piektdiena, 2019. gada 2. augusts

Mihails Labkovskis

Pagājis aptuveni kāds mēnesis, varbūt pāris, kopš klausījos vairākas youtube pārraides un turpat arī autora  grāmatas (Михаил Лабковский "Хочу и буду") atskaņojumu, kur dzīves uzskatus pauž krievu psihologs Mihails Labkovskis. Interesanti, jo kaut kas sarezonējās ar mani pašu, vien formulējumi precīzāki, tos izsakot cilvēkam ar stāžu, tā teikt. Un nav arī viennozīmīgi. Pirmkārt tāpēc, ka sava deva skarbuma, var šķist - nu jau gan par daudz, nereālistiski. Jo tas ir arī šovs, pārraides nav ekvivalents terapijai, bet gan publiska, visai izaicinoša, konkrētā formātā iekļauta, ne vienmēr teicamā kvalitātē psiholoģiskā spēle vairākās sērijās, sezonās. Tāpēc gaumes lieta. Netīk, neklausies, neskaties. Bet, ja savureiz ir domāts, ka kaut kā neskaidri notiek eksistencē, ka kaut ko gribētos konkrētāk, tad, lūk, ir pieejams arī šāds tieši tiešums, bez liekvārdības, iekš audio un dažreiz video: https://www.youtube.com/channel/UC_xmwrw98_UVwsH56mAVyqg/videos.

Labkovskis - cilvēks, kas pats pabijis tur, kur, viņa skatījumā, nereti atrodas kādi uz pārraidēm zvanītāji, nācēji ar psiholoģiski neizlēmīgu vai citādi ne līdz rezultātam nonākošu, vaicājošu balss intonāciju. Tos visus, tai skaitā pagātnes sevi, viņš apsauc par neirotiķiem un tādu attiecības par neirotiskām attiecībām. Gluži vienalga, par kādu no saskarsmes veidiem runa - ar darba kolēģiem, vadītāju, ar vecākiem vai bērniem, partnerattiecībām, laulību.

Ar piebildi. Ja tev tas (kaut kas, jebkas dzīvē) patīk, tad esi un dari, kā vēlies. Neviens nesaka, ka psihologs vai grāmata visu zina un, ka tagad, sekojot kādiem padomiem, atbildība par tavu dzīvi vairs nebūs tev, bet pārraidēs runājošajam vai teksta izdevuma autoram piedēvējama. Ja liekas, ka iztrūkst kvalitāte, ka greizi, pārspīlēti, īsti nebūs, dari, kā tīk, un miers. Vai arī, iespēju apkārt jūra, var atrast citu zinošu personu, kurā reizēm ieklausīties. Un tas arī viss, tik vien.

Arī pati pašlaik vairs neturpinu Labkovski, jo daudz iepriekš noklausījos. Tomēr nolēmu uzrakstīt. Patika, ka bez liekvārdības. Jo, piemēram, pašpalīdzības grāmatas ļauj mazliet ievīpsnāt - daudz jauka, teikumos, rindkopās, frāzēs, gludi. Un gari. Plaši. Protams, tas nenozīmē, ka neuzrunātu vai nelīdzētu, noteikti ir kaut kas, ko savureiz atrast noderīgu. Vien, gadu gaitā, cik daudz izlasīts, un joprojām, reizēm jautājums - jēga? Protams, ir, ja vien vēlme. Bet, jā, mazinās apjoms, jo daiļrunības pie populārpsiholoģijas žanra nu jau tiešām bijis gana. Tāpēc retāk un mazāk. Lakoniskums un audioversijas, ko saviem specifiskiem formulējumiem atskaņojis Labkovskis, nesen priekš manis pagadījās pašā laikā.

Tātad. Viņš piemin sevis izstrādātos (tam visam nav jāpiekrīt, var individualizēt) 6 punktus. Kas tie seši tādi ir, ko ietver?

