ceturtdiena, 2018. gada 13. septembris

Paolo Konjeti "Astoņi kalni"

"- Ja kāds nolemj dzīvot kalnos, tas nozīmē, ka lejā viņam neliek mieru.
- Un kas ir lejā?
- Saimnieki. Armijas. Priesteri. Priekšnieki. Kā nu kurā gadījumā." (40.lpp.)


Grāmata - Paolo Konjeti "Astoņi kalni", kas jau ar pirmajiem iespaidiem vedināja domāt par nesteidzīgu, meditatīvu, mierīgu, iekšupvērstu stāstu par bērnību, attiecībām ar vecākiem, pieaugšanu, draudzības līkločiem. 

"Mēs satikāmies it kā eksistenciālā pauzē, kad kaut kas ir beidzies, bet nekas jauns vēl nav sācies, lai gan to abi sapratām tikai krietni vēlāk." (152.lpp.)

Tomēr, kā izrādījās, stāsta iesākums man nebūt nevedās tik viegli lasāms. Patika psiholoģiskie, pārlieku neuzsvērtie, tikko jaušamie ļaužu un apkārtējās vides, dabas apraksti. Lai gan, sākumā pietrūka mazliet lielākas ticamības, konkrētāku detaļu, vairāk atklājošu iemeslu notiekošajam, kāpēc kaut kas norisinās tieši tādā veidā. Likās paskumjš pamatos vēstījums, kas šķietami tālu neved. Iespējams, nav arī vienmēr noteikti jābūt skaidram galamērķim, var būt dzīve pašas dzīves dēļ, process, bet visvairāk sāka aizraut tieši posms tekstā, par jau pieaugušo dzīvi, kurā atklājās detaļas. Secinājumi, pieļāvumi. 

Detaļas ir tas, kas saista daiļliteratūrā. Ne tikai stāsts par to, kā kaut kas paveikts vai, kā, iespējams, nevajadzētu, jo pēc tam atklājas sekas, bet tieši nelielie sīkumi, pārdomu brīži, žesti, viedokļu maiņas, kad izrādās... Un tālāk seko tas, kas atklājas. Var būt arī ne līdz galam pateiktais, tomēr no aizklātāka top vairāk sajūtams, secināms. Tādā ziņā, grāmatas noslēgumā palika spēcīga pēcsajūta, kā dēļ es priecājos, ka izlasīju šo darbu, un vēl mazliet atstāju sev telpu paturpināt pārdomas iekšēji.
 


" - Zini, nav svarīgi, cik ilgs laiks būs vajadzīgs. Šai darbā nevajag par to pārāk domāt, citādi var saiet sviestā, - viņš teica.
- Tad par ko gan vajag domāt?
- Par šodienu. Paskaties, cik skaista diena!" (120.lpp.)

"Tā nu es sāku raudzīties uz visu šo avantūru mazliet citām acīm. Līdz šim biju domājis, ka atrodos šeit tikai sava tēva dēļ, lai paklausītu viņa gribai, lai izpirktu savu vainu. Taču brīdī, kad redzēju Bruno iztēlojam gaisā izkapti, saņemtais mantojums man likās drīzāk tikai kā atlīdzinājums, kā vēl viena iespēja atjaunot pārrautās draudzības saites." (121.lpp.)

"- Kas tur uz auduma rakstīts? Viņš pavaicāja.
- Lūgšanas par veiksmi, - es atbildēju. - Lūgšanas par pārticību. Mieru. Harmoniju.
- Un tu tam tici?
- Kam? Harmonijai?
- Nē, lūgšanu spēkam.
- Nezinu, tomēr tas uzlabo man omu. Tas jau nav maz, vai ne?
- Nav gan, tev taisnība." (205.lpp.)



Nav komentāru: