Pavasara piezīmes

Šogad, šopavasar, ik pa laikam rodas piebilstvēlme - laimīga!
Tāpat vien, vienkārši.

Un grāmatas.
Tām paliek mazliet mazāk laika. Ne tāpēc, ka nav tādā pulksteņa laika ritējuma izpratnē, bet ir momenti, kuros diena gājusi, kopumā labi, tomēr savu (dienas) gaitu ritot, un vakarā vairs nav daudz emocionālā spēka uztvert jaunu, apdomājamu informāciju, piemēram, no tekstizdevuma lappusēm.

Tomēr, grāmatas arvien.

Vienmēr zināju - grāmatas. Senāk apguvu arodu - grāmatu labotājs, tad koledžā amatu, kas saistīts ar grāmatām. Pastrādājusi tipogrāfijā, kur ražošana. Vairākus gadus bijusi bibliotēkas kolektīva sastāvā. Vienlaikus iekšēji vairāk jūtoties vienkāršs cilvēks. Lai gan, par pieredzi ļoti paldies. Bet šobrīd daru atkal vienkāršāku darbu. Vēlējos, piepildījās, apmierināta. Un grāmatas. Arvien dažos foto iemirkļojumos. Reizēm nesanāk, reizēm sanāk, bet kaifīgi tāpat vien, doties pastaigās ar mūsmāju ķepaini, suņmeiteni un grāmatu maišeli plecā vai kād' maz' grāmatiņ kabatā. Pasapņojot, man gribētos kādreiz kādu apkopojumu grāmatu fotogrāfijām, bet tas nav uzstādījums vai prasība īstenojumam.

Šeit savukārt tuvējās grāmatas, no kurām vienu nesenlasīju, pāris lasu, dažas lasīšu.

Un mazliet par izlasīto.
"Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta? Sarunas". 
Padalīšos ar citātu, kas patika, uzrunāja, domājot un sajūtot līdzīgi. Grāmata vērtīga, noteikti iesaku izlasīt, ja patīk sarunas, un sarunas ar rakstniekiem, radošām personībām. Forši, ka dažviet ir saglabāts runas veids tā dabiskajā izpausmē, nenogludinot drukātā tekstā. Ar dažiem rakstošajiem sarunas var uzrunāt vairāk, ar citiem mazliet mazāk, bet priecājos lasīt tā godīgi pastāstīto, kā notiek "lietas", kā dažreiz ieskata, redz tie, kas uzraksta to, ko pēc tam daudzums lasītāju bauda.

Citāts ir Jāņa Rokpeļņa sacītais par dzeju:

"Jāteic, ka tā saucamā dzejas saprotamība, par ko citi cīnās desmitiem gadu -  skolotāji, kritiķi, literatūrzinātnieki -, man nekad nav bijusi svarīga. Man ir ļoti minimālas prasības pret dzejoli, vai ir saprotams, vai es varu kaut kādos jēdzienos izskaidrot. Tas mani pilnīgi neinteresē! Es to varu izdarīt, jā, es varu - ar attiecīgu poētikas instrumentāciju, bet man tas ir absolūti nebūtiski. Un man ļoti patika, ka tādam bieži vien ļoti racionālam dzejniekam kā... Kā viņu sauca? Ziedonis. Ziedonim bija tāda pati attieksme. Viņš teica, ka viņam ir tikai emocionālā atmiņa literatūrā. Viņš izlasa dzejoli, viņš neatceras, par ko tas bija, bet viņš jūt emocionālo telpu, kurā ir iegājis."

(45.-46.lpp., izcēlums mans)

Dzīves filmlente izritinās cauri apziņai

Vispirms, nejauši, darbā radio izdzirdēju un patika intervija ar dzejnieku Aivaru Madri - šeit.  Arī grāmatas "Zonas" (dzīves un literārās zonas) vizuālais noformējums ir ļoti skaists, brīnišķīgs. Viens ievākojums apakšējā slānī ieslēpj otru, sākumā spraudziņā redzamo vāku, kas atklājas nevilšus, šķirstot, pamanot un tad uz brīdi taustē apstājoties, vienkārši tverot.

