svētdiena, 2019. gada 23. jūnijs

Kā ar pofigismu?

Piesaistīja grāmatas virsraksts un vizuālais noformējums, vēlējos izlasīt. Vispirms gadījās iepazīt tekstu krievu valodā, kas ļoti uzrunāja. Tad nolēmu iegādāties latviskoto izdevumu - Marks Mensons "Smalkā pofigisma māksla". Un. Te varētu būt vietā jautājums - kā tad ar pofigismu? Varbūt to var attiecināt uz daudz ko, piemēram, arī uz grāmatas tulkojuma kvalitāti? Tomēr, ne gluži. Arī pats autors pauž, ka nebūt pofigisms nav sekojošais - viss vienalga, nekas nesakustina. Tāpēc. Nesaspringstot, tomēr izsakoties, grāmatas tulkojums latviešu valodā ir maz baudāms, dažbrīd knapi uztveramas domas, citviet lietoti tādi kā senatnīgāki vārdi, izvēlēti sinonīmi, kas kopskatā īsti nesaskan ar pašu vēstījumu, tuvinātu mūsdienām un šim laikam. Ja nebūtu iepazinusies ar tulkojumu krievu valodā, iespējams, nodomātu, ka autora valoda nav pietiekami plūstoša, tomēr, arī tai gadījumā tulkotāja vērtība ir spējā radīt piemērotāku skanējumu, noskaņu dzimtās valodas izteiksmē, adaptēt tekstu, ne tikai punktuāli iztulkot vārdu pa vārdam vai arī izlaist caur mašīntulkotāju un mazliet pieslīpēt. Varbūt es nezinu kādus apstākļus, kā arī, varbūt šī ir tikai mana subjektīvā uztvere. Tomēr, ņemot vērā, ka grāmatas glītā dizaina risinājuma dēļ, kas man gan patīk, iegādes samaksa visai augsta, ieteiktu lieki netērēties un iegūt īpašumā vai nu oriģinālvalodas izdevumu vai arī krievu valodā tulkoto. No latviešu valodas tulkojuma man grūti pat piemeklēt kādus citātus, ko citkārt labprāt daru, pabaudot vārddomu intonāciju.

Tātad, pofigisms.

Par to domājusi ik pa laikam dzīvē, atzīstu, ka īsti nepadodas, vismaz arvien mēdz notikt situācijas, kurās es varētu mazāk satraukties par kaut ko, mazāk iekrist stresā, mazāk pati sevī kultivēt kādus iemeslus un aizdomas, bailes, nedrošību.

Taču, vēl kaut kas.

Visu nevar tā samērā fanātiski izskaidrot tikai ar vienu radikālāku pamatdomu, redzējumu, sistēmu. Viss nav viens skaidrojums, viens definējums. Tā man joprojām šķiet. Viss nav tikai pārsvarā laime, tikai apmierinājums. Vai pārsvarā un galvenokārt nepatīkamais un grūtais. Un viss nav arī tikai pofigisma atzīšana, tāda veida raudzīšanās.

Vienlaikus.

Kaut kas tajā ir. Jo patiesi, var taču ik pa laikam, savureiz, paraudzīties uz dzīvi, uz sevi pašu kā ne tik ārkārtēji vērtīgu, ne tik izteikti svarīgu. Ka ne vienmēr mūsu pārdzīvojumi ir tie unikālākie un nozīmīgākie. Ne vienmēr mums taisnība. Ne vienmēr arī nav. Var dažādi. Bet pamatā, kāpēc tam piešķirt augstāku svarīgumu - ir taisnība, nav taisnība, ir bijis pārāk sāpīgi, nav bijis pārāk labi, ir bijis nepietiekami, nav atbildis kādiem stereotipiem.

Piemēram, autors stāsta, ka raizējies par ne visai labām attiecībām ar viņa brāli, jo šķiet taču, ka radiniekiem jābūt tuviem, ka - vajag. Un, jā, nevienam neaizliegt tā domāt un darīt, ja cilvēks vēlas palikt pie kādiem uzskatiem. Bet, visbeidzot, Marks Mensons pats atlaida šo (iedomu?, uzstādījumu?), ka vajag. Jā, viņi ar brāli nav pārlieku tuvi. Jā, varbūt kāds uzskata, ka vajag. Bet nav. Un, ko tad. Viss beidzies, jo neatbilst pieņēmumam, viss slikti, pārdzīvot, neatlaist. Un savās domās es to varētu attiecināt uz dažādām norisēm dzīvē. Ka ne viss atbilst kaut kam, ko vajadzētu. Un tas nenolemj. Tas, dažreiz, pofigistiskāk paraugoties, ne vienmēr ir ietekmējami, tāpēc ka gribētos, ne vienmēr ir maināmi, un ne vienmēr pie tā arvien jāpaliek. Tai pat laikā, protams, ir situācijas, kurās kaut ko var darīt un tad arī tiek darīts, domāts, mēģināts.

Kaut kas cits izrādās svarīgāk.

Atbildība par sevi. Nevis par citiem. Nevis pat par tuvajiem pieaugušajiem. Ne apspriest citu rīcības vai nerīcības, vārdus vai nevārdus, attieksmes. Bet uzņemties atbildību par sevi. Kas arī nenozīmē kaut ko vienmēr vieglu. Bet tieši atbildība par sevi var iedot kādu jaunu elpu vai jaunus impulsus, dažreiz, arī atklātāk un godīgāk izmēģinot savus spēkus tajā, kas attiecas uz pašu sajūtām, noskaņojumiem, vēlmēm, mērķiem, iespējām, un arī reālāku sevis, dzīves akceptu.

Kopumā patika pēcsajūtas. Patika tvert grāmatas idejas, kaut vai, lai tikai mirkli mainīgumā padomātu. Iesaku oriģinālvalodā vai krievu valodā, bet ne tulkojumu latviešu valodā, ja vien nav pavisam neaktuāls valodas loģiskums un skanējums.







Nav komentāru:

Komentāra publicēšana