"Tiem, kas dzīvojuši pirms mums, tikai retumis tika pausta ideja, ka cilvēks ir nācis pasaulē, lai kļūtu, par ko vien vēlas, ka viņa būtība ir noslēpumos tīta, taču pilnīgi unikāla un ka viņa vērtības var atšķirties no tām, kuras godājuši radi un paziņas. "
~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 19.lpp.
Džeimsa Holisa "Viduspāreja" bija mans pavasara lēnilasāmais darbs, pārdomu un eksistenciālo jautājumu pieredze, ko varbūt nemaz nevajag sasteigt. Tā nu lasīju vilcienrītos pa nelielam daudzumam, reizēm bloknotā pierakstīju lappuses, kurās kaut kas uzrunājis.
"Viduspāreja sākas brīdī, kad cilvēks piedzīvo tik lielu satricinājumu, ka atmostas."
~ turpat, 21.lpp.
Domāju, grāmata var būt noderīga ikvienam, neatkarīgi no vecuma, statusa utml. Lai gan, "vidus" šeit domāts pusmūžs, "pāreja" gan var būt jebkas. Jautājums, kurā brīdī tu, cilvēk, nojaut, nodomā, ka kaut kas tevi sadrumstalo par daudz, satricina vai nepiepilda, ne pietiekami. Grāmatā stāstīts par bērnību, jaunību un cerīgajām ilūzijām, projekcijām, gaidām no apkārtējiem. Jo bērnam patiesi nepieciešams saņemt lološanu un iespējas, mīlestību, gādību, rūpes. Tomēr autors grāmatā arī atspēko, ka nebūt šādas pārdomas un psihoterapija kopumā nenozīmē vecāku vai aprūpētāju padarīšanu par grēkāžiem, nemitīgu vainošanu pie indivīda nedienām. Jo tālākais dzīves process jau ir pieaugšana dažādos veidos, nepaģērot, ka uzreiz, nevainojot arī sevi, bet soli pa solim, pakāpeniski. Pieauguša cilvēka ceļš uz atziņu, ka citi nav viņa parādnieki. Piemēram, pāru attiecībās, ja viens vai abi pie nebūšanām vaino tieši otru, ka tas nav kaut ko devis vai darījis, nav bijis tāds un tāds, tā zināmā mērā ir kavēšanās bērnībā vai pusaudzībā. Pieaugušais savu dzīvi mācās iznest, izturēt, piedzīvot pats uz savu galvu, atbildību. Tur nav stāsts par citiem — vecākiem, draugiem, partneriem, kolēģiem, kaimiņiem, sabiedrību kopumā, nāciju. Jā, tas bija svarīgi, kaut kas liels, bet — vairāk sākotnēji, bērnībā. Pēc tam, kad mazotne tomēr pagājusi, nav noliedzams, ka reizēm tiešām nav viegli, nav bijuši pietiekami mīloši un sniedzoši vecāki vai aprūpēji, partnerattiecībās vai darbā kaut kas nav normāli, pieļaujami un ir pamatoti reaģēt. Tomēr pieaugušais var mēģināt rast ceļu pie sevis pats, nebūdams vairs bērns, uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, sastapties aci pret aci ar sevi. Jo viss cits, visi citi ir — ārpusē, kamēr iekšpusē tikai patība. Piemēram, vecāki varbūt arī paši savulaik nav kaut ko pietiekami saņēmuši un tāpēc nemācēja, nespēja sniegt vai bija ļoti jauni un nezinoši. Partneris, draugs, jebkurš cits arī ir ne mazāk cilvēcisks izpausmēs, ar viņa grūtību momentiem un unikālajām īpašībām. Tas nav visa attaisnojums, reizēm mūsu vēlmes, vajadzības ir objektīvas un pamatotas, tomēr koncentrēšanās uz gaidām no citiem ilgtermiņā neved pie atbildības uzņemšanās par paša dzīvi, ar ko sastopas pieaugušais.
"Tuvība ar citiem nevar būt labāka par mūsu pašu iekšējām attiecībām ar sevi. Mūsu saikne ar sevi nosaka gan to, kādu Ārējo izvēlēsimies, gan arī to, cik veiksmīgas būs nodibinātās attiecības. Tādējādi katras tuvās attiecības mēmi pavēsta, kādi, tās uzsākot, bijām mēs paši." ~ Džeimss Holiss "Viduspāreja", 57.lpp.
"Lai veidotu nobriedušas attiecības, cilvēkam jāspēj atzīt: "Neviens cits nevar man sniegt to, ko es visvairāk gribu vai ko man vajag. To varu tikai es pats. Bet vienlaikus es arī novērtēju visu, ko spēj dot attiecības, un esmu gatavs ieguldīt tajās darbu." Attiecības dāvā kopības izjūtu, abpusēju cieņu un atbalstu, kā arī pretmetu mijiedarbību. (..)
Kad cilvēks atteicies no projekcijām un lielajiem slēptajiem plāniem, partnera citādība var viņu bagātināt.
Saskaitot viens plus viens, iznākumā ne vienmēr rodas Viens, kā paredz saplūšanas modelis; patiesībā iznākums ir trīs: divas atsevišķas būtnes, kuru attiecības kļūst par trešo." ~ turpat, 59.lpp.
"It visās attiecībās mums ir jāvaicā:
ko es gaidu no šī cilvēka tādu, ko man vajadzētu sev sniegt pašam?" ~ turpat, 96.lpp.
Savukārt dzeja arvien ir šķitusi kaut kā īpaši gadalaiku mainīgumam (šobrīd pavasarim) piederoša, piemītoša. Tāpēc ļāvos kādam mazliet skumjam, taču arī pārdomas un iekšējos jautājumus rosinošam krājumam. Tas veda pa dažādu gadalaiku, ne tikai ārējo, dabā sastopamo, bet arī iekšējo noskaņu un reizēm šaubu takām, sānceliņiem, gar aizām un gruvešu gravām, gar augstceltņu namiem pilsētvidē, gar bruģētajām šķērsielām un gar dīķiem, upēm, jūrām. Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās" radījusi patiesi meistarīgu dzejas ainavu, tādu ka dzīve un rakstītais vārds saplūst vienā, ka vairs nav nošķirami, brīvi plūstoši, lai gan notiek arī nošķīrumi — izvākšanās, taču arī tad — vēl došanās kādā nākamajā ceļā.
"ziedoša pilsēta
mani atbruņo" ~ Amanda Aizpuriete "Pirms izvākšanās", 16.lpp."laiks izmaina mūs
vai tomēr mēs izmainām laiku?" ~ turpat, 75.lpp."cik tālu ir iespējams pasacīt patiesību?" ~ turpat, 198.lpp.
"kad saskaitu nodzīvotos gadalaikus
ziemu izrādās vairāk par vasarām
pavasari tikai mirkļi
starp pirmo silto lietusgāzi
un saplaukušajiem dārziem
rudeņi tikai dzeltenu kļavlapu piebārstīti mirkļi" ~ turpat, 25.lpp.
.jpg)
