sestdiena, 2018. gada 15. decembris

"Šo brūno stiebriņu izteikt vārdos"

Grāmata vairāk kā pieskārieni, bet ne smaga vilkme. Protams, ir ļoti nozīmīgi zināt. Bet es tiešām nedomāju, ka var zināt visu. Pat vienas jomas ietvaros nē. Pat vienas, vairāku sarunu ietvaros nē, nesanāk izrunāt bez atlikuma. Tikt totālā skaidrībā, tas nav iespējams.

Tāpēc viss kopumā (dzīve)  mijas, mainās, atklājas, aizklājas. Tā uz riņķi - atklājas, aizklājas. Griežamies karuseļos. Uzsit adrenalīnu, tad pierimst. Un atkal, un atkal.

Igauņu rakstnieces Vīvi Luikas sarunas ar Hedi Rosma, apkopotas izdevumā  
"Es esmu grāmata".


"Mūsu pazīšanās sākumā mani ļoti pārsteidza, ka arī tu laiku pa laikam pasaki ko tādu kā "man trūkst vārdu" un "to nemaz nevar vārdos izteikt". Vai ka arī tev ir dienas, kad tu "nemāki rakstīt". Man bija liels mierinājums un iedrošinājums to dzirdēt. Agrāk es visu laiku domāju, ka tādos brīžos runa ir par nemākulību, kurā drīkst atzīties vienīgi pats sev un ko vajag censties par katru cenu pārvarēt." 
/Hedi Rosma, 43.lpp./

"Tas, ko mēs saucam par daiļradi - tā ir laušanās cauri kādai sienai, akmens mūra dragāšana kailām rokām. Tas viss, kas cilvēkā ir neīsts, svešs, ārisķīgs - tas arī veido mūri, kam katru reizi no jauna jāizlaužas cauri. Ja neizdodas izlauzties, nav iespējams godīgi izteikt sevi."
/Vīvi Luika, 45.lpp./

"Kad es te par to runāju, tad var šķist, ka es zinu, kā tas viss notiek. Es nezinu."
/Vīvi Luika, 46.lpp./

"Rakstnieku par rakstnieku padara noslēpums, tas, kas paliek starp rindām, kas nemaz nav uzrakstīts."
/Vīvi Luika, 65.lpp./

Kādreiz sev jautāju, kurās norisēs tad būtu gatava būt godīga un, kad savukārt man bail. Fotogrāfijā dažkārt esmu godīgi likusi bildi iekšā tādu, kāda ir. Citreiz, protams, nobīstos. Regulāri. Un vienlaikus, diezgan skaidri saprotu, ka visu tāpat nevaru, visu ietvert, visu atainot nesanāk. Mirkli. Tad kādu citu reizi vēl mirkli. Un ik pa laikam. Ne tikai smuko. Bet arī ne tā, ka tikai skaudro.

Domāju, ka fotogrāfija savā ziņā ir inscinēšana. Mazliet negodīgi, nereāli. Tu nofokusējies uz to, ko gribi. Izdomā noteikumus. Lai gan dzīvē pastāv viss vienkopus. Aiz bērnu šūpolēm gruveši. Putniņš zaros, apkārt zampa. Lakatiņš uzklāts uz dīvāna, bet tapetes lobās nost. Taču arī autorežīmā vienādi asās bildes ir nekādas, par daudz, tāda trokšņainā ikdiena. Re, dzīve. Nu, reāla taču. Bet fokusēšanās, aparatūras iestatījumi, režīmi, pēcapstrāde jau vairs nav tik godīgi, kaut ko pārtaisa, vienu uzsver cita vietā.

Tomēr ir vēl kaut kas. Stāsts. Tā arī ir izvēle, fokusēšanās. Par kaut ko mēģināt pastāstīt mazliet vairāk, pie kaut kā pakavēties. Atzīt, kas tevi uzrunājis, atzīt, ka tev vispār ir sava balss ikdienības ietvaros. Fokusēties uz to, ko atzīsti, kas šķitis svarīgi, kaut vai epizodiski.


"Jautājums ir par PATIESĪBU - vienalga, vai mēs runājam par vārdiem, bildēm, skaņām vai pavisam ko citu."
/Hedi Rosma, 72.lpp., grāmatā vietām lietoti lielie burti/

"Rakstiet vienmēr par to, par ko jūs visvairāk kaunaties. Nesakiet, ka jūs ne par ko nekaunieties."
/Hedi Rosma, citējot kādu autoru, 93.lpp./

"Protams, cilvēkā ir arī daudz šausmīga un apkaunojoša. Manī un tevī tāpat kā citos. Bet nekad nevajag aizmirst, ka mūsos ir arī brīnumdarītājs spēks. (..) 
Tā kā cilvēks dzīvo, tad ir nenovēršami, ka viņš arī taisa mēslus, bet viņam nav pienākums savos mēslos vārtīties un ar mēsliem identificēties. (..) 
Drīzāk cilvēks ir kā koks, kura saknes ir dubļos un mēslos, bet galotne saulē."
/Vīvi Luika, 94.lpp., izcēlums mans/

"Jo vienmēr ir KAUT KAS VĒL. Kaut kas paliek aiz vārdiem, ir kaut kas, ko nav iespējams izteikt."
/Vīvi Luika, 113.lpp./

Par fotogrāfijām, bildēm, visiem snapšotiem, ir arī sajūta, ka par daudz. Ka aptrūkstas enerģija visu laiku reaģēt. Tāpēc atrodos procesā, vēl mācos, ne vienmēr sanāk, bet mēģinu - neizlikt par daudz. Un tai pat laikā dažreiz arī atklāties. Jo otra sajūta tāda, ka vairs nav vēlams padalīties ar kaut ko skaistu. It kā glītais automātiski būtu degradēšanās pazīme. Ko savukārt negribētos gluži. Jo par notrulināšanos atbildam paši, varam reizēm taču izvēlēties, cik daudz, neizslēdzot pavisam. Baudīt, bet neklaigāt. Priecāties, ir skaistie brīži, ir sirsnīgie, ir siltums, arī laimīgie momenti, mīļums un mīlestība nav atcelta, nenozīmē infantilumu, bet nav arī tikai un bez mitas vajadzīgs apliecinājums.

Kaut kur lavierējam, balansējam.

Nav komentāru: