Grāmatfoto: septembris 2022

piektdiena, 2022. gada 23. septembris

Visintīmākā – brīvība*

"Krīt apmetums kā šaubas
sieviete taustās pēc gaismas slēdža (sevī)" // 8.lpp.

"Nonāksim pie atklāsmes, ka
sevi var izpirkt vien pats." // 13.lpp.

"Kokos redzēs pumpurus tikai tie,
kuriem pašiem būs plauktspēks." // 13.lpp.

Ingas Pizānes dzejas krājums "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm".

Atzīšos, ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt. Jo pazīstu Ingu dzīvē un zinu, ka viņa ir brīnišķīgs cilvēks, brīnišķīgs domubiedrs. Un man vienmēr ir patikusi viņas dzeja. Inga pulcē ap sevi skaistus (plašā nozīmē), radošus, sirsnīgus cilvēkus, gan organizējot dzejas un rakstīšanas aktivitātes, gan pulcinot grāmatu lasītājus. Inga ir par brīvību*. Par satikšanos. Par sarunām, skatieniem, atklātību, uzdrīkstēšanos. Visiem nav jāpiekrīt un jāmāj ar galvu citam citu paustajam, un tieši tajā arī ir brīvība. Arī atšķirībās. Un reizēm kopīgajā. Un tieši tad var vēl vairāk novērtēt kopīgo un kopbrīžus, jo tie nav garantēti. Gribētos sacīt – ja meklējat poētisko, lasiet dzeju, tur nav garantiju, ka visiem patiks viens un tas pats, bet tur ir brīvība. Lasiet par izmisumu, un par prieku, par cilvēkiem, un cilvēcību.

"Kad nav vārdu, mēs ejam jūras šalku virzienā.
Un mūsu virzienā krīt sniegs.
Kad vārdu nav, ir ceļš, un rokas fotografē
nepateikto vai nepasakāmo.
Kad nav asaru, ir ziema.
Un jūra neatbild, bet tā ir gana laba atbilde.
Kad jūra neatbild,
ir jāatbild sev pašam, un, lai sev atbildētu,
mēs ejam dzīves šalku virzienā,
un laiks ir dzīvākais no visiem." // 25.lpp.

Agrāk, kad reizēm lasīju kādas citu cilvēku atzīšanās**, ka var, drīkst beidzot dzīvot tā, kā patiesi sirds aicina, un nejusties pārsvarā nelāgi, man likās, tas noteikti ir par tiem citiem, spēcīgākajiem, jo viņi jau ir... Citādāki. Viņi iet un izdara. Kamēr es arvien iepalieku un laikam neuzdrīkstēšos. Ka mani var vainot, norādīt uz nepilnībām, vilkt atpakaļ (ieskanas upura pozīcija, un lai, jā, neideāli, būtībā pašas atbildība, taču to varu izvēlēties vērst citādāku). Un tad reiz pienāk brīdis, kurā – vai nu dzīvot, vai nedzīvot. Un, kamēr varu, izvēlos dzīvot. Un dzīve ir. Neideāla, neperfekta. Nu un? Man ir 40 gadi, esmu brīva. Brīvība šķiet patiesi visintīmākā*. Pirms dažiem gadiem nomainīju darba vietu, sāku strādāt daudz vienkāršāku darbu, paralēli reizēm fotografējot, taču jutos labāk, tad vēlreiz mainīju darba apstākļus, piemēroti introverta dabai, jūtos brīnišķīgi. Izšķīros no ilgām attiecībām, un varu sacīt daudz laba par cilvēku, teikt paldies par pieredzēto, vēlēt labu turpmākajam. Atlaist. Brīvlaišanā otru un sevi. Tas apliecina, ka izvēles var tikt izdarītas. Tāpēc vien uz galvas neuzkrīt ķieģelis, pasaule nesabrūk. Joprojām var notikt ikdienas grūtības, no tām nav visuvarenas apdrošināšanas, bet turpat līdzās arī priecīgie brīži, skaistie, laimīgie momenti. Cilvēki brīžiem ir laime (nepārspīlējot, tieši tāpēc vārds – brīžiem, un šeit pasmaidu). Ingas dzejas grāmata ir laime. Skaistais, krāsainais rudens, pēc tam sniegs, pastaigas, sarunas, aizraušanās (grāmatas, foto, kas nu kuram) ir laime.

Ingas dzejā "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" skaistums mijas ar skaudrumu, tieši kā tas mēdz būt dzīvē. Un, kā dzīvē, tas ir plašāk, ar niansēm, daudznozīmīgi, reizēm rotaļīgi un dauzonīgi, taču tad, apvērsti, skumji un caur sāpēm. Reizēm cerīgi, un tad savukārt atskāršot tumsu. Taču paliekot, joprojām turoties, un tveroties pie dzīves.

"Reizēm ir pilnīga dūmaka,
un neko vairāk arī nevajag." // 43.lpp.

Īsa bibliogrāfiska piebilde. Ingai Pizānei (informāciju apkopojot šobrīd, 2022.gadā) iznākušas četras dzejas grāmatas:

"Tu neesi sniegs" (Jāņa Rozes apgāds, 2016.g.),
"Having Never Met" ("A Midsummer Night's Press", tulkojis Džeids Vils, 2018),
"Siena, ko nosiltināt" (Jāņa Rozes apgāds, 2019.g.,
piešķirta Ojāra Vācieša prēmija 2020.gadā),
"Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" (Jāņa Rozes apgāds, 2022.g.).

Attēlos redzamās un citētās dzejas rindas no krājuma "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm"

Pavisam nesen, 2022.gada rudens pirmajās jausmās, Ingai bijušas sarunas, kas klausāmas:

Man mīļas arī sarunas ar Ingu raidierakstos:

Savukārt Ingas poētiskās fotogrāfijas un ikdzīves pārdomas baudāmas viņas Instagram un blogā.

** Atsauce uz Mairitas Gurovas un Daiņa Gžibovska blogos rakstīto pirms vairākiem gadiem, kad lasīju un tolaik spēju tikai apbrīnot viņu uzdrīkstēšanos. Tādēļ, joprojām, pat pēc krietna laika, paldies viņiem! Un, lūdzu, tie, kas raksta vai runā raidierakstos, turpiniet, rakstiet runājiet lūdzu, dalieties ar pārdomām, atziņām, personisko pieredzi! Tas paliek, un kādam var noderēt, palīdzēt, neatkarīgi no tā, cik sen ir stāstīts.
Kā atgūt sevi | Marii grāmatplaukts
Es pārvācos uz laimīgāku sevi* | D.G.Feltona blogs