    1. Darīt tikai to, ko gribas.
    2. Nedarīt to, ko negribas.
    3. Uzreiz teikt to, kas nepatīk.
    4. Neatbildēt, kad neprasa.
    5. Atbildēt tikai uz jautājumu.
    6. Skaidrojot attiecības, runāt par sevi.

Arī daži blogu autori rakstījuši savus iespaidus:

https://menessmeitens.lv/2018/04/21/mihails-labkovskis-ka-iemilet-sevi-un-nostiprinat-pasvertejumu/

https://ieva-velde.blogspot.com/2019/07/but-laimigam-ta-ir-izvele.html

Bet pati par sevi ieteikumu sešpaka un skaidrojumi man mazāk. Tik daudz, ka interesanti un var pareflektēt. Vairāk derēja šie 6 pēc tam, kad jau biju klausījusies pārraides un kā apkopojums, lai saprastu, uz ko runātājs tēmē. Ja sāktu ar 6 punktiem, liekas, domās tāpat pagrozītu galvu, ietu tālāk, bilstot, nu, maķenīt dīvaini. Un tā arī ir. Ik pa brīdim - dīvaini. Neliekas viegli realizējami. Tāpēc, ka tieši sarunās skaidrots - tas attiecināms uz problēmsituācijām, jo pasarg, ja normālās sajūtās esošs cilvēks sāktu sevi spiest un lauzt uz kaut kādiem speciāliem izgājieniem, kas pašam šķistu nedabiski. To nevajag. Tas nevienam neko nedos un tiešām izskatīsies samāksloti, uzspēlēti. Bet, turpretī, ja ir sekojošais - īsti nesanāk tikt galā (ar kaut ko, jebko - darbu, ģimeni, radiniekiem, dzīvesbiedru, sevi pašu), tā, ka tiešām, malies un malies, un domā, un domā, un kaut kā nevedas, tad varbūt - un tikai kā varbūtība, kaut kas noklikšķ, saklikšķ, un kaut kas no visa aizķeras.

Man savā veidā derēja dzirdēt, kā tiek atbildēts gadījumos, kad zvanītājs pārraidē mēģina uzspiest savu viedokli (“Mihail, jums jānoklausās viss, ko es gribu pateikt!”, atbilde: “Raidījuma formāts paredz runāt īsi un konkrēti, tāpēc aicinu izteikties lakoniski un uzdot jautājumu”, kad nevedās, sasvienojums pārtraukts, jo, nē, nav pienākums klausīties izvirdumu). Vai arī, kad publiskas ķengas (“Jūs tikai neapvainojaties, bet, vai pats saprotat, ko tur gvelžat...”, atbilde: “Neapvainojos, bet arī turpināt klausīties negribu” un savienojums pārtraukts, jo arī šeit izverd). To attiecinu tāpat uz ikdienišķām situācijām, piemēram, kad kāds runā un runā, vai izsakās negatīvi un vēlreiz negatīvi, bet gluži vienkārši nevēlos turpināt - savienojumu var pārtraukt, nav obligāts pienākums pieskaņoties visam, tikai tāpēc, ka kāds izpaužas. Iz sērijas par darīšanu, ko ir vēlme, un nedarīšanu, ko nav vēlmes. Turklāt, tas attiecas arī uz tuvajiem, uz māti vai tēvu, māsu vai brāli, spurainu jaunieti, sievu vai vīru. Izņēmums, bērni līdz vēlīnam jaunieša vecumam. Saskarsme ar visiem citiem nav pienākums. Ja tas nomāc, uztrauc, nav obligāti gari un ilgi. Tuvajiem var pateikt: “Mammu (vai kāda cita uzruna), es tevi ļoti mīlu, bet par šo jautājumus (vai šādā veidā) runāt negribu, parunājam par kaut ko citu, pastāsti, kā tev patika teātra izrāde (vai jebkas cits), es pastāstīšu, kā gāja ceļojumā (u.tml.).” Protams, tas negarantē, ka visi vienmēr sapratīs un atsauksies. Tad savienojumus var pārtraukt līdz reizei, kad izdodas rast iespēju abpusēji pieņemamā veidā. Jā, var paiet kāds laika sprīdis. Jā, var sekot manipulatīvi izteikumi: “Nu bet saproti mani arī” vai “Kā tu vispār tā vari teikt, tev nav sirds”, atbilde “mammu, mīlu, bet par šo nē, par kaut ko citu, mammu, atā, skrienu, sazvanīsimies, kad varēsim mierīgi”. Piemērs. Variantu daudz un dažādi, situācijas dažādas.

