Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Visa mirklīgi pazibošā līdzsvarošanās mēģinājumi.
Dienu riti abos virzienos, gan tuvojoties pieredzētajam, gan atlaižot, kad brīdis pienāk.

Grāmata, kā atmiņu plaiksnījumi, cits citam pārklājas, vietām atstāj sajūtu, ka atcerēšanās momenti nekad nav kontrolējami, tā ir kā pašsaprotamība, eksistences dāvana, un arī kaut kas nenotverams, - "mana papīra atmiņa" (96.lpp.).

Grāmata Modas balsī liegi vaicā...

Vai mēs tiešām zinām, kā par mums domā mūsu mātes, (kad pašas jau esam kļuvušas mātes), kā par mums domā mūsu tuvākie? Mātes (ikviens vistuvākais cilvēks), domā ar sirsnību, lai gan varbūt ne vienmēr visu spējušas dot, ir pieļāvušas reiz arī kļūdas, nav bijušas līdz galam ideāli, bet vienmēr kaut kur paliek gaišums, tas vienkārši nav perfekts, tas ir cilvēcisks, un cilvēks... Arī mēs. Jā, vai gan ir nepieciešams atgādinājums, ka cilvēks ne vienmēr visu paspēj, izdara, vārdos pasaka.
Tomēr jūt gan.

"Viņa tur manu roku, taču necenšas notvert manu skatienu kādā no lifta spoguļu sienām. Viņa uz mani ir pārskaitusies. Šādi aizblandīdamās, es esmu viņu uztraukusi. Savādi, kā viss apgriežas ačgārni. Kad Helēna bija maza, viņa vienmēr bēga prom. Reizēm atradu viņa skolas somu līdz pusei pilnu ar džemperiem, apdauzītiem āboliem un mīļākajiem gliemežvākiem, bet, ja nu šādas pazīmes biju palaidusi garām nepamanītas, man nācās viņu meklēt tīrelī." (47.lpp.)

"Apstājos un nopētu viņas seju. Jā, es viņu pazīstu. Protams. Taču, ja neņem vērā to pīrsingu lūpā, viņa nudien varētu būt Helēna pirms daudziem gadiem, tās pašas blondās cirtas. Tikai viņa izskatās laimīgāka. Mana meita laikam ir laba mamma, tā izskatās." (223.lpp.)

Vai draudzība katrā vecuma gadalaikā ir vienādi spēcīga, nepārtraukti nozīmīga?

Jo Moda ik grāmatas nodaļā mēģina atcerēties sev pazīstamus cilvēkus, kurus laiku nav sastapusi, vēlas piedomāt par viņiem, paglabāt cerību, zināt, ka viņi bijuši ļoti svarīgi, joprojām ir, ka varbūt viss būs labi.

"Grīļodamās pieceļos, dārzs ap mani palsi mirguļo, nemetot ēnas, un piepeši tālumā pār kokiem iedzirkstas bāli zeltainas gaismas mēlītes. Rītausma uzplaiksnī kā izšauta lode. Ar pēdas iekšamlu iebīdu izkašņāto zemes kaudzi iekšā bedrē un piemīdu, lai svaigie rakumi atkal ir gludi un plakani. Austs rīts, un es esmu dārzā. Cik jauki, nudien. Cik skaisti. Ieelpot drusku svaiga gaisa un skatīties, kā lec saule." (68.-69.lpp.)