Nikola Jūna "Viss, itin viss"

Labestīgi, sirsnīgi, viegli lasāms, jauneklīgs stāsts! Varētu teikt, piemērots pusaudžu auditorijai, bet ne tikai. Ir skaisti lasīt par pirmo jūtu mošanos dzīvē, par bailēm ļauties, un tomēr ļaušanos. Kā arī, priecē smalki, melnbalti noskaņu zīmējumi, ko radījis grāmatas autores dzīvesbiedrs. Savukārt teksts mijas ar sižeta stātījumu un vietām saraksti e-pastā. Dažādota grāmata.

Ja ir lasīti un ir patikuši tādi publicējumi kā Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vaina", Reinbovas Rouelas "Eleonora un Pārks", tad pastāv iespēja, ka patiks arī "Viss, itin viss". Varbūt šeit neatradīsies tik dziļš vēstījums, cik vienkārši sirsnīgi, dzīvi apliecinoši meklējumi.

"Tas, ka tu nespēj izbaudīt visu, nenozīmē, ka tev nav jāizbauda nekas." (86.lpp.)

"Tāpēc cilvēki viens otram pieskaras. Reizēm ar vārdiem nepietiek." (112.lpp.)

- Atnesīsi, lūdzu, papīru?

- Nu jau... Sākas?

- Jā.

- Tad uzreiz varēja pasūtīt grāmatu ar salvetēm.
     

Tā izskan mana dzīvesdrauga komentārs par apraudāšanos, ko mēdzu šad tad pabaudīt, ļaujoties, lasot kādas skumjas vietas grāmatās. Neanalizējot, nepamatojot. Tā vienkārši. Vai arī - iesmejoties, esot emocijās.


"Fotogrāfija ir tāda kā laika mašīna. Mana istaba izplēn, un es atrodos tajā pludmalē, kur mani ieskauj mīlestība, sāļais okeāna gaiss, gaistošais siltums un saulrieta izstieptās ēnas." (167.lpp.)

Bet tikmēr, pie mums, šī gada siltā novembra noslēgumā, laukā paspējis uzsnigt pirmais sniegs.

Inga Gaile "Piena ceļi"

Viņa. Sieviete. Bieži palikusi noliektu galvu. Tais brīžos viena. Asarām straumēs. Vārdi sāpīgi trāpījuši. Viņa. Tā, kas kādam nav. Pietiekami jauka, pietiekami slaida, skaista. Kurai nav "astoņpadsmit roku, lai pabarotu bērnus, aprūpētu mammu un vēl uzkoptu".

Viņa - vairāku stāstu liriskā varone - mēro ceļu no nedrošības uz savas izvēles apzinātu atzīšanu, sava dzīves ceļa uzsākšanu, pieņemtā lēmuma īstenošanu. Iesākumā jauna, vēl meitene, kurai iedvests, ka ne ar ko nav īpaša, ka nekā jēdzīga. Un pēc tam, pakāpeniski, jau ar pieredzi, viņa vairāk apgūst un atgūst sevi.

"Es stāvu gaismas šaltī.
Tātad viņiem ne vienmēr ir taisnība. Tātad es varbūt nemaz neesmu tik šausmīga. Tad varbūt es varu iet un grauzt savus zaļos kātus un sapņot aiz šķūņa. Tātad varbūt es varu skriet. Tātad varbūt es varu raudāt, kad viņa uzvelk savu plašķi un aiziet. Varbūt es varu."
/stāsts "Stāvu gaismas šaltī"/

Grāmatā ir garīgas nostājas skaistums.
Autore, kā vēsta populārs meklētājs tiešsaistes pārlūkā, ir skaista un arī gana enerģiska.
Ar savu redzējumu, savu vārdu, balsi.
Un viņa nevis "varbūt", bet jau ir ļoti daudz paveikusi, joprojām paveic, un viss vēl notiks.
Ne perfekcijās vai ideālismā, bet kā cilvēks, reāls arī ikdienas dzīvē. Kā cilvēks - radoša personība.
Viņa - māte, kuru sastopam "Piena ceļu" lappusēs.

 

Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Visa mirklīgi pazibošā līdzsvarošanās mēģinājumi.
Dienu riti abos virzienos, gan tuvojoties pieredzētajam, gan atlaižot, kad brīdis pienāk.

Grāmata, kā atmiņu plaiksnījumi, cits citam pārklājas, vietām atstāj sajūtu, ka atcerēšanās momenti nekad nav kontrolējami, tā ir kā pašsaprotamība, eksistences dāvana, un arī kaut kas nenotverams, - "mana papīra atmiņa" (96.lpp.).

Grāmata Modas balsī liegi vaicā...

Vai mēs tiešām zinām, kā par mums domā mūsu mātes, (kad pašas jau esam kļuvušas mātes), kā par mums domā mūsu tuvākie? Mātes (ikviens vistuvākais cilvēks), domā ar sirsnību, lai gan varbūt ne vienmēr visu spējušas dot, ir pieļāvušas reiz arī kļūdas, nav bijušas līdz galam ideāli, bet vienmēr kaut kur paliek gaišums, tas vienkārši nav perfekts, tas ir cilvēcisks, un cilvēks... Arī mēs. Jā, vai gan ir nepieciešams atgādinājums, ka cilvēks ne vienmēr visu paspēj, izdara, vārdos pasaka.
Tomēr jūt gan.

"Viņa tur manu roku, taču necenšas notvert manu skatienu kādā no lifta spoguļu sienām. Viņa uz mani ir pārskaitusies. Šādi aizblandīdamās, es esmu viņu uztraukusi. Savādi, kā viss apgriežas ačgārni. Kad Helēna bija maza, viņa vienmēr bēga prom. Reizēm atradu viņa skolas somu līdz pusei pilnu ar džemperiem, apdauzītiem āboliem un mīļākajiem gliemežvākiem, bet, ja nu šādas pazīmes biju palaidusi garām nepamanītas, man nācās viņu meklēt tīrelī." (47.lpp.)

"Apstājos un nopētu viņas seju. Jā, es viņu pazīstu. Protams. Taču, ja neņem vērā to pīrsingu lūpā, viņa nudien varētu būt Helēna pirms daudziem gadiem, tās pašas blondās cirtas. Tikai viņa izskatās laimīgāka. Mana meita laikam ir laba mamma, tā izskatās." (223.lpp.)

Vai draudzība katrā vecuma gadalaikā ir vienādi spēcīga, nepārtraukti nozīmīga?

Jo Moda ik grāmatas nodaļā mēģina atcerēties sev pazīstamus cilvēkus, kurus laiku nav sastapusi, vēlas piedomāt par viņiem, paglabāt cerību, zināt, ka viņi bijuši ļoti svarīgi, joprojām ir, ka varbūt viss būs labi.

"Grīļodamās pieceļos, dārzs ap mani palsi mirguļo, nemetot ēnas, un piepeši tālumā pār kokiem iedzirkstas bāli zeltainas gaismas mēlītes. Rītausma uzplaiksnī kā izšauta lode. Ar pēdas iekšamlu iebīdu izkašņāto zemes kaudzi iekšā bedrē un piemīdu, lai svaigie rakumi atkal ir gludi un plakani. Austs rīts, un es esmu dārzā. Cik jauki, nudien. Cik skaisti. Ieelpot drusku svaiga gaisa un skatīties, kā lec saule." (68.-69.lpp.)