Mihails Labkovskis

Pagājis aptuveni kāds mēnesis, varbūt pāris, kopš klausījos vairākas youtube pārraides un turpat arī autora  grāmatas (Михаил Лабковский "Хочу и буду") atskaņojumu, kur dzīves uzskatus pauž krievu psihologs Mihails Labkovskis. Interesanti, jo kaut kas sarezonējās ar mani pašu, vien formulējumi precīzāki, tos izsakot cilvēkam ar stāžu, tā teikt. Un nav arī viennozīmīgi. Pirmkārt tāpēc, ka sava deva skarbuma, var šķist - nu jau gan par daudz, nereālistiski. Jo tas ir arī šovs, pārraides nav ekvivalents terapijai, bet gan publiska, visai izaicinoša, konkrētā formātā iekļauta, ne vienmēr teicamā kvalitātē psiholoģiskā spēle vairākās sērijās, sezonās. Tāpēc gaumes lieta. Netīk, neklausies, neskaties. Bet, ja savureiz ir domāts, ka kaut kā neskaidri notiek eksistencē, ka kaut ko gribētos konkrētāk, tad, lūk, ir pieejams arī šāds tieši tiešums, bez liekvārdības, iekš audio un dažreiz video: https://www.youtube.com/channel/UC_xmwrw98_UVwsH56mAVyqg/videos.

Labkovskis - cilvēks, kas pats pabijis tur, kur, viņa skatījumā, nereti atrodas kādi uz pārraidēm zvanītāji, nācēji ar psiholoģiski neizlēmīgu vai citādi ne līdz rezultātam nonākošu, vaicājošu balss intonāciju. Tos visus, tai skaitā pagātnes sevi, viņš apsauc par neirotiķiem un tādu attiecības par neirotiskām attiecībām. Gluži vienalga, par kādu no saskarsmes veidiem runa - ar darba kolēģiem, vadītāju, ar vecākiem vai bērniem, partnerattiecībām, laulību.

Ar piebildi. Ja tev tas (kaut kas, jebkas dzīvē) patīk, tad esi un dari, kā vēlies. Neviens nesaka, ka psihologs vai grāmata visu zina un, ka tagad, sekojot kādiem padomiem, atbildība par tavu dzīvi vairs nebūs tev, bet pārraidēs runājošajam vai teksta izdevuma autoram piedēvējama. Ja liekas, ka iztrūkst kvalitāte, ka greizi, pārspīlēti, īsti nebūs, dari, kā tīk, un miers. Vai arī, iespēju apkārt jūra, var atrast citu zinošu personu, kurā reizēm ieklausīties. Un tas arī viss, tik vien.

Arī pati pašlaik vairs neturpinu Labkovski, jo daudz iepriekš noklausījos. Tomēr nolēmu uzrakstīt. Patika, ka bez liekvārdības. Jo, piemēram, pašpalīdzības grāmatas ļauj mazliet ievīpsnāt - daudz jauka, teikumos, rindkopās, frāzēs, gludi. Un gari. Plaši. Protams, tas nenozīmē, ka neuzrunātu vai nelīdzētu, noteikti ir kaut kas, ko savureiz atrast noderīgu. Vien, gadu gaitā, cik daudz izlasīts, un joprojām, reizēm jautājums - jēga? Protams, ir, ja vien vēlme. Bet, jā, mazinās apjoms, jo daiļrunības pie populārpsiholoģijas žanra nu jau tiešām bijis gana. Tāpēc retāk un mazāk. Lakoniskums un audioversijas, ko saviem specifiskiem formulējumiem atskaņojis Labkovskis, nesen priekš manis pagadījās pašā laikā.

Tātad. Viņš piemin sevis izstrādātos (tam visam nav jāpiekrīt, var individualizēt) 6 punktus. Kas tie seši tādi ir, ko ietver?

    1. Darīt tikai to, ko gribas.
    2. Nedarīt to, ko negribas.
    3. Uzreiz teikt to, kas nepatīk.
    4. Neatbildēt, kad neprasa.
    5. Atbildēt tikai uz jautājumu.
    6. Skaidrojot attiecības, runāt par sevi.