Kā arī, nozīmīga muzikāla piebilde - grāmatai ir savs, unikāls, autora sarūpēts un virtuālas saišu saīsnes veidolā pieejams skaņu celiņš, ko var baudīt  Spotify vietnē.

Dzeja uzrunāja cilvēciski vispārsaprotamā veidā. Vēstītā, jaustā ietvaros tie daškārt vienlīdz labi varam būt arī mēs, tu, es, kas notveram dažas ikdienas gaitas mazliet mirklīgos uzplaiksnījumos uz lielākā, kopējā fona. Dzejā autors pastāsta mirkļiem sajusto viņa bērnībā, dažos atmiņu fragmentos no padomju gadiem, kas vietām pazib ar teju vaicājumu, vai tiešām tā varēja būt, kā arī par jaunības gaitās daudz caur sevi izlaisto, attiecību pieredzē gūtajām mulstošākajām, maigākajām atskārsmēm.

"šīs atmiņas ir birstošie cigaretes pelni,
ko tēta pirksts aiztrauc pa atvērto logu" (12.lpp.)

"mēs veidosim jaunas rītdienas, kas kārtosies bezgalīgā starā, izrietot no šī brīža
dūmakainajām priekšnojautām.
mēs metīsim tagadnē loku pēc loka" (24.lpp.)

Brīžiem dzeja kā nelieli īsstāsti vai dažas īsfilmas - reāli, vizuāli iztēlojami, noticami. Ar skaistuma pieskārienu. Kā dzejas veidolu pieņēmusi īsproza vai kinolentes fragmentārums. Lasot noprotams, ka tā arī viss bijis. Un varbūt vēl dažiem cilvēkiem savā veidā ir līdzīgas atmiņas par padomju bērnības laiku - košu, reizēm krāsainu, dažreiz bērnu spiedzienos, bet ar neskaidrām kaut kurienes jausmām, ka... Un turpinājums nevis sniedz viennozīmīgas atbildes, bet vienkārši notiek, turpinājums seko. Zēns izaug, iedzer, studē, dejo, iemīl meiteni...

"Rudenīga pastorāle

Pie Tavām kājām rudens tumsu klās
Un noskalos Tev plecus atvadoties
H. M. Majevskis

uz tevi es īpaši iekarstu rudens sākumā, ap kartupeļu laiku.
viss kā parasti - rīta migla, valgme uz ādas, pīti grozi un palīgos kaimiņu bērni.
traktors kā ložmetējs ripo pa vagām, izšaudams aiz sevis tupeņu kārtas.
cenšos notvert tevi savā skatu laukā, iemūžināt apziņā tavu gurnu šūpas,
krūšu nodevīgo viļņošanos zem dubļainā krekliņa, slaidos pirkstus, kas
maigi noglāsta katra uzlasītā kartupeļa aplipušo ķermeni.

tīra skaudība iedzeļ sirdī - kaut manus asnus pēcāk lauztu tavas rokas un
nomizotu kailu pirms ielikšanas katlā,
tad šķīvī garnētu ar svaigām salātlapām -
šādi es iekļūtu tevī līdz dzīlēm.
nekas lai nestājas starp mums!

skurbinošās domas prāts ātri prom dzen.
jau vīri, klusi spļaujot, ceļ pietūkušos maisus gazikā.
rēns vējiņš miglu izgaiņā, dzeļ nīka saule pakausī.
tevis šeit vairs nav, dienvidū kūp lauks.
smagi kā grēks pievildzis gaiss.
starp pirkstiem drūp melnzeme, karsta kā liesma." (66.lpp.)

