otrdiena, 2019. gada 21. maijs

Pavasara piezīmes

Šogad, šopavasar, ik pa laikam rodas piebilstvēlme - laimīga!
Tāpat vien, vienkārši.

Un grāmatas.
Tām paliek mazliet mazāk laika. Ne tāpēc, ka nav tādā pulksteņa laika ritējuma izpratnē, bet ir momenti, kuros diena gājusi, kopumā labi, tomēr savu (dienas) gaitu ritot, un vakarā vairs nav daudz emocionālā spēka uztvert jaunu, apdomājamu informāciju, piemēram, no tekstizdevuma lappusēm.

Tomēr, grāmatas arvien.



Vienmēr zināju - grāmatas. Senāk apguvu arodu - grāmatu labotājs, tad koledžā amatu, kas saistīts ar grāmatām. Pastrādājusi tipogrāfijā, kur ražošana. Vairākus gadus bijusi bibliotēkas kolektīva sastāvā. Vienlaikus iekšēji vairāk jūtoties vienkāršs cilvēks. Lai gan, par pieredzi ļoti paldies. Bet šobrīd daru atkal vienkāršāku darbu. Vēlējos, piepildījās, apmierināta. Un grāmatas. Arvien dažos foto iemirkļojumos. Reizēm nesanāk, reizēm sanāk, bet kaifīgi tāpat vien, doties pastaigās ar mūsmāju ķepaini, suņmeiteni un grāmatu maišeli plecā vai kād' maz' grāmatiņ kabatā. Pasapņojot, man gribētos kādreiz kādu apkopojumu grāmatu fotogrāfijām, bet tas nav uzstādījums vai prasība īstenojumam.

Šeit savukārt tuvējās grāmatas, no kurām vienu nesenlasīju, pāris lasu, dažas lasīšu.


Un mazliet par izlasīto.
"Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta? Sarunas". 
Padalīšos ar citātu, kas patika, uzrunāja, domājot un sajūtot līdzīgi. Grāmata vērtīga, noteikti iesaku izlasīt, ja patīk sarunas, un sarunas ar rakstniekiem, radošām personībām. Forši, ka dažviet ir saglabāts runas veids tā dabiskajā izpausmē, nenogludinot drukātā tekstā. Ar dažiem rakstošajiem sarunas var uzrunāt vairāk, ar citiem mazliet mazāk, bet priecājos lasīt tā godīgi pastāstīto, kā notiek "lietas", kā dažreiz ieskata, redz tie, kas uzraksta to, ko pēc tam daudzums lasītāju bauda.

Citāts ir Jāņa Rokpeļņa sacītais par dzeju:

"Jāteic, ka tā saucamā dzejas saprotamība, par ko citi cīnās desmitiem gadu -  skolotāji, kritiķi, literatūrzinātnieki -, man nekad nav bijusi svarīga. Man ir ļoti minimālas prasības pret dzejoli, vai ir saprotams, vai es varu kaut kādos jēdzienos izskaidrot. Tas mani pilnīgi neinteresē! Es to varu izdarīt, jā, es varu - ar attiecīgu poētikas instrumentāciju, bet man tas ir absolūti nebūtiski. Un man ļoti patika, ka tādam bieži vien ļoti racionālam dzejniekam kā... Kā viņu sauca? Ziedonis. Ziedonim bija tāda pati attieksme. Viņš teica, ka viņam ir tikai emocionālā atmiņa literatūrā. Viņš izlasa dzejoli, viņš neatceras, par ko tas bija, bet viņš jūt emocionālo telpu, kurā ir iegājis."
(45.-46.lpp., izcēlums mans)





Nav komentāru: