"Tie bijām mēs"

Reizēm ir vēlme caur kādu stāstu mēģināt rast atbildes, ko darīt. Dzīvē vispār. Kā reaģēt. Uz aicinājumiem, satricinājumiem, citu emocijām, savām. Īsteni atbilžu nav. Katrā ziņā, ne tādu, kas reizi izpaustas, derētu ikvienam. Viens no iespējamajiem variantiem ir vienkārši ieklausīties. Un viss. Pamatā, jā. Uzzināt, pabūt blakus. Saprast, ka visu nesaprast, tikai daļu, bet akceptēt, ka stāstītājam ir sava balss, kuru nevar pieklusināt vai drusku pamainīt, lai ērtāk. Bet arī sevi nevajag pavisam iztērēt, tas ir ne mazāk svarīgi, jo tad vairs nebūs iespējams turpināt šo pašu reizēm ieklausīšanos. Tāpēc turēt rokās un lasīt šo bija liels baudījums un arī zināms izaicinājums. Skaistais ievākojums, pirmais pamanītais – tāds neuzkrītoši tumšzila auduma iesējums ar sudrabotiem koku zariem un gaišiem virsraksta burtiem. Savukārt izaicinājums, jo vietām, dažos emociju momentos atpazinu pazīstamas, ne svešas šaubu domas, kuras varbūt gribētos tā paklusām nobēdzināt, necilāt. Taču, tā vietā, dzīve nozīmē turpināšanu, kā "koki, kas aug cieši cits pie cita un notur gadalaikus".

Grāmatas "Tie bijām mēs" vēstītājas balss pieder sievietei – autore: Golnāza Hašemzāde Bunde, un arī dzimtas stāsta ietvaros darbojas vairākas sievietes. Taču sižeta sazarojumi nozīmē visas ģimenes kopumu. Vispirms cerības un pārdrošību jaunības prātos, tad bēgļu gaitas no Irānas uz Zviedriju, un attiecību sarežģījumus, visbeidzot slimību.

"Cilvēks cenšas. Cenšas uzbūvēt kaut ko skaistu, jo tas ir labāks par pretējo. Un cilvēks domā, ka to spēj, ka ir viņa spēkos radīt skaistumu. Un tad nekas nesanāk. Nesanāk tik skaisti, kā būtu varējis būt. Ne tik skaisti, kā bija iztēlots, kā bija cerēts. Es nezinu. Es joprojām pūlos saprast." (91.lpp.)

Un ir diezgan daudz "bet" visā šai padarīšanā, mozaīkas gabaliņu birumā, fragmentārumā. Jo arī ģimene nozīmē vairāk kā vienu cilvēku, dažādas nsokaņojumu un patiesību gammas. Tikko nodomā vienu, var gadīties, nāk kaut kas cits. Tad jau noskaņojies uz to citu, nāk vēl kaut kas pavisam savādāks. Un tajā esot, ne vienmēr iespējams izkāpt laukā. Un tieši neiespējamībā rodas kļūmes, nejauši iznākuši vārdi, spīta mudināti vai baiļu miglainumā. Cilvēks nav noraksturojams tikai vienā veidolā. Tur ir viss kopā, viss vienuviet, un vēl arī mainīgi gadu lokos.

"Man vienmēr tā šķitis, vienmēr esmu tā domājusi - ka esmu stiprāka, nekā citiem cilvēkiem liekas. Taču tagad es sāku just, ka ir pretēji. Ka cilvēki mani uzskata par tādu, kura vienmēr tiek galā, bet viņi kļūdās." (126.lpp.)

"Pareizi un nepareizi – to ir tik grūti izpriest tagad, kad pagājuši gadi un pagātne kļuvusi miglaina, un atmiņas ir sapiņķējušās. Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu." (178.lpp.)

Un tad nāca viena no atbildēm uz jautājumu, kuru ik pa laikam esmu dzīvē iekšēji taujājusi. Līdz šim man nebija izdevies saprast, ko gan var pasacīt atbildē uz vēlmi, par kuru zināms, ka nav kāda varā to saorganizēt, izpildīt, nokārtot. Šīs atbildes dēļ grāmatu labprāt kādreiz pārlasītu. Nezinu, vai patiešām pietiktu spēka dzīvē atbildēt tieši šādiem vārdiem, bet bija labi – izlasīt.

"Ļauj man braukt pašai uz savām mājām. Es gribu būt savās mājās."
Es pūlos runāt skaidri, un viņa saprot. Viņa saņem manu roku un noskūpsta mani uz pieres.
"Es zinu, ka tu to gribi, mammu. Es zinu. Es vēlos, kaut tas būtu iespējams."
(189.lpp., izcēlums mans)

Jo nereti tā notiek – ir zināms, ka otrs cilvēks kaut ko ļoti vēlas, vai arī pati vēlos kādu pavērsienu. Un ir patiesa vēlme, kaut tas būtu iespējams. Taču līdztekus ir arī dzīve, kāda ir. Un skatienos ik pa laikam nojaušams. Jo vēlmes pavisam noteikti ir svarīgas. Tikai tas nav arī gluži sarakstiņš, ko iesniegt, lai kāds otrs cilvēks, apkārtējie jebšu liktenis ņemtu un visu konkrētos termiņos izpildītu. Vēlmes nozīmē apdomāšanu, reizēm noskaidrošanos, citreiz kaprīzu mazābērna kājas pieciršanu, kopumā mēģinājumus godīgāk un atklātāk. Vienlaikus vēlmes neatceļ, ka jādzīvo tālāk, pēc iespējām, realitātē, ka arvien...

Daudzpunkte.