Turpinājuma turpinājums ir iekšupvērstāks, ar mazāk pārliecībām par taisnībām, vairāk ar brīžu pārdomām - varbūt pasaudzēt otru cilvēku mēģinājumiem. Attiecību iesākums, taustīšanās, mulsās pieredzes, vidusceļi, dzeja iepretim realitātei, sasaucoties, pārklājoties.

"jūtos tik nedrošs
satverot tavu roku
vedot tevi uz deju placi
mūzikai apklustot
tavu acu skatiens
atgādina nodzisušu kinoekrānu" (73.lpp.)

"esmu gana noziedzies
es būšu tas, kurš tevi mīlēs
līdz viss šai pasaulē būs beidzies" (74.lpp.)

Kopumā man gribētos bilst, ka dzeja... Tas ir kaut kas, ko lasu laiku pa laikam. Nesacītu, ka ļoti bieži un daudz, ne arī katru dienu. Tomēr. Dzeja ir viens no svarīgajiem momentiem. Tāpēc, ka ir vairākas radošās izpausmes, kas nav vienā gabalā, bet ir epizodiskas, skaistas, iedvesmojošas parādības - dzeja, fotogrāfija, dziesmas, video klipi vai īsfilmas, raidījumi, intervijas. Tas nav gluži romāns, tā nav vesala kinofilma - viena, noteikta, konkrēta, pabeigta. Tie ir tādi kā gabaliņi. Un tas notiek arī ikdienā. Pagalmā žūst veļa, zied aličas un vienlaikus uzsnieg sniegs, riteņbaucējs vakara saulē ar gaismas oreolu, transportlīdzekļu logos pret lietuslāsēm dīvaini cilvēku portreti sazīmējas, bērna rokās gliemezis, trotuārs lietū samircis, pilsēta kūp, rīta kafijas krūze uz palodzes dzaudzīvokļu nama telpā. Dažādi. Un dzeja ir viens no šo atmiņu, pēdu, simbolu reģistratoriem. Bet arī dzeja ir dažāda. Patikt var tas, kas uzrunā, nevis tas, ko vajag, pieklātos zināt. Taču, ja patikšana reiz ir sajusta, tā saglabājas sajūtās un var tikt piedzīvota atkal un atkal, laiku pa laikam.

Amizanti trauksmaini

Divās rindkopās palūkošos divu nesen atklātu izdevumu virzienā.
Contra "Tik grūti ir būt Latvietim" un
Sonja Heisa "Rimini".

Tuvu Latvijas robežai dzīvojošā igauņu dzejnieka Contras devumu baudīju, pasmaidot ironiski satīriski par visu atainoto sadzīvisko. Vēlējos, lai būtu mazliet vairāk, jo simpātiski ievākotajā, nelielajā grāmatā dažviet vien divrindes, trīsrindes uz kopējo 123 lappušu skaitu. Taču saturs uzrunā cilvēciski un atspēko jebkuras iebildes, tulkojuma un grāmatas ievada autoram Guntaram Godiņam piebilstot "Dzeja lielākoties asociējas ar skumjām, patētiku, sentimentu, filozofiju, daudz retāk ar ironiju, asprātību, paradoksu vai vienkāršiem jokiem." Dzejanekdotes, - pie sevis reizēm nodomāju, ja trāpās homorpilnas un vienlaikus oriģinālas rindas.

"sendienās bija labi un droši
izgāji no mājas
durvīm priekšā noliki slotu
parolei nevajadzēja
lielos burtus un ciparus" (33.lpp.)

"pētījums pierādījis
ka nimbu ap galvu
lielākoties
nēsā
smēķētāji" (36.lpp.)

"piektdiena ir pietiekdiena" (97.lpp.)