Visai daudz pārraidēs arī par partnerattiecībām un mīlestību, kas īsti nav mīlestība. Par upura pozīciju pamatā. Saistībā ar to, ka - neatbildēt, kad neprasa. Nesākt gari un plaši paskaidrot kaut ko, nesākt attaisnoties. Neieslīgt upura pozīcijā - kāpēc viņš, viņa pret mani tā izturas, kāpēc man to nodara. Cilvēks nav lieta, ko ķengāt vai ierobežot. Piemēram, ko nozīmē “mani pameta”? Jūs šķīrāties. Pamest var upuri, šķirties var vienojoties. Protams, ir izņēmumi, nianses. Versiju daudz - mani piespieda, man neļāva, man bija jādara tas un tas, lai gan negribēju, bet nācās. Tā izskatās upuris. Bikstāms, apvainojams, dzenājams, nevarīgs, nezinošs (pa dzīvi tāds). Bet, ja pajautā, ko tu īsti gribi, kas būtu tas, ko tu - tieši tu - vēlies, nereti atbildē mulsums, neziņa. Kāpēc? Jo bērnībā nav bijis daudz iespēju veikt savas izvēles, kaut ko noteikt pašam (piemēram, kādas drēbes bērnam vilkt, saprāta un sezonas robežās, vēlāk, saņemt naudu un pašam nopirkt drēbes). Vai arī bērnībā kāds no vecākiem jeb cits tuvinieks izpaudies emocionāli vai fiziski vardarbīgi. Apzināti cilvēks nedomā, ka atradīs turpinājumu bērnības situācijai, kādu vardarbīgu vīrieti vai sievieti. Ar prātu to nedomā. Bet zemapziņa darbojas. Risinājumi un iespējas ir. Tikt galā ar sevi. Nevis gaidīt, ka kādu izdosies satikt, ka kāds palīdzēs, ka kāds atbildīs vēlmēm, bet vienmēr stāsts ir par sevi. “Mihail, kā jūs domājat, vai mans dzīvesbiedrs nav riktīgs vai arī problēmas ir man?”, atbilde: “Problēmas vienmēr ir jums”. Iz sērijas, skaidrojot attiecības, runāt par sevi - es jūtos, es vēlos. Tas nav egoisms, tie ir vārdi, par kuriem var uzņemties atbildību. Tāpat uzņemties atbildību (nevis vainu) par jebkurām savām izvēlēm.

Savā ziņā, diezgan daudz Labkovskis runā par un īsteno savienojuma pārtraukumus, iešanu prom, šķiršanos. Tas var liecināt par paša autora nosliecēm, jo arī tur iepretim būtībā ir tāds pats cilvēks cilvēciskais, ne ideālais. Tāpēc visam nav jāpievēršas vienbalsīgi, 6 noteikumi, manuprāt, nav obligāti. Domājam paši, tu, es. Ja kaut ko nezinām, varam pakonsultēties (klātienē, grāmatās, pārraidēs), bet lemjam paši.

Personiski man nostrādā neļaušanās ilgstošiem jebkā izvirdumiem, vienkārši pārtraukšana, tais gadījumos, kad gribas mazāk, bet nesaraujot pavisam saikni, vienkārši nespiežot un nevainojot sevi, ka pastāv robežas (pacietībai, iejūtībai, izturībai, enerģiskumam, pretimnākšanai, sapratnei, kompetencēm utt.), to pašu uztverot, saprotot arī attiecībā uz apkārtējo robežām.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana