pirmdiena, 2019. gada 14. oktobris

Atrudens. "Trotuārs"

Līdzīgi, kā mēdz teikt par atvasaru, tā šogad, lietavu vidū, iesilst, iesauļojas - atrudens.
Lasu kādu skaisti iesietu grāmatu, ar baudu veros lappusēs, aplūkoju fotogrāfijas.

Montas Kromas dzejas izlase "Trotuārs" - laikietilpīgs un pilnestīgi veidots darbs, priekšvārdā sniedzot ieskatu autores dzīves un darba gaitās, turpmākajās lappusēs atklājot poētikas mainīgumu dažādajos rakstības veidolos.

Montas Kromas (dzimusi Apse, 1919.gada 27.februāris - 1994.gada 24.jūlijs) daiļradei var piedēvēt tam laikam neierastāku, jauna veida dzejas izkārtojumu, izskatu (vietām garu un īsu rindu mija, biežs iekavu vai punktu katras rindas galā lietojums). Valoda šķetinājusies kā divos piegājienos, atšķirīgos vēstures posmos - iesākumā socreālismā un vēlāk modernismā.
Dzejnieces iedzīvināts, burtiski maņām un mielēm jūtams, pilsētas dunošais ritms, ko teicēja nebūt nenodala no lauku dzīves noskaņām, bet sasaista vienkop, apvienojot zemes smaržu un neona ņirboņu. Gadalaiki jau arī norit visur, ik nostūrī, tāpat cilvēki jūt prieku vai skumjas ikviet, sieviete, vīrietis jūt, neatkarīgi no vides un politiskā režīma, jūt vienmēr, visos laikos.

Kopskatā visvairāk uzrunāja autores vēlāko dzīves gadu veikums un dzeja, kas grafiski tomēr vienkāršāka, līdz ar to man šķita mierīgāka, domīgāka, niansētāka, no kā iepriekš vizuālie eksperimenti mazliet novērsa uzmanību. Taču tieši lakonismā, vienkāršībā visvairāk jautu balsi, kas piederējusi spēcīgam cilvēkam, meklētājai, domātājai.


Dega mežs.
Liesmains līdz galotnēm. Dega mežs.
Cilvēkā.
Dega mežs.
Nodega.
Tagad ir izdedze.
Pārogļojušies kropli stumbri.
Cilvēkā.
Tagad ir izdedze.
Briesmīgi būs tur ieiet.
Visbriesmīgāk būs tur ieiet sievietei, kas mīl.
Izdedzē.
Cilvēkā. 
     // No krājuma "Lūpas. Tu. Lūpas. Es" (1970), 66.lpp.



Trotuārs ir mans draugs, jo tas ir ceļš, tādēļ
neredzu viņu pelēku.
     // No krājuma "Stāvā jūrā" (1982), 136.lpp.



Pilsēta ļoti līdzīga mežam.
Cilvēki - stumbri un stumbri.
Pilsēta ļoti līdzīga jūrai.
Šalc un šalc. 

     // No krājuma "Monta" (1985), 152.lpp.


Savukārt mans ikrīta trotuārs, ceļā uz darbu, ved gar Torņakalna staciju, gar Arkādijas parka vijumiem un tālāk Māras dīķa virzienā, raugot ūdens vizēšanu laternu atspulgos vai pēcpusdienas saulē. 

Gadās arī miglas rīti, nupat arvien tumstošāki, vēlāk mazpamazām skaidrojas, aust.
Pret oktobra oranžkoku galotnēm zilgme un mazs mēness sirpis. 

Ļaudis lielākoties visai miegaini agrajā vilcienā, izkāpj, dodas, ja kompānijās, tad darbadiena, skaiti, jau iesākusies, runājas neitrāli pozitīvismā, vai steidz vienatnes solī kur kurais.
Turpat arī pretīm nāk suņvīrs ar burvīgo takšu šķirnes bumbulīti, kādus itin labi mūsģimenē zinām, atpazīstam spītnieku raksturus un gardēžu omulīgumu. 

Citreiz pīles dzenājas, nebūdamas nemaz tik miermīlīgas. Šoruden arī gulbju pārim, šķiet, ģimenes vai vienkārši biedru pieaugums, jaunuļi vai vienkārši spējākie vēzē baltmirdzošos spārnus, vecākie vai vienkārši rimtākie nosvērtāk peld, reizēm pietuvojoties krastam. 

Siltajās novakarēs gribējās smaidīt, vērojot grāmatu lasītājus, vairāk gan lasītājas sievietes, piesēdot uz soliņiem, atvērtām grāmatu lappusēm un matu viļņiem vējā plīvojot. 

Skaistums. Tādos brīžos labi. Un, lai kas reizēm gadās, visādi epizodiskie sagurumi, sasirgšanas, ir arī šie momenti, kas īpaši, paliek kaut kur sajūtu atmiņās.










Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru