.lpp.)

Nelasīšanas posmi

Dažreiz tādi posmi atgadās - kaut kā, kas ierasti darīts, nedarīšanas vai mazāk darīšanas laiks.

Piemēram, nelasīšanas posmi, kad lasīts krietni mazāk. Domāju, tas ir pilnīgi dabiski. Tas nav nekas neparasts. Kādā dzīves jomā pārsvarā ikviens ar to saskaras. Iemesli visdažādākie.

• Laiks tobrīd aizpildīts ar kaut ko citu, ne mazāk tīkamu, izklaidi vai vaļasprieku. 
• Pārmaiņas dzīvē, kuru ietvaros domās un/vai darbībā vajag pievērsties kaut kam citam.
• Ir zināma pārsātināšanās, piesātinājums, vajag pauzi.

Vienkārši, tāda dzīve. Uztraukumam tādēļ nav pamata.
Bet ir pamats - atļaut sev to, kas notiek tieši tai brīdī. Atļaut sev kaut ko arī mazāk darīt. Nogaidīt.
Dzīves mainīguma ietvaros, vēlāk kaut kas vēlreiz pamainīsies, radīsies jauni impulsi, jauni iespaidi, iedvesmas brīži, aktīvāki savukārt posmi.

Un tas nenozīmē, ka noteikti mazinās patika uz darbību, kas kādubrīd netiek ierasti daudz veikta.
Mazāk nenozīmē mazāk patikt.
Visu laiku intensitātē, virsotnē atrasties ne vienmēr ir iespējams.
Taču var iegūt šībrīža pārtraukuma pieredzi.

P.S. Foto tapuši aptuveni pirms pusgada.
Grāmata: Ingere Frīmansone "Kailo sieviešu sala"

Migla

Kādu rītu bija ļoti skaista migla. 
Un ar miglu man ir īpaša saskarsme. 
Nomierina. 
Liekas skaista. 
Saudzējoša. Meditatīva. 
Tad tapa pierakstu grāmatzīme. 
Un grāmatas lasīšanas noskaņa.