Skaidrums ir drīkstēt

Vienbrīd iedomājos, kas veicina to, ka dažkārt kādas grāmatas (un vispār jebkas) raisa lielāku pieķeršanos, vairāk piesaista, pakavējas domās? Reizēm tas manāms skaidrāk - saturs, piemēram, vai vizuālais noformējums. Bet citkārt tas ir ieguldītais laiks, sevis veltīšana. Grāmatu sakarā to varētu raksturot aptuveni sekojoši: jo ilgāk, biežāk kādu grāmatu lasu, jo vairāk tai pieķeros, noskaņojos uz tās viļņa, pievēršos sajūtām, kas mirklīgi uzrodas, izrakstu domu vai valodskaistuma citātus. Protams, ja lasītais kopumā uzrunā, patīk.

Ar Rītas Jalonenas grāmatu "Skaidrums" noticis tieši šādi.

Lasīju vilcienā, braucot uz un no darba, lasīju mājās vakaros un nupat svētdienas brīvdienīgajā pēcpusdienā, kas neatnesa vis snaudu, bet deva tieši ierosmi noslēgt lasāmo. Lappušu skaita ziņā pa nelieliem gabaliņiem, bet tieši tas iedarbojies nenogurdinoši vilinoši. Arī vizuāli patika grāmatas priekšlapu un vāka krāsa (tieši tonis), bet priekšlapas - ļoti.

Vēstījums ar skumju klātbūtni stāsta par rakstnieces Dženetas (pēcvārdā atklājas dzīvojusī persona - Janet Frame, 1924-2004) gaitām radošajā un skarbuma reālistiskajā pasaulē. Tas liek pa brīdim vaicāt - kāpēc ciešanām vispār būtu jābūt normai, vienalga, vai garīgām vai fiziskām sāpēm. Un šobrīd, tagadējā pasaulē, var novērtēt savureiz humānāku attieksmi medicīnas, arī psihiatrijas jomā. Ne viss un ne vienmēr ir viegli, tomēr vairāk iespēju kopumā, arī saudzīguma, sevis paaudzēšanas iespēju. Lasot "Skaidrumu", visai sajutu, cik demonstratīvi robustāk tas bijis pagātnē, baisi, mazliet līdzīgi kā stāstā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (redzēta tikai filma, ar ko arī gana). Grāmatā Dženetu turpretī paglābj rakstīšana, vārdu spēks - bloknotos pierakstītais un pārrakstītais, pārdomātais, svērtais, pētītais. Vārdi devuši dzīvi, virzību, iespējamību.

"Tev trūkst aizsargkārtas. Tev nav jādzīvo tā, kā citi liek, un tev nevienam nav sevi jāizskaidro.

Dzīvo savu dzīvi, tev ir tādas tiesības. Un tev nav jāaizstāvas. (..) 

Turklāt, ja tu negribi, tev nav spiestā kārtā jāsaietas ar cilvēkiem. Tu mierīgi drīksti 

būt viena pati tik daudz, cik tik vēlies." // 219.lpp.

Vienmēr ir paticis lasīt par iekšējo spēku, pastāvot jebkādai (apstākļu, notikušā, cilvēciskās sava veida ierobežotības) varai. Vislabāk, ja stāstīts personiski. Un par radošajām iespējām ļoti arvien uzrunā. "Skaidrums" tieši tādā veidā atklāj, ka: "sakāmais šķīrās, vārdi vienkārši bija gaidījuši atļauju", kamēr Dženeta uzturējās klīnikā, bez iespējas aiziet (sākotnēji no dzīves, tad no minētās iestādes), bet ar vēlmi (dažādos brīžos to visu mēģinot izdarīt un) rakstīt.

Saistoši par to, kā cilvēks var pastāvēt, nepazaudēties tajā, kas šķietami, pa epizodei, ļogās, draud aprauties. Un par to, kā notiek turpināšanās. Par to, kas palīdz. Rakstniecei - vārdu pasaule. Citam cilvēkam tas (palīdzošais) var būt kaut kas cits (dažādas, mainīgas norises). Ieiešana sevī. Vai otrādāk - nenogrimšana. Nodarbošanās, ieceres, atzīšanās, mērķi, sajūta par nozīmi jebkam, ko iespējams veikt un ko ir vēlme iespēt. Cik ilgi, to nevar iepriekšparedzēt, jo īpaši, ja jāpretstāv kādai varai, bet procesā arī notiek daudz tā, kam nozīme.

"Pirmais teikums atnesa sev līdzi cerību. Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu dēļ.

Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, 

vārdu spēku nevar aizmirst." // 96.lpp.

"Krūmos čabinājās klaiņojošs kaķis, 

koku galotnēs un krūmos šalkoja vējš, debesīs lidoja putni.

Sēdēju uz vietas tik ilgi, 

līdz nekārtība manī pārvērtās par kārtību." // 171.lpp.