Arī daži blogu autori rakstījuši savus iespaidus:

https://menessmeitens.lv/2018/04/21/mihails-labkovskis-ka-iemilet-sevi-un-nostiprinat-pasvertejumu/

https://ieva-velde.blogspot.com/2019/07/but-laimigam-ta-ir-izvele.html

Bet pati par sevi ieteikumu sešpaka un skaidrojumi man mazāk. Tik daudz, ka interesanti un var pareflektēt. Vairāk derēja šie 6 pēc tam, kad jau biju klausījusies pārraides un kā apkopojums, lai saprastu, uz ko runātājs tēmē. Ja sāktu ar 6 punktiem, liekas, domās tāpat pagrozītu galvu, ietu tālāk, bilstot, nu, maķenīt dīvaini. Un tā arī ir. Ik pa brīdim - dīvaini. Neliekas viegli realizējami. Tāpēc, ka tieši sarunās skaidrots - tas attiecināms uz problēmsituācijām, jo pasarg, ja normālās sajūtās esošs cilvēks sāktu sevi spiest un lauzt uz kaut kādiem speciāliem izgājieniem, kas pašam šķistu nedabiski. To nevajag. Tas nevienam neko nedos un tiešām izskatīsies samāksloti, uzspēlēti. Bet, turpretī, ja ir sekojošais - īsti nesanāk tikt galā (ar kaut ko, jebko - darbu, ģimeni, radiniekiem, dzīvesbiedru, sevi pašu), tā, ka tiešām, malies un malies, un domā, un domā, un kaut kā nevedas, tad varbūt - un tikai kā varbūtība, kaut kas noklikšķ, saklikšķ, un kaut kas no visa aizķeras.

Man savā veidā derēja dzirdēt, kā tiek atbildēts gadījumos, kad zvanītājs pārraidē mēģina uzspiest savu viedokli (“Mihail, jums jānoklausās viss, ko es gribu pateikt!”, atbilde: “Raidījuma formāts paredz runāt īsi un konkrēti, tāpēc aicinu izteikties lakoniski un uzdot jautājumu”, kad nevedās, sasvienojums pārtraukts, jo, nē, nav pienākums klausīties izvirdumu). Vai arī, kad publiskas ķengas (“Jūs tikai neapvainojaties, bet, vai pats saprotat, ko tur gvelžat...”, atbilde: “Neapvainojos, bet arī turpināt klausīties negribu” un savienojums pārtraukts, jo arī šeit izverd). To attiecinu tāpat uz ikdienišķām situācijām, piemēram, kad kāds runā un runā, vai izsakās negatīvi un vēlreiz negatīvi, bet gluži vienkārši nevēlos turpināt - savienojumu var pārtraukt, nav obligāts pienākums pieskaņoties visam, tikai tāpēc, ka kāds izpaužas. Iz sērijas par darīšanu, ko ir vēlme, un nedarīšanu, ko nav vēlmes. Turklāt, tas attiecas arī uz tuvajiem, uz māti vai tēvu, māsu vai brāli, spurainu jaunieti, sievu vai vīru. Izņēmums, bērni līdz vēlīnam jaunieša vecumam. Saskarsme ar visiem citiem nav pienākums. Ja tas nomāc, uztrauc, nav obligāti gari un ilgi. Tuvajiem var pateikt: “Mammu (vai kāda cita uzruna), es tevi ļoti mīlu, bet par šo jautājumus (vai šādā veidā) runāt negribu, parunājam par kaut ko citu, pastāsti, kā tev patika teātra izrāde (vai jebkas cits), es pastāstīšu, kā gāja ceļojumā (u.tml.).” Protams, tas negarantē, ka visi vienmēr sapratīs un atsauksies. Tad savienojumus var pārtraukt līdz reizei, kad izdodas rast iespēju abpusēji pieņemamā veidā. Jā, var paiet kāds laika sprīdis. Jā, var sekot manipulatīvi izteikumi: “Nu bet saproti mani arī” vai “Kā tu vispār tā vari teikt, tev nav sirds”, atbilde “mammu, mīlu, bet par šo nē, par kaut ko citu, mammu, atā, skrienu, sazvanīsimies, kad varēsim mierīgi”. Piemērs. Variantu daudz un dažādi, situācijas dažādas.

