Būšana ceļā

Ceļš kā dzīve. Un dzīve kā ceļš. Izvēlētie ceļi, kas var būt mainīgi un reizēm jo īpaši dzīves gaitā, atšķirīgos posmos, jaunībā, brieduma gados, vēlākajā laikā. Tādas manas asociācijas ar Benedikta Velsa grāmatu "Gandrīz ģeniāls". 

Frānsiss dodas sevis meklējumos. Tam par iemeslu kāds būtisks apstāklis. Frānsisa ieņemšana noritējusi ne gluži klasiskā veidā, viņš ir mēģenes bērns, jo savulaik eksperimentāli tikusi veidota "ģēniju" banka, lai sniegtu nākotnes bērniem augsti attīstītu cilvēku gēnu mantojumu. Bet, kas un kā izvērtē, kuri ir un kuri nav ģēniji, kuru mantojums nododams tālāk? Un, vai tas tiešām ir iespējams? Vai gēni ietekmē teju visu dzīvē? Un kā ar individuālajām izvēlēm un rīcību? Par šiem un līdzīgiem jautājumiem grāmata rosina pārdomas un pat sniedz zināmus secinājumus. Ļoti uzrunāja tieši pašrefleksija, kas Frānsisam svarīga. Tas, kā viņš raugās dzīvē, meklējot virzienus. Un Frānsisa tiekšanās pēc draudzības, tuvības, cilvēciskā siltuma. Ir vai nav viņš "ģeniāls" vai arī "gandrīz ģeniāls", viņš tik un tā tiecas atrast sevi un piepildījumu dzīvē, uzņemties atbildību par savu rīcību, nebalstoties tikai uz gēnu mantojumu. Un tas ir spēcīgi izstāstīts. Var sajust dažu izšķirošo mirkļu noskaņu un svarīgumu. Izdarot izvēli, mainās daudz. Viens solis, divi, desmit soļi un tu esi citur, nonāc citos apstākļos. Tad vēlreiz, citas izvēles, citi soļi, un tas veido jau citas sekas, citu rezultātu.

Vēl man subjektīvi mazliet radās asociācijas ar Remarka "Trīs draugiem". Frānsiss dodas ceļā, piedzīvojumos kopā ar draugiem – Grūveru un Anni Meju, kuru viņš iemīļo un mēģina viņai tuvoties. Un katram no šiem jaunajiem cilvēkiem ir savi dzīves pavērsieni, eksistenciālie jautājumi, savi iemesli, kāpēc viņi ir uzsākuši šo ceļojumu, lai gan sākotnējais iegansts ir tieši Frānsisa vēlas atrast savu bioloģisko, izcelsmes tēvu. Ar mašīnu šķērsojot vairākus ASV štatus, draugi pieredz dažādus, gan izaicinošus, gan iepriecinošus vai skumdinošus brīžus. Viņi gan trakulīgi ļaujas, metas iekšā piedzīvojumos, gan arī atkāpjas kādu lielāku dzīves cerību vai neziņas priekšā. Ko iesāks pats Frānsiss, kad uzzinās atbildes uz viņu tirdošajiem jautājumiem? Ko izlems Grūvers, kuram jāpārdomā nedrošības un drosmes mijiedarbība? Ko patiesībā no dzīves vēlas Anne Meja, kuras vecāki viņu stingri iegrožojuši? Vai jaunībai visi ceļi vaļā? Un, ko vēl tālāk, vēl pēc tam?

"Ja nu viņš tomēr kaut kādā ziņā ir apdāvināts, tikai līdz šim saņēmis par maz atbalsta? No otras puses, doma, ka viss atkarīgs tikai no gēniem, viņu mulsināja. Tad jau nekas nav atkarīgs no viņa paša." // Benedikts Velss "Gandrīz ģeniāls", 126.lpp.

"Kas notiks ar visiem šiem mazajiem acumirkļiem, kad viņa vairs nebūs? (..) Kas gan notiks ar visiem šiem nenozīmīgajiem, bet viņam tik svarīgajiem acumirkļiem? (..) Neviens nezināja viņa domas un atmiņas. Kad viņš nomirs, tās noguls aizmirstībā, un, kad zeme pāris reižu apgriezīsies ap savu asi, būs tā, it kā to nekad nebūtu bijis. Viss izgaist un pazūd lidojumā cauri visumam." // turpat, 118.lpp.

"Vēlā pēcpusdienā viņi nogāja lejā pludmalē. Nolika kurpes un basām kājām bradāja pa ūdeni, katrs iegrimis sevī. Pēc ceļā pavadītajām dienām Frānsisam bija sajūta, ka jāatvelk elpa. Viņš apstājās, ierušināja kāju pirkstus smiltīs un dziļi ieelpoja. Pēc tam izpleta rokas. Kurš būtu domājis, ka viņš reiz stāvēs Klusā okeāna krastā? Aiz Zelta vārtu tilta mirdzēja saule, metot gaismu tieši sejā, uzvējoja viegla brīze. Viņš nojauta, ka šis ir laimīgs dzīves brīdis, un minūtēm ilgi vienkārši lūkojās okeāna tālēs." // Benedikts Velss "Gandrīz ģeniāls", 151.lpp.