Inga Gaile "Piena ceļi"

Viņa. Sieviete. Bieži palikusi noliektu galvu. Tais brīžos viena. Asarām straumēs. Vārdi sāpīgi trāpījuši. Viņa. Tā, kas kādam nav. Pietiekami jauka, pietiekami slaida, skaista. Kurai nav "astoņpadsmit roku, lai pabarotu bērnus, aprūpētu mammu un vēl uzkoptu".

Viņa - vairāku stāstu liriskā varone - mēro ceļu no nedrošības uz savas izvēles apzinātu atzīšanu, sava dzīves ceļa uzsākšanu, pieņemtā lēmuma īstenošanu. Iesākumā jauna, vēl meitene, kurai iedvests, ka ne ar ko nav īpaša, ka nekā jēdzīga. Un pēc tam, pakāpeniski, jau ar pieredzi, viņa vairāk apgūst un atgūst sevi.

"Es stāvu gaismas šaltī.
Tātad viņiem ne vienmēr ir taisnība. Tātad es varbūt nemaz neesmu tik šausmīga. Tad varbūt es varu iet un grauzt savus zaļos kātus un sapņot aiz šķūņa. Tātad varbūt es varu skriet. Tātad varbūt es varu raudāt, kad viņa uzvelk savu plašķi un aiziet. Varbūt es varu."
/stāsts "Stāvu gaismas šaltī"/

Grāmatā ir garīgas nostājas skaistums.
Autore, kā vēsta populārs meklētājs tiešsaistes pārlūkā, ir skaista un arī gana enerģiska.
Ar savu redzējumu, savu vārdu, balsi.
Un viņa nevis "varbūt", bet jau ir ļoti daudz paveikusi, joprojām paveic, un viss vēl notiks.
Ne perfekcijās vai ideālismā, bet kā cilvēks, reāls arī ikdienas dzīvē. Kā cilvēks - radoša personība.
Viņa - māte, kuru sastopam "Piena ceļu" lappusēs.