Aiz loga un iekšā pierimums

"piecas dienas nedēļā
mēs ceļamies piecos, dzeram kafiju un
ienirstam tumšzilā rītā
kāpjam auto, lai dotos uz pilsētu
blāvi austošas ainavas nomaina cita citu asfalta upes krastos"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.

Brīvdienu rītos mēdzu piecelties agri, ieslēgt kādu raidierakstu*, uzliet lielu krūzi kafijas, skatīties kā mainās gaisma aiz loga. Un dažreiz tieši brīvdienu rītos lasu dzeju. Ja ir izdots kaut kas jauns, tas tiek pietaupīts nesteidzībai. Šoreiz lasītā grāmata ir patiesi skaisti, ainaviski uzrakstīta. Ja arī tu ilgojies pēc kaut kā plūstoša, maiga, rimta, gadalaiku noskaņās, tad šī ir lieliska izvēle – Rūta Mežavilka "Tālāk", Dzeja 2010–2022. 

Rūtas Mežavilkas dzejā jaušama pieredze un tāda kā sadraudzēšanās ar dzīvi. Tas ir daudznozīmīgi, ne vienmēr viegli, jo nav idealizētās eksistences vīzija, kurā nevienas grūtības, kurā viss gludi. Un tomēr ir skaisti visos gadalaikos, visās sajūtās – vēl vēsajos pavasaros, tumstošajos rudeņos, dzestrajās ziemās (vasarās ir gaišāk un vieglāk tāpat). 

Ļoti iepriecināja arī tas, ka pastaigas laikā ieraudzīju ziedam mežābeles, pumpuri vēl grasās vērties, un sestdien mazliet līņāja, bet tomēr arī ziedi. Tas sasaucās ar dzejas noskaņām. Likās mazliet sirreāli vienubrīd – gāju, staigājāmies ar sunīti, vēroju pienenes, ābeles, ceriņus, gaismu, kokus, zālājus. Pateicīga par šādiem brīžiem, kuros ieelpot, būt lēnāk, vienkārši. 

"ir jūlijs. jasmīni, rozes un putekļains ceļš
vēl bezgalīgas dienas, un pļavā iemidzis teļš"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 5.lpp.

"lauki klusē, un ir viegli. drūp pirkstos
rudens saules izkaltētā augsne"
// Rūta Mežavilka "Tālāk", 37.lpp.

* Raidieraksts, ko klausījos "Mākslinieks pie mikrofona" [saite SPOTIFY]