Vācu autores Sonjas Heisas "Rimini", kam, jāatzīstas, esmu tikusi tikai aptuveni pusē, vēstī par vienas ģimenes vairāku paaudžu pārstāvju personiskajām attiecībām, to likstām, dažām eksistenciālām dzīves pārdomām, ar humoru paraugoties uz cilvēku sadzīviskajiem ieradumiem, tos apspēlējot no vairākiem skatupunktiem. Uzrunā tieši ar mainīgumu, mijiedarbību. Māte un tēvs - joprojām arīdzan personības, vīrietis un sieviete, ar savām vēlmēm, ieskatiem. Māsa un brālis - jau pieauguši, ar savām dibinātajām attiecībām un attieksmēm. Pavīdot psiholoģiskām noskaņām, līdzāspastāv amizantais un laikmetīgi trauksmainais.

"Ja mīlestībai pietiktu tikai ar gribasspēku, viņa mīlētu tik ļoti, ka kļūtu slavena ar savu mīlestību." (50.lpp.)

"- Kur ir problēma?
- Es nezinu. Patiesībā nekādas problēmas nav.
- Ko tad es daru nepareizi?
- Neko nedari nepareizi. Tikai, jā, tu esi pārāk jauks." (51.lpp.)

"Viņš secināja, ka jau gadiem Ellena vairs nespēja apbrīnā pacelt acis uz viņu. Bet viņš to tik ļoti vēlējās. Reiz viņš pat bija sevi pārvarējis un viņai pateicis: "Lūdzu, apbrīno taču mani atkal! Pasaki man, ka esmu īpašs vai seksīgs. Tikai reizi pa reizei. Varbūt reizi pāris mēnešos." (77.lpp.)

Anna Starobiņeca "Paskaties uz viņu"

Iesākot lasīt Annas Starobiņecas grāmatu "Paskaties uz viņu", pie sevis nodomāju - kāds ir iesmesls tam, ka lasu šāda veida literatūru?

Varētu teikt, iemesls, mēģinot paraudzīties mazliet plašāk, mazliet varbūt filozofiskāk ir tas, ka nereti dzīvē notiek neparedzamais (tās var būt dažādas norises), ko nevar uzreiz viegli aizmirst, par ko nevar arī viegli parunāt un tad uzreiz aizmirst, tāpēc dažkārt runāts tiek maz vai arī otrādi, lielā mērā neziņas dēļ, sarunāts daudz un emocionāli to izjūt ikviens no iesaistītajiem.

Piemēram, ir vairākas grāmatas, veltītas izjūtām un norisēm, kādas var piedzīvot tie, kas saskārušies ar depresiju vai pieredzējuši onkoloģisku saslimšanu, atzīstot situācijas nopietnību jebkurā tās izpausmes veidā. Bet krietni mazāk grāmatu un kopumā mazāk informācijas, kas noderētu apkārtējiem cilvēkiem, tiem tuvajiem, iesaistītajiem, atbalsta savureiz sniedzējiem. Tāpēc izvēlos lasīt šādas grāmatas. Jo patiesībā zinu ļoti maz, varu tikai pa gabaliņam, reizēm kaut ko mēģināt saprast, mazliet kādā posmā būt līdzās, bet ne vienmēr. 

Arī par to vēstī grāmata "Paskaties uz viņu". Fiziskajā stāsta veidolā - sastopamies ar sievieti, kura grūtniecības laikā uzzina par smagu slimību, kuras dēļ viņas mazulis ir lemts drīzai aiziešanai no šīs pasaules. Emocionālajā, savukārt, par to, kā sieviete jutās, kā jutās viņas ģimene, radinieki un draugi, kādas atskārsmes radās par palīdzības iespējamību, apjautas, ko apkārtējie un līdzcilvēki var un, ko reizēm nevar. 

