"Arvien vairāk gaismas" dzeja

Grāmata, ko izvēlējos virsrakstā minētā vārda - fotogrāfija - dēļ, jo kādumirkl šķita, varētu būt jauki palasīt dzejā par gaismtvērumiem, kas kopumā manā apziņā saistās viens ar otru diezgan radniecīgi. Abas, dzeja un fotogrāfija, kā pazibēšana, tikko jaušami, reizēm spēcīgāk, reizēm ļoti gaistoši, un tu - lasītājs vai bildētājs - vien brien pa tām taciņām, laipo vai balansē, vai baudi, un te viss ir pilnestīgi, bet piepeši pavisam trausli, vai arī tik atklāti un godīgi, gandrīz kā terapeita kušetē sēdot, bet citkārt ieslēpti simbolos un nojausmās.

Arta Ostupa "Fotogrāfija un šķēres" mani ļoti, necerēti, uzrunāja un uzrunā joprojām. Izlasīju, bet turpinu lasīt pa otram, trešam un vēl kādam lāgam, un tam maza nozīme, cik reižu. Arī tas ir vēl viens dzejas pievienotās vērtes moments, ka var lasīt un pārlasīt, fragmentāri, noskaņojumos, aizmirst, atcerēties, atkalatvērt.

Iespējams, ja būtu patvaļa, šeit turpinājumā tiktu teju pārrakstīta pusgrāmata citējumos, tāpēc drīzāk šoreiz fotocitāti.

Kā arī, kopumā ikdienības vērojumos, rīta vai vakara saule, vairs neatminos, koku zarotnēs, jaunrenovēts dzīvokļnams ar zināmu sterilitāti un tomēr pie kāpnēm atstutētiem riteņbraucamajiem, sūnas un smilgas, viss tāds kā mazajos brīnumos un civilizācijas mijiedarbībā, ko reizēm man vieglāk padodas tvert un novērtēt iztālēm.