Viņš mazāk mācēja cilvēkus

Vilcienbraucieni un vilcienlasīšana. Viendien vairāk saules, citdien lietus. Kopumā dzīve rit savu gaitu. Mēreni, varbūt varētu tā teikt. Vismaz epizodēm, periodiem. Un tas bija tas, ko vēlējos. Tas savā ziņā sasaucas ar grāmatu, ko palēnām lasīju, braucienos atverot un pirms izkāpšanas aizverot. Pa vidam paskatoties laukā pa logu.

(Kāpēc grāmatlasītājiem ceļā nereti skatiens raugās citur, laukā pa logu? Grāmatas apceres dēļ? Neliela pārtraukuma no lasītā dēļ?)

Džona Viljamsa stāsts par cilvēka dzīvi mūža garumā - "Stouners". Par to, ka ir tie, kas mazāk māk sabiedriskošanos, mazāk jaudā saviesīgumu, retāk spēj pārsteigt ar kaut ko pēkšņu, būtisku. Stouners tāds ir. Viņa sieva Edīte tāda ir. Katrs savā veidā. Pārsvarā. Mūsdienās varbūt varētu diagnosticēt kādus sindromus, bet stāsts ir par dzīvi, gadu no gada. Par tādu dzīvi, kā ikrīta piecelšanās, iešana uz darbu, nākšana mājās, vēlme pēc miera, reizēm mulsums, dabiska saminstināšanās, spēks, kas retu reizi parādās, tad atkal rimst, gadalaiki nomainās, cilvēks paliek, atvēlēto laiku, kamēr ir bijis iespējams.

Ik pa laikam mēdzu paskatīties lappusēs sašutusi. Emocijas uzradās, ne reizi vien. Par to, kāpēc tomēr tik daudz Stouners pieļauj, ka tik lielā mērā notiek pašplūsma. Gribējās sapurināt šo gareno, kalseno intelektuāli, iepurināt viņā kādu klajāku emociju. Aptuveni tā, kad kāds kliedz, lai otrs šķietami beidzot sadzirdētu, jo ir sajūta, ka lēnīgais iepretim drusku lēmēts. Un tad es sev sacīju, ka, visai iespējams, tieši te pavīd realitātes vaigs, kāds tas ir, neizskaistināts, viena no realitātes versijām, kas tiešām varētu būt bijusi notikusi, ņemta no dzīves, sastrukturēta teikumos un rindkopās, bet notikusi arī īstenībā. Un vēl. Varbūt pat kaut kādā ziņā es varu reizēm pati justies līdzīgi. Ne tik skoloti mācītā veidā, ne šai jomā. Bet sava veida nesabiedriskumā, nevarēšanā braukt un iet laukā, jo tā būtu savureiz labi, pareizāk, derīgāk, dabiskāk. Arī tajā, ka dzīve... Jā, savā ziņā patiešām dzīve ir tāda. Šāda. Kā Stouners. Neperfeketa. Ne visā attaisnojama un pasakāma, lūk, varonīga rīcība, lūk, darbošanās, aktivitātes, jauda, enerģija un rosīšanās uz āru redzamākos veidos.

Viens gan, ko samanīju. Vainošana, ko Stouners saņem un ko pats sev raida. Tas dabiski atgadās, izriet no iepriekšminētā. Ja neesi tik rosīgs, darbīgs, sabiedriski redzamos veidos, skaidriem nolūkiem, konkrētos gājienos, tad var rasties sajūta, ka vajadzētu gan. Un kad vajadzēšana neattaisnojas, var vīdēt vaina. Tai nav jābūt obligātai. Nonāku pie arvien vairāk godīgas atzīšanas un mazāk vainas, vainošanas (sevis, citu) pašas dzīvē. Par to priecājos. Tā ir tomēr vieglāk. Un Stouners varbūt arī pie tā nonāca, kaut kad, nezinu. Taču grāmatas dzīves ietvaros viņa nesabiedriskuma izpausmes radīja savu tiesu stereotipu viļņošanos, izteicienus, kas iedunkātu, līdzīgi kā lasot vietām gribējās, jā, paust kaut ko no malas, tikai malu paudumus patiesībā nemaz nevajag, nebūs, ne jēgas, ne svara.

Stouners varbūt bija vairāk viņš pats tieši savdabīgajos veidos.