Visai daudz pārraidēs arī par partnerattiecībām un mīlestību, kas īsti nav mīlestība. Par upura pozīciju pamatā. Saistībā ar to, ka - neatbildēt, kad neprasa. Nesākt gari un plaši paskaidrot kaut ko, nesākt attaisnoties. Neieslīgt upura pozīcijā - kāpēc viņš, viņa pret mani tā izturas, kāpēc man to nodara. Cilvēks nav lieta, ko ķengāt vai ierobežot. Piemēram, ko nozīmē “mani pameta”? Jūs šķīrāties. Pamest var upuri, šķirties var vienojoties. Protams, ir izņēmumi, nianses. Versiju daudz - mani piespieda, man neļāva, man bija jādara tas un tas, lai gan negribēju, bet nācās. Tā izskatās upuris. Bikstāms, apvainojams, dzenājams, nevarīgs, nezinošs (pa dzīvi tāds). Bet, ja pajautā, ko tu īsti gribi, kas būtu tas, ko tu - tieši tu - vēlies, nereti atbildē mulsums, neziņa. Kāpēc? Jo bērnībā nav bijis daudz iespēju veikt savas izvēles, kaut ko noteikt pašam (piemēram, kādas drēbes bērnam vilkt, saprāta un sezonas robežās, vēlāk, saņemt naudu un pašam nopirkt drēbes). Vai arī bērnībā kāds no vecākiem jeb cits tuvinieks izpaudies emocionāli vai fiziski vardarbīgi. Apzināti cilvēks nedomā, ka atradīs turpinājumu bērnības situācijai, kādu vardarbīgu vīrieti vai sievieti. Ar prātu to nedomā. Bet zemapziņa darbojas. Risinājumi un iespējas ir. Tikt galā ar sevi. Nevis gaidīt, ka kādu izdosies satikt, ka kāds palīdzēs, ka kāds atbildīs vēlmēm, bet vienmēr stāsts ir par sevi. “Mihail, kā jūs domājat, vai mans dzīvesbiedrs nav riktīgs vai arī problēmas ir man?”, atbilde: “Problēmas vienmēr ir jums”. Iz sērijas, skaidrojot attiecības, runāt par sevi - es jūtos, es vēlos. Tas nav egoisms, tie ir vārdi, par kuriem var uzņemties atbildību. Tāpat uzņemties atbildību (nevis vainu) par jebkurām savām izvēlēm.

Savā ziņā, diezgan daudz Labkovskis runā par un īsteno savienojuma pārtraukumus, iešanu prom, šķiršanos. Tas var liecināt par paša autora nosliecēm, jo arī tur iepretim būtībā ir tāds pats cilvēks cilvēciskais, ne ideālais. Tāpēc visam nav jāpievēršas vienbalsīgi, 6 noteikumi, manuprāt, nav obligāti. Domājam paši, tu, es. Ja kaut ko nezinām, varam pakonsultēties (klātienē, grāmatās, pārraidēs), bet lemjam paši.

Personiski man nostrādā neļaušanās ilgstošiem jebkā izvirdumiem, vienkārši pārtraukšana, tais gadījumos, kad gribas mazāk, bet nesaraujot pavisam saikni, vienkārši nespiežot un nevainojot sevi, ka pastāv robežas (pacietībai, iejūtībai, izturībai, enerģiskumam, pretimnākšanai, sapratnei, kompetencēm utt.), to pašu uztverot, saprotot arī attiecībā uz apkārtējo robežām.

Jūlija piezīmes' 2019

Ir dienas, kas risinās mierīgāk, ierastāk, un tad tādas, kad notiek vairāk, interesantāk. Katrā no veidiem skaistums. Patīk tas pirmais, jo tad esmu vairāk pati, nesteidzīgāk, lēnāk, vienatnīgāk, kas man piemēroti atpūtai un atslābumam. Noteikti nejaudāju daudz, ne biežumā, ne pārsvarā. Vien reizēm un epizodiski. Tas otrais savukārt man daudz māca. To, cik dažādi var būt, cik aizrautīgi un kādās dzīves atzīšanas, svinēšanas sajūtās iespējams būt, baudot sarunas, mielastu un jūru. Paldies! Sirsnīgi.

Otrs notikums, ko pieredzēju - sadarbība. Iepriekš šādas iedrīkstēšanās sevī nemanīju un arī tagad tas mazliet mulsi. Tomēr, tikpat prieks, jo gardi un veselīgi. Tie ir dabiskajam tuvi produkti, ko var lūkot un iegādāt https://www.bcitrus.lv/. Vēl neesmu radusi laiku un nodošanos recepšu īstenošanai, taču padomā sastāvdaļas pievienot mājās gatavotai variācijai par saldējumu (sablenderēts banāns, varbūt klāt kokosriekstu piens, medus, kāds no sīrupiem un pat gabaliņi no saldajiem sukāžu veidiem). Ļoti patīkamas garšas kopumā un uzrunā tieši ar to, ka nav pārlieku saldi, ir skābens akcents. Tāpat saredzu variācijas par augļu salātu tēmu. Katrā ziņā, arī šeit ir paldies vārdi "Baltic citrus" vai "Dabas auglim" iekš Facebook - https://www.facebook.com/dabasauglis/.

Noslēgumā par grāmatu. Kšerstina Ēkmane "Suns mežā pie ūdeņiem". Neliels, nesen izdots vēstījums, nedaudzās lappusēs. Bet, ja var vilkt paralēles ar meditēšanu, kā piemēram, - mazgājot traukus, pastaigājoties, tad šī nelielā grāmatiņa bez asiem, ātriem pavērsieniem, bet ar brīnumainiem mirklīgiem dabas aprakstiem ir kā grāmatmeditācija. Kā teksta epizodes sajūtām, emocijām, pārdomām un arī mierinājumam. "Valnis vējā šalc, un zāles vārpas mirdz, kad ezera vējš ķemmē un dala tās. Bērzu lapotnes mazie spogulīši arī mirdz."(53.lpp.) Un ieteicama ikvienam suņmīlim, dzīvniektuvam draugam. Par mazītiņu kucēntiņu, kas nomaldās un izdzīvo skarbumā, bet paliek arvien ar cerību. Iekš foto draudzenes no Anglijas dāvātā krūzīte un mūsmāju "suns mazpilsētā pie mežāja".

Viņš mazāk mācēja cilvēkus

Vilcienbraucieni un vilcienlasīšana. Viendien vairāk saules, citdien lietus. Kopumā dzīve rit savu gaitu. Mēreni, varbūt varētu tā teikt. Vismaz epizodēm, periodiem. Un tas bija tas, ko vēlējos. Tas savā ziņā sasaucas ar grāmatu, ko palēnām lasīju, braucienos atverot un pirms izkāpšanas aizverot. Pa vidam paskatoties laukā pa logu.

(Kāpēc grāmatlasītājiem ceļā nereti skatiens raugās citur, laukā pa logu? Grāmatas apceres dēļ? Neliela pārtraukuma no lasītā dēļ?)

Džona Viljamsa stāsts par cilvēka dzīvi mūža garumā - "Stouners". Par to, ka ir tie, kas mazāk māk sabiedriskošanos, mazāk jaudā saviesīgumu, retāk spēj pārsteigt ar kaut ko pēkšņu, būtisku. Stouners tāds ir. Viņa sieva Edīte tāda ir. Katrs savā veidā. Pārsvarā. Mūsdienās varbūt varētu diagnosticēt kādus sindromus, bet stāsts ir par dzīvi, gadu no gada. Par tādu dzīvi, kā ikrīta piecelšanās, iešana uz darbu, nākšana mājās, vēlme pēc miera, reizēm mulsums, dabiska saminstināšanās, spēks, kas retu reizi parādās, tad atkal rimst, gadalaiki nomainās, cilvēks paliek, atvēlēto laiku, kamēr ir bijis iespējams.

Ik pa laikam mēdzu paskatīties lappusēs sašutusi. Emocijas uzradās, ne reizi vien. Par to, kāpēc tomēr tik daudz Stouners pieļauj, ka tik lielā mērā notiek pašplūsma. Gribējās sapurināt šo gareno, kalseno intelektuāli, iepurināt viņā kādu klajāku emociju. Aptuveni tā, kad kāds kliedz, lai otrs šķietami beidzot sadzirdētu, jo ir sajūta, ka lēnīgais iepretim drusku lēmēts. Un tad es sev sacīju, ka, visai iespējams, tieši te pavīd realitātes vaigs, kāds tas ir, neizskaistināts, viena no realitātes versijām, kas tiešām varētu būt bijusi notikusi, ņemta no dzīves, sastrukturēta teikumos un rindkopās, bet notikusi arī īstenībā. Un vēl. Varbūt pat kaut kādā ziņā es varu reizēm pati justies līdzīgi. Ne tik skoloti mācītā veidā, ne šai jomā. Bet sava veida nesabiedriskumā, nevarēšanā braukt un iet laukā, jo tā būtu savureiz labi, pareizāk, derīgāk, dabiskāk. Arī tajā, ka dzīve... Jā, savā ziņā patiešām dzīve ir tāda. Šāda. Kā Stouners. Neperfeketa. Ne visā attaisnojama un pasakāma, lūk, varonīga rīcība, lūk, darbošanās, aktivitātes, jauda, enerģija un rosīšanās uz āru redzamākos veidos.

Viens gan, ko samanīju. Vainošana, ko Stouners saņem un ko pats sev raida. Tas dabiski atgadās, izriet no iepriekšminētā. Ja neesi tik rosīgs, darbīgs, sabiedriski redzamos veidos, skaidriem nolūkiem, konkrētos gājienos, tad var rasties sajūta, ka vajadzētu gan. Un kad vajadzēšana neattaisnojas, var vīdēt vaina. Tai nav jābūt obligātai. Nonāku pie arvien vairāk godīgas atzīšanas un mazāk vainas, vainošanas (sevis, citu) pašas dzīvē. Par to priecājos. Tā ir tomēr vieglāk. Un Stouners varbūt arī pie tā nonāca, kaut kad, nezinu. Taču grāmatas dzīves ietvaros viņa nesabiedriskuma izpausmes radīja savu tiesu stereotipu viļņošanos, izteicienus, kas iedunkātu, līdzīgi kā lasot vietām gribējās, jā, paust kaut ko no malas, tikai malu paudumus patiesībā nemaz nevajag, nebūs, ne jēgas, ne svara.

Stouners varbūt bija vairāk viņš pats tieši savdabīgajos veidos.

Skaidrums ir drīkstēt

Vienbrīd iedomājos, kas veicina to, ka dažkārt kādas grāmatas (un vispār jebkas) raisa lielāku pieķeršanos, vairāk piesaista, pakavējas domās? Reizēm tas manāms skaidrāk - saturs, piemēram, vai vizuālais noformējums. Bet citkārt tas ir ieguldītais laiks, sevis veltīšana. Grāmatu sakarā to varētu raksturot aptuveni sekojoši: jo ilgāk, biežāk kādu grāmatu lasu, jo vairāk tai pieķeros, noskaņojos uz tās viļņa, pievēršos sajūtām, kas mirklīgi uzrodas, izrakstu domu vai valodskaistuma citātus. Protams, ja lasītais kopumā uzrunā, patīk.

Ar Rītas Jalonenas grāmatu "Skaidrums" noticis tieši šādi.

Lasīju vilcienā, braucot uz un no darba, lasīju mājās vakaros un nupat svētdienas brīvdienīgajā pēcpusdienā, kas neatnesa vis snaudu, bet deva tieši ierosmi noslēgt lasāmo. Lappušu skaita ziņā pa nelieliem gabaliņiem, bet tieši tas iedarbojies nenogurdinoši vilinoši. Arī vizuāli patika grāmatas priekšlapu un vāka krāsa (tieši tonis), bet priekšlapas - ļoti.

Vēstījums ar skumju klātbūtni stāsta par rakstnieces Dženetas (pēcvārdā atklājas dzīvojusī persona - Janet Frame, 1924-2004) gaitām radošajā un skarbuma reālistiskajā pasaulē. Tas liek pa brīdim vaicāt - kāpēc ciešanām vispār būtu jābūt normai, vienalga, vai garīgām vai fiziskām sāpēm. Un šobrīd, tagadējā pasaulē, var novērtēt savureiz humānāku attieksmi medicīnas, arī psihiatrijas jomā. Ne viss un ne vienmēr ir viegli, tomēr vairāk iespēju kopumā, arī saudzīguma, sevis paaudzēšanas iespēju. Lasot "Skaidrumu", visai sajutu, cik demonstratīvi robustāk tas bijis pagātnē, baisi, mazliet līdzīgi kā stāstā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (redzēta tikai filma, ar ko arī gana). Grāmatā Dženetu turpretī paglābj rakstīšana, vārdu spēks - bloknotos pierakstītais un pārrakstītais, pārdomātais, svērtais, pētītais. Vārdi devuši dzīvi, virzību, iespējamību.

"Tev trūkst aizsargkārtas. Tev nav jādzīvo tā, kā citi liek, un tev nevienam nav sevi jāizskaidro.

Dzīvo savu dzīvi, tev ir tādas tiesības. Un tev nav jāaizstāvas. (..) 

Turklāt, ja tu negribi, tev nav spiestā kārtā jāsaietas ar cilvēkiem. Tu mierīgi drīksti 

būt viena pati tik daudz, cik tik vēlies." // 219.lpp.

Vienmēr ir paticis lasīt par iekšējo spēku, pastāvot jebkādai (apstākļu, notikušā, cilvēciskās sava veida ierobežotības) varai. Vislabāk, ja stāstīts personiski. Un par radošajām iespējām ļoti arvien uzrunā. "Skaidrums" tieši tādā veidā atklāj, ka: "sakāmais šķīrās, vārdi vienkārši bija gaidījuši atļauju", kamēr Dženeta uzturējās klīnikā, bez iespējas aiziet (sākotnēji no dzīves, tad no minētās iestādes), bet ar vēlmi (dažādos brīžos to visu mēģinot izdarīt un) rakstīt.

Saistoši par to, kā cilvēks var pastāvēt, nepazaudēties tajā, kas šķietami, pa epizodei, ļogās, draud aprauties. Un par to, kā notiek turpināšanās. Par to, kas palīdz. Rakstniecei - vārdu pasaule. Citam cilvēkam tas (palīdzošais) var būt kaut kas cits (dažādas, mainīgas norises). Ieiešana sevī. Vai otrādāk - nenogrimšana. Nodarbošanās, ieceres, atzīšanās, mērķi, sajūta par nozīmi jebkam, ko iespējams veikt un ko ir vēlme iespēt. Cik ilgi, to nevar iepriekšparedzēt, jo īpaši, ja jāpretstāv kādai varai, bet procesā arī notiek daudz tā, kam nozīme.

"Pirmais teikums atnesa sev līdzi cerību. Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu dēļ.

Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, 

vārdu spēku nevar aizmirst." // 96.lpp.

"Krūmos čabinājās klaiņojošs kaķis, 

koku galotnēs un krūmos šalkoja vējš, debesīs lidoja putni.

Sēdēju uz vietas tik ilgi, 

līdz nekārtība manī pārvērtās par kārtību." // 171.lpp.

 

Andris Ogriņš "Tā putna diena"

Autora dzeju esmu lasījusi arī iepriekš, arvien zinājusi, būs deva melanholijas. Tas dažkārt atsvaidzina, kā melnā krāsa, melnbalti foto vai kinokadri. Visapkārt reizēm daudz iespaidu, skanējumu, toņu pāreju. Skaisti, dzīvīgi. Un vienlaikus, pastāv arī kaut kas cits, tumšāks varbūt, skaudrāks, robustāks, tiešāks.

Ikdienības tvērumi. Turpat klusas cerības vai klusas šaubas, vai jebkas cits kluss, vai arī - varbūt nemaz ne-kluss. Ikdienas notikumi un sajūtu, vēlmju pietikšana, bet citreiz vētras, impulsivitāte, šaubas, tiecība kaut kam noticēt. Aptuveni tā jaušu. Varbūt, ja dalītu, Andra Ogriņa dzejai piemīt atpazīstamāk vīrišķīgi ekstenciāla balss, kas vētī sadzīvi, iedzīvi, nakts dzīvi.

Uzrunāja rindas, ko varēju iztēloties ainaviski. Mazliet pietrūka gaišuma atveidotajai dzīves kopskaņai. Pēdējā laikā esmu vairāk pietuvojusies tādam kā dzīves baudījumam, priekam. Tas nenozīmē, ka jābūt mākslīgam pozitīvismam. Tomēr valdzina arī epizodiski tvērumi, kas vienkārši pauž ieraudzīto, pamanīto, pastaigu laikā, ielās, pagalmos, rītos, vakaros. Vārdtērptas ainas, ko cilvēciski pieredzam. Pieceļamies no rīta, esam dienas rosībā vai vienkārši dienu ritējumos, novakarēs sajūtoties jau citādāk. Tāpat, ar gadiem, varbūt rodas jau citādākas sajūtas, pārejas, krustceles. Dienu ritējumos. Bet šai dzejas krājumā sajutu arī vienatnīgumu, vietām uzsvaru uz to, kas - notiek, notiek, notiek (vienādāk, parastāk) un tiecību uz - reiz citādāk. Un to var atpazīt, ka tiecība klātesoša.

"vienādas sienas griesti grīda pārtika un

pateicība

nevienāds tu savās bailēs ka durvis būs

aizslēgtas"  // 9.lpp.

"kaut kas komisks un kosmisks

kad gribas paklusēt"  // 14.lpp.

"par cilvēku kurš ienācis telpā 

vienmēr apsēdās 

vienā un tajā pašā vietā

neatkarīgi no gaimsu un

krēslu izvietuma

atvēra grāmatu"  // 31.lpp.

"parastais krauklis parastā žubīte parastais pīlādzis

parastie cilvēki

pasaules centrā

seko līdzi četrām debess pusēm

elpo un ieklausās

ko šodien pavēsta tikai un vienīgi vējš

tas parastais

melniem spārniem"  // 51.lpp.

Kā ar pofigismu?

Piesaistīja grāmatas virsraksts un vizuālais noformējums, vēlējos izlasīt. Vispirms gadījās iepazīt tekstu krievu valodā, kas ļoti uzrunāja. Tad nolēmu iegādāties latviskoto izdevumu - Marks Mensons "Smalkā pofigisma māksla". Un. Te varētu būt vietā jautājums - kā tad ar pofigismu? Varbūt to var attiecināt uz daudz ko, piemēram, arī uz grāmatas tulkojuma kvalitāti? Tomēr, ne gluži. Arī pats autors pauž, ka nebūt pofigisms nav sekojošais - viss vienalga, nekas nesakustina. Tāpēc. Nesaspringstot, tomēr izsakoties, grāmatas tulkojums latviešu valodā ir maz baudāms, dažbrīd knapi uztveramas domas, citviet lietoti tādi kā senatnīgāki vārdi, izvēlēti sinonīmi, kas kopskatā īsti nesaskan ar pašu vēstījumu, tuvinātu mūsdienām un šim laikam. Ja nebūtu iepazinusies ar tulkojumu krievu valodā, iespējams, nodomātu, ka autora valoda nav pietiekami plūstoša, tomēr, arī tai gadījumā tulkotāja vērtība ir spējā radīt piemērotāku skanējumu, noskaņu dzimtās valodas izteiksmē, adaptēt tekstu, ne tikai punktuāli iztulkot vārdu pa vārdam vai arī izlaist caur mašīntulkotāju un mazliet pieslīpēt. Varbūt es nezinu kādus apstākļus, kā arī, varbūt šī ir tikai mana subjektīvā uztvere. Tomēr, ņemot vērā, ka grāmatas glītā dizaina risinājuma dēļ, kas man gan patīk, iegādes samaksa visai augsta, ieteiktu lieki netērēties un iegūt īpašumā vai nu oriģinālvalodas izdevumu vai arī krievu valodā tulkoto. No latviešu valodas tulkojuma man grūti pat piemeklēt kādus citātus, ko citkārt labprāt daru, pabaudot vārddomu intonāciju.

Tātad, pofigisms.

Par to domājusi ik pa laikam dzīvē, atzīstu, ka īsti nepadodas, vismaz arvien mēdz notikt situācijas, kurās es varētu mazāk satraukties par kaut ko, mazāk iekrist stresā, mazāk pati sevī kultivēt kādus iemeslus un aizdomas, bailes, nedrošību.

Taču, vēl kaut kas.

Visu nevar tā samērā fanātiski izskaidrot tikai ar vienu radikālāku pamatdomu, redzējumu, sistēmu. Viss nav viens skaidrojums, viens definējums. Tā man joprojām šķiet. Viss nav tikai pārsvarā laime, tikai apmierinājums. Vai pārsvarā un galvenokārt nepatīkamais un grūtais. Un viss nav arī tikai pofigisma atzīšana, tāda veida raudzīšanās.

Vienlaikus.

Kaut kas tajā ir. Jo patiesi, var taču ik pa laikam, savureiz, paraudzīties uz dzīvi, uz sevi pašu kā ne tik ārkārtēji vērtīgu, ne tik izteikti svarīgu. Ka ne vienmēr mūsu pārdzīvojumi ir tie unikālākie un nozīmīgākie. Ne vienmēr mums taisnība. Ne vienmēr arī nav. Var dažādi. Bet pamatā, kāpēc tam piešķirt augstāku svarīgumu - ir taisnība, nav taisnība, ir bijis pārāk sāpīgi, nav bijis pārāk labi, ir bijis nepietiekami, nav atbildis kādiem stereotipiem.

Piemēram, autors stāsta, ka raizējies par ne visai labām attiecībām ar viņa brāli, jo šķiet taču, ka radiniekiem jābūt tuviem, ka - vajag. Un, jā, nevienam neaizliegt tā domāt un darīt, ja cilvēks vēlas palikt pie kādiem uzskatiem. Bet, visbeidzot, Marks Mensons pats atlaida šo (iedomu?, uzstādījumu?), ka vajag. Jā, viņi ar brāli nav pārlieku tuvi. Jā, varbūt kāds uzskata, ka vajag. Bet nav. Un, ko tad. Viss beidzies, jo neatbilst pieņēmumam, viss slikti, pārdzīvot, neatlaist. Un savās domās es to varētu attiecināt uz dažādām norisēm dzīvē. Ka ne viss atbilst kaut kam, ko vajadzētu. Un tas nenolemj. Tas, dažreiz, pofigistiskāk paraugoties, ne vienmēr ir ietekmējami, tāpēc ka gribētos, ne vienmēr ir maināmi, un ne vienmēr pie tā arvien jāpaliek. Tai pat laikā, protams, ir situācijas, kurās kaut ko var darīt un tad arī tiek darīts, domāts, mēģināts.

Kaut kas cits izrādās svarīgāk.

Atbildība par sevi. Nevis par citiem. Nevis pat par tuvajiem pieaugušajiem. Ne apspriest citu rīcības vai nerīcības, vārdus vai nevārdus, attieksmes. Bet uzņemties atbildību par sevi. Kas arī nenozīmē kaut ko vienmēr vieglu. Bet tieši atbildība par sevi var iedot kādu jaunu elpu vai jaunus impulsus, dažreiz, arī atklātāk un godīgāk izmēģinot savus spēkus tajā, kas attiecas uz pašu sajūtām, noskaņojumiem, vēlmēm, mērķiem, iespējām, un arī reālāku sevis, dzīves akceptu.

Kopumā patika pēcsajūtas. Patika tvert grāmatas idejas, kaut vai, lai tikai mirkli mainīgumā padomātu. Iesaku oriģinālvalodā vai krievu valodā, bet ne tulkojumu latviešu valodā, ja vien nav pavisam neaktuāls valodas loģiskums un skanējums.

"Arvien vairāk gaismas" dzeja

Grāmata, ko izvēlējos virsrakstā minētā vārda - fotogrāfija - dēļ, jo kādumirkl šķita, varētu būt jauki palasīt dzejā par gaismtvērumiem, kas kopumā manā apziņā saistās viens ar otru diezgan radniecīgi. Abas, dzeja un fotogrāfija, kā pazibēšana, tikko jaušami, reizēm spēcīgāk, reizēm ļoti gaistoši, un tu - lasītājs vai bildētājs - vien brien pa tām taciņām, laipo vai balansē, vai baudi, un te viss ir pilnestīgi, bet piepeši pavisam trausli, vai arī tik atklāti un godīgi, gandrīz kā terapeita kušetē sēdot, bet citkārt ieslēpti simbolos un nojausmās.

Arta Ostupa "Fotogrāfija un šķēres" mani ļoti, necerēti, uzrunāja un uzrunā joprojām. Izlasīju, bet turpinu lasīt pa otram, trešam un vēl kādam lāgam, un tam maza nozīme, cik reižu. Arī tas ir vēl viens dzejas pievienotās vērtes moments, ka var lasīt un pārlasīt, fragmentāri, noskaņojumos, aizmirst, atcerēties, atkalatvērt.

Iespējams, ja būtu patvaļa, šeit turpinājumā tiktu teju pārrakstīta pusgrāmata citējumos, tāpēc drīzāk šoreiz fotocitāti.

Kā arī, kopumā ikdienības vērojumos, rīta vai vakara saule, vairs neatminos, koku zarotnēs, jaunrenovēts dzīvokļnams ar zināmu sterilitāti un tomēr pie kāpnēm atstutētiem riteņbraucamajiem, sūnas un smilgas, viss tāds kā mazajos brīnumos un civilizācijas mijiedarbībā, ko reizēm man vieglāk padodas tvert un novērtēt iztālēm.