sestdiena, 2018. gada 1. decembris

Baudīt prāta iztukšošanas sajūtu

Apgāda “Jumava” izdotā Uves Timma grāmata "Putnu vērotājs" radīja vēlmi lasīt nesteidzīgāk, pakavējoties aprakstītajās noskaņās, tieši to pakāpeniskajā ritmā. Stāstījuma centrā Ešenbahs, viņa paša vārdiem: vienkāršotājs, uzklausītājs (ar taujātāja dotībām), aprakstītājs, novērotājs. Viņš mazliet asociējas ar pagurušu vīru, kas pēc smaga darba, intelektuāla vai fiziska, atlaidies gūt atelpu, visbeidzot atvirzīdamies no steigas, burzmas, arī mūsdienu pasaulē tik populārā dinamiskuma, ka cilvēkam daudz jāvar un jāpaspēj. Tekstā pamazām atklājas apstākļu maiņas iemesli, došanās prom no pilsētas un patvēruma gūšana nomaļā, visai skarbā dabas ielokā, kad apkārt "vējš, smiltis un putnu klaigas". Jāatzīst, ne bez devas rūgtuma un smaguma dažos momentos, jo "eksistē laika trūkums. Tas savukārt noved pie tā, ka cilvēks kļūst rupjš". Tomēr, lasot, tas nelika vēlēties vieglāku izklāstu, jo rodas simpātijas attiecībā uz nosvērtības mēģinājumiem, ejot izraudzīto ceļu, kas varbūt neatbilst kādai šķietamajai normai, bet arī neuzliek nebeidzamības pienākumu un ļauj pietuvoties vairāk dabiskajam iekšējam stāvoklim.

"Putnu vērotāja" stāstīto var uzlūkot arī no tā skatījuma, cik dažādi iespējams reaģēt uz notiekošo. Satricinājumi, kāpumi, kritumi, saviļņojumi mēdz atgadīties ikvienam. Tālākais ir reakcijas, kas izvird vai arī sākotnēji tiek slāpētas, un vēlāk jau reakcijas uz reakcijām. Iesākumam atainota darbīgo, visnotaļ intelektuālo ļaužu sabiedrība: Ešenbahs kopā ar Zelmu, savukārt Anna kopā ar Ēvaldu. Pāru draudzība ērta komunikācijā, neviens neaizsvilstas, viss šķietami labvēlīgi mierpilni saplānots. Vakarēšanai uz galda vīns, bērni savās istabās. Neviena iemesla sānu skatienam. Un tomēr tas notiek, varbūt nostrādā kāds ķermeņa raidīts signāls, vai arī - varbūt iemesla nemaz nav, katrā ziņā, ne tāda viennozīmīga, kas definētu vispārēju sajūtu ķīmiju, cilvēks vienkārši "ir laimīgs, bet grib vēl vairāk".

Izpaužoties sekām, katrs no iesaistītajiem mēģina emocionāli glābties. Ēvalds, iepriekš raksturots kā plānotājs, atklājas jaunās izpausmēs. Anna un Zelma rīkojas piepeši negaidīti. Ešenbahs pieredz sabrukumu, - fizisku, garīgu, personisku, profesionālu. To, kas norisinās turpinājumā, nodaļu pēc nodaļas šķetina atmiņu un tagadnes apkopojums. Diezgan reālistiski izjūtams, ka ideālie personāži nepastāv. Arī Ešenbahs nav visā tikai cilvēcības iemiesojums. Viņš tāpat kaut ko nav jaudājis, tas nebūtu mākslīgi izdarāms, ja ietu pret iedabu. Atklājoties cilvēkam, gan spēcīgākajās izpausmēs, gan vājumā, reizēm var rasties kārdinājums iebilst, pamudināt. Vienlaikus, šīs grāmatā sakarā tas īsti nebūtu jēdzīgi. Jo poētiski atklātajā tekstā, reālais atveidodojums ir pārlieku dažāds un daudzpusīgs, gan patīkams, gan nē, gan saprotošs, gan noslēgts, gan klātesošs, gan nepieejams. Drīzāk grāmata ļāva viegli nojaust varbūtējās atbildes, bet neprasīja to viennozīmīgu tulkojumu, atstājot brīvu telpu nākotnes domām.

"Viņam vairs nebija nekādas vēlēšanās. Jā, tik vienkārša, tik nesamākslota bija atbilde. Trūka vēlēšanās. Ešenbaham bija zudusi patika vai arī, precīzāk izsakoties, viņš vairs nevarēja pateikt, kāpēc viņam būtu jāstrādā tāpat kā līdz šim." ( 165.lpp.)

"Ešenbahs izbaudīja šo prāta iztukšošanas sajūtu. Viņš pamatīgi pārdomāja šos vārdus: prāta iztukšošana. Tas varētu atvest sev līdzi kādu citu vārdu: meklēšana." (166.lpp.)



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru