ceturtdiena, 2020. gada 16. aprīlis

Augstas raudzes skumjas

 "ar tumsu pret tumsu es esmu otrā krastā" // 47.lpp.

Jānis Hvoinskis "Mūza no pilsētas N."

Dzeja mazliet ar tādu kā glezniecības un fotogrāfiskuma auru, aizkulišu noskaņu ("Mirkli apstādināt kustību ar nedaudziem kameras / piesitieniem", 7.lpp.), vienlaikus kā cilvēku vērojumi iztālēm, tieši šim laikam atbilstoši - bezkontaktā. Vairākās vietās atsauces uz Bībeli (piemēram, "Un notiek kā rakstos teikts", 8.lpp.) un zemi kā kaut ko grēcīgu (20.lpp.), kā arī norādes uz reliģiskumu, priesterību. Kopumā pārņem sajūta, ka šai dzejā viss savā ziņā atsvešināts, lai gan vārdos dažviet sacīts pretējais ("Sāk palielināties mana jūtība mana aizskaramība un / ievainojamība", 10.lpp.), tas izteikts ne ļoti emocionāli, saprotot, ka tā, lūk, noticis, bet ne vairāk.

Dzeja, kuru lasot, uzreiz jautu - ir kvalitāte, ir vārdu un rosinājuma precizitāte, noslīpējums, patiesi labi nostrādāts teksts, kā audekls ar perfektām vīlēm, kvalitatīvs materiāls, vienvienīgais - ļoti skumji un bēdīgi. Lasīju tālāk, lapu pa lapai, cerot, ka varbūt, varbūt autors mazliet atmaigs pret dzīvi, cilvēci, sevi pašu kā cilvēces iemiesojumu, galu galā. Taču viss turpināja ritēt savu gaitu - attālināti, spokaini rēgaini, miglaini, vientulības pilni, tumstoši. Pat lielu sāpju šķietami neesoši, vien skumjas, skumjas, bezatbildes (neatbildētas, neizrunātas), skatienos neietvertas, vispārēji klātesošas it visā (ikdienā, sadzīvē, domās).

Līdzīgi, kā, piemēram, ja kāds uzjautā apkārtējoprāt skumjākos mūzikas gabalus, ja tiktu vaicāts pēc skumjākās dzejas, es varētu atbildēt, ka šī ir viena no visskumjākajām, ko esmu pēdējā gada, dažu gadu laikā lasījusi. Iespējams, vienīgā vispār tik ļoti skumjā dzeja manā uztveres un lasītājas pieredzē, bet varbūt vienkārši uzreiz neatminos citus piemērus, jo skaidrs, ka literatūras vēsturē bijuši ne mazums. Ienāk prātā arī asociācija ar Franca Kafkas radītajām drēgnajām noskaņām viņa stāstos, kas prozas pasaulē tikpat īpaši smeldzes pilni atklāj šķietami parastā ierindas cilvēka, ierēdņa eksistences rūgtumu, izspiežas cauri caurēm, neatkāpjas, lai kā varbūt varētu mēģināt patirgoties, sak', nu, nav jau tik traki šai dzīvē, tomēr, nē, ir gan, Kafkasprāt atliek - klusuciest, aizvērties, aizbultēt durvis, pazust no aprindām, no glūnīgajiem buržuā skatiem, iezust sevī vienpaliekot.

Lai gan, patiesi, šis ir gadījums, kad Hvoinska dzejā notveramais pasniegts tik meistarīgi, apdomāti, nepārspīlēti un dabiski, vārdos jēgpilni, ka "Mūza no pilsētas N." (N. saīsinājums no sākotnēji iecerētā nosaukuma - Mūza no pilsētas Nāve) ir kā vērtība, kā piemērs, sava veida paraugs augstas raudzes dzejai.

Šeit saruna ar pašu dzejnieku: "Viņa dzejoļi apbur kā mazas glezniņas".


"Koki kā gari līdz kaulam atkailināti pirksti sniedzas
     augšup kā bēgot paši no savām ēnām
Kā atstājot zemes grēcīgo ādu kura kļūst mūsu takas
Mēs turpināsim klejot ar vieglu nelabuma sajūtu it kā no
grūtniecības vai kādas metastāzes" // 20.lpp.
"Skumjā sieviete kura rītos dzer kafiju un nesarunājas
vēl joprojām viņa profilā atgādina kādu redzētu gleznu
Kuru es nesaprotu
Bieži iekarsis pēc vientulības un noslāpdams viņas
    attēla tuvumā
Baidos to uzrunāt
Viņa jau sen neklausās un aiziet pa solitūdes avēniju
Kurā uzturas miruši vientuļnieki
Pa reizei apmeklē šeit vienīgo dvēseļu krodziņu
Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa un nesaskatāmies" // 25.lpp.
"Zagšus pieskaršanās nopietnām sarunām
Tai pašā laikā baidoties nokļūt dziļāk nezināmajam un
     intriģējošajam tuvāk
Katram ir jau pietiekoši sakrāts nopietnu tēmu lai
     nebūtu vajadzības to papildināt" // 29.lpp.

"aiz tumšiem stikliem vien saule un ledus
vien saules un ledus anestezētas acis
līnijas kuras dzīvo starp mums
kļūst mūžības sasalums
vien aiz melniem stikliem
tumša kā gangrēna lēni plūst mīlestība" // 51.lpp.



"Bet lietus turpina līt un līt slīdot pār skārda jumtiem
Tā klavieru skaņas padzirda tukšumu bet viņa kailumu
     rudens

Plūst gadalaika kustības ilūzijas mūzika paliek
Tās nesataustāmā iedoma tā tevi moka līdz atbrīvo
Lēnām tu mirsti elpas svārstības piestāj un atjaunojas
Bet lietus vēl līst un līst slīdot pār metāla jumtiem" // 63.lpp.

pirmdiena, 2020. gada 6. aprīlis

Pūpolsvētdiena

Nupat Pūpolsvētdiena. Devāmies ikrīta pastaigā ar suņmeiteni. Brīžiem laukā vēl samērā vēss, lai gan prognozes sola arvien siltāku. Nodomāju, ka vēlētos kādu iepriecinājumu. Kādu mazu, kaut vai pavisam mazītiņu, svētku sajūtas impulsu. Pūpolpušķīti. Bet uz veikalu sen nav iets (ziedu tirgotavas nav apmeklētas un piegādes uz šejpusi nav), un kopumā maz jelkur iets (nākotnes uzziņai, kad šis viss būs pierimis - Koronavīruss jeb Covid-19 nesis izmaiņas 2020.gada iesākumā un daudzi nododas pašizolācijai vai kam līdzīgam, pēc iespējas samazinot sociālos kontaktus un vairāk paliekot mājās). Tā nu, mežājā aug koki, kuru zaros kas līdzīgs pūpoliem, tikai ar iedzeltenām skarām. Izlīdzējos ar pieejamo un vēl kādu sīkzariņu klāt.


Kopumā šis laiks mazproduktīvs. Ir algoritms, ko esmu piefiksējusi, kas mēdz savureiz darboties. Ja kaut kas notiek mazāk vai kādreiz sevi klusinošāk, tad mēdz apsīkt arī citas norises. Šai gadījumā, maz kur iets, maz arī lasīts, maz redzēts, mazāk vēlme izteikties. Grūtāk padodas kaut kas atsevišķi, itin kā izlases kārtā (to un to nē, bet citu kaut ko jā).

Tomēr viena neliela lasāmviela aptuveni mēneša ietvaros pieveikta. Patika. Patiesi, jā. Valoda. Teikumi. Lasīju maz, nevarēju noskaņoties. Bet pievārētais patika un uzrunāja. Pēc tam mēģināju otru autores grāmatiņu, kas sērijā "Pirmā grāmata", bet tā tik ļoti neaizgāja. Izlasītā - Andras Neiburgas "Stāsts par Tilli un suņu vīru" bija mīlīgāka, aizkustināja un arī valodas ziņā tīkamāka, daži smaidīgi citāti par suņiem un pavasari.


"Princis bija liels krēmkrāsas suns garu, lēkšķainu spalvu. Viņš bija tā noaudzis, ka viņa galvā nevarēja saskatīt ne acu, ne ausu, kā ar aitas vilnu apaugusi futbolbumba tā izskatījās, un pats viņš šļūkāja pa istabiņas grīdu kā milzīga bonierējamā birste. Kad viņš gulēja, bija grūti noteikt, kur šim radījumam priekša, kur (atvainojiet) pakaļa. Sevišķi, ja viņš ar ķepu bija piesedzis savu melno, mitri spīdīgo degunu, kas pa gabalu darīja viņu līdzīgu leduslācim." // 9.lpp.

"Kā parasti, vīrs ieradās tunelī un ieņēma vietu. Tai dienā vīrs spēlēja vien gaišas melodijas, tās bija priecīgas un vieglas kā cīruļa treļļi gaisā un vēstīja drīz tuvojošos pavasari, ko krēslainajā, dubļainajā un caurvējiem pakļautajā tunelī gan varēja nojaust tikai pēc vieglas, nenoteiktas smaržas, kas ieplūda no āra, - pavasara smaržas."
// 15.lpp.

Tāds kopumā stāsts. Par vīru, "pasaules lāpītāju", kam tomēr sirdī atlikusi vieta maigumam, bet kas neiekļaujas, neiederas ambiciozajās sociuma izpausmēs. Par vīra suņiem, -  nosvērto Mūku, kas vairāk sargs, un spējo emocijizpausmju pārņemto Princi, pirmāk pielīdzināto bonierējamai birstei. Dzīve rit savu necilo gaitu, reizēm mazāk iztikšanā, jostas savilkšanā, citkārt drusku labākā vīzē. Viss mainās, kad trijotne nejauši sastopas ar kādu mazu meitēnu, Tilli, dzīves nelutinātu, tomēr neparasta stāsta aizsācēju. Sirsnīgi. Vismaz šim laikam noteikti. Tāpēc priecājos, ka vismaz tik nedaudz izlasīju. Novērtēju stāsta cilvēciskos momentus. Sajūtās mirkli priecīgāk.

Ceru, ka laika posms tiks mūsu visu, katram savos veidos, izturēts, un drīzāk noslēgsies.

Atvadoties ar dažām ainiņām no mazpilsētas garāžu rajona, kam ikdienu pasoļojam garām ar ķepaini, gājienos pēc mazliet svaiga gaisa un ļaujoties pavasaralkām.