Pavēstot par pašas pieredzēto no sākuma līdz pat noslēgumam, kā arī pieminot tālāko notikumu attīstības gaitu, interesējoties par ārvalstu pieredzi, Anna Starobiņeca sniedz ieskatu tajā, kādos veidos dažkārt var palīdzēt, kā un ko labāk reizēm darīt, kādu attieksmi paust. Tiesa, lasīt savā ziņā teorētiski, pat emocionāli līdzpārdzīvojot, bet vairāk tomēr no malas, ir drusku vieglāk, nekā reālajā dzīvē sniegt atbalstu. Jo izšķirošos dzīves brīžos reakcijas mēdz būt ne gluži tik adekvātas un konstruktīvas, kā ierasts ikdienišķā saskarsmē. Taču grāmatā uzrunāja atklātība un arī - konkrētība. Piebilstot, ikkatrs ieteikums un pieredze var būt subjektīva, ne visos gadījumos darbosies. Tas nav viennozīmīgi, melnbalti.

Drīzāk pieminēts, jau nosaukumā simboliski ietvertais aicinājums, ka iespējai būtu labi būt. Runāt. Paskatīties acīs. Ne piespiedu kārtā. Neieslogot slimnīcā, taču piedāvājot saņemt atbalstu, psiholoģisko palīdzību dažādos veidos, pēc nepieciešamības. Kā arī atziņa par to, ka ir ļoti derīgi vērsties pie speciālista. Jo nedz dzīvesbiedrs, nedz draudzīgi noskaņots līdzbiedrs nespēj tik daudz palīdzēt kā profesionālis. Viens no iemesliem, cilvēcisks un fizisks, ka ar speciālistu tikšanās laiks tiek norunāts, koriģējot, ja nepieciešams, bet tas ir laiks, kurā patiesi izteikt daudz, kamēr jebkurš otrs cilvēks, uzrunājams ikvienā brīdī, dažreiz mazāk kontrolēti, tāpat var paust arī nenokontrolētas reakcijas, kas, reiz jau izskanējušas, vairs nav padarāmas nebijušas, bet izriet varbūt no nezināšanas, no tā, ka arī tā cilvēka dzīvē pastāv kādi viņa paša notikumi un sajūtu stāvokļi, pat ja garīgi piemīt empātija.

Pasaule kā slīdošās kāpnes

Pavisam nesen grāmatnīcu plauktos atrodams un iegādājams kāds jaunas latviešu autores darbs, veltīts pusaudžu un jauniešu dzīves atainojumam -  
Agnese Zarāne "Slīdošās kāpnes".

Pirmā asociācija ir patīkama atskārsme, ka uzrakstīts noticami. Tā kā realitāte var izskatīties jaunu cilvēku redzējumā, un arī tā, kā reizēm to nojauš apkārtējie - vecāki, skolotāji, kāds klasesbiedrs. Jo pusaudžos un vidusskolēnos mēdz izpausties ne uzreiz atklātu emociju gamma, kas ārēji stilīgums, apķērīgums, humora izjūta, savukārt iekšēji nedrošība, šaubas, vēlme iepatikties, iederēties. Vēlme saņemt būtībā apstiprinājumu, atzinību sev un reizēm kādas savas rīcības akceptu. Ne vienmēr tam jābūt kam lielam, skaļos vārdos. Reizēm ikviens ilgojas gluži cilvēcīgas simpātiju atzīšanas.

"Mūsdienu pasaule ir kā slīdošās kāpnes - 

mēs visi esam ierauti rotējošā kustībā."

Slīdošo kāpņu līdzība ir interesanta jauniešu literatūras ietvaros kā filozofiska atsauce uz vācu domātāja Pētera Sloterdaika (Peter Sloterdijk) mūsdienu dzīves salīdzinājumu ar slīdošajām lielveikala vai metro kāpnēm, kas minēts Maijas Kūles darbā "Eirodzīve. Formas, principi, izjūtas", uzsverot iedrīkstēšanos sekot savām patiesajām vēlmēm un ideāliem.

Agneses Zarānes raksturotais personāžs - jauniete Signe ir tieši sava ceļa, savu emociju atzīšanas meklējumos. Meitene no laukiem, Latgaliete Rīgā, kā viņa spriež, kopš ar mammu pārcēlusies no nelielas pilsētas uz daudz trauksmaināko galvaspilsētu. Jauna dzīvesvieta, jauni klasesbiedri, jauni izaicinājumi. Vienlaikus arī pagātnes atskaņas, uzplaiksnījot domām par agrākajiem draugiem, domām par to, vai attālumu iespējams pārvarēt, saglabāt emocionālo saikni. Attāluma līnija kopumā vijas cauri grāmatai, jo arī meitenes mamma šķīrusies, un tēvs dzīvo citā pilsētā, sastapšanās nav tik viegla, kā arī nesen iepazītais puisis - simpātija plāno doties prom no valsts, studēt citviet. Vairākas slēptās emocijas, kas laika gaitā grasās atklāties. To, kā tas notiek, pakāpeniski vēstī stāsta sižets, saistībā arī ar minēto slīdošo kāpņu līdzību, vaicājot - bet, kas ir tavas vēlmes, un kādas ir tavas domas?

Citējumi, 3'2019

Nelielie žanri saista tieši ar koncentrēšanos uz būtisko vai faktisko, kas sniedz diezgan zib-sajūtu, zib-tvērumu, momentu, neilgā teksta vētīšanas laikā pamanīto. Tas ir savādāk, nekā atverot plašāka autordarba lappuses. Tādas zibsnījošas, pazibošas domas arī miniatūru krājumā "Vīrieša smeldze", kuru autors somu rakstnieks Petri Tamminens, kas izdots apgādā "Daugava" patālajā 2006.gadā. Tā patiešām ir - vīrieša smeldze. Domājams, varētu patikt dažam vīrieša cilvēkam. Man savukārt patika tāpēc, ka laiku pa laikam saista, tīk nelieli, koncentrētāki teksti.

"Bet ne jau atmiņa ir tā svarīgākā.

Svarīgākais ir sirdsmiers."

     / Petri Tamminens "Vīrieša smeldze", 35.lpp.

"Četrdesmitgadnieks nevēlas mānīt sevi. Viņš skaidri zina, ka Somijā vasaras nav, ka vidusslaiku pilis septiņdesmitajos gados būvējuši cietumnieki, kas notiesāti par braukšanu dzērumā, un ka sieviete vēlas vairāk, nekā vīrietis jebkad spēj tai sniegt."
     / Turpat, 84.lpp.

"Kapracis ir rāms vīrs. Ģimenes galva un mācītājs mēdz skaidroties, bet kapracis noelšas. Darbavietā viņš redz zemi un debesis. Iestādē pie letes, viņam pieminot savu profesiju, kalpotājs atkāpjas pusmetru. Tad kapracis pierod nevērīgi sacīt: "Strādāju tur draudzes parkā".
     / Turpat, 13.lpp.

-------

Turpinājumā dzeja - Ievas Dāboliņas grāmata "Lieta LR2". Saistīja, aplūkoju grāmatveikalā. Iepriekš pamanīju Domgraudi apskatā. Mazliet pietrūka cilvēciskās sajūtas. Sociālie jautājumi, skarti dzejā, neierastāki, Latvijai veltītie vārdi, emigrācijas pieminējumi, Rīgas ielu vērojumi kopumā reāli. Tas ir tas, ko redzam, piemēram, pēc dienas gaitām, braucot mājās sabiedriskajā transportā, nebūt ne mānīgi, tomēr, manuprāt, nav visgalvenais dzīvē, sajūtās eksistējošais.

"Saules uzburti diamanti retajās smilgās,

Rāmā pussnaudā viļņu krūtis

Jūrā pie Ģipkas."

     / Ieva Dāboliņa "Lieta LR2", 102.lpp.

-------

Noslēgumā, ilgās pēc siltākām dienām, Rūtas Mežavilkas dzejas citējums no izdevuma "Kultūrzīmes", laikraksta "Latvijas Avīze" pielikuma:

"vasaras baltais izplatījums

ar dažām saulainām ābolu planētām

un šalcošu lapotņu aizām

ir visa tik daudz. ir gaismas pārpludināts

laiks"

     / Rūta Mežavilka, 

Kultūrzīmes Nr.10 (2019), 7.lpp.

Satiekas rakstošie par grāmatām

21. februārī plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Telpā -15+ norisinājās "Caelum" biedrības lasītāju kluba tikšanās. Šīs reizes iespēja - dzīvē sastapt un diskusijās vārdus pārmīt ar citkārt aizkulisēs esošajiem, kam grāmatas tuvas un kas iedvesmojoši māk arī citus rosināt palūkoties lasāmā virzienā.

Bija ieradušies un par sevi pastāstīja, uz jautājumiem atbildēja vairāki grāmatu blogeri, kopumā diezgan kuplā skaitā klātesošie sanācām aptuveni 16 cilvēki. Tamdēļ, ja iesākumā diskusijas raisījās vēl palēnām, itin kā sadūšojoties spert pirmos soļus vārdu maiņā, izteikt domas balsī, tad pēc tam sarunas notika jau daudz aizrautīgāk, visbeidzot pienākot bibliotēkas ciet slēgšanas laikam.

Varētu sacīt, ka tiklīdz satiekas rakstošie (par grāmatām) un mīļuprāt lasošie, izlasītā iesakošie, arī fotografējošie, neviļus telpa pildās ar zināmu radošo enerģiju. To sajutu arī es. Ja diena gara un gandrīz liekas, labāk doties mājās, ir vērts dot iespēju tikšanās un viedokļu apmaiņas pieredzei. Noteikti radīsies iedvesma noskaidrot ko jaunu, pajautāt dzīvam cilvēkam to, kas citkārt klusībā interesē. Sajust, pavērot, kā notiek klātienē domu virpuļi, kā izsakās ierasti vairāk klusībā rakstošie, jo izskanēja arī uzskats, ka daži blogeri pēc būtības ir vairāk introverti, iekšupvērstāki cilvēki. Tāpat interesanti dzirdēt, kas nodarbina blogeru prātus, jo ikviens, kas kaut ko mēģina, dara publiski, manuprāt, reizēm tomēr apsver, cik daudz tam vērtības, ko vajadzētu varbūt savādāk. Tāpēc sarunas ievirzījās arī par to, vai blogu publikācijas kaut minimāli pielīdzināmas grāmatu kritiķu veikumam un ka tas nebūt nav noteicošais, jo tieši blogu ierakstos var atrast daudz subjektīvākas, cilvēcīgākas pārdomas. Kā arī parunājām, kāpēc dažkārt blogu autori izvēlas mainīt savu izpausmju vietnes (Blogspot, Wordpress, Mozello) un kāda ir pieredze ar blogu lasītāju statistikas apmēriem. Mazliet apspriedām sajūtas par grāmatu vizuālo noformējumu, dažkārt ievākojumam nesaskanot ar saturu. Noslēgumā padalījāmies iespaidos par grāmatu iemūžināšanu un saglabāšanu fotoattēlos, padomājot par tehnisko nepieciešamību - gaismas daudzumu, kas labi notverams, piemēram, rīta stundās un kopējās foto noskaņas veidošanu.

Ar interesi dzīvē skatīju autores un autorus tādām vietnēm kā:

https://thevalkyriesdiary.com/

https://kurpjukaste.wordpress.com/ 

http://lalksne.blogspot.com/

https://kalamburs.blogspot.com/ 

https://poseidons99.wordpress.com/ 

https://www.instagram.com/es_lasu/ 

Savukārt organizatoru "Caelum" aktivitātes lūkojamas:

https://www.facebook.com/caelumbooksclub/

https://www.instagram.com/caelum_books/

Izskaņā daži mani Rīgas pastaigu foto no kāda pagātnes pavasara.