Ikdienības tvērumi. Turpat klusas cerības vai klusas šaubas, vai jebkas cits kluss, vai arī - varbūt nemaz ne-kluss. Ikdienas notikumi un sajūtu, vēlmju pietikšana, bet citreiz vētras, impulsivitāte, šaubas, tiecība kaut kam noticēt. Aptuveni tā jaušu. Varbūt, ja dalītu, Andra Ogriņa dzejai piemīt atpazīstamāk vīrišķīgi ekstenciāla balss, kas vētī sadzīvi, iedzīvi, nakts dzīvi.
Uzrunāja rindas, ko varēju iztēloties ainaviski. Mazliet pietrūka gaišuma atveidotajai dzīves kopskaņai. Pēdējā laikā esmu vairāk pietuvojusies tādam kā dzīves baudījumam, priekam. Tas nenozīmē, ka jābūt mākslīgam pozitīvismam. Tomēr valdzina arī epizodiski tvērumi, kas vienkārši pauž ieraudzīto, pamanīto, pastaigu laikā, ielās, pagalmos, rītos, vakaros. Vārdtērptas ainas, ko cilvēciski pieredzam. Pieceļamies no rīta, esam dienas rosībā vai vienkārši dienu ritējumos, novakarēs sajūtoties jau citādāk. Tāpat, ar gadiem, varbūt rodas jau citādākas sajūtas, pārejas, krustceles. Dienu ritējumos. Bet šai dzejas krājumā sajutu arī vienatnīgumu, vietām uzsvaru uz to, kas - notiek, notiek, notiek (vienādāk, parastāk) un tiecību uz - reiz citādāk. Un to var atpazīt, ka tiecība klātesoša.
"vienādas sienas griesti grīda pārtika un
pateicība
nevienāds tu savās bailēs ka durvis būs
aizslēgtas" // 9.lpp.
"kaut kas komisks un kosmisks
kad gribas paklusēt" // 14.lpp.
"par cilvēku kurš ienācis telpā
vienmēr apsēdās
vienā un tajā pašā vietā
neatkarīgi no gaimsu un
krēslu izvietuma
atvēra grāmatu" // 31.lpp.
"parastais krauklis parastā žubīte parastais pīlādzis
parastie cilvēki
pasaules centrā
seko līdzi četrām debess pusēm
elpo un ieklausās
ko šodien pavēsta tikai un vienīgi vējš
tas parastais
melniem spārniem" // 51.lpp.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru